Paškontrole un attiecības

Paškontrole — spēja neskriet pakaļ iegribām, neļauties kārdinājumiem, ir vērtīga un attīstāma lieta. Sākot no klasiskā marshmellow eksperimenta, caur naudas pārvaldīšanas prasmēm un centieniem izskaust impulsīvo pirkšanu, līdz pat kristīgajai lūgšanai par atbrīvošanu no iekārēm — paškontrole tiek vērtēta jo augstu.

Bet , kā izrādās — augstai paškontrolei ir sava ēnas puse, kā to nupat parāda pētījums. https://uwaterloo.ca/news/people-who-control-their-desires-can-face-social-isolation

Cilvēki uzskata, ka nespēja turēties pretī iekārēm ir cilvēciska, un otrādi — spēja turēties pretī, savukārt, ir raksturīga mašīnām, robotiem. Cilvēkiem šķiet, ka paškontrole padara cilvēkus mazāk cilvēciskus — vairāk līdzīgus robotam, mašīnai. Līdz ar to sekas ir tādas, ka cilvēki ar augstāku paškontroli tiek sociāli izstumti, no viņiem novēršas.

To ir viegli iedomāties. Ja kolektīvā vairākums seko ziņām, Eirovīzijai, kādam sportam, šausminās par maskām vai karu, vai arī vienkārši — klačojas un mēdz draudzīgi iedzert, bet kāds viens kolēģis nepavelkās ne uz vienu no piedāvātajiem tematiem, bet tā vietā strādā — gan darbā, gan ar sevi, tad viņš kritīs ārā no kolektīva — un ne bez vairākuma aktīva atbalsta.

Citiem vārdiem sakot — vairākums (ar zemu paškontroli) uzskata mazākumu (ar augstu paškontroli) par ne-cilvēkiem un sociāli izstumj tos.
Līdz ar to, dilemma šķietami ir sekojoša — ko Tu vēlies — būt pieņemts kolektīvā (ar to maksājot par ciešanām, kuras izraisa iekāre), vai arī — atbrīvoties no savām iekārēm, pārvaldīt sevi, attīstīt paškontroli, (par to maksājot ar to, ka vairākums no tevis var novērsties).

Šai dilemmai ir iespējams arī jēdzīgāks atrisinājums — ir iespējams attīstīt gan paškontroli, gan jutīgumu un līdzjūtību vienlaikus. Ir iespējams iemācīties nesekot saviem kārdinājumiem un tai pašā laikā nekļūt aukstam robotam — nezaudēt dziļāko un patiesāko cilvēcību — iejūtību, līdzjūtību, sirsnību, siltumu. 

Ja palūkojas dziļāk, tad tieši šis komplekts ir ietverts jebkurā nopietnā garīgajā mācībā — tajās ir gan paškontroles, gan līdzjūtības attīstīšanas prakses. Arī apzinātība — ja tā tiek pasniegta harmoniskā veidā, nevis, kā bieži Rietumu pasaulē tas ir — izceļot paškontroles un ignorējot emocionālo komponenti.

Tātad — ja izlem attīstīt savu paškontroli, tad labākā man zināmā metode ir apzinātība. Nodarbības ir gan tiešsaistē, gan klātienē. Šeit vari uzzināt vairāk: https://linktr.ee/ansis

Nedaudz par mani

Lai izlemtu par tikšanos, ir vērts iepazīties — sākumā attālināti.

Mans ceļš psihoterapijā ir bijis ilgs, garš un dažādiem notikumiem piepildīts. Pirmās konsultācijas uzsāku jau 2000. gadā kā tolaik psihoterapijas students.

Mācoties psihoterapiju, sākotnēji apguvu eksistenciālo psihoterapiju , un psihoorganisko analīzi. Papildus guvu pamatīgu ieskatu vairāku gadu garumā arī tādos terapijas virzienos kā neiro veģeto terapija un Junga analīze. Tāpat esmu ieguvis supervizora kvalifikāciju eksistenciālajā psihoterapijā. (Vairāk par virzieniem un to atšķirībām var lasīt šeit.)

Akadēmiski — pirmā augstākā izglītība ir fizika, pēc tam psiholoģija (LU BSc, MSc). Studijas ir turpinātas ar pētniecības darbu Austrijā, Vīnē — Zigmunda Freida Universitātē (SFU) psihoterapijas doktorantūrā. Doktora darba tēma — vispārējais modelis psihoterapijas izglītībā (Generic model of psychotherapy training).

Ilgu laiku esmu aktīvi darbojies arī psihoterapijas organizācijās — Latvijas Psihoterapeitu biedrībā (ilggadējs valdes loceklis, psihoterapeitu reģistra vadītājs, noslēgumā — biedrības prezidents), tāpat arī Eiropas Psihoterapijas asociācijā — nacionālo ogranizāciju komitejas līdzpriekšsēdētājs, ētikas koordinācijas komisijas vadītājs. Pēc vairāku gadu darbības šajās profesionālajās organizācijās esmu no tām izstājies — šobrīd esmu brīvs un neatkarīgs psihoterapeits.

