Tag Archives: vīrieši

Ieva: kā atbalstīt vīrieti krīzē?

Intervija žunrālā Ieva – intervērjusi Agnese Meiere

Pagājušajā numurā rakstījām par to, kā rīkoties, ja esi vienīgā pelnītāja ģimenē – kādas emocijas tevi pārņem un kā ar tām cīnīties un kā risināt radušos situāciju. Šoreiz uz krīzi paskaties no vīrieša, psihoterapeita A. J. Stabinga viedokļa un uzzini, kā viņam palīdzēt brīdī, kad zaudēts darbs.

Nu jau kādu brīdi tavs vīrietis ir bez darba un lielāko daļu sava nu jau brīvā laika pavada mājās. It kā jau tu labi zini, ka viņam nav viegli – kuram gan būtu, zaudējot darbu. Taču vīrietis par savām izjūtām, protams, nerunā – viņš tā nav pieradis. Bet tu nevaicā, kaut mokies pārdomās – varbūt vajadzētu… Ja vajadzētu, tad kā to izdarīt pareizi, lai viņu lieki nesāpinātu vai nesadusmotu. Bet ja nu nevajag vispār? Kā rīkoties šādā situācijā un ko patiesībā vīrietis no tevis gaida?

Vīrieši krīzē vājāki kā sievietes

Ja par to, kā vīrieti krīzē atbalstīt, ir jāpalauza galva, tad tas, ko nevajadzētu darīt, gan ir pilnīgi skaidrs – krīzes situācijā vīrieti nevajag zāģēt. Sak’ es vienīgā pelnītāja, bet tu te guli un neko nedari vai atkal – re, kā Juris dabūja darbu, bet tu jau otro mēnesi pa māju dzīvojies! Pirmkārt, zāģēšana situāciju neuzlabos un tevi uzkurinās vēl vairāk – sāksi gan sevi žēlot, gan vīrietī ieraudzīsi ne vien bezdarbnieku, bet vēl miljons nepilnību, kuras līdz šim tevi pārāk neuztrauca. Otrkārt, zāģēšana vīrieti iedzīs vēl lielākā panikā, depresijā un nespējā rīkoties. Kāpēc tā notiek? Kā skaidro psihoterapeits, bieži vien vīrieši krīzē ir vājāki kā sievietes. Un arī pārmaiņas pārdzīvo daudz smagāk kā mēs, sievietes. Lai kā tev to, iespējams, negribētos atzīt, bet bieži vien vīrietis dzīves grūtības pārdzīvo daudz smagāk kā tu, tikai to nevienam neizrāda. Tu teiksi – kāda tur pārdzīvošana – guļ un caurām dienām pie televizora skatās sporta pārraides. Psihoterapeits skaidro, ka pārdzīvojums var izpausties arī šādi – vīrietis var būt ieslīdzis tik dziļā depresijā, ka viņam nav ne spēka, ne vēlmes piecelties no dīvāna.
Kā stāsta Kārlis (39), pagājušajā rudenī viņš zaudējis darbu, kaut līdz tam strādājis prestižā autoservisā par mehāniķi. «Tagad, kad tikko atkal esmu atradis darbu, varu atzīties, ka tobrīd šķita – ar mani ir cauri. Nu, kas es par vīrieti – sievai vienai jāpelna, jāuztur bērni, kuriem ir neskaitāmas vajadzības… Vasarā vēl vajadzēja maksāt viņiem par nometni un visa atbildība atkal uz sievu. Jutos kā pēdējais draņķis. Bet sievai, loģiski, neko neteicu. Ko tas līdzētu, ja tarkšķētu kā viņas draudzenes? Vajadzēja taču risinājumu, nevis parunāšanos. Kaut ja sieva būtu sākusi sarunu, gan jau būtu izstāstījis, kā jūtos. Man šķita – jau tā viņai tik daudz rūpju, ko es vēl bāzīšos virsū ar savām problēmām,» saka Kārlis. Viņš piebilst, ka tas gan neesot viņam raksturīgi, bet darba zaudēšana atņēmusi jebkuru prieku darboties – neesot gribējies pat rakāties pa dārzu, kas parasti viņam ļoti patīk. «Tā sajūta ir galīgi jocīga – saproti, ka kaut kas jādara, varbūt pat jādara vairāk kā līdz šim, bet spēka nav,» atzīstas vīrietis.
Ko tādā brīdī darīt un kā palīdzēt? Psihoterapeits skaidro – jārunā! Tiesa, ir jārēķinās ar to, ka vīrieši nav pieraduši apspriest savas problēmas un visbiežāk no sarunām izvairās. Tipiska vīrieša rīcība ir nolīšana kaktā (uz dīvāna), klusībā pārdomājot situāciju un cerot, ka drīz vien nāks kāds risinājums. Kāpēc ir tik svarīgi runāt? Galvenokārt tāpēc, ka nav zināms, par ko otrs domā. Vai viņa domas virzās produktīvā virzienā, meklējot iespējamos risinājumus vai destruktīvā – sak’ viss ir cauri, man nekas nesanāk, dzīvei nav jēgas.

Runā ar viņu

Un galvenais – neieslēdzot zāģi… Izrādās, arī saruna ir smalka māksla. Šeit var izveidoties trīs dažādas situācijas.
Ja būsi pārāk maiga, pacietīga un kopā ar viņu gaidīsi risinājumu, vīrietis var sajusties ārkārtīgi omulīgi. Viss taču ir baigi labi, viņai nav pretenziju, es varu turpināt neko nedarīt! Jā, nav vairs tas komforta līmenis, kas bija, bet tāpat ir diezgan ērti. Ir diezgan daudz vīriešu, kas nevēlas neko dot pretī, bet dzīvo kā parazīti – tikai ņemot.
Ja atkal būsi pārāk uzbrūkoša un katru dienu vaicāsi, cik CV viņš ir aizsūtījis, vai virtuves skapītis beidzot ir pielikts un, sasodīts, kad viņš beidzot piekārs to gleznu, kas mētājas stūrī jau gadiem, vīrietis kā gliemezis ierausies savā čaulā. Atkārtosies tas pats dīvāna scenārijs un nespēja pakustināt pat pirkstu, jo vīrieti pārņem pilnīga bezcerība.
Un tad vēl ir trešais variants – saruna, kas vīrietim ļauj atvērties, pastāstīt, kā viņš patiesībā jūtas un saņemt atbalstu. Kā skaidro psihoterapeits, galvenais, ko vīrietis gribētu sajust attiecībās – ka viņu atbalsta. Ka tu tici un uzticies viņam. Ka tici – viņš ir spējīgs atrast darbu, tici, ka viņš atradīs izeju un ka viņš nav neveiksminieks. Un vēl vīrietim ir svarīgi, lai tu nevis uzbāzīgi elso viņam pakausī, gaidot, kad viņš izdarīs simt dažādu darbiņu, bet lai uzticies, ka viņš pats šos darbiņus zina un pats (bez atgādināšanas) ir spējīgs tos paveikt. Un tad, kad viņš ir piekāris gleznu viesistabā, salabojis durvis, kas nevērās ciet vai izsūknējis paklāju, viņam ir vajadzīgs paldies par padarīto. Fakts, ka tu ar pateicību pieņem to, ko vīrietis dara, ceļ viņu spārnos. Pateicība, uzslava un atzinības izteikšana par padarīto ir pats labākais motivators vīrietim darīt vēl vairāk un vēl labāk.
Kāpēc vīrietim nepatīk, ka tu no viņa kaut ko gaidi? Kaut vai tāpēc, ka neviens cilvēks nav spējīgs attaisnot un piepildīt mūsu gaidas. Virtuves skapītis noteikti būs piekārts trīs centimetrus augstāk nekā tu vēlējies un paklāju noteikti taču varēja izsūknēt mazdrusciņ labāk. Tā galu galā pateicības vietā par labi padarītu darbu viņš saņem pārmetumus un vilšanos. Un nākamreiz… Nu, nākamreiz viņš vairs nedara neko, jo tev jau pa prātam tāpat neizdarīs.
Ņem vērā – robeža starp visām trim situācijām ir ārkārtīgi smalka, tāpēc centies to nepārkāpt un nenonākt teritorijā, kurā nemaz nevēlies būt.

