Par nesaprotamo

Īsa priekšvēsture:

Kolēģis, psihoterapeits Viesturs Rudzītis sniedza interviju, kas publicēta NRA: “Sievietes padara politiku necaurspīdīgu“.

Šī intervija izraisīja ļoti lielu diskusiju sociālajos tīklos, kas nerimās vairākas dienas (mūsu straujajā laikmetā tas ir neparasti ilgi). Daudzi un daudzas saskatīja intervijā aizvainojošus izteikumus, daudzi izteica šaubas par autora kompetenci, izglītību utt. Mēģināju piedalīties šajā diskusijā. Šis ir turpinājums.

Viens no diskusijas elementiem bija Ivetas Kažokas paustā neizpratne par tekstu, kas redzama šeit. Lai arī sākotnēji atteicos būt V. Rudzīša advokāts vai tulks, tomēr sarunas nebeidzamā griešanās uz riņķi mani mudināja sniegt savu redzējumu par Ivetas Kažokas uzdotajiem jautājumiem.

Bet pirms tam:

Neliels (teorētisks) ievads.

Mēs visi dzīvojam vienā, it kā “objektīvā” pasaulē, kuru katrs tveram subjektīvi. No savas subjektivitātes izvairīties nav iespējams. Lai izdzīvotu, lai tiktu galā ar pasauli, mēs lūkojam to saprast. Veidojam savas teorijas par to, kā pasaule darbojas. To dara ikviens cilvēks, to dara ikviens profesionālis, arī psihoterapeiti. Tai skaitā teorijas par to, kā darbojas “cilvēks”.

Šīs sarunas kontekstā ir svarīgi katras teorijas trīs “lielie” jautājumi:

  • kas ir cilvēks (piemēram, bioloģiska būtne, domājošs organisms vai garīga būtne),
  • kā rodas problēmas (piemēram, hormonu disbalanss, kļūdas domāšanā vai grēks) un —
  • kā risināt problēmas (piemēram, iedzert zāles, mainīt domāšanu vai upurēt baznīcā).

Psihoterapeiti savā darbā arī balstās uz teorijām, kurās ir dziļi un kompleksi izstrādātas atbildes uz visiem trijiem jautājumiem. Izstrādātas teoriju sistēmas sauc par skolām vai psihoterapijas virzieniem. To ir daudz (piemēram, Freida psihoanalīze, Junga analītiskā psiholoģija, eksistenciālā psihoterapija, hipnoze, geštaltterapija un citas), bet katrā no tām ir izvērsti atbildēti visi trīs jautājumi. Atbildes katrā skolā atšķiras tāpēc svarīgi ir saprast, ka šīs teorijas nav “objektīva patiesība”. Tās ir teorētiskas konceptualizācijas, kuras palīdz labāk saprast iekšējo, psihisko realitāti, bet tās ir tikai teorijas, nevis pati realitāte.

Lai vai kā, katras teorijas pārbaude notiek praksē — vai, balstoties uz savu izpratni par to, kā darbojas psihe, psihoterapeits spēj palīdzēt konkrētajam cilvēkam, kurš pie viņa ir atnācis. Atgādinu, ka arī katram cilvēkam ir sava izpratne par to, kā cilvēks  darbojas. Konkrētais psihoterapeits spēj konkrētam klientam palīdzēt tad, ja viņu abu izpratnes ir kaut cik līdzīgas. Ja tās ir radikāli atšķirīgas, tad, visdrīzāk, cilvēki nesaprotas, un sadarbība neizdodas. Un tas ir normāli, jo psihoterapeits tikai palīdz, nevis kaut ko izdara klienta vietā, līdz ar to sadarbības kvalitāte ir būtiska.

Lai arī katrs psihoterapeits ir “piederīgs” kādai noteiktai skolai (kurā viņš ir ieguvis savu psihoterapeitisko izglītību), tomēr arī vienas skolas ietvaros psihoterapeitiem teorētiskā izpratne nav pilnīgi identiska. Šī izpratne katram speciālistam veidojas un mainās ar katru satiktu klientu, ar katru izlasītu grāmatu. To iespaido viss, kas notiek dzīvē — filmas, sarunas, nejaušas tikšanās, notikumi. Ja kāda teorija nav pietiekoši precīza, pilnīga, tā vienkārši dabīgā nāvē nomirst — jo nav lietojama. Līdz ar to teoriju “patiesuma” vietā svarīga ir teoriju “lietojamība”. Balstīties uz nepareizu (nelietojamu) teoriju psihoterapeits nevar, jo viņš vienkārši nevarēs palīdzēt saviem klientiem.

Vēl — svarīgi ir apzināties, ka šajās teorijās tiek aprakstīts neredzamais. Psihe pati par sevi nav objektīva patiesība, bet mūsu katra subjektīva pieredze. Pieredze, kuru katrs konceptualizējam pa savam — liekot kopā savu, unikālu izpratni ar izlasīto, dzirdēto un secināto. Ja kāda cilvēka pieredzē nav noteiktu fenomenu, tad par tiem nav iespējams veidot teoriju. Citam cilvēkam, kura pieredzē ir kādi fenomeni (pietiekošā daudzumā) tie ir kaut kā jāapjēdz — jāatrod skaidrojums notikušajam. Jāpapildina sava teorija.

Un vēl — katrs cilvēks atšķiras arī ar savu spēju konceptualizēt savu pieredzi, veidot savu izpratni. Tāpat cilvēki atšķiras arī ar savu izveidoto teoriju elastīgumu — atvērtību jaunai pieredzei, kļūdu atzīšanai. Konceptualizācijas spēja ir atšķirīga arī psihoterapeitu vidū — tie, kuriem šī spēja ir visvairāk attīstīta, parasti dalās ar to rakstos vai arī mācot jaunos kolēģus.

Mēs katrs esam dažādi un tāpēc dzīvot ir TIK interesanti.

Attiecinot teoriju uz zemāk pievienoto tekstu: Gan Viesturs, gan Iveta ir dzīvojuši pasaulē, satikuši dažādus cilvēkus, veidojuši savu izpratni par to, kā cilvēki darbojas. Lasījuši dažādas grāmatas, pārrunājuši idejas ar citiem cilvēkiem — radiem, draugiem, paziņām. Pārbaudījuši savas teorijas ikdienas saskarsmē ar citiem. Tik tālu nav atšķirības. Kur redzu atšķirību — Viesturs šo izpratni ir veidojis sistemātiski un mērķtiecīgi, pavadījis daudzus gadus sākotnēji mācoties, vēlāk praksē — ilgstoši tiekoties ar ikvienu klientu un raugot saprast izskaidrot ikviena klienta ikvienu piedzīvoto fenomenu. Meklējot atbildes gan savā prātā, gan literatūrā, gan sarunās ar kolēģiem. Aprakstot savu izpratni vairākās grāmatās. Atšķirība ieguldītajā laikā ir mērāma daudzos tūkstošos stundu. Vai tas padara Viestura izpratni “pareizāku” un Ivetas “nepareizāku” — nē. Katram tā ir un paliek sava, pietiekoši laba, jo strādā. Kamēr strādā.

Un tagad pie “galvenā” — pie maniem komentāriem (AJS) par Ivetas (IK) komentāriem par Viestura (VR) izteikumiem. Uzrunāju abus vārdā, jo esam personiski pazīstami.

Komentāri par komentāriem:

IK: Stereotipu saraksts (tikai intervijas sākumā, jo tur KATRA tēze ir stulbu stereotipu pildīta):

1) VR: “Vīrieši ir pieraduši kārtot lietas daudzmaz atklāti. Sieviešu pasaule ir citāda – caur skatieniem, simpātijām, antipātijām. Tā ir neobjektīvāka. ”

IK: Kur ir pierādījumi tik skaļam apgalvojumam? Ar ko mana “lietu kārtošana” ir neobjektīvāka nekā Viesturam Rudzītim vai Ansim Stabingim?

AJS: Vīrieši vieglāk uztver acīmredzamo (objektīvo). Sievietes, labāk kā vīrieši uztver neredzamo (subjektīvo). Klasisks sieviešu teiciens, kas ilustrē šo atšķirību ir “bet es viņam skaidri liku nojaust, ka…”. Būtiskas atšķirības sociālajās prasmēs ir novērojamas jau pirmo trīs dzīves mēnešu laikā. Skaties te. Un te vēl vairāki pētījumi.

Otrā lieta: Viesturs neraksta par Tevi, Iveta. Viņš raksta par sievietēm. Tas, ka Tev tā nav, nenozīmē, ka Viesturam nav taisnība. Tas nenozīmē arī to, ka Tu neesi sieviete.

2)

VR: “Sievietēm ir cits neapzinātais mērķis nekā vīriešu pasaulē. Vīriešu pasaulē mērķis ir objektīvs un kvantitatīvi izmērāms – vairāk naudas, augstāka māja, vairāk sievu. ”

IK: Nesaskan ar mērķiem, kas raksturīgi daudziem man pazīstamiem vīriešiem – it sevišķi tiem, kas uzskata par svarīgu pašaktualizāciju. Pierādījumi tam, ka vīriešiem ir tieši šādi mērķi? Ja kādam nav, tātad, nav vīrietis?

AJS: Viesturs runā par neapzināto mērķi. Neapzināts – tas ir tas, kas nav apzināts. Par to ir neiespējami runāt, jo lai runātu, lietām ir jābūt apzinātām. Bet pat gadījumā, ja pašaktualizācija ir apzināts (sev) un deklarēts (citiem) vīrieša mērķis, tas nepadara to par neizmērāmu. Pat uz tik subjektīvām lietām kā iekšējo izaugsmi, mieru, harmoniju vīrietim ir ļoti viegli attiecināt kvantitatīvu domāšanu. Tā ir mana subjektīvā pieredze kā vīrietim. Par mērķu atšķirību šeit ir viens pētījums, un šeit otrs.

3)

VR: “Sieviešu pasaulē galvenais ir drošība un tās garantēšanas sistēma caur varu.”

IK: Man tā nav. Vairākumam man pazīstamo sieviešu – arī nē. Kur ir pierādījumi tik skaļam apgalvojumam?

AJS: (par to, ka Viestura raksts nav personiski par Tevi, jau atbildēju iepriekš). Viesturs runā par sieviešu pasauli. Tā ir metafora. Dabā sieviešu pasaule nepastāv. Tas, kas pastāv dabā — sievietēm dzimst bērni. Pirms tam sieviete šo bērnu deviņus mēnešus iznēsā. Grūtniecības periods ir grūts. Dzemdības ir grūtas. Ikviena sieviete zina, ka šajā laikā viņa ir ierobežota pati rūpēties par sevi, par vidi, par jaundzimušo bērnu — vairākus gadus. Tāpēc ikvienai sievietei ir svarīgi kaut kā nodrošināt savu un bērna drošību uz laiku, kamēr viņas pašas rīcībspēja būs ierobežota. Iegūt kaut kādas garantijas (piemēram, laulības solījuma veidā).

4)

VR: “Ir objektīva drošība – karš vai miers – un subjektīva drošība, kad drošība iet caur personīgām sajūtām – jūtos vai nejūtos drošs. Sieviešu pasaulē ir runa par subjektīvo drošību.”

IK: Man ir ļoti svarīgi, vai ir karš vai miers: vienalga, vai mani tas personiski skar vai nē. Neesmu sieviete?

AJS: Šis ir iepriekšējā apgalvojuma turpinājums. Karš vispār, kaut kur (resp. tāds, kas neskar personiski) ir koncepts. Gan vīriešiem, gan sievietēm ir dažādi koncepti, tas dzimumus neatšķir.  Bet sievietei, domājot par savu bērnu ir svarīgi justies droši. Tāpat kā maziem bērniem – svarīga ir nevis objektīvā drošība, bet subjektīvā drošības sajūta.

Vēlreiz – tas, ka Tev tā nav, nenozīmē, ka Tu neesi sieviete. Tas nenozīmē arī to, ka Viesturam nav taisnība.

5)

VR: “Ja publiskā politikā ir liels daudzums sieviešu, tad tas nozīmē, ka galvenā lemšana notiek kaut kur citur. ”

IK: Nesaskan ar novērojumiem pat par Latvijas politiku. Tieši “veči” līdz šim ir vairāk lēmuši dažādās pirtīs un zoo. Tādēļ: pierādījumi?

AJS: Tiesa, tas nesaskan ar novērojumiem, jo Latvijas politikā līdz šim vēl nav bijis liels daudzums sieviešu. Iespējamam salīdzinājumam var pavērot lēmumu pieņemšanas procesa publiskumu un klaču daudzumu izteikti sieviešu un izteikti vīriešu kolektīvos.