Blakus psihoterapijai pēdējos gados aizvien vairāk mana interese ir arī par dažādām garīgajām praksēm — par meditāciju, apzinātību, par garīgo dimensiju cilvēka dzīvē. Galvenie avoti, kuros balstos ir trīs senās mācības — Joga, Budisms un Advaita Vedanta.

Šobrīd pie manis nāk cilvēki ar jautājumiem par attiecībām — ar partneri, draugiem, kolēģiem, vecākiem, bērniem. Ar jautājumiem par attieksmi — pret sevi, notikumiem savā dzīvē, savu dzīvi šobrīd, saviem nākotnes plāniem. Ar jautājumiem par dzīves kvalitātes uzlabošanu — kā profesionālās (personiskā efektivitāte, koučings – coaching), tā arī personiskās. Ar jautājumiem par vērtībām — kas ir svarīgs dzīvē, kas ir svarīgs dažādiem cilvēkiem. Ar lēmumiem, kurus grūti pieņemt, grūti izvēlēties. Arī — bieži ar visai neskaidrām sūdzībām – par to, ka dzīve nav gluži tāda, kādu to gribētos redzēt, kaut gan it kā viss ir kārtībā. Konsultācijas ir iespējamas dažādos līmeņos — gan ikdienas dzīves līmenī, kas izpaužas attiecībās ar kolēģiem, tuviniekiem, gan daudz dziļāk — personības, rakstura, dzīļu līmenī, kas izpaužas pilnīgi visās dzīves jomās. Pēdējā laikā cilvēki uzdod jautājumus arī vairs ne par psihi, bet mūsu garīgo dimesiju — par dzīves jēgu, sarežģītiem jautājumiem garīgajā praksē vai to pārnešanu uz ikdienas dzīvi.

Sadaļā raksti esmu ielicis dažus materiālus, kas ir saistīti gan ar psihoterapiju, gan ar dzīvi plašāk — te ir raksti avīzēs un žurnālos, intervijas, un tā. Ja ir kādi komentāri šiem rakstiem, tad es priecāšos tos dzirdēt. Ar mani var sazināties, uzrakstot man e-pastu.

Pieteikties uz konsultāciju ir iespējams, piezvanot pa tālruni 29213238 — vai sūtot ziņu (SMS, WhatsApp) uz šo pašu norādīto nr.

Šobrīd turpinu strādāt kā pasniedzējs – lasot kursus un seminārus gan akadēmiskā vidē — LV un ārzemju augstskolās, gan uzņēmumiem, organizācijām. Tāpat esmu ierakstījis vairākus kursus tiešsaistē, kā dažus no tiem minot:

Noslēgumā — ar klientiem dalos tikai ar tām tehnikām un metodēm, kuras pats esmu pārbaudījis praksē un kuras tiešām darbojas. Tāpēc esmu drošs par to, ko piedāvāju.

Uz tikšanos!

Kāpēc cilvēki kliedz?

Kad cilvēki kliedz? Kad cilvēki paceļ balsi?

Nevienas attiecības nesākas ar bļaušanu. Bļaušana ir otrais/trešais cēliens, bet nekad ne pirmais.

Pirms tam ir normāla saruna. Tad kaut kas notiek, un pēc notikuma ir bļaušana. Kas ir tas, kas notika pa vidu?

Šķērslis, traucēklis. Kaut kas, kas atrodas starp abiem un nedod iespēju vienam otru sadzirdēt.

Šis šķērslis var būt attālums — kā diviem sēņotājiem mežā, kas kliedz, lai sazinātos.
Šis šķērslis var būt troksnis, kā ceļa strādniekiem, kam jāpārkliedz mašīnu radītā rūkoņa.
Šis šķērslis var būt siena, kā kaimiņiem, kurai ir jāizbļauj cauri.

Šķēršļi var būt arī iekšēji —
paša domu, emociju troksnis, iekšējā viedokļu atšķirību siena vai attālums starp vērtībām — tie ir iekšēje šķēršļi, kas neļauj sadzirdēt otru.

Ārējos šķēršļus ieraudzīt ir vieglāk. Iekšējos — daudz grūtāk, jo neesam pieraduši raudzīties sevī, kur nu vēl problēmas meklējot.
Ārējos šķēršļus novērst ir vieglāk. Iekšējos — daudz grūtāk, jo tie ir daļa no iedomātā “es” — MANAS domas, MANAS emocijas, MANS viedoklis, MANAS vērtības.