Sabrukums vai jaunas iespējas?

Ja vīrietis zaudējis darbu un nu dzīvo mājās, būtu tikai godīgi pārdalīt visus līdzšinējos pienākumus, kas gūla uz taviem pleciem, vai ne? Ir ģimenes, kurās vīrietis pats par to iedomāsies un teiks sievai – man tagad nav darba, bet es tev varu palīdzēt un darīt visu to, kas nepieciešams mājās. Tagad ņemu to visu uz sevi un nodrošināšu, lai laikā, kamēr tu esi vienīgā pelnītāja ģimenē, tev ne par ko citu galva nesāp. Bet ja viņam tas neienāk prātā? Patiesībā šis ir visticamākais un biežākais scenārijs, jo reti kurš vīrietis pats vispār aizdomāsies, ka tu esi pārāk noslogota. Un pat ja viņam tas ir ienācis prātā, vīrietis nesaprot, kā var tev palīdzēt, jo ēst gatavot viņš nemāk un doma vien par to, ka viņš varētu iet virtuvē un kaut ko palīdzēt, viņā rada izbīli. Vienīgais risinājums, kas viņam ir pieņemams – pēc iespējas ātrāk jāatrod darbs. Šim vīrietim šķiet neiespējami pieņemt lomu maiņu un samierināties ar to, ka viņš tagad būs mājsaimnieks, bet sieva pelnītāja.
Un atkal – lai radušos situāciju atrisinātu, ir jārunā. Turklāt no tevis atkarīgs, kā šī saruna norisināsies. Ir svarīgi, kādā pozīcijā šī saruna notiek. Tā var būt kā cīņa vienam pret otru – es visu dienu strādāju, bet ko esi izdarījis tu? Tad vīrietis sajūtas kā neveiksminieks un viņam vēl vairāk nolaižas rokas. Daudz veiksmīgāk saruna noritēs, ja jūs abi kā pāris nostāsieties pret situāciju. Jūs abi kopā konstatējat, ka situācija ir šāda, abi izspriežat, kādas ir iespējas un kā katrs no jums rīkosies. Psihoterapeits gan brīdina, ka risinājumu visticamāk neiegūsiet vienā dienā. Jo – tāpat kā problēmas, arī risinājumi nerodas vienā dienā. Ja iepriekš neesat savā starpā runājuši, iespējams, uzsākt sarunu būs grūti. Savukārt ja sarunas ir bijusi jūsu ikdienas sastāvdaļa, rast risinājumu būs daudz vieglāk. Un tomēr – ir ierasts vai nē, vedini savu vīrieti uz sarunām.
Atceries – no krīzes ir divas izejas. Viena – kad viss sabrūk. Attiecības, cerības… Otra izeja – ja tiek atrasts kaut kas jauns. Jaunas iespējas un jauni pavērsieni attiecībās. Psihoterapeits skaidro, ka daudz vieglāk, protams, ir attiecības aizlaist pa burbuli, jo sarežģītā situācija pati vedina uz šādu risinājumu. Grūtāk ir meklēt un atrast jaunus risinājumus, taču tās ir jaunas iespējas jums abiem.

Jāmainās abiem

Vai gaidi pārmaiņas no vīrieša? Velti! Vispirms tev pašai uz viņu jāpaskatās citām acīm. Pārmaiņas – tas nozīmē, ka tev vīrietī jāierauga kaut kas pavisam cits nekā esi redzējusi līdz šim. Ja parasti esi saskatījusi viņā stiprinieku, tad raugi saskatīt viņā vājumu. Ja vienmēr esi domājusi, ka tavs vīrietis ir stumdāms un grūstāms, centies viņā ieraudzīt spēku. Ja iekšēji mainīsies tu un spēsi citādi paskatīties uz situāciju, jūs atradīsiet izeju. Bet ja tu saka – ar mani viss ir kārtībā, jāmainās viņam, tad attiecības jau tagad diemžēl ir norakstāmas. Psihoterapeits skaidro – ja vēlaties, lai krīze iet secen un jūsu attiecības nevis grimst, bet uzlabojas, jāsāk ar pārmaiņām sevī. Uzdod sev jautājumu– ko es varu darīt citādi, lai situācija mainītos. Einšteins savulaik teica – darīt visu laiku vienu un to pašu un gaidīt citus rezultātus – tā ir plānprātība. Tas nozīmē – ja vienmēr esi vīrieti zāģējusi, tagad sāc viņu novērtēt. Tev jāspēj saskatīt savā vīrietī labais. Jāprot atrast, ko labu viņš izdarījis un par to viņu paslavēt.
Vai krīze ir identifikators attiecību stiprumam vai vājumam? Patiesībā jā. Krīze parāda patiesību – kādas tad īstenībā ir jūsu attiecības. Tā ir arī izturības pārbaude. Ja nopērk mašīnu un ar to brauc tikai pa pilsētu ar ātrumu piecdesmit kilometri stundā, tā nav mašīnas pārbaude. Pārbaude ir tad, ja ziemā brauc pa sniegiem, pa neceļiem… Tikai tad var redzēt, redz, uz ko tā ir spējīga. Attiecībās ir līdzīgi. Sarežģītās situācijās redz, ko attiecības ir vērtas. Labos laikos ir viegli būt labam vīram vai sievai. Pavisam citādi ir, ja apstākļi kļūst sliktāki.
Atceries, ka krīzē gan tev, gan vīrietim nepieciešama uzskatu transformācija, kas nozīmē atkāpties no ierastās problēmu risināšanas un risināt tās savādāk. Nomaini profesiju, kļūsti par uzņēmēju, nomaini dzīvokli! Iespēju ir milzum daudz, galvenais saskati tās. Un tas pats attiecas uz vīrieti – jāmainās arī viņam. Pat tad, ja viņš teicis, ka nemūžam nespers kāju pie plīts, varbūt šī ir īstā reize izmaiņām. Jo elastīgāki būsiet, jo veiksmīgāki!
Sievietes bieži vien pārmet vīriešiem, ka viņi uz visu nospļaujas un nemāk uzņemties atbildību. Psihoterapeits saka – daļēji tas tiešām tā ir. Bet ne jau no ļauna prāta. Vienkārši sievietēm kā ligzdas vijējām jau no dabas ielikta lielāka atbildības izjūta. Tāpat no dabas ielikts tas, ka sieviete redz daudz plašāk un virspusējāk kā vīrietis, bet viņš atkal – šaurāk un dziļāk. Mēs, sievietes uzreiz redzam un izvērtējam dažādus variantus – sak’, ja neizdodas šādi, var pamēģināt vēl tā un vēl šitā. Savukārt vīrietis redz tā – ja viņa izdomātais variants nestrādā, citas izejas nav. Un viņš paliek bezizejā. Šāds skatījums uz pasauli arī parasti rada milzum daudz problēmu. Ja, piemēram, vīrietis bijis galdnieks, pārslēgties uz citu profesiju un darbu viņam ir ārkārtīgi grūti. Savukārt sievietēm tas ir daudz vieglāk – viņas var pārslēgties salīdzinoši ātri un viegli. Vai tas nozīmē, ka vīrietis var palaist garām labu darba piedāvājumu, jo ir ieciklējies uz vienu vienīgu variantu? Jā! Ja viņš meklē, piemēram, galdnieka darbu, bet viņam piedāvā pārdošanas menedžera amatu, viņš no tā var mierīgi atteikties. Viņam pat neienāk prātā, ka viņš var būt menedžeris, jo viņš taču ir galdnieks!
Varbūt šai gadījumā svarīgi, lai tieši sieviete iesaka iespējamos risinājumus? Jā un nē. Jautājums, kā tu to darīsi. Ir labi ieteikt risinājumus, bet ir slikti tos ieteikt pārmetuma formā. Vienīgā izeja atkal ir sarunas – par iespējām, jaunām profesijām un piemērošanos.

Vīrieša laime – sievietē

Vai vīrietis jūtas labi, ja piekritis kļūt par mājsaimnieku? Kaut vai uz laiku… Iespējams, šis risinājums var kļūt apnicīgs, bet psihoterapeits atkal iesaka par to runāt. Jo kā gan citādi noskaidrosi, vai tavs vīrietis ir apmierināts ar esošo kārtību. Turklāt sarunām jākļūst par ikdienas sastāvdaļu, nevis kampaņveidīgu pasākumu. Kā sākt runāt, ja tas nekad nav darīts? Paprasi, kā viņam klājas. «Labi…». Ja atbilde ir šāda, stāsti par sevi. Tikai rēķinies – ja tu ko stāsti vīrietim, viņš to uztvers tā, it kā tu no viņa prasītu padomu un risinājumu. Arī tad, ja vienkārši stāsti, kā tev gājis darbā, vīrietis to dzirdēs kā jautājumu – ko man darīt. Ja viņš cenšas uz šo jautājumu arī atbildēt, uzklausi un pieņem, pat tad, ja situācija jau sen ir atrisināta. Tā sākas māka sarunāties.
Ja sieviete piepildījumu var rast mājsaimniecībā, vai to var arī vīrietis? Jeb vai viņam svarīgāk ir būt medniekam un nest mājās medījumu (naudu)? No vienas puses nest mājās medījumu ir svarīgāk. Tomēr psihoterapeits aicina padomāt par to, kāpēc vīrietim tas ir svarīgi un kāpēc viņš to dara. Biežākais iemesls, kāpēc vīrietis vispār cīnās par medījumu, ir vēlme darīt savu sievieti laimīgu, iegūt viņas pateicību, smaidu, novērtējumu un atzinību. Un ja viņš šo atzinību no tevis iegūs, viņš ar lielāku prieku un enerģiju nesīs mājās vēl lielāku mamutu (naudu). Tici vai nē, bet vīrietim ir ārkārtīgi svarīgi, lai viņa sieviete ir laimīga. Ja sieviete ir laimīga viņa dēļ, tad arī viņš ir laimīgs.
Ja sieviete atzinīgi vērtē vīrieša palīdzību mājās, vai sabiedrības acīs viņš nejūtas neveikli, jo nespēj pelnīt? Kā viņš jūtas, ja ciemos atnāk sievas draudzene un lepni paziņo, ka vīrs viņai uzdāvinājis gredzenu? Psihoterapeits saka – šai brīdī vīrietim svarītākais ir tas, ko par to visu saka viņa sieva. Vai viņa nostājas draudzenes pusē un saka – ai, tev gan foršs vīrs! Vai viņa nostājas vīra pusē un saka – ā, bet manējais toties veselu dienu pieskatīja bērnus. Ja tu esi viņa pusē, vīrietim ir pilnīgi vienalga, ko par viņu saka apkārtējie. Bet ja tu nostājies draudzenes pusē un rūgti novelc – jā, bet manējais gan nekad nav uzdāvinājis pat puķes, vīrietis jūtas briesmīgi.
Varbūt nekad neesi par to aizdomājusies, taču psihoterapeits uzsver – tā iekārtots, ka sievietes laime parasti nāk no ģimenes, bet vīrieša laime – no sievietes. Tas nozīmē – ja vīrietis rūpējas par ģimeni, sieviete jutīsies laimīga un darīs laimīgu vīrieti. Mēs, sievietes, bieži aizmirstam vai nesaprotam, ka vīrieša laime nāk no mums – no tā, kādas mēs esam un kā izturamies pret savu vīrieti. Ja mācēsim atbalstīt savu vīrieti, viņš var izturēt ļoti daudz, viņš var gāzt kalnus. Ja nemācēsim… Nu, tad laikam nekā.

Ātrums. CSDD kampaņa braukšanas ātruma samazināšanai

Nesen pēc CSDD uzaicinājuma nedaudz piedalījos satiksmes drošības kampaņā, kuras mērķis ir mazināt pārkāpumu skaitu, kas saistīti ar pārāk ātru braukšanu. Sadarbības ietvaros mana loma bija komentēt tos psiholoģiskos faktorus, kuru dēļ autovadītāji izvēlas braukt ātrāk, nekā tas ir atļauts. Lai komentētu, uzstājos preses konferencē, sniedzu dažas intervijas un sagatavoju dažus rakstus.

Te būtu viens no tiem, publicēts Delfi.lv portālā 23. novembrī.

Ātruma pārsniegšana un psiholoģija.

Vai uz Latvijas ceļiem joprojām valda mežonīgā kapitālisma laiki?

Pārdomās par ātruma psiholoģiskiem aspektiem dalās psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis.

Kāpēc autovadītāji brauc ātrāk nekā tas ir atļauts?

Nav tāda viena iemesla, kāpēc cilvēki brauc ātri. Tā ir daudzu un dažādu iemeslu kombinācija. Ātrumu pārsniedz kā vīrieši, tā sievietes, kā jauni, tā veci, neatkarīgi no tā, ar kādas markas un kura gada auto tie brauc. Tāpēc nevaram runāt par vienu ātruma pārkāpēja tipu un līdz ar to nav arī tādas vienas metodes, kā mazināt ātruma pārkāpēju skaitu.

Bet kādas tad būtu tās metodes, kas darbotos efektīvāk? Kā ir ar soda efektivitāti?

Naudas sodus, protams, nepatīk maksāt nevienam, lai cik daudz naudas viņam arī būtu. Iespējamās nepatikšanas un laiks, kas tiek patērēts sarunās ar policijas darbiniekiem, arī nepatīk nevienam. Bet jautājums ir par to, cik šis sods ir neizbēgams – vai vienmēr, kad vadītājs brauc ātrāk, nekā ir ļauts – vai viņš sastopas ar sodu? Ja ne, ja sods nav neizbēgams, bet drīzāk tā ir loterija – tad no soda īpaši lielas jēgas nav.

Un kā ir ar biedēšanu?

Arī biedēšana diemžēl nav pati labākā metode. Jā, tā darbojas, bet ir vairākas problēmas – pirmkārt, dažādiem vadītājiem ir nepieciešamas dažādas baiļu porcijas, lai sasniegtu vajadzīgo efektu. Varbūt viens par to pasmiesies, kamēr cits būs tā pārbiedēts, ka nesēdīsies pie stūres. To ir grūti nodozēt. Bez tam, ja cilvēks brauc tuvu savu baiļu robežai, tad viņš ir sasprindzis, nav brīvs, un – nebrauc tik labi, cik varētu.

Tāpēc labākais veids ir nevis piespiest vai nobiedēt, bet likt cilvēkiem padomāt, pārskatīt savu attieksmi un gala rezultātā pašiem sevi pārliecināt par to, ka nav vērts pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu. Vislabāk par visiem iebiedēšanas veidiem darbojas pašu autovadītāju apziņa, ka pārlieku ātra braukšana neattaisnojas un galu galā rada vairāk zaudējumu, nekā ieguvumu.

Viens pavisam svaigs piemērs – vakar uz Ulmaņa gatves man aiz muguras braucošā automašīna vispirms strauji pietuvojās, tad „midžināja” ar gaismām, mudinot mani braukt ātrāk, palaist garām, un visbeidzot, izmantojot pirmo iespēju apdzīt, panesās man garām ar ātrumu, kas varēja būt 100-110 km/h vietā, kur atļauts 70. Pēc kilometra, krustojumā pie Liepājas ielas mēs atkal satikāmies. Es stāvēju tieši aiz viņa. Un nodomāju: „Redzi nu, necik tālu jau arī tu neesi ticis!” Pilsētā „skriet” nav nekādas jēgas – tāpat daudz ātrāk galapunktā nenonāksi. Tad kāpēc gan riskēt ar virkni iespējamām problēmām?

Kādi ir biežākie ātruma pārkāpšanas psiholoģiskie iemesli?

Arī tie ir ļoti dažādi. Vai nu tā ir vēlme izrādīties, vai izlādēties, vai cilvēks vienkārši uzspļauj gan likumiem, gan citiem satiksmes dalībniekiem. Varbūt tās ir dusmas vai nogurums, vai neuzmanība. Varbūt tas vienkārši ir stress vai tiešām – steiga. No malas mēs redzam vienu mašīnu, kas brauc ātri, bet mēs nezinam, kas sēž pie stūres un nezinām, kādēļ vadītājs ir izvēlējies braukt ātrāk, nekā atļauts.

Un kā ir ar izrādīšanos? Vai tas arī nav viens no iemesliem?

Jā – pilnīgi noteikti, it īpaši jauniem cilvēkiem, pusaudžiem, vai tiem, kuri iestrēguši pusaudžu vecumā, izrādīšanās ir ļoti nozīmīga. Šiem cilvēkiem ir daudz svarīgāk nevis tas, ko viņi paši par sevi domā, bet gan tas, ko apkārtējie par viņiem padomās. Līdz ar to arī ir viena no iespējām mazināt ātrumu pārkāpumu skaitu ir – mainīt sabiedrības attieksmi pret tiem, kuri ātri brauc. Piemēram, puisis var domāt, ka viņš iegūs lielāku piekrišanu pie meitenes, ja brauks ātri, asi, riskēs un parādīs savu varenību. Dažām meitenēm tas var patikt. Tomēr, ja meitenei ir nopietni nolūki, tad varbūt viņa šo puiša bravūru iztulkos nevis kā pozitīvu īpašību, bet kā neapdomību, netālredzību, bezatbildību – un nevēlēsies ar šādu cilvēku saistīties.

Daudzās valstīs autovadītājus no ātruma pārkāpšanas attur sabiedrības nosodījums. Vai tam ir pietiekami liela loma arī Latvijā?

Diemžēl Latvijā sabiedrības nosodījums nav izveidojies pietiekami spēcīgs. Mēs – vadītāji – katru dienu redzam, kā kāds pārkāpj ātrumu, varbūt pat paši to darām. Tomēr mēs neredzam, ka par to vadītāji tik pat bieži tiktu sodīti. Mēs skaidri redzam ātruma pārkāpēju ieguvumus – redzi, jā, viņš tika pirmais tajā rindā! Savukārt es te godīgi sēžu un gaidu jau pie otrās zaļās gaismas. Regulāri redzot, ka pārkāpumi paliek nesodīti, veidojas apziņa, ka patiesībā sods ir izbēgams, nekas ļauns nenotiek, tā vietā tiek gūts labums. Uz šāda fona nav pamata veidoties sabiedrības nosodījumam. Drīzāk es kā godīgs braucējs palieku muļķa lomā. Tā ir ačgārna situācija, kas veido ačgārnu domāšanu.
Ja vēl blakus sēdētājs piedod savu artavu, norādot uz to, ka “redz, kā tas gan ir veikls braucējs” – tad veidojas šī pozitīvā attieksme. Savukārt, ja blakussēdētāji teiktu – “tas nu gan skrien kā bez galvas”, it īpaši – ja to teiktu pašam vadītājam, piemēram: “es nebraukšu ar Tevi, jo man nav pieņemami, ka tu lieki riskē un neievēro braukšanas ātrumu” – tad mainītos arī šofera braukšanas paradumi.

Kāpēc sabiedrībā pastāv priekšstats par BMW automašīnu vadītājiem kā tipiskiem ātruma pārkāpējiem?

Cilvēka psihes darbības pamatā ir tāda lieta kā asociācijas. To darbības mehānisms ir ne tikai psiholoģisks, bet arī fizioloģisks. Līdz ar to brīžos, kad uz mūsu nervu sistēmu iedarbojas kāds noteikts stimuls, tā atsaucas kāda zināma asociācija. Uz to tiešā veidā strādā arī reklāmas industrija – uz asociāciju veidošanu. Tāpēc var teikt, ka sabiedrības apziņā ir izveidojusies asociācija starp ātru braukšanu un BMW. Pie tam šī asociācija darbojas vienlīdz labi abos virzienos.

Vai šādai asociācijai ir pamats?

Nesenajā preses konferencē CSDD pārstāvis rādīja statistikas datus, kurā BMW bija viennozīmīgs līderis par ātruma pārsniegšanu sodīto automašīnu marku vidū, tāpēc var teikt, ka šai asociācijai ir savs pamats. Cilvēkam, kurš dzird šo prezentāciju, esošā asociācija tikai nostiprinās. Tas pats notiek, redzot, ka mums garām uz šosejas milzīgā ātrumā panesās BMW. Jo vairāk informācijas par BMW īpašniekiem kā ātruma pārkāpējiem atkārtojas, jo ciešāk mūsos nostiprinās šī asociācija.

Tomēr protams, būtu bezatbildīgi apgalvot, ka visi BMW vadītāji ir ātruma pārkāpēji. Ir arī pietiekoši daudz tādu autovadītāju, kuri brauc ar BMW un nepārkāpj ātrumu ierobežojumus.

Kā vērtējamas autovadītāju savstarpējās attiecības uz Latvijas ceļiem?

Pēdējā laikā situācija ir krietni uzlabojusies – vadītāji tomēr ir pieklājīgāki viens pret otru. Iespējams, palīdz arī tas, ka pateicoties krīzei, mašīnu skaits ir samazinājies.
No otras puses var teikt, ka Latvijā uz ceļiem vēl joprojām darbojas mežonīgā kapitālisma likumi, kad ir ļoti izteikta konkurence starp autovadītājiem – kurš būs pirmais, kurš būs veiklāks, kurš kuru? Valstīs, kurās situāciju uz ceļiem raksturotu drīzāk attīstīts kapitālisms, autovadītāji ir sapratuši, ka, sadarbojoties viņi var panākt vairāk. Kā indivīds viens cilvēks varbūt iegūs mazliet mazāk, taču kopumā kā sabiedrība – vairāk. Enerģija netiek tērēta savstarpējai konkurencei, bet gan kopīgam labumam, lai visiem būtu garantēta droša nokļūšana mājās. Mūsu sabiedrībā katrs cenšas darīt visu, lai nokļūtu galamērķī pirmais, nerēķinoties ar citiem autovadītājiem.
Tomēr situācija mainās. Var redzēt gan labus sadarbības piemērus, gan klaju nerēķināšanos ar citiem. Tam par iemeslu ir gan ekonomiskā un sociālā situācija valstī, kuru raksturo gan atsevišķu cilvēku izmisums un vēlme pēdējiem spēkiem izsist sev kādu labumu, gan arī iedzīvotāju/vadītāju sadarbība cīņai ar kopēja labuma vārdā.

Par vīriešiem: 2

VardarbÄ«bas apburtais loks – intervija portālā Politika.lv
Autore: Elizabete Pičukāne
Datums: 2005.gada 11. janvārī

Sievietes cieš, viņas tiek sistas, tad viņām izveido krīzes centrus, kuri strādājot saprot, ka cīnās ar sekām, ka jāstrādā ir ar vardarbīgiem vīriešiem. Bet patiesībā cēlonis ir vēl tālāk – vardarbība mūsdienu sabiedrībā ir problēmu risināšanas veids. Kāpēc Bušam ir atļauts sist Huseinu un vīram nav atļauts sist sievu?

Jūs esat organizējis pirmo un vienīgo psiholoģiskās palīdzības grupu vīriešiem “Skalbēs”. Kas bija pats galvenais, ko viņi gribēja iegūt no šīs grupas?
Sākumā mēs mēģinājām veidot grupu vardarbīgiem vīriešiem, taču no viņu puses nebija nekādas intereses. Tad mēs ar Dmitriju Kalniņu-Bergu, kurš tāpat kā es ir mācījies arī eksistenciālo psihoterapiju, izveidojām atbalsta grupu vīriešiem. Gribējām izpētīt stereotipus, pamēģināt, bet pirmais piegājiens nesanāca – uz pirmo reizi atnāca četri vīrieši, uz otro tikai divi. Pēc pusgada sākām vēlreiz, tie paši divi dalībnieki turpināja nākt bija arī citi interesenti. Grupa bija atvērta – dalībnieki pievienojās un gāja prom – kopā piedalījās ap 18 vīriešu. Viņiem bija ap 20 sesiju, reizi nedēļā tikāmies uz divām stundām.
Jautājumi bija visvisādi. Par attiecībām vispār, par attiecībām ar otro pusi, par naudas lomu attiecībās – ko darīt, ja sieva nestrādā, vai arī – pelna divreiz vairāk, par varu, par attieksmi pret bērniem, pret vecākiem – kā viņiem pastāstīt par to, kas notiek manā ģimenē, par attieksmi pret strādāšanu, par veselību, par ārstēšanos, par mīlēšanos – vai var būt, ka vīrietim negribas mīlēties… par visu ko.
Mēs visi runājām par to, kā mums, vīriešiem, iet. Tā bija diskusija.

Kā Jūs domājat, kāpēc šis pasākums nenotiek regulāri, kāpēc nav intereses par to?
Man liekas, ka ir vairāki iemesli. Viens ir tas, ka nav piedāvājuma, un piedāvājuma nav tāpēc, ka nav pieprasÄ«juma… Tas ir tāds apburts loks. Otra lieta – vÄ«rieÅ¡iem, kas nāk uz tādu pasākumu, ir jāatzÄ«st, ka viņi paÅ¡i ar kaut ko netiek galā, ka viņi iet pēc palÄ«dzÄ«bas, pēc padoma. Tas nozÄ«mē, ka kaut kādā ziņā viņi ir vāji, ka viņi kaut ko nespēj. Taču tas ir pretrunā ar stereotipu, ka vÄ«rietim vienmēr viss ir jāspēj.Taču, piemēram, ja mēs salÄ«dzinām situāciju ar ZiemeļvalstÄ«m, tur paÅ¡laik grupas vardarbÄ«giem vÄ«rieÅ¡iem vai vÄ«rieÅ¡iem, kas netiek galā ar savām problēmām, ir diezgan izplatÄ«tas.

Kā Jūs domājat, kāpēc tur tas darbojas, bet šeit nē?
Tur uzskati par vÄ«rieÅ¡iem ir citādāki – ir pieņemami vÄ«rietim iet pēc palÄ«dzÄ«bas, tas nenozÄ«mē, ka viņš pēkšņi vairs nav vÄ«rietis. Tas ir saistÄ«ts ar audzināšanu. Tur acÄ«mredzot ir bijuÅ¡i cilvēki, kuriem ir bijusi iespēja izteikties, nauda un viņi pietiekoÅ¡i ilgi un pareiziem vārdiem ir teikuÅ¡i vÄ«rieÅ¡iem – runājot, ar plakātiem, ar reklāmām – ka tas ir pieņemami. Piemēram, Norvēģijā centrs “AlternatÄ«va vardarbÄ«bai” darbojas jau 15 gadus un tur viss sākās ar to, ka viņiem iedeva naudu, lai risinātu vardarbÄ«bas problēmu, un tad viņi sāka skatÄ«ties, kā to var darÄ«t. Viņi mēģināja dažādos veidos reklamēties, lika par sevi informāciju telefona bÅ«diņās… Daudz kas nestrādāja, bet viņiem bija iespēja mēģināt un bija finansu lÄ«dzekļi. Å eit ir tā, ka cilvēkiem, kas ir ar mieru darÄ«t kaut ko Å¡ajā lauciņā, lielākā daļa laika ir jāpavada, meklējot finansējumu un pārliecinot citus, ka tas ir nepiecieÅ¡ams.Norvēģijā iedod naudu un tad viņi sāk kaut ko darÄ«t.

Kāda ir Jūsu attieksme pret apgalvojumiem, ka tā īsti nav problēma, ka problēma faktiski tiek radīta?
Tas ir diezgan demagoģisks apgalvojums. Tas, ka šī problēma netiek risināta un ka nav cilvēku, kas būtu gatavi par to cīnīties, nenozīmē, ka tā nepastāv kā problēma. Tas liecina tikai par to, ka cilvēki nav gatavi to risināt. Līdzīgi kā ar spēļu automātiem vai narkomāniem, vai vardarbību skolās. Cilvēkiem, kas to dara, iespējams, ar laiku aptrūkstas personiskas ieinteresētības un motivācijas. Viņi pamēģina un pēc pusotra vai diviem gadiem atmet ar roku, jo viņi kā idejas cīnītāji tiek apsmieti no visām pusēm.

Kāpēc ir jārunā tieši par vīriešu vardarbību?
Tāpēc, ka pēc statistikas datiem 80-95% procenti tie ir vīrieši, kuri ir vardarbīgi ģimenē. Tās ir varas attiecības – vīrietis ir spēcīgāks, sieviete ir vājāka, vecāks ir spēcīgāks, bērns ir vājāks. Taču, runājot par vardarbības upuriem vispār, vīrieši cieš vairāk. Tie ir kautiņi uz ielas, situācijas policijā vai armijā. Kopumā vīrieši cieš vairāk, bet ģimenē lielākoties cieš sievietes. Tāpēc runājot par vardarbību ģimenē, runā tieši par vīriešu vardarbību.

Pērs Isdals, norvēģis, kas strādā organizācijā “Alternatīva vardarbībai”, raksta: “Vīrieši un vīriešu kultūra ir varmācības avots, un mums jāpievēršas šim avotam.” Viņš skaidro vardarbību ar vīriešu kultūru. Kā Jūs komentētu šo apgalvojumu?
Es to redzu tā: mÅ«su kultÅ«ra ir patērētājkultÅ«ra, tirgotājkultÅ«ra un vÄ«rieÅ¡u kultÅ«ra. Tā ir demokrātija – visiem ir vienlÄ«dzÄ«gas iespējas un stiprākais uzvar… Pumpē savus muskuļus, tad tu bÅ«si stiprāks, un tad tev ir vienādas iespējas uzvarēt. Vairākumam ir taisnÄ«ba – un vairākums nozÄ«mē arÄ« vairāk spēka, vairāk naudas.

Ja var runāt par vīriešu kultūru, vai varam runāt arī par sieviešu kultūru vai sievišķo kultūru?
Es domāju – jā. Es gan neesmu tādu redzējis, un es nezinu, vai tāda kaut kur ir. Labākajās izpausmēs noteikti tādā kultūra ir daudz vairāk līdzcietības, līdzjūtības, daudz vairāk sadarbības un atbalsta, tur nav konkurences, jo nav par ko konkurēt. Tā ir kultūra, kura balstās uz kopību, atbalstu un sadarbību, nevis uz konkurenci.

Novembra otrajā pusē Jūs Strasbūrā piedalījāties pasākumā “Terapeitisks darbs ar vardarbīgiem vīriešiem”, kuru organizēja Eiropas Padome. Ko Jūs tur uzzinājāt?
Å is pasākums bija domāts, lai pulcētu profesionāļus no Eiropas, kas strādā Å¡ajā lauciņā – lai viņi apmainÄ«tos ar pieredzi un sāktu sadarboties. Bija pārstāvētas 10 valstis, kopā bijām kādi 14 cilvēki. Visi stāstÄ«ja par to, kā kurÅ¡ ir strādājis, ar kādām metodēm, vai un kā tiek mērÄ«ta darba efektivitāte. Tas bija pasākums, lai iegÅ«tu “fotogrāfiju” par to, kas paÅ¡laik notiek Eiropā. Tur notiek ļoti daudz kas, salÄ«dzinoÅ¡i pie mums nenotiek nekas. Tur ir idejas, nauda, atbalsts dažādos lÄ«meņos, tur cilvēki strādā daudz un nopietni, un ilgi. Viņi ir izmēģinājuÅ¡ies strādāt grupās un strādāt individuāli, strādāt ar brÄ«vprātÄ«giem vai tiem, kurus tiesa vai policija atsÅ«ta piespiedu kārtā, strādāt ar terapiju kā alternatÄ«vu sodam vai strādāt ar terapiju papildu sodam… Viņi diskutēja par niansēm, kā ir labāk: vai vajag kontaktēties ar esoÅ¡ajām vai bijuÅ¡ajām partnerēm vai nevajag, vai ir jēga veidot atvērtas vai slēgtas grupas, vai vienā grupā var jaukt dažādus vardarbÄ«bas tipus – piemēram, vardarbÄ«ba pret bērniem, pret partneri vai seksuālo vardarbÄ«bu. Liels darbs notiek ar imigrantiem – 70% vardarbÄ«bas notiek imigrantu Ä£imenēs, savukārt no viņu klientiem imigranti ir tikai 5 %, lÄ«dz ar to rodas jautājums – kāpēc tas ir tā un kā varētu piekļūt pie imigrantiem. Bet pie mums…

Kas, Jūsuprāt, būtu jādara Latvijā, lai varētu produktīvi strādāt šajā jomā?
Ir jādara ļoti daudz. Jāstrādā publiski, jāmaina sabiedrības attieksme. Reklāma ir viens veids, kā strādāt ar sabiedrību. Jāmaina sabiedrības viedoklis par to, ka vardarbība ir nevis ģimenes iekšējā lieta, bet tā ir noziegums.

Un, piemēram, valsts politikā?
Bet politiķi jau ir tie paši cilvēki, viņiem ir tādi paši uzskati kā pārējiem! Es domāju, ka ir jāsāk ar sabiedrības viedokļa maiņu, ieskaitot Delfu komentētājus un politiķus, policistus un tiesnešus.

Es domāju, ka to vajadzētu darīt vairākos līmeņos. Diemžēl nākas secināt, ka dažreiz tās lietas, kas nāk “no augšas”, strādā ļoti labi.
Jā, tā ir otra lieta. Es ceru, ka no tā StrasbÅ«ras tikÅ¡anās rezultātā izveidosies kaut kas lÄ«dzÄ«gs spiedienam uz Latviju. Piemēram, tā, ka prasÄ«s – vai jÅ«s, Latvija, Eiropas SavienÄ«bas dalÄ«bvalsts, esat kaut ko darÄ«juÅ¡i Å¡ai lauciņā? Vai jums ir programmas vÄ«rieÅ¡iem? Iespējams, ka tas palÄ«dzēs. Jā, to visu var darÄ«t. Taču, ja to dara, neņemot vērā kontekstu… Piemēram, mums tagad pateiktu, ka Ä«paÅ¡a uzmanÄ«ba jāpievērÅ¡ vardarbÄ«bas jautājumiem imigrantu vidÅ« – bet mēs pat ar pamatiedzÄ«votājiem Å¡o jautājumu nerisinām! Spiediens no ārpuses katrā situācijā ir atšķirÄ«gi vērtējams.No otras puses, tikpat labi varētu tepat mainÄ«t likumdoÅ¡anu par vardarbÄ«bu Ä£imenē.
Bet iespējams – likumos pat neko nevajag mainÄ«t! Viss jau ir! Ir vainu pastiprinoÅ¡i apstākļi – kā upura atkarÄ«ba no varmākas, upura uzticÄ«ba. (48.pants) Tas viss ir jau ierakstÄ«ts Krimināllikumā.

Tas nozīmē, ka būtu jāmaina tiesnešu attieksme?
Tieši tā. Likumi jau ir, tos tikai vajag darbināt, bet neviens nedarbina. Nu, kurš vardarbīgs vīrietis kādā brīdī, kad viņš žņaudz vai sit savu sievu, nav teicis, ka viņš viņu nositīs, ja viņa tikai iepīkstēsies? Krimināllikumā ir paredzēta atbildība par draudiem nogalināt, ja upurim ir pamats ticēt, ka šie draudi varētu tikt īstenoti. (132.pants). Ideāls formulējums! Kāpēc lai upuris neticētu? Vīrietis ir žņaudzis, viņš ir sitis, daudzos gadījumos ne vienreiz vien. Un kāpēc lai par draudiem nogalināt neiestātos kriminālatbildība? Vai kāds varmāka par to ir sodīts?Lietuvā ir vīriešu krīžu centrs, Igaunijā arī ir vīriešu informācijas un izglītības centrs. Bijušajās sociālistiskā bloka valstīs ir kustības, kas cīnās par tēvu tiesībām. Latvijā nav nevienas organizācijas, kas sauktos par vīriešu centru.

Kā Jums liekas, vai Latvijā vispār ir nepieciešamas vīriešu organizācijas un kustības, un ja ir, tad kāpēc tādu joprojām nav?
Man ir divas atbildes uz jautājumu, vai tas ir vajadzÄ«gs. No vienas puses, individuālā lÄ«menÄ« – konkrēts vÄ«rietis bez tā var iztikt. No otras puses, tas ir jautājums, vai sabiedrÄ«ba šādā gadÄ«jumā bÅ«tu laimÄ«gāka, veselÄ«gāka. Uz Å¡o jautājumu atbilde noteikti ir jā.
Es domāju tā – ja cilvēki ir pietiekoši nodrošināti un pārtikuši, tad viņi var sākt cīnīties par idejām un ideāliem. Šobrīd tas tā vēl nav.

Par nodrošinātību es īsti nevaru piekrist, jo, ja mēs paskatāmies uz sievietēm, Latvijā ir salīdzinoši daudz sieviešu organizāciju. Kāpēc pastāv sieviešu organizācijas?
Es domāju, mazliet atšķirīgas vērtību sistēmas dēļ. Sievietēm ir vairāk līdzcietības. “Skalbes” ir Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienības sastāvā, tātad vismaz institucionāli mēģina veicināt dzimumu līdztiesību.

Kā Jūs saprotat dzimumu līdztiesības jēdzienu?
Es to bieži nesaprotu. Es uzskatu, ka jebkuram cilvēkam neatkarīgi no dzimuma jābūt vienādām tiesībām. Respektīvi, nevar būt tāda situācija, kad kaut kas ir atļauts vai aizliegts tikai tāpēc, ka tu esi vīrietis vai sieviete. Taču man liekas, ka uz šīs bāzes ir diezgan daudz visādu pārspīlējumu. Piemēram, kvotas, kad ir noteikts, ka kādā amatā vai grupā jābūt noteiktam skaitam vīriešu un sieviešu. Tā nav līdztiesība; tas nozīmē, ka kāds tiek diskriminēts tikai tāpēc, ka viņam nav pareizais dzimums, kas atbilst tai kvotai, kurā ir vakance.

No otras puses, tas var būt veids, kā izlabot situāciju, kas pastāvējusi iepriekš.
Tas neizlabo situāciju, tas ievieš vēl vienu jaunu diskrimināciju. Nodomi ir labi, bet šis risinājums, manuprāt, nekam neder.

Otrā lieta… norvēģu pētnieks Jorgens Lorensens, kurÅ¡ nodarbojas ar vÄ«rietÄ«bas pētÄ«jumiem, saka, ka vienÄ«gās atšķirÄ«bas starp vÄ«rieti un sievieti ir anatomiskas, nekādu citu atšķirÄ«bu nav, viss pārējais ir ieaudzināts, un – tas nozÄ«mē, ka var ieaudzināt arÄ« kaut ko citu. Es viņam Ä«sti lÄ«dz galam nepiekrÄ«tu. VarbÅ«t manas Å¡aubas balstās uz kultÅ«ru vai uz maniem aizspriedumiem, bet es Ä«sti neesmu droÅ¡s, vai tas tā ir.
Un trešā lieta, par ko neesmu īsti pārliecināts. Dzimumu līdztiesības idejas ir jaunas, tās vēl nekur nav pilnībā īstenotas. Es nezinu, vai sabiedrība, kur tās ir pilnībā īstenotas, ir labāka un laimīgāka. Man par to arī ir šaubas.Kāpēc?
Ir tāds teiciens krieviski, ka jebkura efektīva vadības sistēma, aplūkojot to tuvāk, izrādās diktatūra. Bieži vien kolektīva atbildība jeb atbildības sadalīšana faktiski noved pie kolektīvas bezatbildības. Tāpēc man liekas, ka vienlīdzības idejas reizēm, neuzmanīgi ar viņām rīkojoties, kļūst diezgan bezatbildīgas.
No otras puses, man šķiet, ka efektÄ«vāka sistēma ir tāda, kad katram ir sava vieta un viņš/viņa zina savus pienākumus, savas tiesÄ«bas, savu atbildÄ«bu un tās pilnā mērā realizē. Ja visi piekrÄ«t Å¡im lomu sadalÄ«jumam, tad visticamāk visi ir laimÄ«gi. Klasiskajās Ä£imenēs tā arÄ« ir – ideālajā gadÄ«jumā. VÄ«rs strādā, pelna, viņš uzņemas atbildÄ«bu, aizsargā, sieviete rÅ«pējas par Ä£imenes iekšējo kārtÄ«bu, bērni aug un vecāki dod savus dzÄ«vesgudros padomus. Ideālajā situācijā katram ir sava vieta. Vai tur ir nevienlÄ«dzÄ«ba, nelÄ«dztiesÄ«ba? Var bÅ«t un var nebÅ«t. Sliktākajās izpausmēs tur nav lÄ«dztiesÄ«bas. Es redzu, ka klasisko modeli ir ļoti viegli samaitāt un rezultātā tas rada cieÅ¡anas. Tikpat labi tas var notikt ar “vienlÄ«dzÄ«go” modeli. Faktiski, pat nav tā, ka tās ir alternatÄ«vas, bet brīžiem tiek parādÄ«tas kā tādas: klasiskais attiecÄ«bu modelis un dzimumu lÄ«dztiesÄ«bas modelis.
Vienlīdzība nozīmē, ka katrs ir vienlīdz atbildīgs par rezultātu. Lai cik skumji tas būtu, cilvēki – sievietes un vīrieši – bieži negrib uzņemties atbildību par sevi, kur nu vēl par otru. Ja viņiem liek to darīt, tad viņi ir nelaimīgi. Ja viņiem iedod skaidri definētu modeli – kā Bībelē, Vēdās – tad ir vienkārši. Droši vien tādēļ šīs vecās mācības joprojām dzīvo.

Pašlaik notiek diskusijas par to, ka bērnu kopšanā un audzināšanā vairāk jāiesaistās tēviem. Pētījumi liecina, ka vīrieši bieži vien pārāk daudz uzņemas algotajā darbā, kur mēģina sasniegt visu iespējamo, taču diemžēl nespēj to izdarīt, jo ir tikai cilvēki. Kā Jūs domājat, vai apspriežot šos jautājumus, informējot vīriešus, ka viņi var darīt tā un citādi, vai viņi varētu kļūt laimīgāki? Tas ir jautājums arī par to, kā dzimumu līdztiesības idejas un prakse ietekmē vīriešus. Vai viņi ir ieguvēji no šī procesa, vai viņiem vispār nekādu ieguvumu nav?
Es nezinu, vai ieguvumi ir viennozīmīgi saistīti ar laimi. Tie ir divi atšķirīgi jautājumi – vai tas palīdz vīriešiem būt laimīgākiem un vai vīrieši ir ieguvēji. Es tagad domāju par tēvu gājienu, kas nesen tika organizēts. Tā galvenā ideja ir “mums arī ir tiesības, mums pienākas, dodiet mums”. Nevis, ka mēs te darīsim, bet dodiet mums! Cilvēki liek uzsvaru uz savām tiesībām un nepievērš uzmanību saviem pienākumiem. Tas pats notiek arī no otras puses. Bieži vien dzimumu līdztiesības cīņa ir par tiesībām, par to, ka – dodiet mums vairāk. Tad iedod, bet es nezinu, vai cilvēki kļūst laimīgāki. Tiesībām un atbildībai jābūt līdzsvarā.
Ar kādu angli mēs apspriedām, kāpēc jāstrādā ar vardarbÄ«giem vÄ«rieÅ¡iem. Problēma ir tāda, ka sievietes cieÅ¡, viņas tiek sistas un tad viņām tiek izveidots krÄ«zes centrs, kur viņas meklē psiholoÄ£isko un juridisko palÄ«dzÄ«bu. Centrs kādu laiku darbojas un saprot, ka cÄ«nās ar sekām, ka jāstrādā ir ar vardarbÄ«giem vÄ«rieÅ¡iem, nu it kā tas ir cēlonis. PatiesÄ«bā tas nav cēlonis, cēlonis ir vēl tālāk. Tā ir pati kultÅ«ra, pati sabiedrÄ«ba. Kāpēc BuÅ¡am ir atļauts sist Huseinu un vÄ«ram nav atļauts sist sievu? Kur ir atšķirÄ«ba? VardarbÄ«ba mÅ«sdienu sabiedrÄ«bā ir akceptēts problēmu risināšanas veids. Policistam ir atļauts sist aizturēto vai vismaz biedēt ar vardarbÄ«bu… Tas nozÄ«mē, ka tā ir liekulÄ«ga sabiedrÄ«ba. Runāts tiek par vienu, un darÄ«ts pavisam citādi.Kā to var mainÄ«t?
Ir daži cilvēki, kas to ir rādījuši. Gandijs, piemēram, māte Terēze, Jānis Pāvils II, Jēzus Kristus.Ko mēs konkrēti varam darīt?
Sākt ar sevi un ar savu apkārtni, saviem tuvākajiem cilvēkiem. Mainīties pašiem.