6)

VR “Vai tad Saeimā maksā tik daudz, lai tur kārtīgs vecis varētu iet strādāt un pelnīt? Bet sievu gan varētu tur aizsūtīt, lai pasēž interesantā kompānijā. Mēs tur ar čomiem sarunāsim, kā ir jādara, un pateiksim viņai, kā jābalso.”

IK: … vai Rudzītis te saka, ka deputātes un ministres ir politikā tādēļ, lai viņu vīri varētu caur viņām pieņemt lēmumus?!

AJS: Par deputātu un ministru algām ir diskutēts pietiekoši daudz tieši šādā kontekstā — vai tās ir kārtīga veča cienīgas, kas savukārt, rada jautājumus par Saeimas deputātu patieso motivāciju. Par sievietēm Saeimā: Es piekrītu, ka viens konkrēts piemērs nav pierādījums. Bet – vai atceries deputāti vārdā Inese Šlesere? Vai, Tavuprāt, viņa bija neatkarīgas un patstāvīgi domājošas politiķes piemērs?

7)

VR: “Prognozēju, ka ar katrām vēlēšanām sieviešu īpatsvars Saeimā pieaugs un, kad tur būs vairāk nekā 50% sieviešu, tad atklāsies, ka tai Saeimai nav nekādas jēgas. Mēs būsim atgriezušies feodālismā un galvenie lēmēji būs feodāļi, kur ir «tēvu» tiesības un dēlu respekts pret tēvu. ”

IK: Fak, kas par stulbumu! Norvēģija un citas skandināvu valstis, kurās drīz būs tie 50%, tātad tuvojas parlamenta bezjēdzīgumam?

AJS: Viesturs vēlāk rakstā skaidro, kā viņš lieto vārdu “feodālisms”. Skandināvu valstīs ir tomēr cita sabiedrība, cita kultūra, tāpēc nezinu, vai ir iespējams Viestura prognozi attiecināt uz tām. Par šodienu — cik lasu publiskajā telpā, tad joprojām ir aktuāls jautājums par lēmumu pieņemšanu nevis Saeimā, bet “Mākoņos vai pie Jūras”. Tam gan arī nav pierādījumu.

Nobeigumā

Šis raksts ir jau paņēmis vairāk mana laika, nekā vēlējos tam veltīt. Tomēr vēl dažas lietas:

Mēģinot saprast, kādēļ gan šī diskusija ir tik neparasti ilgi dzīva, viens iespējamais minējums ir tas, ka Viesturs ir aizskāris aizliegto tēmu. Tabu tēma. Tēma, par ko visi zin, bet par ko nerunā — vai arī runā tikai stingri reglamentētā veidā. Freida laikā tas bija sekss. Tagad par seksu drīkst runāt, bet tabu, acīmredzot, ir atšķirības starp vīriešiem un sievietēm. Nesen LTV raidījumā bija sižets par sociālo eksperimentu, kurā žurnāliste Antra Leimane divos dažādos tērpos (puiciskā un sievišķīgā) simulēja velosipēda salūšanu. (video ir tīklā, bet to neatradu). Apkārtējo vīriešu reakcija radikāli atšķīrās. Tāda ir realitāte. Šai realitātei ir pamats, tai skaitā bioloģisks. Bet runāt par to drīkst stingri noteiktā veidā, ko Viesturs, acīmredzot, nav ievērojis.

Vēl es redzu, ka Viesturs nav sevi apgrūtinājis ar tādu modīgu lietu kā politkorektumu. Ar visām atrunām “man šķiet”, “tas ir tikai mans viedoklis”, “varētu pieņemt, ka” utt. Tāpēc teksts izklausās tik kategorisks. Un rada vēlmi strīdēties.

Par apvainošanos. Neviens teksts pats par sevi nav aizvainojošs. Tas, vai teksts kādu aizvainos, ir pirmkārt, atkarīgs no teksta lasītāja.

Par intervijā paustajām idejām. Viestura rakstos un citur paustās idejas par vīriešu-sieviešu lomām un attiecībām saskan ar senām cilvēces patiesībām (likumiem), kas ir aprakstītas Ajūrvēdā un citās līdzīgās mācībās. Šīs patiesības dzīvo ikvienā no mums, tomēr ne katra saprašanai tās ir pieejamas. (Atkal, tas nav nedz trūkums, nedz pārmetums, vienkārši — mēs katrs esam dažādi). Daudzi no šiem likumiem balstās dabiskajā. Savukārt, kultūra bieži darbojas pret dabisko. Mūsdienu kultūras jaunie sasniegumi — feminisms, vienlīdzība – ir vērtības, tomēr tās sev līdzi nes daudzas blaknes — negribētas blakus parādības, kas rada ciešanas, ar kurām cilvēki sastopas individuāli. Gan vīrieši, gan sievietes. Es un mani kolēģi ar to sastopamies un strādājam ik dienu. Kļūstot apzinātākiem, ir iespējams ieraudzīt šīs sakarības sevī, darbībā, citos.

Visu beidzot — nedaudz par ētiku: ētikas prasību (un ētikas kodeksa) ievērošana ir katra psihoterapeita pienākums. Tāpat ir virkne prasību, kuras ir jāievēro publiski izsakoties. Ir rīcības, kuras ir viennozīmīgi un neapšaubāmi vērtējamas kā ētikas pārkāpumi. NRA publicētā intervija tāda nav. Tomēr ir acīmredzami, ka par psihoterapeitu publiskiem izteikumiem, to formu un mērķi, ir jādiskutē vairāk. Šie notikumi un ar to saistītā reakcija tam dod labu pamatu.

Lai labs vakars!

Papildinājums 3. februāra rītā:

Viestura Rudzīša garāks komentārs savā blogā.

74 thoughts on “Par nesaprotamo”

  1. Ironiskā kārtā sieviešu vairākuma reakcija uz V. Rudzīša pausto viedokli tikai apliecina Rudzīša teikto, ka sieviešu pasaulē runa ir par subjektīvo drošību. Norādes uz sieviešu atšķirībām no vīriešiem tiek uztvertas kā apdraudējums un pazeminājums, kad patiesībā šāds apdraudējums nepastāv.

    Varbūt šī subjektīvā nedrošība norāda uz to, ka, pirmkārt, laiki, kad sievietes tika objektīvi diskriminētas nav vēl gana senā pagātnē, lai šo sūri izcīnīto “vienlīdzīgo” pozīciju sievietes būtu gatavas vispār apspriest. Otrkārt, nav skaidra alternatīva modeļa tam, kas šobrīd tiek pieņemts par normu, proti, vīrieša spējas un stiprās puses kā sava veida etalons, uz ko tiekties, kuras sievietēm sevī attīstīt, lai konkurētu ar vīriešiem (un izkonkurētu!).

    Runa jau nav par to, vai sieviete spēj vai nespēj veiksmīgi darboties politikā vai uzņēmējdarbībā. Attīstot sevī nepieciešamās (vīrišķās!) īpašības, noteikti spēj. Dažreiz pat labāk kā vīrietis. Smags darbs pārspēj talantu, kā smejies.

    Manuprāt, Rudzītis savā rakstā, tieši pretēji, aizstāv sievietes un viņu atšķirības. Aicina sievietes būt sievietēm. Šobrīd diemžēl sanāk, ka sieviešu stiprās puses, proti, tā pati minētā subjektivitāte un orientācija uz attiecībām u.c. pašsaprotami tiek uztvertas kā mīnuss, kaut tas nebūt tā nav. Rudzītis tikai norāda uz jomām, kur sievietes savas stiprās puses varētu vairāk likt lietā un pilnveidot, tā vietā, lai attīstītu sevī vīrišķo un konkurētu ar vīriešiem. Nedomāju, ka Rudzītis jebkādā veidā aicinātu mūs atgriezties patriarhātā vai atbalstīt diskrimināciju, drīzāk viņš ne pārāk skaidri iezīmēja citu sabiedrības pastāvēšanas modeli, kurā pašas sievietes, iespējams, justos daudz laimīgākas.

    1. Es pilnīgi piekrītu, un arī redzu, ka Rudzītis aizstāv un atbalsta sievietes. Bet es redzu arī to, ka daļa lasītāju šo neredz. Un par to ir ļoti skumji.

      1. Šādu aizstāvību sauc par paternālismu. Pat medicīnā šāda pieeja vairs “nav modē”, kur nu vēl psihoterapijā.

      2. Tātad viss atduras pret to, vai man kā sievietei (vai “mazai meitenei”) ir vajadzīgs aizstāvis tēvišķā Viestura vai tēvišķā Anša izskatā. Es personīgi jūtos tā, ka tēva (tēvišķo) uzmanību esmu saņēmusi pietiekami, gan dzīvē no reālā tēva, gan psihoterapijā. Pieņemu, ka ir sievietes, kam patiešām šāda aizstāvība ir vajadzīga. Mani tā atgrūž. Paldies, esmu pieagugusi. Un arī tad, kad jūtos kā maza meitene, pati zinu, kur sameklēt palīdzību, drošību un atbalstu.

        Man nav vajadzīgs “tēvs”, kas man stāsta, ko es nespēju darīt.

        Jā, un atgrūžot sievietes no kādas dzīves sfēras, viņas nevar motivēt kļūt “sievišķīgākas”, lai ko arī tas nozīmē. Es varu būt īsta sieviete, meita, sieva, māte, ja mani neierobežo un nesaka, ka tikai manu dzimumorgānu dēļ es nevaru realizēt visus savus talantus un sapņus. Ja mani ierobežo kā sievieti, vienīgā izeja ir kļūt “vīrišķīgākai”, lai ko arī šis vārds nozīmētu. Vai tiešām tas nav skaidrs?

        1. Bet nekur nav teikts, ka Tev ir vajadzīgs aizstāvis. Tas, ka kāds
          kādu aizstāv ne vienmēr nozīmē aizstāvamo padarīt par vārguli. Tu arī
          uzskati, ja kāds atver Tev durvis, tas ir apvainojums Tavām spējām
          pašai tās durvis atvērt?

          Par pārējo piekrītu- nevar kādu ierobežot tikai uz dzimuma pamata,bet ir jāpatur prātā, vai dzīvi ir vērts, lai censtos izkonkurēt pretējo dzimumu (vienalga kuru) tikai “vienlīdzības” vārdā.

    2. “Norādes uz sieviešu atšķirībām no vīriešiem tiek uztvertas kā apdraudējums un pazeminājums, kad patiesībā šāds apdraudējums nepastāv.”

      Pirmām kārtām, norādot uz atšķirībām, no kurām pēc tam ir vēlme veidot tālejošus secinājumus (piemēram, ka sievietes politikā nepieņem patstāvīgus lēmumus, bet vīrieši gan), būtu sākumā šī atšķirība jāpierāda. Savādāk tas ir vienkārši aizspriedumains sviests.

      “Runa jau nav par to, vai sieviete spēj vai nespēj veiksmīgi darboties politikā vai uzņēmējdarbībā. Attīstot sevī nepieciešamās (vīrišķās!) īpašības, noteikti spēj.”

      Kādas vēl vīrišķās un sievišķās īpašības?! Izklausās pēc ezotēriskas self-help literatūras no grāmatveikalu zemākajiem plauktiem, kas līdz masām aiznes kompleksas teorijas, tās banalizējot līdz pilnīgai jēgas izkropļošanai.

      1. Ja radība ar nosaukumu Iveta Kažoka nezina vai neatšķir vīrišķās/sievišķās īpašības, un sauc to par ezotēriku masām, diskutēt par bērniem pašsaprotamām lietām ar šo vizuāli pieaugušo būtni ir diezgan bezjēdzīgi. Lai Dieva žēlastība visiem nelaimīgajiem.

        1. Jebkuram cilvēkam ir savas “sievišķās” un savas “vīrišķās” īpašības. Neesmu pārāk labi pazīstama ar Junga teoriju par to, lai brīvi citētu, bet ir vērts to palasīt.

          Ja pareizi saprotu, tad cilvēka izaugsme ir tieši saistīta ar to, ka viņš atklāj arī savas līdz šim nemanītas īpašības, “sievišķās” vai “vīrišķās”. Palabojiet, ja kļūdos.

          1. Jēziņ, Līna, Tev ir beigas. Iveta Tevi tagad nosauks par šarlatānu. Fiksi meklē pieradījumus! 🙂

          2. Nav beigas. Atšķirībā no Viestura, Anša un arī Tevis es sevi pagaidām nepozicionēju kā psihoterapeiti. Garāmgājēja piezīmes.

        2. Es arī nezinu, kas ir sievišķās un vīrisķās īpašības. Bet ja kāds šeit zina, tad, laipni lūgti, liekat galdā. Bet lamāties nav labi.

          1. Rodas iespaids, ka viens no mums ir sajaucis, kas ir “šī tēma”. To saku bez ironijas. Bet nu ielikt norādi uz grāmatu tas ir visai jocīgi. Bet paldies tik un tā, kādā vaļas brīdī ieskatīšos.

          2. Tēma diskusijas ietvaros – kā es to sapratu – ir apmēram šāda: pastāv noteikti uzvedības modeļi, kas sievietēm kaut kādā nozīmē ir dabiski, bet no tā izriet tas, ka sievietēm arī būtu jārīkojas / jādzīvo saskaņā ar šiem modeļiem. Tas ir tas par ko iepriekš runāju es un attiecība uz ko es teicu, ka nezinu, kas tās ir par īpašībām. Pagaidām neredzu, kā šī grāmata ir saistīta ar šo tēmu. Vēl mazāk – kā tā atbildēs uz “manu jautājumu”, jo īpaši tāpēc, ka es nekādu jautājumu neesmu uzdevis.

          3. Toties ieskatījos un pagūglēju apkārt. Izskatās, ka arī to nekad neizlasīšu. Dzīve par īsu šādai literatūrai.

      2. Šai diskusijai nāktu par labu, ja tiktu nodalīts jautājums par bioloģiskajām/psiholoģiskajām atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm un jautājums par to, vai šīs atšķirības, pat ja tās ir zinātniski pierādītas, drīkst kalpot par pamatu jebkādai diskriminācijai. Šķiet, ka sašutums netiek pausts par pašu faktu, ka šādas atšķirības dzimumu starpā pastāv un ka kāds par tām atļaujas publiski runāt, proti, ka tā būtu tabu tēma (lai arī šāda noskaņa brīžiem pavīdēja), bet gan par to, ka par šo jautājumu tiek runāts politikas kontekstā.

        Vai kāda indivīda atšķirības var būt par pamatu diskriminējošai attieksmei? Vai tas, ka sievietēm ir PMS un tas atstāj zināmu ietekmi uz sievietes psihi, būtu uzskatāms par pietiekamu pamatojumu, lai sievietēm aizliegtu, piemēram, kandidēt vēlēšanās? Un kāpēc galu galā nē, ja zinātniski ir pierādīta PMS ietekme uz lēmumpieņemšanu utt?

        Es, protams, uzskatu, ka nevienam indivīdam netkarīgi no viņa atšķirībām (arī zinātniski pierādītām!) nedrīkst liegt iespēju piedalīties politiskajā/sabiedriskajā dzīvē, ja viņš pats to vēlas. Man šķita, ka jautājums par indivīda tiesībām uz vienlīdzīgām iespējām neatkarīgi no viņa ādas krāsas, dzimuma, reliģiskās piederības vai seksuālās orientācijas ir jautājums, par kuru visi diskusijas dalībnieki ir vienisprātis, proti, ka šādu tiesību garantēšana ir obligāta, ka tā ir consensus populi un nav pat apspriežama.

        Domāju, ka šis consensus ir saistošs arī V.Rudzītim, tāpēc ja viņš runā par sabiedrību, kurā sievietes neiesaistās politikā, tad šajā sabiedrībā pati sieviete pieņem lēmumu “neiet politikā”, un tā vēl joprojām ir sabiedrība, kurā viņa pati un tikai viņa pati ir tiesīga izlemt, vai iesaistīties politiskajā pārvaldē vai nē un kurā neviens cits viņas vietā to neizlemj. Jo šādas izvēles kontekstā nudien vairs nav svarīgi, vai indivīds ir sieviete vai vīrietis, jo katram cilvēkam ir tiesības (un atbildība) uz pašnoteikšanos un brīvu izvēli.

  2. Paldies par ieguldīto laiku, taču Tavās atbildēs ir precīzi tās pašas problēmas, kas V.R. intervijā. Pa punktiem:

    1) “Vīrieši vieglāk uztver acīmredzamo (objektīvo). Sievietes, labāk kā vīrieši uztver neredzamo (subjektīvo).” Lai ko tādu apgalvotu, a) jāpierāda, ka šādas atšķirības patiešām pastāv (nē, nav pašsaprotami!); b) jāpierāda, ka šo atšķirību ietekme ir tik liela, lai to varētu attiecināt uz politisko lēmumu pieņemšanu.

    Iedomājies, ka es kā politoloģe pateiktu ko analoģisku kā Rudzītis par sievietēm un politiku: ,ka cilvēki ar ārstu diplomu, kad nonāk politikā, “kārto lietas daudzmaz atklāti,” kamēr psihoterapeitu (bez ārstu diploma) “pasaule ir citāda – caur skatieniem, simpātijām, antipātijām.” Tu kā psihoterapeits neprasītu pamatojumu? Kas šāds apgalvojums būtu bez pietiekamiem pierādījumiem? Šarlatānisms.

    2) “Būtiskas atšķirības sociālajās prasmēs ir novērojamas jau pirmo trīs dzīves mēnešu laikā. Skaties te. Un te vēl vairāki pētījumi.” Apskatīju linkus. Pirmais ved uz nezinātnisku tekstu, kam nav norādīti pat avoti, lai noskaidrotu, vai tas vispār nopietni ņemams. Otrs – uz google search par neverbālās komunikācijas atšķirībām. Lai raksturotu, atkal salīdzinājums. Iedomājies, ka atrodu kādu pētījumu, kas pasaka, ka psihoterapeiti biežāk izmanto neverbālo komunikāciju nekā citas grupas. Ko es no tā varu secināt par viņu piemērotību politikai? Neko.

    3) “Viesturs neraksta par Tevi, Iveta. Viņš raksta par sievietēm. Tas, ka Tev tā nav, nenozīmē, ka Viesturam nav taisnība. Tas nenozīmē arī to, ka Tu neesi sieviete.”

    Labi. Tātad Tu saki, ka:, a) Viesturs raksta par sievietēm; b) Viestura teorija (ko viņš pasniedz kā patiesību): sievietes ir neobjektīvākas nekā vīrieši; c) es esmu sieviete; d) pēc Tavām domām, Viesturam ir taisnība; e) bet uz mani Viestura apgalvojums neattiecoties

    Secinājums? Ko tad Viestura teiktais īsti nozīmē attiecībā uz racionālām sievietēm un neracionāliem vīriešiem?

    Racionālajā pasaules skatījumā nesakritības ar teoriju liek teoriju pārskatīt. Uz psihoterapijas nozari tas neattiecas? Ja neattiecas, kādā koordinātu plāksnē vispār notiek diskusija? Astrālajā?

    Atkal: iedomājies, ka es ar politoloģes autoritāti pasaku šādu tekstu: “Psihoterapeiti nekārto lietas atklāti. Ansis Jurģis ir psihoterapeits. Ansis Jurģis kārto lietas atklāti.”

    Sakarīgi? Ko tālāk: Tvaika iela?

    4) ” Viesturs runā par neapzināto mērķi. …] Pat uz tik subjektīvām lietām kā iekšējo izaugsmi, mieru, harmoniju vīrietim ir ļoti viegli attiecināt kvantitatīvu domāšanu.”

    Jebkāds pierādījums tam, ka sievietēm tas ir grūtāk un ka atšķirības ir tik nozīmīgas, ka tām ir būtiska ietekme uz politiku? Tava subjektīvā pieredze kā vīrietim ar šo saskan, mana subjektīvā pieredze kā sievietei – nesaskan. Atkal: ja kaut kas tik kategoriski postulēts, tad vajadzīgi ļoti spēcīgi pierādījumi. Norādītie linki ir par pavisam citu tēmu.

    5) “Tāpēc ikvienai sievietei ir svarīgi kaut kā nodrošināt savu un bērna drošību uz laiku, kamēr viņas pašas rīcībspēja būs ierobežota. Iegūt kaut kādas garantijas (piemēram, laulības solījuma veidā).”

    Nevajag domāt sieviešu vietā! Vienai sievietei tā ir, citai – tā nav. Nezinu, kas tā par “metaforisko” sievieti. Atkal: es varu sadomāt veselu virkni atribūtu psihoterapeitiem kā sociālai grupai, vadoties no viņu amata loģikas, bet man ir vajadzīgi PIERĀDĪJUMI, lai apgalvotu, ka atšķirības no citām grupām ir: a) reālas; b) tām ir jebkāda ietekme uz politiku.

    Piemēram, analoģijai šāda domugaita – psihoterapeitiem savā darbā biežāk nekā caurmēram jāsastopas ar klientu patoloģiskiem domāšanas traucējumiem. Tādēļ viņi pierod pie patoloģiskiem domāšanas defektiem, empātiski terapijas nolūkos piever uz tiem acis, līdz vispār zaudē spēju atšķirt racionālu domāšanu no patoloģiskas. Secinājums: politikā viņi ir bīstami.

    Kā ir? Izklausās prātīgi? Lūk, tieši tā pat izklausās Rudzītis, kad runā par sievietēm politikā!

    6) ” Bet sievietei, domājot par savu bērnu ir svarīgi justies droši. Tāpat kā maziem bērniem – svarīga ir nevis objektīvā drošība, bet subjektīvā drošības sajūta.”

    Precīzi tā pati problēma! Kur ir pierādījumi, ka vīriešiem subjektīvā drošības sajūta nav svarīga vai ka sievietes nespētu domāt par drošību abstrahēti? Jo tieši tas izriet no Rudzīša apgalvojumiem! Vajag analoģijai vēl vienu piemēru par psihoterapeitiem.

    7) “Par deputātu un ministru algām ir diskutēts pietiekoši daudz tieši šādā kontekstā — vai tās ir kārtīga veča cienīgas, kas savukārt, rada jautājumus par Saeimas deputātu patieso motivāciju.”

    Neesmu ko tādu dzirdējusi – kas tā saka? Līdzšinējās diskusijas par ministru algām: profesionālis (vīrietis VAI sieviete – lai gan diemžēl Latvijā nudien joprojām ir dzimumu atšķirības saņemtajā atalgojumā) privātajā sektorā varētu nopelnīt par pakāpēm vairāk. “Veča cienīgs” pats par sevi būtu šovinistisks uzstādījums!

    8) “Par sievietēm Saeimā: Es piekrītu, ka viens konkrēts piemērs nav pierādījums. Bet – vai atceries deputāti vārdā Inese Šlesere? Vai, Tavuprāt, viņa bija neatkarīgas un patstāvīgi domājošas politiķes piemērs?”

    OMFG! Tas ir tāpat kā pēc Rudzīša spriest par visiem Latvijas psihoterapeitiem! Lūk, 9.Saeimas deputātu saraksts – paskaiti, cik vīriešu tur bija marionetes un cik – sieviešu. http://titania.saeima.lv/Personal/Deputati/Saeima_DepWeb_Public.nsf/deputies?OpenView&lang=LV&count=1000 Mans kā politoloģes vērtējums: Latvijā nav dzimumu atšķirības tajā, cik bieži sievietes politiķes gatavas būt vienkārši “balsošanas mašīnas” un cik – vīrieši. Jaunākajā Saeimā sievietes vidēji pat ir ar iniciatīvu bagātākas. Jebkurā partijā varu nosaukt piemērus!

    9) “Skandināvu valstīs ir tomēr cita sabiedrība, cita kultūra, tāpēc nezinu, vai ir iespējams Viestura prognozi attiecināt uz tām.”

    Lūk, valstu saraksts, kur ir vislielākā dzimumu līdztiesība, t.sk. politikā, tam seko to valstu saraksts, kur ir vismazākā dzimumu līdztiesība: ja šo valstu piemērs neizgaismo V.R. apgalvojumu kā šarlatānismu, tad kas vēl dramatiskāks būtu vajadzīgs? http://en.wikipedia.org/wiki/Gender_Inequality_Index#Loss_due_to_gender_inequality

    10) “Par šodienu — cik lasu publiskajā telpā, tad joprojām ir aktuāls jautājums par lēmumu pieņemšanu nevis Saeimā, bet “Mākoņos vai pie Jūras”. Tam gan arī nav pierādījumu.”

    Kāds tam sakars ar sievietēm?! Tik pat labi varētu pieņemt, ka tas tādēļ, ka psihoterapeiti publiskajā telpā kļuvuši redzamāki. Tik pat liela “loģika”.

    Viens jautājums, kas man pēc visa šī disputa tagad īpaši interesē: lai kļūtu par psihoterapeitu, vai ir vajadzīgas kaut pamatzināšanas loģiskajā argumentācijā, zinātniskajās metodēs?

    1. Viestura Rudzīša komentārs:

      Liela daļa nesaprašanas šajā diskusijā nāk no terminoloģiskām grūtībām, daļa no kurām ir gluži vai nepārvaramas. Lieta tā, ka vārdus “sieviete” un “vīrietis” latviešu valodā sāka lietot tikai 19. gadsimtā. Līdz tam lieliski iztika ar abu dzimumu radniecības vai funkciju ģimenē apzīmējumu – māsa/brālis, sieva/vīrs, meita/dēls utt. Tas nozīmē, ka, piemērām, gan meita gan sieva abas ir sievietes, bet ģimenes lomu lietojums šo sievišķību paskaidro un izslēdz dažas iezīmes, kas iederētos citās sievietes lomās. Tomēr tradīcija šodien ir tāda, ka vispārinošie vārdi “sieviete” un “vīrietis” tiek lietoti biežāk – par ko der aizdomāties, kāpēc tā. Padomāsim, kāda neskaidrība rastos, ja 90% gadījumu mēs lietotu vārdu “gadalaiks”, bet nepaskaidrotu, vai domājam “pavasari”, “vasaru”, “rudeni” vai “ziemu”!

      Es vairāk domāju un runāju par lomām, kā arī par arhetipiem, abus saprotot kā noteiktos un apzināmos vēsturiskos apstākļos izveidojušās šodien neapzinātas (bet ne neapzināmas) psihes programmas, kas neatkarīgi no to pielietošanas jēdzīguma mūsdienās, turpina psihē eksistēt un ietekmēt cilvēkus ikdienas. Runājot par sievietēm, man ļoti svarīgas šķiet tādas lomas/arhetipi kā (sākot no senākā) Dzemde, Dieviete, Māte/Meita, Sieviete. Man šķiet būtiski katrai sievietei saprast, kā šie spēki viņā darbojas, kam palīdz, kam traucē konkrētajā dzīves brīdī un kādas ir to robežas. Kas attiecas uz sievietēm politikā, tad tā varētu būt netraucēta, ja sieviete šos darbus būtu izdarījusi un spētu darboties galvenokārt Sievietes lomā.

      Par šīm lietām detalizēti esmu runājis gan savās grāmatās “Bendes meitiņa un viņas tēvs” (2002, 2004, 2013), “Pie tēva” (2008), gan arī mājaslapā http://www.viestursrudzitis.lv , kur nu jau sesto gadu ik nedēļu ir jauns bloga ieraksts, arī raksti un intervijas, vairums no kuriem ir veltīti tieši šajā diskusijā skartajām tēmām. Tur ir arī komentāri, kuros sievietes un vīrieši dalās savās domās par attiecīgajām tēmām – vietām daudz dziļāk un uz savu pieredzi balstītāk, kā ir sanācis šajā ugunsdiskusijā.

      Kā liecina mana dzīves pieredze, tad tādus izteicienus kā “Fak, kas par stulbumu“, “aizspriedumains sviests” u.tml. diskusijā lieto jauni cilvēki, kuri daudz zina, bet vēl nav iemācījušies cienīt sev nezināmas, šajā gadījumā manas zināšanas. Bet būtu vēlams, sevišķi ja to rakstītais tik spilgti apliecina manas teorijas.

      Viesturs

      1. Atļaušos rezumēt šo atbildi šādi – labojiet mani, ja kļūdos.

        Viesturs runā par kaut kādu realitāti, kas eksistē viņa prātā, bet kam nav sakara ar pierādījumiem empīriskā nozīmē. Piemēram, pat ja izrādītos (teorētiski), ka pasaules labākajos parlamentos vairākumu veido jaunas sievietes vai labākie zinātniskie pētījumi parādītu, ka lēmumu pieņemšanas “objektivitātē” caurmēra sieviete ne ar ko neatšķiras no vīrieša, tas neko nemainītu Viestura pasaules redzējumā par (savā prātā esošajām) sievietes/vīrieša lomām. Vienlaikus redzējumi par šīm lomām šajā konkrētajā gadījumā balstās pieņēmumos, ko šodien pieņemts dēvēt par aizspriedumiem/stereotipiem/šovinismu . Kādēļ šodien tos tā pieņemts dēvēt? Tieši tādēļ, ka tiem nav empīriska pierādījuma, bet vienlaikus tie ir aizvainojoši attiecīgās grupas pārstāvjiem! Tik pat labi Viesturs vai kāds cits varētu tikpat kategoriski stāstīt par “baltā cilvēka” vai “melnā cilvēka” atšķirībām un lomām. No sākuma sakot, ka tās ir metaforas, bet pēc tam attiecinot uz konkrētiem cilvēkiem.

        OK. Man nav citu veidu, kā aprakstīt šādu pasaules skatījumu savādāk kā sektu. Sektu, kas proponē pasaules skatījumu, kura saknes un būtība ir racionalizēti primitīva līmeņa aizspriedumi. Tāda savdabīga Junga, Lakāna, Freida, u.c. domātāju skaisto,komplekso teoriju vārdiskā noformējuma pārtulkošana aizspriedumainām masām “saprotamā” valodā, pa ceļam izmetot un izkropļojot visu idejisko substanci. Rezultāts – kaut kas no grāmatnīcu self-help zemākajiem plauktiem.

        Tā arī pret to turpmāk tad izturēšos. Katram ir tiesības iesaistīties sektās un ticēt tam, kam vēlas ticēt, pat ja tas ir pretrunā realitātei.

        Bet ja šī privātā reliģija tiek nesta publiski:

        1) tad jārēķinās, ka totāla atrautība no realitātes tiks skaidrota kā šarlatānisms – līdzīgi kā tad, ja jebkura cita sekta sāktu skaidrot savas pasaules teorijas un tās būtu pretrunā ar zinātniskiem novērojumiem (piemēram, uzstātu, ka Mēness ir no siera);

        2) publisks šovinisms, aizspriedumu izplatīšana nav attaisnojami ar to vien, ka atrodies sektā, kur vienkārši “cilvēki tā uzskata”. Piemēram, rasisms nav attaisnojams pat ja kāds argumentētu ar savu īpašo mīlestību pret ne-baltas ādas krāsas cilvēkiem un viņu īpašās lomas realizāciju (kas ir precīzi tas, ko Viesturs dara attiecībā uz sievietēm). Šovinisms pret sievietēm politikā nav attaisnojams. Kādēļ šovinisms nav attaisnojams? Tasnodara ļaunumu – uzslāņojas vecajiem aizspriedumiem, attiecīgajā grupā ienesot mazvērtības sajūtu un sabiedrībā kopumā stiprina pieņēmumu, ka šāda attieksme ir pieņemama;

        3) arī sektas pārstāvju zemiska rīcība ir zemiska rīcība. Tas, ko Viesturs (ar psihoterapeita autoritāti!) pateica par vienu konkrētu politiķi, nav savādāk raksturojams. Par vairākām pakāpēm zemāk nekā tas, ko dara dzeltenā prese, pētot politiķu izskatu vai stilu.

        1. Tieši Jūs, Iveta, šoreiz uzurpējat tiesības nesakarīgi klaigāt citu sieviešu vārdā, bet tā jau ierasta lieta, jo bieži uzurpējat arī tiesības runāt visu vai daļas vēlētāju vārdā, izsakoties par politiku, no kuras sajēdzat gaužām maz. Latvijas nelaime lielā mērā ir šādi pašpasludināti eksperti, kuriem viedoklis ir par visu, bet zināšanu nav ne par ko.

        2. Iveta, Jūs neesat bijusi sektā, tas ir redzams. Daži sektā bijušie ir pateicīgi Viesturam par būšanu kādu laiku kopā, kamēr no sektas var aiziet, un sektai ne vienmēr ir jābūt kādai objektīvi taustāmai iestādei. Jūs esat uztraukusies pilnīgi par velti, Viesturs ļoti ciena sievietes, Jums tikai mazliet pietrūkst zināšanu par metaforām, arhetipiem, simboliem un tamlīdzīgām lietām, bet tas ir labojams 🙂 Un, lūdzu, uztveriet manis rakstīto kā vērojumu, neko necenšos norādīt.

        3. Iveta, liberālajām nostādnēm manā uztvere ir tāda problēma, ka tās, cenšoties strukturēt sabiedrību pēc it kā taisnīgākajiem principiem cilvēces vēsturē, pilnīgi neņem vērā, tā teikt, zemapziņu – visu, ko cilvēce piedzīvojusi LĪDZ TAM. Sabiedrība laimīgi slidinās pa ledus kārtiņas virspusi, un kaut kādas – nezinu – drošības sargāšanas vārdā ļoti vairās runāt par savu pieredzi un traumām. Gan individuāli, gan kolektīvi. Bet pagātnes pieredze (upe) jau zem tagadnes (ledus kārtiņas) ir, neatkarīgi no tā, vai par to cenšas nerunāt, vai mēģina runāt. Tā tur kustas, plūst, dzīvo.
          Viesturs savās esejās, grāmatās mēģina norādīt tieši uz to – ka nerunājot ”par nepieklājīgo”, stigmatizējot to, mēs pretendējam ne uz ko citu kā – nepazīt sevi (individuāli un kolektīvi). Tas nozīmē bez pārtraukuma sagaidīt pārsteigumus ”no iekšām”, par ko nav saprotams – kas tie ir, ko ar tiem darīt? Paskat, cik emocionāla un sāpīga, izrādās, ir tēma ”sievietes lomas”. Šausmās jāsauc pēc ētikas komisijas, empīriskiem pierādījumiem, nez nu kā vēl, lai tikai to ātri dabūtu nost no skatuves.
          Lai arī šeit nav iespējami pierādījumi zem mikroskopa kā urīna analīzei, varbūt vērts sev klusiņām pavaicāt – kāpēc PATIESĪBĀ tēma mani tā satrauca?

          1. Piekrītu, ka “nepieklājīgo”, arhetipisko, zemapzināto utt. izstumt nevajag. Cepšanās, manuprāt, ir par to, ka zem psihoterapijas vairoga tiek rekomendēts pēc tā vadīties. Vēsturi un mītus pārzināt ir labi un vajadzīgi, tomēr ņemot vērā, ka cilvēkiem mūsdienās jau ir krietni attīstītāka individuālā apziņa nekā tajā cilvēces pirmsākumu miglā, kad visu nosacīja instinkti un mītiskā domāšana.

          2. Anda, es nerunāju par liberālajām vērtībām, bet gan elementāru spēju pamatot savus pieņēmumus un tos pārskatīt, ja tie izrādas pretēji realitātei (empīriskai dzīves pieredzei – piemēram, reālām sievietēm politikā, zinātniskām atziņām un šaubām par PMS, utt.)

            Varu arī pastāstīt, kādēļ mani šī tēma pietiekami “uzrunāja”, lai justu vajadzību iesaistīties.

            Divi pamatiemesli: 1) V.R. izteicieni par Āboltiņu kā izdzīvojušu upuri bija reāli zemi – nu tā, ka zemāk grūti iedomāties. Es šādās situācijās jūtu atbildību aizstāvēt to, kuru personiski spārda, bet kam sasietas rokas sevi aizstāvēt – šī iezīme man ir piemitusi vienmēr, kopš bērnudārza, vienalga, lai kas arī būtu “atspārdāmais” – vīrietis vai sieviete, bērns vai pieaugošais, domubiedrs vai mazpazīstams tipāžs. Un tas, ko pateica Rudzītis, nebija kaut kas vienkārši tizls vai paša kompleksus izgaismojošs (kā par nepiemērotiem uzvalciņiem vai džemperīšiem), bet gan dziļi personisks. Ja Rudzītis nesaprot, ko viņš ar šādiem izteikumiem var attiecīgajam cilvēkam nodarīt, ja viņš sagadīšanās pēc “trāpīs” pa personisku traumu, sorry, tur jau tad ir runa ne tikai par ACĪMREDZAMU ētikas pārkāpumu, bet arī, iespējams, par sociopātiju, kas arī nav labs sākuma punkts darbam ar cilvēkiem.

            2) iepazīstoties ar Rudzīša daiļradi, es redzu, ka viņš nodarbojas ar šarlatānismu, atrodoties amatā, kas ietekmē cilvēku likteņus. Jā, man tas rūp. Un, nē, es nepalikšu malā, redzot, ka kāds taisās būvēt lidmašīnu, nerēķinoties ar gravitāciju. Brīdināšu cilvēku, kuram kāds šarlatāns vēzi taisās ārstēt, izmantojot pieskārienus vai dziesmu terapiju. Saukšu par šarlatānu cilvēku, kas taisās pārveidot pensiju sistēmu, vadoties no zīmēm, ko izlasa Bībeles kodā. Rudzītis un viņam līdzīgie iederas šajā virknē. Man ir milzīga cieņa pret psihiatriju un psiholoģiju un cilvēkiem, kas šīs nozares profesionāli praktizē, vadoties no jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem un ar gatavību pārskatīt savus iepriekšējos pieņēmumus. Jā, es pieņemu, ka dažkārt viņi spēj ieraudzīt lietas, kuras zinātniski VĒL nav pārbaudāmas – tādēļ tas pats zinātnieku daudz kritizētais Karls Gustavs Jungs ir viens no pieciem man visinteresantākajiem autoriem.

            Bet pret prastiem šarlatāniem, kas taisa savu biznesu uz cilvēku nedrošībām un aizspriedumiem, – pret viņiem gan man nav nekādas cieņas. Viņi vienkārši ir jāizgaismo – lai cilvēki redz un nesāk par šarlatāniem uzskatīt visas attiecīgās nozares pārstāvjus.

          3. Iveta, es domāju, ka mums gan likumdošanā, gan diskusiju telpā ir visi iespējamie instrumenti, lai Solvita Āboltiņa, jūtoties aizskarta, varētu sevi aizstāvēt. Viņa noteikti ir lasījusi interviju (politiķi lasa visas, kur pieminēti, kur nu vēl vēlēšanu gadā un tik skandalozā intervijā). Ja vēlēsies, viņa pieņems mērus. Kāpēc Tev viņas vietā tas būtu jāizdomā, vai jādara? No sasietam rokām guļošās šeit ir ļoti tālu. Pavisam cita situācija. Ja mani kāds mestos aizstāvēt publiski tādā vai līdzīgā gadījumā, uzskatītu to par pazemojumu. Sevi vēlos aizstāvēt pati, ar saviem argumentiem un valstī spēkā esošajiem tiesību aizsardzības mēriem.
            Manuprāt, vienīgais iemesls šādā gadījumā politiķi kaismīgi aizstāvēt ir – kaut kā intelektuāli/morāli pozicionēties. Viedokļa varas jautājums, iespēja rezonēt. Saprotu Tavu vēlmi cilvēkus apgaismot, aizstāvēt, bet tā var būt arī tikai Tava fantāzija pašai par sevi – kāda Tu gribi būt pati savās acīs, lai justos vērtīga/novērtēta u.tml. Ar reālu nepieciešamību (citiem cilvēkiem no Tevis) tam var arī nebūt nekāda sakara.

            Pati personīgi Tu, protams vari uzskatīt Rudzīti par šarlantānu (tāpat kā es – tos, kuru argumenti man šķiet vienkārši tukšas, lai arī nevainojami formulētas argumentu konstrukcijas). Taču, manuprāt, lai sauktu kādu – vienalga – ekonomistu, psihoterapeitu, astrofiziķi utt. par šarlatānu, nepieciešamas zināšanas dotajā jomā. Vai esi studējusi psiholoģijas zinātni? Vai esi praktizējusi psihoterapeita amatā? Ja tā, atvainojos. Tomēr, ja ne, visai dīvaini pieņemt, ka ir normāli publiski saukt par šarlatānu kādu profesionāli, kura darbības jomu, izziņas metodes un iespējamos empīriskos pierādījumus Tu vispār nepārzini. Jebkurā prof. jomā, lai spētu adekvāti interpretēt kādu informāciju, izvērtēt apgalvojumus, ir nepieciešamas sistemātiskas zināšanas daudzu gadu garumā.
            Par ētiku, protams, var diskutēt, bet baigā vārda brīvības robeža jau te elpo pakausī. Par šo brīvību, protams, katram ir jābūt gatavam atbildēt. Bet ne jau kaut kādu sociālo tīklu linča veidā.

            Par lidmašīnām 🙂 Tieši Rudzītis rēķinās ar gravitāciju. Viņš ir no tiem, kas lidmašīnas izgudro. Vairums tās vienkārši lieto. Tas sacīts pārnestā nozīmē.

            Tas, ka viņa viedoklis šķiet ekscentrisks vai nepieklājīgs dotā laikmeta (vai kaut kāda tvitera mainstrīma) domāšanas veida ietvaros nenozīmē, ka viņam viedoklis nedrīkst būt. Par apvainojumiem – skat. augstāk pie Āboltiņas un katra tiesībām sevi aizstāvēt.

            Ekscentrisks Tev šķitīs arī jautājums: vai sabiedrībai ir tiesības zināt par politiķu (tātad, varas nesēju) kādām traumām? Dzīvojam tādā laikā, kad no pieklājības viedokļa būtu jāsaka – nē. Jo tas ir personīgi, var izrādīties ievainojoši, diskriminējoši utt. Taču tādā veidā mums nav iespējas ieraudzīt milzīgu (un pašu būtiskāko, iespējams) motivācijas daļu cilvēkā, kamdēļ viņš vispār iet politikā/ko ar to sev risina/ko nekad nerisinās vēlētājiem no solītā, vai risinās specifiskā veidā. Reizēm viņi paši kaut ko izstāsta intervijās, vai izmanto kampaņās (atceros Šleseru).
            Sanāk, ka debilizējošu, nopirktu žurnālistiku par ”brīnišķīgo politiķa A vai B ģimenes stāstu un skaistu foto” mēs varam lasīt, tādejādi ne ar labiem politiķa darbiem, bet apmaksātām teiksmām par viņu nopērkot lētticīgākos vēlētājus, bet zināt šī politiķa personības dzīles, kas ļoti lielā mērā noteiks viņa darbību pie varas – nē.
            Nu tas tā, pārdomas vienkārši. Skaidrs, ka nekad tas nebūs iespējams – to publiski zināt, analizēt. Un zināt jau vēl nenozīmē – apjēgt.

            Katrā ziņā savu nostāju Tu izklāstīji skaidri, pa punktiem, ar pamatojumu, par to paldies. Emociju gan arī milzīgi daudz.

            Tālāk neredzu jēgu malties komentāros, jo ir skaidri redzams, ka nav iespējams atrast kopsaucējus, un man pat liktos dīvaini, ja varētu.

      2. “Liela daļa nesaprašanas šajā diskusijā nāk no terminoloģiskām grūtībām,
        daļa no kurām ir gluži vai nepārvaramas. Lieta tā, ka vārdus “sieviete”
        un “vīrietis” latviešu valodā sāka lietot tikai 19. gadsimtā. Līdz tam lieliski iztika ar abu dzimumu radniecības vai funkciju ģimenē apzīmējumu – māsa/brālis, sieva/vīrs, meita/dēls utt.”
        Skaidrs, līdz ar to, kad mēs lasām šo fragmentu no Jāņa evaņģēlija, kas, iespējams, ir sacerēts vēl līdz 19.gs: “26 Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš
        mīlēja, saka mātei: “Sieva, redzi, tavs dēls!” , mums paveras pilnīgi jaunas interpretācijas. Jēzus nelietoja, mulsumu radošo “sieviete”, bet konkrētu ģimenes funcijas aprakstošo “sieva”.
        Rudzīša kungam būtu par savu atklājumu būtu steidzami jāinformē Baznīca.

      3. Un vēl viens Rudzīša komentārs par šo tēmu. Man liekas kaut kā nožēlojami. Lūdzu:

        Pagājošonedēļ parādījās mana intervija NRA – http://nra.lv/latvija/politika/110163-psihoterapeits-viesturs-rudzitis-sievietes-politiku-padara-necaurspidigu.htm
        , kas dažiem tiem, kas sistemātiski neseko līdzi manai domāšanai un
        diskusijai šajā mājas lapā, lika sašust un šūmēties – esot bijusi kaut
        kāds grimašu virpulis tviterī (visādas satrakotas ministres un
        pašpasludinātas feministes, kā man ziņoja). Nabaga cilvēki, cik viņu
        dzīvei gan jābūt grūtai, ja tik šūmīgi lasīt tādu vienkāršu viedokli.
        Mums vienkāršāk, mēs te mierīgi turpinām apceres par brīnišķīgajām
        sievietes krūtīm.

        1. skaidrs, ka tam VR, kā tautā mēdz teikt, “nav pilns rublis”. Bet godprātīgiem “cunftes” biedriem gan būtu pamats raizēm.

      4. Diemžēl tieši Jūs, Iveta, cenšaties domāt citu sieviešu vietā. Un ne tikai sieviešu…, lienot par “eksperti” ikvienā jomā, īpaši jau politikā, par kuru jūsu saprašana ļoti maza.

    2. Paldies, Iveta.

      Ja godīgi, Tavs twitterī ierakstītais https://twitter.com/ivetakazoka/status/428658234463752193, mani uzrunāja daudz vairāk nekā Tavas izvērstās atbildes, “kurās ir tieši tās pašas problēmas, kas komentāros VR. intervijai”. 🙂

      Es esmu sapratis, ka šajā pasaulē ir daudz vairāk, nekā plika racionalitāte. Es nevēlētos dzīvot pasaulē, kurā eksistētu TIKAI racionāli spriedumi. Es redzu, ka turpināt diskusiju šādā virzienā ir bezjēdzīgi.

      Psihoterapija jau sen ir atteikusies no (Freida lolotā) mērķa noskaidrot “patiesību”. Atšķirībā no zinātnes un jurispudences, kuras uz to joprojām pretendē.

      Mēs esam atšķirīgi. Un tas ir brīnišķīgi.

      1. Ansi, lūdzu, nodali to “psihoterapiju”, ko tu un, iespējams, tavas biedrības biedri praktizē, un to, kas ir psiholoģijas zinātnes metode. Man aizvien vairāk izskatās, ka visa pamatā ir šis dalījums. Psihoterapija ir psiholoģijas zinātnes metode, savukārt, psiholoģija, kuras atziņas izmanto psihoterapija, ir empīriska zinātne, kas nebalstās uz ajūrvēdu vai sazin vēl ko. Lūdzu, beidz devalvēt jau tā ne pārāk populāro psiholoģijas zinātni Latvijā, kā arī radīt maldīgu priekšstatu par to, ko dara psihoterapija, kā tā iesaistās empīriskos pētījumos, un kas nav mazsvarīgi – kādi ir tās ētikas kodi.

        “Psihoterapija jau sen ir atteikusies no (Freida lolotā) mērķa noskaidrot “patiesību”. Atšķirībā no zinātnes un jurispudences, kuras uz to joprojām pretendē.” – atvaino, tas ir tik profāni, ka ir pelnījis asu atbildi.

          1. Nezinu, par ko Tu runā. Mani patiesi satrauc, ja psiholoģijas un psihoterapijas vārdu valkā. Jūs varat sevi saukt par dziedniekiem, magnētistiem, freidistiem vai vēl kā, bet ja saucat sevi par psihoterapeitiem, dalāt sev sertifikātus ar šo vārdu, tad godājiet zinātni, kuras metodes izmantojat. Ja izmantojat. Piedod, bet pēdējo dienu izteikumi liecina, ka no zinātnes, to metodēm atrodies ļoti tālu.

          2. Es redzu, ka Tu esi satraukts un pieraksti man dažādus pārkāpumus. Es saprotu, ka neatbilstu Tavai idejai par to, kā jārunā, kā jādomā un kā jādomā psihoterapeitam un psihologam. Es saprotu arī to, ka Tavuprāt, es esmu ļoti tālu no zinātnes un tās metodēm. Es to redzu un saprotu.

          3. Man patiesi žēl, ka ar psiholoģijas zinātni nesaistītajai Ivetai Kažokai ir jārāda Tev kādi ir šīs disciplīnas nosacījumi, metodes, empīriskā bāze un citas ābeces lietas. Par ko tev maģistra grāds ir iedots, nesaprotu.

          4. Es redzu, ka Tu joprojām esi satraukts. Par žēlumu — paldies, bet mani žēlot nav nepieciešams. Žēlot Ivetu — varbūt, jāvaicā viņai pašai. Vienlaikus — viņa pati izvēlējās mani mācīt.
            Tik vienu gan līdz galam nesaprotu — ko īsti Tu centies panākt, rakstot šos komentārus un paužot savu nožēlu, satraukumu, utt? Ko Tu vēlies? Ko Tu vēlies no manis?

          5. Ko es vēlos – varbūt mēģini brīvā brīdī nolaisties no saviem terapeitiskajiem augstumiem (kad neesi aizņemts no analīzes onlainā) un paškritiski palūkoties uz to, kā psiholoģijas zinātni devalvē Rudzītis, Tu un, iespējams, vēl daži no jūsu sabiedriskās organizācijas. Vai sabiedrība var iegūt kaut ko no tādām profanācijām? Es šaubos.

