Pasaulē nav viena – vienkārša un skaidra uzskata par to, kas īsti ir eksistenciālā psihoterapija. Un šķiet – tas ir ļoti atbilstoši kādai eksistenciālisma pamatidejai – ka cilvēks nav iepriekš definēts, bet katrā brīdī viņš pats nosaka to, kas viņš ir. Tāpat arī ar eksistenciālo psihoterapiju – katrs terapeits katrā reizē to rada no jauna.
No formālās puses ir skaidrs, ka šis terapijas virziens balstās uz eksistenciālisma filosofiju – visā tās pretrunīgumā. Filosofiskais pamats ir ņemts no tādiem dižgariem kā Sorēns Kirkegors, Frīdrihs Nīče, Martins Heidegers, Žans Pols Sartrs, Albērs Kamī, arī Martins Bubers, Pauls Tilihs. Tas ir eksistenciālās domas lietojums psiholoģiskā konsultēšanā. No slavenākajiem praktiķiem jāmin Ēriks Fromms, Viktors Frankls, Ludvigs Binsvangers, Džeimss Bjūdžentāls, Rolo Meijs, Karls Jasperss, Irvins Jaloms, Ronalds Leings, tāpat arī – Aleksandrs Aļekseičiks un Rimantas Kočiunas.
Praktiski eksistenciālā terapija pievēršas tādām vispārīgām un universālām cilvēka dzīves jomām kā brīvība, izvēle, dzīves jēga un bezjēdzība, atbildība un nāve. Ja citi terapijas virzieni lielāku uzmanību pievērš neapzinātajam, psihiskajiem procesiem un tamlīdzīgi, tad eksistenciālās terapijas darba fokusā ir cilvēka dzīve – kā viņš pats to veido, pieredz, piedzīvo.
Terapijas mērķis ir palīdzēt cilvēkam satikties ar sevi un kļūt pašam par savas dzīves autoru. Dzīvot apzinātāk šajā pasaulē, kurā ir tas, kas ir – gan jaukās, gan ne tik jaukās lietas.
Reiz es lasīju šādu eksistenciālās terapijas un psihoanalītiskā piegājiena salīdzinājumu:
Ja psihoanalīzē vaicā “Kāpēc?”,
tad eksistenciālajā terapijā tiek prasīts “Kāpēc ne?”.
Eksistenciālā terapija ļauj cilvēkam labāk iepazīt sevi – savu dzīvi, kā arī vēlreiz, par jaunu izpētīt tās iespējas, kuras iepriekš dažādu iemeslu dēļ tika noraidītas. Dzīvot pilnvērtīgāk un dzīvāk.
Eksistenciālo terapiju esmu apguvis Lietuvā, Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūtā HEPI (Lietuva, Birštonas) profesora R. Kočiunasa vadībā.