Senajā Indijā bija daudz dažādu filosofijas un reliģijas skolu, kas bija augsti attīstītas. Diemžēl par tām vairumā nezinām tikpat kā neko, jo mūsu izglītības sistēmas izpratnē filosofijas saknes ir tikai un vienīgi Grieķijā. Tomēr, jo vairāk iepazīstu Indijas tradīcijas, jo vairāk redzu, cik labi būtu, ja mēs šo to pārņemtu no viņiem.

Viena no metodēm, kā filosofija attīstījās, bija publiskas diskusijas. Tās notika saskaņā ar zināmiem noteikumiem. Domāju, ka divus no tiem būtu vērts pārņemt arī mūsu akadēmiskajām aprindām un interneta komentētājiem.

1. Zaudētāja likmes — tai pusei, kas bija zaudējusi diskusijā, bija pienākums iet pie uzvarētāja par skolnieku. Ņemot vērā to, ka diskusijā, piemēram, karaļa galmā piedalījās augstākā līmeņa speciālisti — savu skolu vadītāji, vadošie pētnieki utml, tad var saprast, ka šīs likmes princips diskusiju kvalitātes latiņu pacēla ļoti augstu. Vēl jo vairāk — ja diskusiju zaudēja skolas vadītājs, tad viņš zaudēja savu skolu un kopā ar visiem saviem sekotājiem devās mācīties pie uzvarētāja.

2. “Vada” princips — tad, kad diskusija notika starp diviem oponentiem, oponenta uzdevums, sākot savu uzstāšanos, bija atkārtot pirmā runātāja pozīciju tik kvalitatīvi — tā, lai iegūtu pirmā runātāja apstiprinājumu — “jā, tas ir tas, ko es teicu, tā ir mana pozīcija, izklāstīta korekti”. Un tikai pēc tam oponents var sākt atspēkot to, ko tikko pats ir atkārtojis. (arī tam bija savi noteikumi, kā to darīt). Tieši šis princips — atkārtot sava oponenta pozīciju tā, lai oponents piekrīt atkārtotajam — tas mums katastrofāli iztrūkst. Tā vietā visbiežāk lietotais princips ir “salmu vīrs” — pierakstīt oponentam vārdus, kurus viņš nav teicis, un tad satriekt tos lupatu lēveros — un uzskatīt to par uzvaru.

Papildinājums — jau pēc tam, kad šis raksts bija publicēts, senākos pierakstos atradu dažus diskusijas principus. To autors ir filosofs Daniels Dennets, kurš aprakstīja šos četrus principus savā grāmatā “Intuition Pumps And Other Tools for Thinking”. Šie principi ir balstīti uz spēļu teorijas pētnieka Anatola Rapaporta darbiem:

1. Censties izpaust sava oponenta pozīciju tik skaidri, dzīvi un godīgi, ka oponents teiktu “Paldies, es vēlētos, kaut pats būtu iedomājies to izteikt šādā veidā.”
2. Uzskaitīt visus punktus, kuriem var piekrist — it īpaši tiem, kas nav acīmredzamas patiesības vai lielākas vienošanās daļas.
3. Atzīmēt visu, ko esi iemācījies no sava oponenta.
4. Tikai pēc tam ir ļauts izteikt savu atspēkojumu vai kritiku.

Dennets gan saka, ka ne visi oponenti ir tik cienījamas attieksmes vērti, bet tad, kad tie ir, tad šī attieksme atmaksājas ar uzviju. “Ir vērts atgādināt sev, ka ja tiešām varonīgs mēģinājums atrast oponenta teiktajā aizstāvības vērtu interpretāciju nedod nekādu rezultātu, ir daudz iznīcinošāks nekā dusmīgs uzbrukums ar cirvi. Es to iesaku.”

Šeit atceros, ka šķiet, tas bija Tomass Kūns, kurš atbildot uz kritiku, kuru viņš saņēma par savu darbu “Zinātnisko revolūciju struktūra” teica, ka izskatās, ka oponenti viņa darbu nemaz nav lasījuši. Ja oponentiem būtu pienākums no sākuma precīzi atspoguļot Kūna apgalvojumus un tikai pēc tam ķerties pie atspēkojuma, tad kas tāds nevarētu notikt. Un ieguvēji būtu visi.