      2. Skābās vīnogas. Pirms iedzer tableti, noteikti gribi zināt, vai ir pamats uzskatīt, ka tā darbojas (un nav indīga, piemēram). Bet ja argumenti nebalsta kādu mīļu un lolotu uzskatu, tad vainīga ir racionalitāte, kas, tavu brīnumu, pēkšņi kļūst plika. Pasaulē, protams, nav tikai racionāli spriedumi, bet ir daļa spriedumu (un uz tiem Iveta norāda), kuri – ja vien kāds/a vēlas, lai viņu uztver nopietni – prasa pamatojumu. Vai nu empīrisku vai, piedod, racionālu. Un šajā gadījumā tieši par to ir runa.

  3. Paldies par skaidrojumu, tas ir tolerantāks un iejūtīgāks nekā oriģināls. Tas ir svarīgi. Mans secinājums: jā, mana subjektīvā pieredze lielā mērā atbalsta šo to no VR tēzēm (p., vēlme pēc subjektīvās drošības, kas noteikti pastiprinājās pēc tam, kad kļuvu māte). Droši vien tas tā ir daudzām sievietēm, un tradicionālajās sabiedrībās daudz kur tā ir bijis. Saprotu arī, ka VR īstenībā grib palīdzēt sievietēm saprast un realizēt šo tradicionāli sievišķo pusi. Paldies par to, tas katrā ziņā vedina padomāt par dzīves prioritātēm. Vienlaikus, es pilnīgi piekrītu IK, ka mūsdienu sabiedrība ir citāda, mēs vairs nedzīvojam tradicionālā patriahālā vidē, kur sievietes galvenā loma ir būt skaistai sievai un labai mātei. Sieviete šodien grib darīt vēl daudz ko citu, un ne visas grib kļūt mātes, tāpat kā ne visi vīrieši – tēvi. Tāpēc ir ļoti piesardzīgi jārunā par tādām iepriekš nolemtām sieviešu un vīriešu lomām, kas it kā balstītas mūsu dabā. Daudz ko nosaka arī mūsu griba un prāts, turklāt katram atšķirigā veidā. Un publiskās diskusijās it īpaši ir svarīgi gan empīriski pierādījumi (ja to nav, uzsverot, ka tiek runāts par subjektīvo viedokli), gan pieklājība un iejūtība.

    1. Laikam pievienojos. Nevarētu noliegt “patiesības graudu” tēzēs, ja balstītos uz savu subjektīvu pieredzi, kā arī objektīviem vēstures, bioloģijas un statistikas datiem (ko nav patīkami atzīt, it sevišķi tāpēc, ka VR formulējumi un tonis man šķiet, atvainojos par emocionālumu, vismaz aizskaroši). Then again – ja kaut kas ir balstīts dabā, tradīcijās vai statistikā, tas automātiski nenozīmē, ka tas ir kas labs un kultivējams. Kā kāds autors kādā no komentāriem šeit rakstīja (nevaru atrast), arī kultūra nav dabiska.

      Par statistiku runājot, dati, kas saistīti ar vīriešu/sieviešu atšķirībām uzskatos (reakcijās, vērtībās, profesiju izvēlē utt.) tēmu, ievērojami atšķiras atkarībā no laikaposma, kurā veikti mērījumi. Ceru, ka atšķirība (starp toreiz un tagad, nevis s un v, I mean) turpinās pieaugt.

  4. Es teiktu, savu zināšanu sistēmas ietvaros Iveta ir ļoti labi pamatojusi. Tas, kas liek pasmaidīt (un izbrīna) ir pārliecība, ka racionālais pasaules skatījums nav ”sekta” (P.S. paskaties, kā vēsturiski radies jēdziens ”sekta”), un – tomēr, tomēr – nievājošie, diskriminējošie apzīmējumi tiem, ar citādu pasaules skatījumu. Iesaku vēlreiz pārlasīt Džonu Millu.

    1. Ja godīgi, tad par to “sektu” nesapratu. Ja nemaldos, tad sākotnēji apzīmējumu lietoja attiecībā uz herētiķiem. Neredzu, kas no tā izriet šajā kontekstā, tāpēc pieļauju, kaut ko nesaprotu.
      Nevaru piekrist par “racionālo pasaules skatījumu”. Ja jau šāda saruna tiek vesta, tad tās ietvaros pastāv noteikti standarti saskaņā ar kuriem mēs darbojamies – t.i., izvirzām kaut kādus apgalvojumus un mēģinām tos pamatot utt. Var to saukt par “racionālo pasaules skatījumu”, bet tā nu ir spēle, kurā iesaistās ikviens cilvēks, kad viņs/a grib kādam citam/ai pateikt kaut ko par to, kas ir. Tāpēc, manuprāt, runa par kādu noteiktu “racionālu pasaules skatījumu” ir retorika ar nolūku tikt pie imunitātes. Citiem vārdiem, pateikt, ka kāda iebildumi nav ņemami vērā tāpēc, ka tie pārstāv “racionālu pasaules skatījumu” nav gājiens šajā valodspēlē (kā teiktu klasiķis).

      1. Argumenti, kas tiek izvirzīti kādas sarunas ietvaros, tāpat kā mēģinājumi tos pamatot ir saistīti ar katra sarunas dalībnieka zināšanu kopumu un pasaules skatījumu. Iespējams, zināšanu kopums mums, kas šeit runājam, vismaz daļēji sakrīt (te pieminēts Freids, Jungs, Lakāns, Fromms, tātad, varam spriest, ka tie ir autori, kuru idejas vairumam klātesošo pazīstamas). Kāpēc tomēr viena daļa sarunas dalībnieku apgalvo, ka izprot VR rakstīto, redz līdzīgi, kā viņš, bet otra daļa – ka tie ir šarlatāna murgi, turklāt, aizvainojoši?
        Citādi kā nodalīt empīriskā un ideālistiskā pasaules skatījumā to laikam nevar. Atliek secināt, ka cilvēku izziņas spēju raksturs, pat ja tie guvuši līdzīgas zināšanas, atšķiras.
        Es nezinu, kā saprast, ”ir noteikti standarti, pēc kuriem mēs darbojamies – izvirzām argumentus un tos pamatojam”. Kas tie ir – mēs? ”Mēs” ir ļoti dažādi, spējīgi izvirzīt raibu spektru argumentu, un tos pamatot atbilstoši savām zināšanām un pasaules redzējumam. Piemēram, tviterī VR skandāla sakarā kāds bija ierakstījis par pretējos ieskatos esošajiem diskusijas dalībniekiem: ar tikpat lieliem panākumiem varētu diskutēt ar Zbigņevu Stankeviču par Dieva esamības pierādījumiem. Domāju, ka šis garīdznieks no Ivetas saņemtu līdzīgu labi formulētu jautājumu ķēdi, kas uzrāda, ka ”tas viss ir sviests”. Un viņam patiesi nebūtu, ko atbildēt. Vai – precīzāk sakot – viņa atbildes nekādi neapmierinātu vaicātāju, un visticamāk nebūtu nemaz saprotamas. Vai tas pierādītu Dieva konceptu kā sviestu? Man personīgi ne.
        Te, protams, var iebilst, ka Dievs Ivetu (un daudzus citus) neinteresē, bet, ja VR runā par sieviešu PMS un dzimumu lomām – tas gan skar visus sabiedrības locekļus, un tāpēc, pierādījumus galdā! Vai – lai aizveras. Tas, ka viņš varētu būt izdarījis kādus secinājumus, ilgus gadus pētot pacientu dzimtas stāstus kā ārsts – narkologs, pēcāk – pētot klientu stāstus kā psihoterapeits, un visbeidzot – pētot tēlu raksturu un izvēles pasaules/Latvijas klasiskajā literatūrā, kā arī pašu autoru dzīves/dzimtas stāstus – tas, redz, nav pietiekams arguments. Jo tas ir subjektīvi.
        Viss skandāls ap VR ir ļoti amizants tieši šajā ziņā: viņš padalījās ar subjektīvo skatījumu. Nepretendē to aprobēt zinātnē, vai likumdošanā. Tomēr tie IR viņa secinājumi, un jocīgi, ka 21.gs. demokrātijā vispār tiek sliets jautājums, vai viņam uz to ir tiesības.
        Piebildīšu, ka par Viestura domāšanas veidu nespriežu pēc intervijas, bet viņa grāmatām un esejām vairāku gadu garumā.

  5. Acīmredzot, esmu izkarinājis vēl vienu sarkanu lupatu, savā rakstā lietodams vārdu “ajūrvēda” ne-nievājošā formātā. Mea culpa.

    1. Ziniet, ar savu tekstu “Otrā lieta: Viesturs neraksta par Tevi, Iveta. Viņš raksta par
      sievietēm. Tas, ka Tev tā nav, nenozīmē, ka Viesturam nav taisnība. Tas
      nenozīmē arī to, ka Tu neesi sieviete.” Jūs pierādījāt, ka Jums ir ļoti sarežģītas attiecības ar formālo loģiku.
      Formālajā loģikā, ja “Viesturs raksta par sievietēm” (ievērojiet, nevis “daļu sieviešu”, bet “sievietēm”), bet “Ivetai tā nav”, tad secinājums ir – vai nu Iveta nav sieviete, vai nu Viesturam nav taisnība. Abus nevar.
      Ja visi šie apgalvojumi attiecas tikai uz daļu sieviešu, (tāpat kā apdāvinātība matemātikā, dziedāšanā, rokdarbos), tad ir jāvērtē konkrētu sieviešu piemērotība amatam, nevis jāvispārina uz visām. Ja Jūsu kolēģe uzskata, ka sava PMS dēļ viņa noteiktos periodos nespēj sniegt kvalificētu psihoterapeita palīdzību, bet tomēr to dara, tur jau rodas jautājums par patērētāja aizsardzību. Bet konkrētais Birkmanes gadījums joprojām neko nepasaka, vai citas sievietes var strādāt par psihoterapeitiem, vai arī šī profesija nav piemērota sievietēm kopumā.
      Ja Jūs gribat noskaidrot, kas traucē strādāt politikā, biznesā, izglītībā, tad to arī vajag pētīt, un tas arī tiek darīts. Žēl, ka Jums, acīmredzot, šie pētījumi nav bijuši pieejami.
      Turklāt – neviens jau šajā diskusijā neapgalvo, ka PMS kā tāda nav. BET – vai Jums ir pierādījumi, ka tas ir radījis nozīmīgu darbspēju zudumu un līdz ar to zaudējumus tautsaimniecībā? Un kādi ir šie zaudējumi, salīdzinot ar, piemēram, tādiem faktoriem kā, piemēram, nepietiekama atpūta/ miegs, hipertensija, medikamentu vai alkohola lietošana? Ja nav – varbūt nepārvērtiet šo apstākli par bezgala nozīmīgu vai pat galveno.
      Un vispār – uzgavilēt cilvēkam, kurš kā savu eksperta viedokli politikā piedāvā anekdotes par blondīnēm/ rudmatēm, kas norāda, ka “kārtīgs vecis” nestrādās par Saeimā maksāto algu, liekot saprast, ka vīrieši, kuri strādā profesijās, kurās alga ir mazāka nekā Saeimas deputātiem – ārsti, skolotāji, LNSO mūziķi , galu galā – ugunsdzēsēji un policisti, pēc definīcijas nav un nevar būt kārtīgi veči, ko tas saka par Jums kā profesionāli?

      1. Zinu, ka, piemēram, ir pētījumi par to, kā mēnešreizes ietekmē sievietes balsi. Ietekmē negatīvi. Ne visas sievietes, ne visos vecumos. Bet ietekmē. Loģisks secinājums laikam būtu, ka sievietes opermākslā ir negatīva parādība.

        1. Ja jau ir pētījumi, tad jau var izdarīt secinājumus. Es tiešām tādus neesmu redzējusi un nevaru komentēt. Protams, tas rada jautājumu: kā var pastāvēt jauktie un sieviešu kori, ja ietekme ir izplatīta un būtiska.
          Par sievietēm opermākslā – ne vienmēr jau sievietēm arī tur bija ļauts dziedāt.
          Bet – ja nu par skatuves mīlestības radītajām ciešanām, jādomā, ka kastrātiem iespēja dziedāt sieviešu lomas veselību ietekmēja vēl negatīvāk.

  6. Tā kā biju tik neapdomīgs un iesaistījos tvitera diskusijā, tad izteikšu savas pārdomas par Stabiņģa kunga (AJS) atbildēm arī šeit. Manuprāt, vienā ziņā autors turpina Viestura Rudzīša (VR) virzienu – dabā novērojamas un zinātniski pierādāmas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm (bioloģiskajā uzbūvē, psihē, uzvedības modeļos utt.) bez pietiekama pamatojuma pārnes uz sociālām parādībām, pie kādām pieder arī politiskā dzīve. Atšķirībā no VR, AJS vairās no atklāti diskriminējošiem izteikumiem, tomēr uzskaitīšu punktus, kuros nevaru viņam piekrist.