Sajūta “mani nedzird” rada nepieciešamību runāt skaļāk — tā, lai sadzird.
Tad, kad es dzirdu, ka otrs runā skaļāk, dabiskā (automātiskā) reakcija ir — pārkliegt. Runāt vēl skaļāk — kamēr abas puses kliedz. Un tad — no kliegšanas līdz vardarbībai ir tikai viens solis.

Te ir vēl kāds efekts — brīdī, kad es pats skaļi kliedzu (jo man šķiet, ka mani nedzird), visu ēteru piepilda mans teksts — otram, viņa teiktajam vietas vairs nepaliek. Līdz ar to es pats sev varu radīt ilūziju, ka kopīgajā sarunu telpā ir palicis tikai mans viedoklis. Bet, protams, tā ir tikai ilūzija.

Labā ziņa ir tāda, ka mēs varam mainīties. Mūsu domas, emocijas un viedokļi nav pārlieku liela vērtība. Tās ir sīknauda, kuru var un vajag samainīt — laiku pa laikam. Ir vērts no tām arī atbrīvoties — citādi izplēsīs kabātā caurumu.

Bet, lai atbrīvotos, ir jāuzticās. Jāuzticās tam, ka atbrīvojoties no sīkumiem, vietā nāks kaut kas cits — vērtīgāks un labāks. Ir vērts pamēģināt.
Tad, kad iekšējo šķēršļu nav, tad arī bļaut vairs nav nepieciešams. Tad, kad es nebļauju, arī uz mani mazāk bļaus. Tad, kad uz mani mazāk bļaus, būs vairāk klusuma. Tad, kad būs vairāk klusuma, labāk varēs dzirdēt.

Shiva Jnane Jiva Seva

Instrumenti, kurus nelietojam

Attēlā ir kanniņa, kura tiek lietota deguna skalošanai. Bet šodien mans nolūks nav stāstīt par to, kā to lietot, ko tā dod vai no kurienes šī ideja. Mans stāsts ir par instrumentiem, kuri mums ir, bet kurus nelietojam.

Notika tā — atnākot aukstajam laikam, es saaukstējos. Iesnas, puņķi, klepus. Tā nebija jaunā C-slimība, vienkārši saaukstēšanās. Noslimoju dienas ~4. Ceturtās dienas rītā, pie brokastu galda, starp visām citām sarunām sievastēvs pavaicāja — vai es zinot to jogu deguna skalošanas metodi un vai to darot — esot dzirdējis, ka laba…

Protams, ka es zinu šo metodi!
Kanniņu, kura redzama bildē, nopirku jau pirms gadiem trijiem. Vienu rudeni/pavasari arī to cīgīti lietoju, ar labiem rezultātiem, bet tad kaut kā tā nolikās plauktā, tad pārcēlās uz tālāku plauktu, un tad… noklīda kaut kur. Un es — vienkārši aizmirsu par šīs kanniņas un par skalošanas metodes eksistenci. Aizmirsu par visu — ka tāda metode ir, ka esmu to darījis, ka man ir atbilstošā kanniņa, ka toreiz, kad skaloju regulāri, bija labi, utt, utt. Visu aizmirsu!!!

Manā rīcībā visu laiku bija instruments ar kuru ir iespējams novērst problēmu — bet es ne tikai šo instrumentu nelietoju, bet pat biju aizmirsis par tā eksistenci!!!Tāpat ir ar citiem instrumentiem.

Nupat, sarunā ar klientiem individuālajās konsultācijās runājām par to pašu — ka viņiem ir zināmi rīki, instrumenti, kā tikt galā ar savām domām/emocijām/stāvokļiem, bet — ir ilgstoši laika posmi, kad šie rīki vienkārši pazūd — piemirstas, aizmirstas — un netiek lietoti. Rezultātā — rodas un attīstās problēmas, kuras bija iespējams mazināt un novērst, vai arī vispār no tām izvairīties.

Tas pats ir ar saturu, kuru stāstu kursos — apzinātības pamata metodes, prāta pārvaldīšana, domu un emociju kultivēšana — vairumā gadījumu tas nav nekas jauns. Tas nav nekas nezināms. Tas nav nekas oriģināls vai unikāls. Tās ir vecās, zināmās metodes, kuras — vienkārši esam aizmirsuši, un tāpēc nelietojam.

Kāda ir izeja? Lai atcerētos, ka mums ir rīki, mums tie ir jālieto — regulāri — jo mēs iemācamies to, ko atkārtojam. Jo biežāk atkārtojam, jo labāk iemācāmies. Otra izeja — var palīdzēt jauna attieksme — brīdī, kad manā dzīvē ir kāda problēma (nejauks veselības vai emocionālais stāvoklis), tad apzināti var uztaisīt “instrumentu krājumu inventarizāciju” — palūkot, kas man ir zināms par šo tēmu, kādus rīkus/metodes esmu šai sakarā apguvis, un kuri būtu lietojami.

