Category Archives: Vispārīgi

Nedaudz par mani

Lai izlemtu par tikšanos, ir vērts iepazīties — sākumā attālināti.

Mans ceļš psihoterapijā ir bijis ilgs, garš un dažādiem notikumiem piepildīts. Pirmās konsultācijas uzsāku jau 2000. gadā kā tolaik psihoterapijas students.

Mācoties psihoterapiju, sākotnēji apguvu eksistenciālo psihoterapiju , un psihoorganisko analīzi. Papildus guvu pamatīgu ieskatu vairāku gadu garumā arī tādos terapijas virzienos kā neiro veģeto terapija un Junga analīze. Tāpat esmu ieguvis supervizora kvalifikāciju eksistenciālajā psihoterapijā. (Vairāk par virzieniem un to atšķirībām var lasīt šeit.)

Akadēmiski — pirmā augstākā izglītība ir fizika, pēc tam psiholoģija (LU BSc, MSc). Studijas ir turpinātas ar pētniecības darbu Austrijā, Vīnē — Zigmunda Freida Universitātē (SFU) psihoterapijas doktorantūrā. Doktora darba tēma — vispārējais modelis psihoterapijas izglītībā (Generic model of psychotherapy training).

Ilgu laiku esmu aktīvi darbojies arī psihoterapijas organizācijās — Latvijas Psihoterapeitu biedrībā (ilggadējs valdes loceklis, psihoterapeitu reģistra vadītājs, noslēgumā — biedrības prezidents), tāpat arī Eiropas Psihoterapijas asociācijā — nacionālo ogranizāciju komitejas līdzpriekšsēdētājs, ētikas koordinācijas komisijas vadītājs. Pēc vairāku gadu darbības šajās profesionālajās organizācijās esmu no tām izstājies — šobrīd esmu brīvs un neatkarīgs psihoterapeits.

Blakus psihoterapijai pēdējos gados aizvien vairāk mana interese ir arī par dažādām garīgajām praksēm — par meditāciju, apzinātību, par garīgo dimensiju cilvēka dzīvē. Galvenie avoti, kuros balstos ir trīs senās mācības — Joga, Budisms un Advaita Vedanta.

Šobrīd pie manis nāk cilvēki ar jautājumiem par attiecībām — ar partneri, draugiem, kolēģiem, vecākiem, bērniem. Ar jautājumiem par attieksmi — pret sevi, notikumiem savā dzīvē, savu dzīvi šobrīd, saviem nākotnes plāniem. Ar jautājumiem par dzīves kvalitātes uzlabošanu — kā profesionālās (personiskā efektivitāte, koučings – coaching), tā arī personiskās. Ar jautājumiem par vērtībām — kas ir svarīgs dzīvē, kas ir svarīgs dažādiem cilvēkiem. Ar lēmumiem, kurus grūti pieņemt, grūti izvēlēties. Arī — bieži ar visai neskaidrām sūdzībām – par to, ka dzīve nav gluži tāda, kādu to gribētos redzēt, kaut gan it kā viss ir kārtībā. