Žurnālistes GUNTAS BARBĀNES veidota intervija: “Kā pavasarī sakopt prātu”, kas īsākā versijā ir publicēts laikrakstā “Latvijas Avīze”. 2015. gada 10. aprīlī.

Lai mazinātu saslimšanas riskus, ikvienam ir jāievēro higiēna. Mēs mazgājam rokas, tīrām zobus, savedam kārtībā savu apģērbu, māju un pagalmu. Īpaši pavasarī rīkojam talkas. Tikpat svarīgi kā sakopt fizisko telpu, ir rūpēties par savu garīgo ES. Kas ir mentālā higiēna un cik tā ikvienam ir svarīga, stāsta psihoterapeits ANSIS JURĢIS STABINGIS.

– Ja fiziskās higiēnas ieteikumus un normas ir izpētījuši un ieviesuši ārsti, tad par mentālo higiēnu runājam daudz mazāk. Mazliet par to runā psihoterapeiti, psihologi, mācītāji. Mentālā higiēna salīdzinoši ir personiskāks process. Katram pašam jāsaprot, kas tieši viņam bojā garastāvokli un rada nevēlamas emocijas.

Ja aplūkojam “parasto” higiēnu — tad te mēs runājam par konkrētiem stāvokļiem (piemēram, slimībām), kuros mūs ieved konkrētas darbības (piemēram, netīrība). Šiem stāvokļiem — slimībām — seko sāpes, ciešanas, finansiāli izdevumi, laika patēriņš, diskomforts. Tāpēc, lai izvairītos no nevēlamajām sekām, mēs veicam citas darbības (ievērojam tīrību). Līdzīgi ir arī mentālajā, garīgajā jomā. Ir nevēlami stāvokļi — kreņķi, raizes, depresija, trauksme, utt. Ja esam kādā no šiem stāvokļiem, tas mums rada nevēlamas sekas – attiecībās, darbā, personiskajā labsajūtā, arī fiziskajā veselībā un finansiāli. Tāpēc ir vērts jau laicīgi veikt zināmas darbības, lai izvairītos no nokļūšanas nevēlamajos stāvokļos. Tā arī ir mentālās higiēnas būtība.
Konkrēti tas nozīmē, ka man ir jāpievērš uzmanība savam noskaņojumam, garastāvoklim, pašsajūtai. Man ir jāzin, kas ir tās lietas, darbības, kas mani noved jaukā, patīkamā, produktīvā, ražīgā, harmoniskā, gaišā noskaņā un kas – pretēji — mani ieved tumsā, zemā enerģijā, apjukumā, bezspēcībā, depresijā. Lai arī katram cilvēkam šīs lietas būs atšķirīgas, tomēr var norādīt dažus kopējus virzienus.

Fiziskā higiēna prasa atkritumus glabāt atsevišķi no ēdiena, un arī mentālā higiēna prasa norobežoties no piesārņojumiem. Kas būtu mentālais piesārņojums? Informācija, kas nedara man neko labu — dažādas depresīvas vai satraucošas ziņas, klačas, kritika, aprunāšana. Vai tiešām ir vērts skatīties ziņas, sevišķi kriminālas, vardarbīgas, uz nelaimi orientētas? Vai ir vērts skatīties tādas filmas? Tāpat saskarsmē ar citiem cilvēkiem — aprunāšanā, klačās, savstarpējās nebeidzamas žēlošanās par to, cik viss ir slikti? Vai man ir vērts piedalīties tāda veida sarunās? Varbūt labāk pameklēt kādus citus sarunu biedrus vai citus tematus?

Un pretēji – ir jāvēro, kas ir tas, kas man uzlabo noskaņojumu, un jātiecas pēc šiem cilvēkiem, situācijām un darbībām. Gaišas, iedvesmojošas, motivējošas sarunas ar jaukiem cilvēkiem, pozitīva laika pavadīšana — lasot, pastaigājoties, vērojot dabu, pavasari, kas mostas. Tādējādi es varu darīt kaut ko ik dienas, kas maina manu garastāvokli – uz labo pusi.
Tas nenozīmē, būtu jāignorē realitātē notiekošais — un jāiekrīt nekritiskā rozā briļļu pozitīvismā. Realitāte ir jāpamana, jāvēro un jāredz — bet nepārspīlējot negatīvo un neignorējot pozitīvo.
Vienlaikus vairojot labās lietas, un mazinot ne-tik-labās, ir vērts arī mentālā veidā darīt ko līdzīgu fiziskajām aktivitātēm. Interesanti, ka vēl pagājušā gadsimta 50. gados fiziskā kultūra — sports — bija tikai atsevišķu dīvaiņu nodarbošanās. Vairums “parasto” cilvēku nesportoja, īpaši nekustējās, jo nebija zināšanu par to, kā kustība ir saistīta ar veselības uzturēšanu. Ja velkam paralēles ar mentālo jomu, tad tās būtu kādas ikdienas darbības, kas stiprina “mentālo imunitāti” – noturību pret lietām, no kurām nebūs iespējams izvairīties, piemēram, zaudējumiem, negaidītām izmaiņām dzīvē. Viens no šādiem veidiem var būt vienkārša ikdienas apcere, meditācija, kāds noteikts prāta treniņš. Tās mērķis būtu sagatavot savu prātu, lai tas labākā, efektīvākā veidā reaģētu uz negaidītiem notikumiem – tad, kad tie būs.

Viena no vienkāršākajām meditācijām, kuru var ieteikt, ir apzinātības prakse. Apzinātība ir maiga un mierīga uzmanības pievēršana tam, kas notiek tieši šobrīd — šeit un tagad, nevērtējot, nekomentējot, neanalizējot notiekošo. Šī prasme ir dabīga, tā piemīt ikvienam cilvēkam, bet parasti tā ir neattīstīta. Iemesli tam ir vairāki. Viens no tiem ir tas, ka cilvēki vienkārši nezina par apzinātības ieguvumiem.

Apzinātības praksi var uzskatīt par meditācijas formu, kas mūsdienās iegūst aizvien lielāku popularitāti. Lai arī tā balstās vairāk kā 2500 gadu senās budisma meditācijas tradīcijās, pēc savas būtības tā ir nereliģisks, nesektantisks, racionāli pamatots prāta treniņš, kas var būt noderīgs jebkuras ticības pārstāvim, ateistam vai garīgās prakses piekritējam. Apzinātības praktizēšana ātrā laikā uzrāda pamanāmus rezultātus gan fiziskās veselības, gan psihiskajā jomā, gan arī darbā, attiecībās un dzīvē.

Fiziskā līmenī mēs esam pieņēmuši higiēnas ideju – mēs vairs neuzdodam jautājumus par to, kāpēc būtu jāmazgā rokas, zobi, trauki, drēbes vai telpas, vai arī kāpēc ir vērts sportot. Tāpat — šobrīd aizvien vairāk cilvēki saprot, ka ir vērts darīt ko līdzīgu arī garīgā jomā – praktizēt mentālo higiēnu. Pamazām tā kļūst par mūsu ikdienas normu.

Viena no iespējām apgūt apzinātību ir Apzinātības un miera prakses piedāvātajos 8 nedēļu kursos. vairāk informācijas: http://aumprakse.lv/kurss/