Citādi — mums visiem ir nepieciešami atgādinājumi. Jo mēs aizmirstam. Labāk ir pavaicāt vēl reizi, nekā palikt neziņā. Labāk ir tikt pāri tam iedomātajam kaunam “nu kā es tā, aizmirsu tik vienkāršu lietu” nekā palikt bez palīdzības. Man nav grūti atkārtot. Es pats aizmirstu, es zinu, ka mani klausītāji aizmirst. Tas ir normāli. Jo, galu galā, mācīšanās pamats ir atkārtošana.

Pie reizes — izmantojot iespēju atgādināšu, ka kurss “Prāta higiēna” sāksies jau pavisam drīz — 1. septembrī. Tam joprojām ir iespējams pieteikties. Tur es atgādināšu par metodēm, kā ikdienā parūpēties par savu prātu — par to, ko aizmirstam. Bet, iespējams, kāds dzirdēs arī ko jaunu!

https://aumprakse.lv/prata-higiena/

Par ticību

Ticība ir interesants vārds.

Pēdējā laikā esmu to lietojis vairākos ierakstos — un dēļ tiem trešdien esmu uzaicināts radio runāt par to pašu — par ticību. Cilvēku komentāros pie ierakstiem redzu, ka dažādi cilvēki vārdu “ticība” saprot diezgan atšķirīgi. Tāpēc droši vien ir vērts noformulēt, ko īsti domāju, lietojot šo vārdu.

Atslēga šeit ir tiešā pieredze. Vārds “zinu” ir lietojams tikai par to, kas ir manā tiešajā, nepastarpinātajā pieredzē. Visam pārējam būtu lietojams piemērotāks vārds “ticu”. Ticēt nozīmē pieņemt par patiesu to, ko es nezinu. To, kas nav manā tiešajā pieredzē. Es nezinu, kā ir, bet es pieņemu, ka ir šādi — šajā nozīmē es lietoju vārdu “ticība”.

Līdz ar to manā lietojumā vārds “ticība” nav attiecināms tikai uz reliģiju vai baznīcu — bet tas ir attiecināms uz ikvienu situāciju ikdienā, kurā mēs rīkojamies, bet par kuru mums nav tiešas pieredzes.

Piemēram — pārtikas veikalā, pērkot pienu, es paņemu necaurspīdīgu kartona paku uz kuras ir rakstīts “piens”. Stingri ņemot, es nezinu, vai pakā tiešām ir piens — es TICU, ka tas ir piens. To, vai tas tiešām ir piens, es uzzināšu brīdī, kad atvēršu paku un pagaršošu to, kas iekšā. Bet līdz tam brīdim, ja kāds man vaicās — vai es pienu nopirku — es atbildēšu “jā”. Un šī atbilde balstīsies uz manu ticību.

Tieši tāpat, ejot pāri ielai pie luksofora — es ticu, ka mašīnas apstāsies. Ejot pie ārsta — es ticu, ka ārsts ir kvalificēts un palīdzēs man. Utt. Šeit var redzēt, ka nav atšķirības — ticēt tam, ka pakā ir piens, vai ka debesīs ir Dievs. Abos gadījumos es to neesmu pārbaudījis, un balstos uz pieņēmuma par to, ka mana doma ir patiesa.

Ikdienā mēs lietojam vēl daudzus citus vārdus, lai apzīmētu to, kas nav pieejams tiešajā pieredzē: es domāju, uzskatu, uzticos, pieņemu, pieļauju — man šķiet, mans viedoklis ir,… un atkarībā no konteksta šīs nianses var būt nozīmīgas. Bet kopīgais ir viens — es nezinu. Bet, ja es nezinot, esot bez savas personiskās tiešās pieredzes par konkrēto lietu, apgalvoju, ka ir tā, — tad tā ir ticība.

Sajukums rodas no tā, ka mēs esam pieraduši ļoti uzticēties savam domāšanas procesam. Un, lai arī pati domāšana ir mūsu tiešajā pieredzē, domu saturs vienmēr ir par kaut ko citu — par atmiņām, par iztēli, par secinājumiem, sakarībām, utt., ne par tiešo pieredzi. Tāpēc, ja es saku “es zinu” attiecībā uz kaut ko, kas ir izdomāts (izsecināts, izvētīts, izanalizēts), tad — tas tomēr nebūtu īsti korekti.

Ticība ir nozīmīga, un bez tās ir grūti dzīvot. Tas nav neiespējami, bet bez īpašas sagatavošanas un personiskā brieduma tas būtu tiešām grūti. Tāpat ticība (uzticēšanās) ir būtiska jebkuras sabiedrības normālai funkcionēšanai, jebkurām attiecībām, un, jo augstāks ir šis uzticēšanās līmenis, jo sabiedrība ir veselīgāka. Tāpēc ticēt vajag un ir labi.Tai pat laikā būtiski ir arī nebūt naivam un neticēt pilnīgi visam, kas nāk priekšā. Zināma skepse, aizdomīgums, piesardzība arī ir tīri lietojami. Pārspīlējumi gan vienā, gan otrā virzienā padara dzīvi daudz grūtāku un pat samazina izdzīvošanas izredzes.

