Viena psihoterapija atšķiras no citas. Nav tādas vienas, vispārīgas psihoterapijas – pastāv daudz virzienu vai skolu. Katrā no tām ir savi priekšstati par trīs sekojošām lietām:

1. kā darbojas cilvēka psihe/ dvēsele/ iekšējā pasaule;
2. kādā veidā rodas grūtības/ traucējumi/ slimības/ pataloģijas;
3. kādā veidā ir iespējama (terapeitiska) iedarbība ar mērķi mazināt vai likvidēt traucējumus.

Līdz ar to, dažādas skolas var būt pilnīgi pretējas savos teorētiskajos uzskatos par cilvēku, viņa psihiskajiem procesiem – par domāšanas un jūtu darbību. Daži pētnieki apgalvo arī, ka dažādās skolas atspoguļo to veidotāju dzīvi un personību. Lai nu tā būtu! Tās visas pastāv un kopumā visas ir aptuveni līdzīgi efektīvas.

Lai arī katrā psihoterapeita izglītības programmā ir paredzēta iepazīšanās ar citiem psihoterapijas virzieniem, – vismaz galvenajiem – tomēr specializācija notiek vienā virzienā.

Tālāk esmu īsi aprakstījis tos psihoterapijas virzienus, ar kuriem savā dzīvē un praksē esmu saskāries vairāk – esmu tos mācījies un/vai turpinu apgūt:

Eksistenciālā terapija – mans pirmais, līdz ar to arī mīļākais virziens. Balstās eksistenciālajā filosofijā un literatūrā, ļoti humānistisks pēc sava gara.

Neiro veģeto terapija – iepazīšanās ar to, ka arī ķermenis spēlē milzīgu lomu, tas ir daudz vairāk kā smadzeņu ietvars.

Psihoorganiskā analīze – ļoti interesants, savdabīgs virziens ar savu spēcīgu, oriģinālu teoriju

Savā darbā lietoju arī atsevišķas citas metodes no citiem virzieniem, piemēram, no kognitīvi-biheiviorālās terapijas. To, kuru metodi izvēlēties katrā atsevišķā gadījumā nosaka klienta vajadzības un intereses.