Ticība ir interesants vārds.

Pēdējā laikā esmu to lietojis vairākos ierakstos — un dēļ tiem trešdien esmu uzaicināts radio runāt par to pašu — par ticību. Cilvēku komentāros pie ierakstiem redzu, ka dažādi cilvēki vārdu “ticība” saprot diezgan atšķirīgi. Tāpēc droši vien ir vērts noformulēt, ko īsti domāju, lietojot šo vārdu.

Atslēga šeit ir tiešā pieredze. Vārds “zinu” ir lietojams tikai par to, kas ir manā tiešajā, nepastarpinātajā pieredzē. Visam pārējam būtu lietojams piemērotāks vārds “ticu”. Ticēt nozīmē pieņemt par patiesu to, ko es nezinu. To, kas nav manā tiešajā pieredzē. Es nezinu, kā ir, bet es pieņemu, ka ir šādi — šajā nozīmē es lietoju vārdu “ticība”.

Līdz ar to manā lietojumā vārds “ticība” nav attiecināms tikai uz reliģiju vai baznīcu — bet tas ir attiecināms uz ikvienu situāciju ikdienā, kurā mēs rīkojamies, bet par kuru mums nav tiešas pieredzes.

Piemēram — pārtikas veikalā, pērkot pienu, es paņemu necaurspīdīgu kartona paku uz kuras ir rakstīts “piens”. Stingri ņemot, es nezinu, vai pakā tiešām ir piens — es TICU, ka tas ir piens. To, vai tas tiešām ir piens, es uzzināšu brīdī, kad atvēršu paku un pagaršošu to, kas iekšā. Bet līdz tam brīdim, ja kāds man vaicās — vai es pienu nopirku — es atbildēšu “jā”. Un šī atbilde balstīsies uz manu ticību.

Tieši tāpat, ejot pāri ielai pie luksofora — es ticu, ka mašīnas apstāsies. Ejot pie ārsta — es ticu, ka ārsts ir kvalificēts un palīdzēs man. Utt. Šeit var redzēt, ka nav atšķirības — ticēt tam, ka pakā ir piens, vai ka debesīs ir Dievs. Abos gadījumos es to neesmu pārbaudījis, un balstos uz pieņēmuma par to, ka mana doma ir patiesa.

Ikdienā mēs lietojam vēl daudzus citus vārdus, lai apzīmētu to, kas nav pieejams tiešajā pieredzē: es domāju, uzskatu, uzticos, pieņemu, pieļauju — man šķiet, mans viedoklis ir,… un atkarībā no konteksta šīs nianses var būt nozīmīgas. Bet kopīgais ir viens — es nezinu. Bet, ja es nezinot, esot bez savas personiskās tiešās pieredzes par konkrēto lietu, apgalvoju, ka ir tā, — tad tā ir ticība.

Sajukums rodas no tā, ka mēs esam pieraduši ļoti uzticēties savam domāšanas procesam. Un, lai arī pati domāšana ir mūsu tiešajā pieredzē, domu saturs vienmēr ir par kaut ko citu — par atmiņām, par iztēli, par secinājumiem, sakarībām, utt., ne par tiešo pieredzi. Tāpēc, ja es saku “es zinu” attiecībā uz kaut ko, kas ir izdomāts (izsecināts, izvētīts, izanalizēts), tad — tas tomēr nebūtu īsti korekti.

Ticība ir nozīmīga, un bez tās ir grūti dzīvot. Tas nav neiespējami, bet bez īpašas sagatavošanas un personiskā brieduma tas būtu tiešām grūti. Tāpat ticība (uzticēšanās) ir būtiska jebkuras sabiedrības normālai funkcionēšanai, jebkurām attiecībām, un, jo augstāks ir šis uzticēšanās līmenis, jo sabiedrība ir veselīgāka. Tāpēc ticēt vajag un ir labi.Tai pat laikā būtiski ir arī nebūt naivam un neticēt pilnīgi visam, kas nāk priekšā. Zināma skepse, aizdomīgums, piesardzība arī ir tīri lietojami. Pārspīlējumi gan vienā, gan otrā virzienā padara dzīvi daudz grūtāku un pat samazina izdzīvošanas izredzes.

Bet, manuprāt, katram priekš sevis ir būtiski atšķirt to, ko mēs tiešām zinām no tā, kam (tikai) ticam. Redzēt zināšanu kā zināšanu un ticību kā ticību un nejaukt abas.

Nav arī tā, ka pastāv tikai divas šīs alternatīvas — zināt vai ticēt. Ikvienam no mums ir iespējams arī vienkārši atzīt, ka es nezinu. Šī pozīcija ir visgodīgākā, jo nezināšana ļauj uzzināt, bet ticība, lai arī iedod mieru un drošību, var bremzēt izziņu un patiesības noskaidrošanu. Bet atzīt to, ka “es nezinu” — arī tas prasa zināmu drosmi, briedumu. Vieglāk ir ticēt.

p.s. Savulaik Jungam žurnālists uzdeva jautājumu par to, vai viņš bērnībā ticēja un joprojām tic Dievam. Junga atbildi ir vērts noskatīties. Video nav garš.