Bet, manuprāt, katram priekš sevis ir būtiski atšķirt to, ko mēs tiešām zinām no tā, kam (tikai) ticam. Redzēt zināšanu kā zināšanu un ticību kā ticību un nejaukt abas.

Nav arī tā, ka pastāv tikai divas šīs alternatīvas — zināt vai ticēt. Ikvienam no mums ir iespējams arī vienkārši atzīt, ka es nezinu. Šī pozīcija ir visgodīgākā, jo nezināšana ļauj uzzināt, bet ticība, lai arī iedod mieru un drošību, var bremzēt izziņu un patiesības noskaidrošanu. Bet atzīt to, ka “es nezinu” — arī tas prasa zināmu drosmi, briedumu. Vieglāk ir ticēt.

p.s. Savulaik Jungam žurnālists uzdeva jautājumu par to, vai viņš bērnībā ticēja un joprojām tic Dievam. Junga atbildi ir vērts noskatīties. Video nav garš.

🙂

Par diskusiju kultūru

Senajā Indijā bija daudz dažādu filosofijas un reliģijas skolu, kas bija augsti attīstītas. Diemžēl par tām vairumā nezinām tikpat kā neko, jo mūsu izglītības sistēmas izpratnē filosofijas saknes ir tikai un vienīgi Grieķijā. Tomēr, jo vairāk iepazīstu Indijas tradīcijas, jo vairāk redzu, cik labi būtu, ja mēs šo to pārņemtu no viņiem.

Viena no metodēm, kā filosofija attīstījās, bija publiskas diskusijas. Tās notika saskaņā ar zināmiem noteikumiem. Domāju, ka divus no tiem būtu vērts pārņemt arī mūsu akadēmiskajām aprindām un interneta komentētājiem.

1. Zaudētāja likmes — tai pusei, kas bija zaudējusi diskusijā, bija pienākums iet pie uzvarētāja par skolnieku. Ņemot vērā to, ka diskusijā, piemēram, karaļa galmā piedalījās augstākā līmeņa speciālisti — savu skolu vadītāji, vadošie pētnieki utml, tad var saprast, ka šīs likmes princips diskusiju kvalitātes latiņu pacēla ļoti augstu. Vēl jo vairāk — ja diskusiju zaudēja skolas vadītājs, tad viņš zaudēja savu skolu un kopā ar visiem saviem sekotājiem devās mācīties pie uzvarētāja.

2. “Vada” princips — tad, kad diskusija notika starp diviem oponentiem, oponenta uzdevums, sākot savu uzstāšanos, bija atkārtot pirmā runātāja pozīciju tik kvalitatīvi — tā, lai iegūtu pirmā runātāja apstiprinājumu — “jā, tas ir tas, ko es teicu, tā ir mana pozīcija, izklāstīta korekti”. Un tikai pēc tam oponents var sākt atspēkot to, ko tikko pats ir atkārtojis. (arī tam bija savi noteikumi, kā to darīt). Tieši šis princips — atkārtot sava oponenta pozīciju tā, lai oponents piekrīt atkārtotajam — tas mums katastrofāli iztrūkst. Tā vietā visbiežāk lietotais princips ir “salmu vīrs” — pierakstīt oponentam vārdus, kurus viņš nav teicis, un tad satriekt tos lupatu lēveros — un uzskatīt to par uzvaru.

Papildinājums — jau pēc tam, kad šis raksts bija publicēts, senākos pierakstos atradu dažus diskusijas principus. To autors ir filosofs Daniels Dennets, kurš aprakstīja šos četrus principus savā grāmatā “Intuition Pumps And Other Tools for Thinking”. Šie principi ir balstīti uz spēļu teorijas pētnieka Anatola Rapaporta darbiem:

  1. Censties izpaust sava oponenta pozīciju tik skaidri, dzīvi un godīgi, ka oponents teiktu “Paldies, es vēlētos, kaut pats būtu iedomājies to izteikt šādā veidā.”
  2. Uzskaitīt visus punktus, kuriem var piekrist — it īpaši tiem, kas nav acīmredzamas patiesības vai lielākas vienošanās daļas.
  3. Atzīmēt visu, ko esi iemācījies no sava oponenta.
  4. Tikai pēc tam ir ļauts izteikt savu atspēkojumu vai kritiku.

