Daži cilvēki man ir vaicājuši, kāpēc vajag trenēt apzinātību? Ko tas dod? Priekš kam tā ir vajadzīga?

Esmu savācis vairākus piemērus tam, kā izpaužas apzinātības trūkums. Tie ir gan no manas dzīves, gan citu cilvēku stāstītie, gan reāli, gan nedaudz piedomāti. Bet tikai nedaudz 🙂

• Piezvanīt cilvēkam, un, gaidot, kamēr viņš pacels, aizmirst, ko vēlējies teikt.
• Palūgt kolēģim, kurš iet uz blakus kabinetu — atnes man to – nu, to… man vajag… nu, kā viņu sauca… nu to…. (un aizmirst, kas īsti tas bija).
• Ieiet istabā, atvērt skapi un neatcerēties, pēc kā īsti esi nācis.
• Iet uz mašīnu, pie mašīnas vairākkārtīgi pārbaudīt visas kabatas meklējot atslēgas, neatrast, atgriezties uz telpām un konstatēt, ka atslēgas visu laiku ir bijušas rokā.
• Veikalā aizklīst pa plauktiem, atlaidēm, nopirkt daudz visu ko, bet tikai ne to, pēc kā tika iets uz veikalu.
• Mīlējoties nosaukt sievu mīļākās vārdā. Vai otrādi.
• Īpaši vecākiem, kuriem ir vairāki bērni — apsaukšanas gadījumā saukt visus vārdus pēc kārtas, pa starpu vēl iemaisot suni.
• Uzdot sarunu biedram vienu un to pašu jautājumu vairākas reizes, jo atbilde nav pamanīta.
• Lasīt grāmatu un pēkšņi pamanīt, ka pēdējo pusotru lappusi neesi pamanījis, kas ir rakstīts.
• Dzīvot un sarunāties pie ieslēgta TV, kuru neviens neskatās.
• Ēdot nepamanīt, kā garšo ēdiens. Tai skaitā – nepamanīt, ka ēdiens ir negaršīgs/bojāts. Beigt ēst tikai tad, kad ēdiens beidzas, nevis tad, kad iestājas sāta sajūta.
• Atstāt ieslēgtu gludekli, tējkannu, atvērtu ūdens krānu.
• Pagriezt skaļāk radio, lai dzirdētu laika ziņas, un jau pēc sekundes aizmirst, cik tad rīt būs auksts.

Un, visu beidzot mazliet vispārīgāki:

• Nezināt, ko vēlies.
• Dzīvot autopilotā, nemanot to, kas notiek apkārt, nedz arī to, kas notiek pašā.
• Mokoties dzīvot tagadnē, gaidot, kad tā beidzot paies, lai varētu iestāties gaišā nākotne.

Ja esi pieredzējis šīs vai līdzīgas lietas, tad, visdrīzāk, ir vērts padomāt par apzinātības trenēšanu.