Par vīriešiem: 1

Maigais ar tērauda acīm – intervija, publicēta NRA.
Autore: Gunta Tabore
Datums: 2003-10-06

Maigais ar tērauda acīm
Mūsdienu pasaulē vīrietis ir apjucis, zudusi viņa stabilā loma

Īsts vīrietis neraud, ir tik stiprs un stabils, ka sieviete var droši balstīties uz viņa pleca. Bet ja nu piepeši, kaut uz mirkli vīrišķais dzimums tā nejūtas? Ja nu sievišķais dzimums balstās pats uz saviem pleciem, atstājot vīrietim vien pašam sevis noturēšanu? Sabiedrībā joprojām valda neskaitāmas klišejas, kādam jābūt īstam vīrietim, taču tieši tās traucē viņam būt pašam, individualitātei, neļauj veidot un uzturēt nozīmīgas attiecības.

Izlasot, ka krīzes centrs Skalbes aicina vīriešus nākt uz atbalsta grupu, lai izzinātu savas emocijas un izprastu savu lomu sabiedrībā, vispirms savelkas tāds kā sievišķīgi nešķīsts smīns – kādas gan vīriešiem problēmas?!
Tieši par to ir saruna. Sievietes loma sabiedrībā pēdējos simts gados ir spēcīgi mainījusies – mainījusies arī pati sabiedrība, un vīrietis ar vecajiem līdzekļiem nespēj tikt galā ar jauno situāciju. Jāmācās saprast sevi,» saka psihologs un psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis.

Nepareizs risinājums
Psihologs iesaka palūkoties uz notiekošo vēsturiski: «Senos laikos vīrieši bija īstais un pareizais dzimums, bet sievietes bija tas otrais dzimums. Tad sievietes sāka cīnīties par savām tiesībām, sākās feminisma kustība, un viņas daudz ko arī izcīnīja. Sieviete ļoti mainījusi savu vietu un lomu sabiedrībā. Ja agrāk viņa drīkstēja tikai to un šito, tad tagad viņa var visu. Viņa var būt gan mājsaimniece, gan prezidente, gan uzņēmēja. Vīrieša loma faktiski nav mainījusies, taču tagad tā iznāk tāda kā nosacīta – neatbilstoša esošajai realitātei. Tomēr neizskatās, ka briestu kaut kāda vīriešu revolūcija, līdzīga feminismam,» smaida Ansis Jurģis Stabingis.
Viņš skaidro, ka vīrieši ir daudz neelastīgāki, nespēj tik labi pielāgoties lomu izmaiņām sabiedrībā, un no šīm pretrunām sākas dažādas problēmas – tieši vīriešu vidū ir vairāk pašnāvnieku, alkoholiķu, spēlmaņu un citādi atkarīgo, pieaug vardarbība pret tuvākajiem… «Tas ir veids, kā vīrietis mēģina risināt savas emocionālās problēmas. Mēģina situāciju atrisināt, kā māk, lai kaut ko mainītu dzīvē, kas nav tik laba, kā pašam gribētos. Taču būtība ir tajā, ka kaut kas nav kārtībā ar viņa sajūtām.»

Nepieļauj maigumu
Lai arī sabiedrībā lomas izmainījušās, vīriešus joprojām audzina pēc senajiem stereotipiem. Puikas neraud, puikas ir stipri, viņiem jāmāk tikt galā ar visu… Tāda ir viņa loma, šis tēls eksistē sabiedrības apziņā. Tāpat kā noraidošā, noliedzošā, nepieņemošā attieksme, ja vīrietis izrāda mīlestību un maigumu.
«Pēdējā laikā gan tas nedaudz mainās, tomēr joprojām ir tā – ja vīrietis vairāk uzmanības pievērsīs savam izskatam, ja būs mazlietiņ maigāks, vairāk veltīs sevi daiļajām lietām – mākslai, mūzikai, dejai, nevis sportam, tad ko nodomās sabiedrība? Bieži vien – re, šis te ir homoseksuāls, mīkstais… Taču tas faktiski ir spiediens – sak, tu nedrīksti būt tāds, parādīt maigumu jebkādā tā izpausmē. Iznāk, ka sabiedrība liek vīrietim nocietināties, nepaust emocijas,» uzsver psihologs.
Rezultāts jūtams – lielākā daļa vīriešu patiesi nemākot izpaust savas emocijas. Viņi tās ir aizslēguši, aizslēpuši, nejūt. «Pajautājiet vīriešiem – ko jūti, lielākā daļa raustīs plecus – nezinu.»

Ne Marss, ne Venēra
Vai tad nav dabas dots, ka vīrietis ir citāds, nekā sieviete, un otrādi? Vai tad nav vīrieši no Marsa, bet sievietes no Venēras? Ansis Jurģis Stabingis gluži vai nopūšas: «Nevis no dabas, bet no sabiedrības. � īs atšķirības starp vīrieti un sievieti ir tikai ieaudzinātas, nodotas no paaudzes paaudzē. Džons Grejs, kurš sludina šo teoriju, ka vīrietis ir no Marsa, bet sieviete no Venēras, mēģina izskaidrot to, ko redz sabiedrībā, pamatojot ar atšķirīgu izcelšanos. Manuprāt, tas ir muļķīgi un nepareizi. Lai arī cik šī teorija būtu tēlaina, tā neļauj neko mainīt, jo dod attaisnojumu – esam tādi, kā esam, neko darīt… Tā nokauj iespēju labot situāciju. Nu nav šo atšķirību, izņemot fiziskās. Domāšanā, smadzenēs nav.»
Psihologs skaidro, ka šie stereotipi it kā pasaka vīrietim – «tikai tāpēc, ka tev ir krāniņš, tev nav jābūt tādam, kāds esi patiesībā, bet jābūt īstam vīrietim. Nu nav tāda īstā vīrieša, kuram vajadzētu līdzināties! Katrs mēs esam personība.» Taču ar šo sabiedrības spiedienu viss individuālais, kas ielikts personībā, tiek noniecināts, spiežot pielīdzināties vispārējiem etaloniem.

Kur likt vilšanos?
Psihologu priecē, ka pamazām daudz kas mainās. Likumdošanā – arī vīriešiem tagad pienākas bērna kopšanas atvaļinājums. Ģimenē – biežāk var redzēt tēvus, kas spēlējas ar bērniem, daudz vairāk piedalās audzināšanā. Kultūrā – ienāk citādie vīrieša tēli, maigāki, ne tikai mačo tipa vīrieši, nu īstie.
Kas notiks, ja vīrietis sāks domāt par šīm problēmām? Speciālists neuzskata, ka uzreiz kaut kas var mainīties, tomēr, iespējams, ka vīrietim kļūs vieglāk dzīvot, un līdz ar viņu arī sievietei. «Vienkārši nevajadzētu noliegt daļu no sevis. Censties saprast, ko darīt ar dusmām, aizvainojumu, vilšanos… Reizēm arī vīrietim gribas būt vājam, bet viņš it kā nevar atļauties. Vajadzētu atļaut sev just, paust emocijas, līdz ar to paverot ceļu jaunai kvalitātei savstarpējās attiecībās.»

DAŽI STEREOTIPI
Tādam esot jābūt īstam vīrietim
• Īsts vīrietis neraud
• Nebaidās no tumsas
• Neizrāda savas jūtas
• Viņam pietiek būt tikai mazliet pievilcīgākam par pērtiķi
• Īsts vīrietis ir stiprs
• Daudz pelna
• Ir ģimenes galva
• Vienmēr gatavs seksam
• Viņš neslimo un pacieš sāpes
• Vienmēr pats tiek galā ar savām problēmām un nemeklē palīdzību