Dennets gan saka, ka ne visi oponenti ir tik cienījamas attieksmes vērti, bet tad, kad tie ir, tad šī attieksme atmaksājas ar uzviju. “Ir vērts atgādināt sev, ka ja tiešām varonīgs mēģinājums atrast oponenta teiktajā aizstāvības vērtu interpretāciju nedod nekādu rezultātu, ir daudz iznīcinošāks nekā dusmīgs uzbrukums ar cirvi. Es to iesaku.”

Šeit atceros, ka šķiet, tas bija Tomass Kūns, kurš atbildot uz kritiku, kuru viņš saņēma par savu darbu “Zinātnisko revolūciju struktūra” teica, ka izskatās, ka oponenti viņa darbu nemaz nav lasījuši. Ja oponentiem būtu pienākums no sākuma precīzi atspoguļot Kūna apgalvojumus un tikai pēc tam ķerties pie atspēkojuma, tad kas tāds nevarētu notikt. Un ieguvēji būtu visi.

Briedums

Briedums ir spēja tikt galā ar sevi.
Tikt galā ar savu dzīvi — fiziski, finansiāli, sociāli, psiholoģiski, emocionāli.
Mazi bērni netiek paši ar sevi galā — tāpēc pieaugušie par bērniem rūpējas. Ne tikai rūpējas, bet arī veicina izaugsmi — briedumu. 

Mēs varam iemācīt citiem tikai to, ko paši mākam. Ja paši neesam nobrieduši, tad arī nevarēsim iemācīt briedumu bērniem.

Cilvēks var būt pieaudzis, bet nebūt nobriedis. Cilvēks var būt vecs un nomirt, tā arī nepieredzot briedumu.
Fiziski un finansiāli būt nobriedušam, šķiet ir visvienkāršāk — tikt galā ar savu ķermeni, drēbēm, dzīvesvietu, ēdienu. Nopelnīt iztikai, mājoklim. To ir vieglāk arī iemācīt.

Būt psiholoģiski un emocionāli nobriedušam ir daudz grūtāk. Tikt galā ar savām domām, emocijām. Ar atmiņām, pagātni. Ar fantāzijām, vēlmēm, iekārēm un impulsiem. Ar prātu.

Ja nav brieduma, mēs vainojam citus par savu dzīvi. Tai pašā laikā mēs meklējam risinājumu/glābiņu citos. Ne palīdzību, kas man palīdzētu pašam tikt galā, bet tieši glābiņu — “izdari tā, lai man ir labi!”

Palīdzība ir dažāda. Cilvēks netiek galā ar emocijām un meklē palīdzību atkarībās, vielās. Darba stundās vai sporta sasniegumos. Meklē palīdzību hobijos un attiecībās. Visbiežāk gan tā nav palīdzība, bet atvieglojums vai īslaicīga atelpa, bet tomēr tas ir labāk nekā netikt galā — mocīties pašam un līdz ar to mocīt apkārtējos.

Ja meklējam reālu palīdzību, tad tā jau ir zināma brieduma attīstības pazīme. Var teikt, ka te ir vairāki soļi — pamanīt, kad pats netieku galā, palūgt palīdzību, un spēt pieņemt un lietot to — katrs prasa aizvien lielāku briedumu. 

Ir arī profesionāla palīdzība — psihoterapija, psiholoģija. Kouči un padomdevēji. Mācītāji un meditācijas skolotāji. Ja prof. palīdzība ir tiešām kvalitatīva, tad tās virsmērķis ir izdarīt tā, lai cilvēks nākošreiz tiek galā pats — iedot rīkus un iemaņas, lai cilvēks pats tiek galā ar sevi — veicinot šo pašu briedumu.

Ir patīkami dzirdēt kad cilvēks saka — paldies, esmu apguvis mācīto un tālāk tikšu galā pats. 

Ir patīkami būt nobrieduša cilvēka klātbūtnē. Tas ir atbrīvojoši un dziedinoši. Nobriedušajam (no tevis) neko nevajag. Viņš neko negaida. Tas nenozīmē, ka nobrieduši cilvēki neiesaistās attiecībās — jo nepiepildīto vajadzību apmierināšana jau nav vienīgais iemesls būt kopā. Bet šajās attiecībās iztrūkst drāma. Ir skaisti, mierīgi un dziļi.

Briedums ir spēja tikt galā pašam ar sevi.

Elle attiecībās

“Elle — tie ir citi cilvēki”.

Tā ir esence Sartra 1944. gadā sarakstītajai lugai “No Exit”.

No exit. Sartrs. Izrādes plakāts Buratino teātrī.
No exit. Sartrs. Izrādes plakāts Buratino teātrī.

Luga ir jaudīga. 2014. gada vasarā Buratino teātris nospēlēja to vairākos atkārtojumos.
Daudz par to domāju — Kā tas notiek, ka citi kļūst par elli?