    Par teorētisko ievadu nekas daudz nav piebilstams, ja neskaita to, ka VR kompetence psihoterapijā vēl negarantē tikpat spožu izpratni par politiku un biznesu. Tomēr arī es nevaru pretendēt uz šādu izpratni.

    Tagad par atbildēm uz jautājumiem:

    1) Manuprāt, AJS tīši vai netīši pieļauj sajukumu jēdzienos. No fakta, ka vīrieši vieglāk uztver acīmredzamo, bet sievietes – neredzamo (pieļauju, ka runa pirmām kārtām par cilvēku saskarsmi, nevis taustāmās realitātes uztveri), kā arī sociālo iemaņu atšķirībām tiek izdarīts secinājums par objektivitāti un subjektivitāti. Manuprāt, acīmredzamais nav tas pats, kas objektīvais, tāpat kā neredzamais nav tas pats, kas subjektīvais. Vēl jo vairāk – politikā objektivitāte un subjektivitāte bieži vien nozīmē ko visai atšķirīgu nekā dabaszinātnēs (kur sievietes veic vienlīdz objektīvus pētījumus ar vīriešiem). Politikā objektīvāks var izrādīties cilvēks, kas spēj ņemt vērā dažādu interešu pārstāvju subjektivitāti un atrast pieņemamu kopsaucēju, nevis uzstājīgs “acīmredzamas” patiesības paudējs, kas nav spējīgs uz kompromisiem. Ironiski, bet pieeja “es viņam skaidri liku nojaust, ka…” politikā ir gan bieži izplatīta, gan nepieciešama, pat tad, ja šo politiku veido 100% vīrieši. Tiesa, sabiedrībai dažos vēstures posmos patīk arī izteikti subjektīvi, kategoriski līderi, tādi kā Čērčils vai Tečere. Vai viņi ir “vīrišķīgi” vai “sievišķīgi”?

    2), 3) Rodas pretruna starp VR ilustrāciju “objektīvajam mērķim” un AJS skaidrojumu. Ja “objektīvais mērķis” tiešām mērāms naudā, īpašumā, sievu skaitā (nu labi, varbūt ne tik primitīvi, bet saistībā ar visiem redzamām un novērtējamām lietām), tad jautājums, ko darīt ar vīriešiem, kuru mērķi nav tik acīmredzami. Ja ņemam vērā AJS skaidrojumu, ka vīriešu mērķi var būt arī subjektīvi, bet ir kvantitatīvi izmērāmi, tad jautājums, kāpēc tāda nav arī drošība, pēc kuras tiecas sievietes. Vai arī sievietes nemēdz savus drošības mērķus kvantificēt, īpaši mūsdienās? Šķiet, ka AJS cenšas vājināt VR ieviesto pretnostatījumu, tomēr pieņemsim, ka psihologi saskata skaidru atšķirību arī subjektīvu mērķu gadījumā. Šeit gan ir jautājums, cik sena un kultūras iespaidota (un, mainoties kultūrai, maināma) vispār ir mērķu novērtēšana kvantitatīvā skalā, cik sen mēs visi esam pieraduši kaut ko skaitīt, svērt vai mērīt.

    4) Jāatzīst, ka arī man dzīvē ir nepieciešama subjektīva drošība neatkarīgi no tā, vai ārā ir karš vai miers. Radies iespaids, ka tā vajadzīga vēl daudziem citiem man zināmiem vīriešiem. Vai tā būtiski atšķiras no subjektīvās drošības, pēc kādas ilgojas sievietes? Bet, ja pieņemam, ka politikas uzdevums ir rūpēties par “objektīvo drošību”, vai to vienlīdz nespēj novērtēt tiklab vīrieši kā sievietes?

    5) Piedošanu, bet šī nekādi nav korekta iebilde Ivetas Kažokas novērojumiem. Te būtu jārunā par to valstu pieredzi, kurās sieviešu īpatsvars politikā ir krietni lielāks. Vai tiešām tajās lēmumi tiek pieņemti kaut kur citur un to pieņemšanas process nav publisks? Arī atsauce uz izteikti sieviešu un izteikti vīriešu kolektīviem nav korekta – ar tādiem parasti saprotam kolektīvus, kuros ir izteikts viena vai otra dzimuma pārsvars. Man nav laba pieredze ne ar vieniem, ne ar otriem, abos gadījumos rodas specifiskas problēmas. Vislabāk esmu juties un darbojies kolektīvos, kur dzimumu sadalījums ir apmēram pusi uz pusi, jo tad daudzkārt pieminētās dzimumu atšķirības cita citu labi līdzsvaro. Taču šie mani novērojumi var nebūt spēkā politikas vidē, jo tā atšķiras no parasta darba kolektīva.

    6) Bēdīgi, ka AJS mēģina atbalstīt pat šo skandalozo VR izteikumu. Manuprāt, mums nav bijis diskusiju šādā kontekstā, – vai algas ir “kārtīga veča” cienīgas. Tiešām nav. Mums ir bijušas diskusijas, vai algas ir pietiekamas, lai politiķi (vīrieši un sievietes) nekristu kārdinājumā saņemt nelikumīgus papildienākumus. Un mums ir un būs profesijas, kurās algas nebūs tik lielas, lai cilvēks varētu izcelties uz citu fona (jo “kārtīga veča” algas metafora nozīmē tieši to, nevis kādu absolūtu naudas daudzumu), un tas nebūt nenozīmēs, ka tajās nestrādātu “kārtīgi veči”. Kaut vai tie paši glābšanas dienestu darbinieki, kam vienmēr būs mazākas algas nekā plaukstoša uzņēmuma īpašniekam. Un mājieni, ka aiz sievietes politikā allaž stāv kāds vīrietis, kas viņu bīda, ir stereotipiskā “dāmu kolektīva” klaču, nevis nopietnas analīzes cienīgi. Jā, ir gadījumi, kad sievieti bīda vīrietis. Ir gadījumi, kad vīrieti bīda viņa sieva. Arī gadījumi, kad bīdīšanas notiek citās kombinācijās. Tas nav pietiekams pamats vispārinājumiem.

    7) Šī AJS atbilde, manuprāt, ir tiešā pretrunā VR uzskatiem. Izrādās, ka Skandināvijas valstīs varētu būt citādi nekā Latvijā, jo tur ir cita sabiedrība un kultūra. Par to līdz šim nebijām runājuši, runa bija par metaforisko “sieviešu” un “vīriešu pasauli”, par iedzimtām psihofizioloģiskām atšķirībām, kas veidojušās gadu tūkstošos un nav maināmas. Ja kultūra, tad kultūra – tā taču vienmēr var mainīties, ja ne piecos vai desmit gados, tad pāris paaudžu laikā noteikti. Un tas, kā mums atbrīvoties no sabiedrībā valdošā “feodālisma” neatkarīgi no dzimumu sadalījuma parlamentā, gan būtu diskusijas vērts jautājums.

    Par nobeigumu. Jā, VR tiešām nav ievērojis veidu, kādā var un vajag runāt par vīriešu un sieviešu (un jebkuru bioloģiski vai sociāli noteiktu grupu) atšķirībām. Veidu, kas apzināti izvairās no stereotipiem un nepamatotiem vispārinājumiem. Un šī izvairīšanās jāveic ne tik daudz iespējamo “upuru” dēļ, jo saprātīgs cilvēks tiešām neapvainojas par cita uzskatiem, pat ja tie nav pieņemami. Taču šādi nepārdomāti teksti baro potenciālo “domubiedru” – to ļaužu uzskatus, kuri ar stereotipiem lāpa paši savas psihes problēmas, vainu par personisko diskomfortu uzgrūžot pretējam dzimumam, citai rasei, tautai vai sociālai grupai. Piekrītu, ka politkorektais izteiksmes veids ir apgrūtinošs un nav mūsu domāšanai “dabisks” – vieglāk tad vispār nerunāt par atšķirībām, izlikties, ka tādas nepastāv, un tas nav pareizi. Taču vismaz speciālistiem, publiski uzstājoties, politkorektumu vajadzētu apgūt.

    Vēl diezgan noteikti nepiekrītu arī priekšpēdējā rindkopā paustajiem AJS uzskatiem par “senajām cilvēces patiesībām”, kas “nav pieejamas katra saprašanai” (gnosticisma paveids?) un par “dabiskā” un “kultūras” pretnostatījumu. Taču šajā gadījumā ir runa par pasaules uzskata atšķirībām, par kurām nebūtu jāstrīdas. Iespējams, šīs atšķirības man traucētu kļūt par AJS klientu psihoterapijā, bet citādi pret tām nav nekas iebilstams.

  7. Es varu tikai pievienoties tam, ko šeit jau ir uzrakstījis Vents un Iveta. Vienīgā piebilde – par ētiku gan šajā gadījumā ir pamats runāt krietni vairāk par “visu beidzot – nedaudz”. Apgalvojums, ka NRA publicētā intervija nav vērtējama kā ētikas pārkāpums pats par sevi ir tikai apgalvojums bez pamatojums. Ja ieskatās LPB ētikas kodeksā, tad no dažu punktu (piem., 2.16 un 7.3) viedokļa VR gadījums nebūt neizskatās tik viennozīmīgs. http://psihoterapija.lv/2/biedriba/etikas-kodekss/lpb-etikas-kodekss/

    1. Drīzāk apgalvojums par ētikas pārkāpuma esību pieprasa pamatojumu, ja nevainīguma prezumpcija nav pagalam aizmirsta. Turklāt 2.16 diez vai varētu attiecināt uz apspriežamo gadījumu, tāpat kā 7.3 punktā minētos ‘ieteikumus’. Jā, jāvērtē katrs gadījums atsevišķi neatkarīgi no kāda vispārējā fona un konteksta, tomēr šis pārmetums šoreiz šķiet nevietā.

      1. Nevainības prezumcija tomēr ir no mazliet no cita žanra. Tā pastāv tiesu praksē un nosaka, ka mēs nedrīkstam kādu uzskatīt par vainīgu kamēr tiesa nav vainu pierādījusi. Ētikas kodeksi darbojas savādāk. Tie nosaka kādas darbības jomas ētisko ierāmējumu ar kura palīdzību gan paši jomas darbinieki, gan citas personas var spriest izvērtēt personas rīcību.
        Es tikai gribēju norādīt, ka situācija nebūt nav tik viennozīmīga LPB ētikas kodeksa kontekstā (jā, aizmirsu pieminēt punktu 3.1). “Diez vai” un “pavisam noteikti ne” ir divas dažādas lietas.
        Man tomēr liekas, ka ar standartiem (gan zinātniskiem, gan ētiskiem) kaut kas nav kārtībā. Ja kāds ārsts sarunātu tādas muļķības par PMS vai tik dāsni bārstītos ar dažāda veida diagnozēm, tad tas būtu pamatīgs skandāls. Bet šajā gadījumā psihoanalītiķi uzvedās kā tādi homeopāti un dziednieki, kas īsti ne par ko neatbild.

        1. Par 3.1 punktā minēto uzticību – jā. Te vienīgi jautājums – uz cik lielu, pagaidām nenoteiktu, sabiedrības daļu to iespējams attiecināt, un cik lielā mērā ignorējama tā, arī pagaidām nenoteiktā sabiedrības daļa, kuras uzticība nav zaudēta…

  8. Te ir kaut kāda komentāru dzēšana?

    Uzrakstīšu vēlreiz:

    šis ieraksts daudz ko man paskaidro.

    http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/

    Izrādās, persona, kas uzdodas par psihoterapeitu, vārdā Viesturs Rudzītis, sistemātiski atspoguļo savas domāšanas augļus savā blogā, kas, jādomā, tad laikam ir peer-review žurnāls.

    1. Tu joprojām esi satraucies? Nevajag. Pat šī diskusija nav tā vērta.
      Nevienu komentāru neesmu dzēsis. Neplānoju arī to darīt (ja nu vienīgi būs pilnīgas bezjēgas rupjības).

      1. Paldies par rakstu, kas pasniegts mazliet citā griezumā. Ar Viestura rakstiem jau esmu pazīstama (un arī ar rakstīšanas manieri, ticiet man, tas nenogalina un neapdraud, bet atdzīvina un uzmodina), bet nupat tiešām izjutu, ka katrs izlasīts jauns raksts kaut ko maina; šie nav vienkārši jautājumi, bet sen ir laiks par tiem runāt.

    2. Edmund, rau — Tev ir brīnišķīga iespēja uzdot visus savus jautājumus, izteikt šaubas un sniegt norādījumus arī pašam Viesturam Rudzītim! Neesmu drošs, vai viņš lasa šo manu lapu, bet savējo taču noteikti!