Pats autors to skaidroja caur mūsu neizbēgamo saistību ar citiem caur vērtējumu:

“Tiek domāts, ka tas, ko es domāju sakot, ka mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem vienmēr ir saindētas, ka tās ir neizbēgami ellišķas attiecības. Tas, ko es patiešām domāju, ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Es domāju, ka ja attiecības ar kādu citu ir sašķiebtas, sabojātas, tad tas otrs cilvēks var būt tikai elle. Kāpēc? Jo…tad, kad mēs domājam par sevi, tad kad cenšamies sevi iepazīt,… mēs izmantojam zināšanas par sevi, kas nāk no citiem cilvēkiem. Mēs vērtējam sevi ar līdzekļiem, kas nāk no citiem cilvēkiem, līdzekļiem, kurus mums ir iedevuši citi. Lai ko es teiktu par sevi, tajā vienmēr būs ienācis kāda cita veikts vērtējums… Bet tas nepavisam nenozīmē, ka mums nevar būt attiecības ar citiem. Tas vienkārši parāda visu citu kapitālo nozīmīgumu ikvienam no mums.”

Protams, vērtējumam ir nozīme un mēs ne vienmēr zinām, no kurienes esam ieguvuši tās vērtības, uz kurām orientējamies ikdienā.

Tomēr ir arī cits līmenis, kā citi kļūst par elli. Es redzu, ka ne jau citi ir elle paši par sevi, bet tās ir manas paša gaidas, manas ilgas. Kā tas darbojas?

Es gaidu no citiem kaut ko, ko nesaņemu. Es gaidu no viņiem to, ka viņi piepildīs manu iekšējo nepilnību, tukšumu. Ka viņi man sniegs laimi, mieru, harmoniju un drošību. Ka kopā ar otru es beidzot būšu piepildīts, pilnīgs, vesels, laimīgs. Bet es to nesaņemu. Un pieviļos. Un mana vilšanās pārvēršas izmisumā, tad dusmās. Es cenšos kautko mainīt. Pierunāt otru, piespiest, izmanipulēt — lai taču viņš man dod to, pēc kā ilgojos. Bet nekā. Frustrācija aug. Es cenšos “mainīt sevi” — pielāgoties, būt saprotošāks, atbalstošāks, uzmanīgāks, rūpīgāks, mīlošāks. Uz kādu brīdi tas palīdz, bet — tieši par tik, cik esmu ieguldījis savas attieksmes uzlabošanā, ir pieaugušas manas gaidas no otra. Un es saku: redzi, cik es esmu labs — nu, novērtē mani, dod man beidzot to, pēc kā es ilgojos! Bet es to atkal nesaņemu. Un manas dusmas, frustrācija izlaužas ārā un vēršas pret otru. Attiecības pārvēršas ellē.
Es varu te arī iestrēgt. Gaidīt un vilties, gaidīt un vilties. Kā Sartra izrādē — trīs cilvēki, kas gaida, un kad nesaņem no viena, dodas pie otra, griežoties elles lokos.
Elle ir citi — bet ne jau viņi pie tā ir vainīgi. Es no citiem gaidu to, ko viņi man nespēj sniegt. Un nespēj — ne jau tādēļ, ka viņi būtu ļauni, savtīgi, iedomīgi, nodevīgi vai egoistiski — nē. Cits man nevar iedot šo piepildījumu PRINCIPĀ. Cits nevar sadziedēt manas dvēseles rētas. Cits nevar piepildīt manu tukšumu. Nevar aizpildīt manu iekšējo badu. Cits to nevar izdarīt. Principā.
Kamēr es to gaidīšu no citiem, tikmēr citi būs elle. Es varu nomainīt vienu partneri pret nākošo, un vēl nākošo — bet nekas nemainīsies. Gaidas — sākotnējs solījums — pirmā vilšanās — mēģinājumi kautko labot — pamatīga vilšanās — dusmas un naids — elle bez izejas.

Kā teica meistars Tolle:

Ja attiecībās piedzīvojat gan “mīlestību”, gan tās pretstatus — uzbrukumus, emocionālu vardabību un tamlīdzīgi — tad, visticamāk, jūs esat sajaucis ego pieķeršanos un pieradumu ar mīlestību. Nevar vienu brīdi mīlēt savu partneri, bet otrā brīdī tam jau uzbrukt. Īstai mīlestībai pretstatu nav. Ja jūsu “mīlestībai” tādi ir, tad tā vairs nav mīlestība bet gan spēcīga ego vajadzība pēc pilnīgākas un dziļākas sava “es” izjūtas, vajadzība, ko uz īsu brīdi spēj apmierināt otrs cilvēks. Šādi ego aizvieto pestīšanu un uz īsu brīdi jūs patiešām jūtaties atpestīts.
Tolle_attiecības
Attiecības neizraisa sāpes un ciešanas.
Attiecības atbrīvo tās sāpes un ciešanas, kas jau ir jūsos.

Bēgt no attiecībām, lai izvairītos no sāpēm arī nav risinājums. Sāpes tik un tā būs. Trīs neizdevušās attiecības trīs gadu laikā vairāk jūs virzīs uz atmošanos nekā trīs gadi, kas pavadīti uz neapdzīvotas salas vai atrodoties ieslēgtam savā istabā. Taču, ja jūs spētu savai vientulībai pievienot intensīvu Tagadni, nekas netraucētu arī jums būt laimīgam.

~ Citāts no grāmatas “Tagadnes spēks”

Bet mēs kļūdaini rādītāju uztveram par avotu. Norādi par iemeslu. Indikatoru par cēloni.
Un kamēr dzīvosim šai kļūdā, tikmēr citi būs elle.

Chai Massala pēc Mooji

Viens no maniem mīļākajiem dzērieniem ir chai massala — melnā tēja ar pienu un garšvielām. Šo tēju gatavoju jau ilgāku laiku, šī gada pavasarī, kad biju Indijā, arī baudīju to pie katras izdevības.

Šeit ar prieku dalos ar recepti un aprakstu tam, kā tēju taisa Mooji. Pats gan neesmu izbaudījis Mooji gatavotu tēju, bet pēc šīs receptes esmu taisījis.mooji_chai

No Mooji šo recepti dabūt nebija tik viegli. Jo katru reizi taisot, tēja sanāk mazliet citādāka. Kā saka pats Mooji, vislabākā tēja rodas no laimīga ne-prāta. Bet sākt  var ar šo recepti, un vēlāk to pielāgot savai garšai.

Tējas gatavošana ir prieks — to vieglāk izbaudīt tad, kad esam atslābuši. Tēju nekad nevajag taisīt steigā vai saspringumā — labāk to darīt ar mīlestību, cieņu un vieglu sirdi.chai1

Recepte (5-7 cilvēkiem)

Pirmkārt, ir nepieciešamas svaigas un rūpīgi izvēlētas sastāvdaļas. Tās ir jāsamaisa kopā un jāatstāj uz nakti ievilkties, nobriest.

  • 3-4 paciņas Assam tējas (vai arī 3 tējkarotes beramās Assam tējas)
  • Ingvers — 7-8cm garš gabaliņš, kurš ir nomizots un sasmalcināts — sagriezts vai samīcīts piestā
  • 1-2 kanēļa standziņas, samaltas pulverī vai sasmalcinātas
  • 1 strīķēta ēdamkarote melno piparu — drupinātu
  • 1 vaniļas pāksts gabaliņš ap 2-3 cm garumā, vai 1 tējkarote vaniļas ekstrakta (nav obligāti)
  • 6-7 krustnagliņas
  • 2 anīsa zvaigznes
  • 5 zaļā kardamona sēklas (sasmalcinātas)
  • 1 tējkarote fenheļa sēklu
  • 1 tējkarote anīsa sēklu
  • pusējkarote muskatrieksta piedos Karību jūru aromātu
  • 3-4 krūzes piena
  • brūnais cukurs vai medus
  • 3 glāzes ūdens

chai2Pagatavošana

Visas sausās garšvielas saliek hermētiskā traukā un kārtīgi sakrata, lai tās samaisās. Atstāj uz dažām stundām vai pat nakti lai tās savelkās, nobriest.

Uzvāra ūdeni un pieliek assam tēju. Vāra 5 minūtes.

Pievieno garšvielu maisījumu un vāra vēl 15 minūtes, pēc tam vēl 15 minūtes uz lēnas uguns.

Pievieno pienu un turpina vārīt līdz brīdim, kad piens sāk celties augšā. Jāseko, lai tēja nepārskrien pāri — un var samazināt uguni vai nocelt no uguns katliņu pirms tam. Šo atkārto kādas 2-3 reizes. Tas padara tēju biezāku un garšu — bagātāku.

Tēju izkāš un pasniedz, — ja vēlas, var uzbērt šķipsniņu samalta kanēļa.

Baudiet!

p.s. Ja gribās tēju asāku, tad Mooji iesaka likt vairāk piparu. Tāpat izvēlēties Āfrikas ingveru — tas ir sausāks un intensīvāks.

Baudi ar prieku un pateicību — bez steigas.

Avots:

Miega nozīme

Cilvēki sen zin, cik svarīgi ir gulēt.
Izrādās, miegs ir svarīgs arī smadzeņu veselībai.
Ikdienas gaitā mums veidojas jauni neironi un mirst vecie. Ja mirušo neironu atliekas netiek “iztīrītas”, tad tas atstāj negatīvu iespaidu uz smadzenēm. (https://www.sciencedaily.com/
Bet smadzeņu tīrīšana notiek naktī, guļot miegā. (https://www.nih.gov/) Tāpēc labs, kvalitatīvs miegs pietiekošā daudzumā ir tik nozīmīgs.