  9. Paldies visiem un visām par komentāriem!
    Es domāju, kā tieši reaģēt — es neatbildēšu uz katru jūsu tekstu — tas būtu pārāk daudz no manis prasīts. Bez tam izskatās, ka tādā virzienā ejot, diskusija pārvērstos par purvu, bet galvenie jautājumi paliktu neatbildēti.
    Kas tad ir galvenais — arī ļoti interesants jautājums. Man ir skaidrs, ka tas nav acīmredzamais — tas nav tas, par ko laužam šķēpus. Ir kaut kas dziļāks.
    Kas mani vedina tā domāt? — kaut vai tas, kuri izteikumi tiek izvēlēti reaģēšanai un kuri — palaisti garām. Kāpēc tiek diskutēts par vienu teikuma daļu, bet cita ignorēta? Kāpēc tiek ignorēti daži diskusiju dalībnieki?

    Es palieku pārdomās par to, kādā veidā turpināt šo diskusiju. Vēl nezinu. Dzīve rādīs.

    1. Protams, ka nav nedz iespējams, nedz arī vajadzīgs (dažādu iemeslu dēļ) mēģināt atbildēt uz visiem izteiktajiem iebildumiem. Bet vienā ziņā Tavi jautājumi ir dīvaini – vai Tu vari iedomāties diskusiju par visām teikuma daļām, piemēram?
      Man šķiet, ka vismaz viens ieguvums no šī visa ir tāds, ka cilvēki vismaz izteicās un noskaidroja viens otra domas. Tagad katrs var domāt tālāk pats/i.

      1. Ivar, psihoterapeiti tiek mācīti pievērst uzmanību ne tikai tam, kas tiek pateikts, bet arī tam, kas tiek noklusēts. Mans iebilde/komentārs ir nevis par to, ka VAJADZĒTU diskutēt par visu, bet gan par to, kāda ir motivācija izvēlēties vienu tēmu un ignorēt citu?

        1. Es tikai vadījos no pieņēmuma, ka šis nav psihoterapijas seanss, bet diskusija. Un šādā gadījumā pie reizes var aizdomāties par Tavu motivāciju iztirzāt nevis teiktā saturu, bet uzlūkot cilvēkus kā būtnes, kas viena vai otra iemesla dēļ noteiktā viedā reaģē uz noteiktiem stimuliem.

  10. Par ‘ivetām kažokām’

    Vērojot satrakoto feministu, tostarp vīriešu, nerimstošo histēriju par Viestura Rudzīša pasaules skatījumu, esmu spiests ‘piemest pagali’ nevienlīdzīgajā kaujā. Nevienlīdzīga tādēļ, ka vienu no pusēm saista ētikas kodeksi un vienkārši profesionālisms, kaut oponenti ētiku ignorē vēl uzkrītošāk.

    Taču mani nesaista nekas un varu izteikties brīvi bez iekšējas profesionālas cenzūras. Izcelšu to, kas krīt acīs lasītajos viedokļos.

    Ir acīmredzami, ka tik histēriskus viedokļus var paust vienīgi pret tēmu galēji nevienaldzīgi indivīdi. Kādēļ psihoterapeitu nīdējiem nav vienalga un viss nebeidzas ar kategorisku ‘Rudzītis ir stulbs!’ nostādni? Kādēļ tas pāraug līdz primitīvai psihoterapeitu apsaukāšanai un necenzētu vārdu lietošanai? Un galvenais – kādēļ no oponentu puses tēmai tiek veltīts tika daudz laika?

    Vai nav tā, ka, ne tikai S.Āboltiņa, bet arī Iveta Kažoka uzvedās kā ‘izdzīvojis upuris’? Nevaru iedomāties citu iemeslu, kā vienīgi banalizēto bērnības traumu. Pietiekami ilgā laika posmā esmu vērojis I.Kažokas izteikumus un acīs krīt pamatīga augstprātība, kas šai personai liek justies “expertei” katrā jomā, kurā viņai jautā (vai pat nejautā) viedokli. Augstprātība ir neobriedušas personības pazīme un liecina par bailēm.
    Ne reizi vien esmu manījis ironiju no viņas kategorisko vērtējumu lasītāju puses.

    Zīmīgi – viņa no vienkārša raksta portālā prasa zinātnisku analīzi ar empīriskiem argumentiem, taču pati savu viedokli uz faktiem balsta selektīvi, atkarībā no savas attieksmes pret tēmu.

    Diemžēl psihoterapeiti nedrīkst nolikt priekšā profesionālu vērtējumu I.Kažokas izdarībām, bet nebrīnos, ka Freids savulaik sieviešu histērijai piešķīra pārspīlētu nozīmi. Apspiestas dziņas tik ļoti krīt acīs.

    Tā domāju – kādēļ gan sieviete sevī cenšas iznīcināt Sievieti? Lai kļūtu labāks vīrietis? Mans vērojums – šādas emancipētas sievietes (bieži grūti saukt par sievieti) vispirms cenšas vīriešus
    padarīt rāmus (piem. apklusināt Rudzīti), bet, kad panākušas savu, nosauc tos par lupatām. Strupceļš, ūberemancipētajām nākas sastapties tikai ar apdraudošiem vai pieradinātiem
    vīriešiem. Nav vairs citas opcijas. Taču karot/apspiest vai būt Sievietei, tas ir katras pašas izvēle. Dažām pazemojoši būt sievietēm.

    Skumji, Rietumu civilizācija tiktāl aizrāvusies ar politkorektumu un liberālismu, ka tiesības izteikties vairs ir tikai ‘upuriem’. Prātā nāk kāda veca anekdote:
    Uzņēmums krīzes dēļ saņēmis rīkojumu atlaist vienu darbinieku no katras nodaļas. Vienā no nodaļām vadītājs nespēj uzņemties atbildību un piedāvā kopsapulcē visiem izlemt, kurš būtu atlaižams.

    Kājās lec melnādainais, ebrejs, vientuļā māte un pārējie ‘dvēselē diskriminētie’ i vienā balsī kliedz, ka sūdzēs tiesā, ja šos atlaidīs. Pēkšņi visi atjēdzas, ka palicis vien kluss, stūrī sēdošs jauneklis. Visi pašapmierināti pagriežas pret viņu un jauneklis nosaka
    – Ziniet, man šķiet, ka esmu homoseksuāls…..

    Tas par politkorektuma tendenci, kura ir tik izdevīga kareivīgajām sievietēm.

    Lai izprastu konkrēti I.Kažokas motivāciju būt augstprātīgai pret psihoterapeitiem, atsaukšu atmiņā kādu viņas ierakstu blogā par demogrāfijas tēmu 15(!!) izvērstos punktos.
    http://politika.lv/article/demografija-ka-pseidoproblema

    Proti, pirms gandrīz trim gadiem rakstīto, kur I.Kažoka galēji emocionāli iestājas par savām tiesībām NEdzemdēt (gluži vai ar varu?).

    Daži citāti:
    ” Taču vienlaicīgi šie ķimerēšanās mēģinājumi ir ārkārtīgi kaitinoši tādēļ, ka tie izgaismo Latvijas politikas un sabiedrības pašas sliktākās iezīmes.”
    “Vienīgais, kā gribu uz šādu retoriku atbildēt: rokas nost no manas personiskās izvēles! Pietiek ar to, ka teju viss reklāmas
    bizness ir vērsts uz spēlēšanu ar cilvēku nedrošību par savu identitāti un nepilnvērtības kompleksu iedēstīšanu- tā tik vēl trūka, lai vēl arī politiķi sāktu borēt, kā kam būs dzīvot un kad dzemdēt.”
    “Kamēr cilvēcei nedraudēs izmiršana, personīgi es atsakos pieņemt, ka man būtu MORĀLS pienākums laist pasaulē
    bērnus. ”
    “Stulbi un bezatbildīgi.” [‘stulbi’ arī tālāk atkārtojas]
    “Mačo-isms
    Lai gan visa šī dzimstības-pļāpāšana ir orientēta gan uz vīriešiem, gan uz sievietēm, tomēr biežāk un sāpīgāk tā trāpa tieši sievietēm. Es te nerunāju par gadījumiem, kad, teiksim, kāds/a aprobežota persona mēģina dot mājienus, ka sievietei, kurai nav bērnu, nav ko izteikties par demogrāfiju, – tā ir atsevišķa tēma. Es vairāk par priekšstatu, ka ja sievietei līdz kaut kādam vecumam X nav bērnu, tad tas ir šausmas vai, mazākais, līdzjūtības vērts fakts, kamēr vīrietim … nu tur parasti nav tik daudz jautājumu.
    “Zināt, ļautiņi – postmateriālās sabiedrībās sievietēm IR UN BŪS mazāk bērnu nekā iepriekšējos gadsimtos. Un viņi vidēji dzims vēlāk nekā iepriekšējos gadsimtos.
    Vienkārši deal with it!”
    “Sievietes tiesības izvēlēties ir IEGUVUMS nevis problēma. Un tā arī pret katras konkrētās sievietes izvēli būtu jāizturas.”
    “Izmantošu iespēju pateikt to, ko jau sen vēlējos: manuprāt, domāšana par bērniem kā par nākotnes nodokļu maksātājiem/darbaspēku/investīcijām 21.gadsimtā ir PERVERSA.”

    Cik te daudz emociju! Tāds iespaids, ka kāds politiķis I.Kažokai roku apakšbiksēs ielaidis! (nespēju atturēties no līdzības)

    Kādēļ citos bloga ierakstos viņa nezaudē paškontroli? Ko gan šis varētu nozīmēt? Psihoterapeitiem te būtu aramlauks, bet nedrīkstot.

    Vērojot , ko I.Kažoka rakstījusi gadu gaitā, atliek secināt, ka V.Rudzītim ir vairāk kā taisnība vērtējumā, ka sievietes biznesā un politikā ievieš negodīgus noteikumus un ‘laukumu’ padara nepārredzamu.

    Tā kā biznesā esmu jau kopš deviņdesmito gadu sākuma un ir bijusi iespēja vērot daudzos kolektīvos notiekošo (darba specifika), varu apstiprināt, ka nekur nav tik sarežģīti gājis, kā tajos, kur sievietes ir procentuāli daudz un/vai vienas tiesīgas lemt. Vīrieši, protams, ir shēmotāji, bet tad tas netiek īpaši slēpts un ar ‘spēles noteikumiem’ tiek iepazīstināti gandrīz visi gribētāji.

    Tāds ir mans empīriskais vērojums, kuram nav nepieciešama nekāda statistika un pētījumi. Pietiek ar vairāk kā 20 gadu pieredzi tēmā, par kuru I.Kažoka nevar spriest, jo nodarbojas vien ar rakstu lasīšanu/rakstīšanu par politiku un cīņu par tiesībām, kuras neviens viņai nav laupījis.

    Kažokas sašutums par to, kā V.Rudzītis noraksturoja S.Āboltiņu, ir dīvains. Nekur jau nav zudušas visas tās galēji netīrās intrigas, ar kuru palīdzību Āboltiņa nonāca Jaunā Laika vadībā un kā iefiltrēja RP deputātu kandidātos ‘Trojas zirgu’. Tas tikai maza daļa no šīs Mātes veikuma.
    Zīmīgi, ka tieši Āboltiņas ‘galva, kas deg’ un ‘uzvedās kā izdzīvojis upuris’ Kažoku nokaitinājis visvairāk. Cienījamie psihoterapeiti varētu Kažokai nepatīkamus faktus pastāstīt par tēmu ‘kaitinājums’, jo tas viss vēršas pret pašu kaitināto.

    Un tagad iedomāsimies I.Kažoku biznesā/politikā…..
    Labi, ka cilvēkam atvēlēts vien paust viedokli par pasauli un nav vara lemt pār to.

    1. “Ir acīmredzami, ka tik histēriskus viedokļus var paust vienīgi pret tēmu galēji nevienaldzīgi indivīdi. […] Un galvenais – kādēļ no oponentu puses tēmai tiek veltīts tika daudz laika?”

      No tā, ko lasu tālāk, rodas aizdomas, ka to sakāt par sevi.

      1. paredzēju šādu repliku.
        pilnīgi noteikti neesmu vienaldzīgs pret tēmu, jo no dažām Lielajām Mātēm esmu gana cietis, kas aizņēmis daudz gadus, lai kaut daļēji labotu viņu vēlmi pakļaut pasauli.
        Tādēļ ‘āboltiņas’ un ‘kažokas’ jūtu pa gabalu. Tāpat kā ‘kažoka’ pa gabalu jūt varmāku vīrieti.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.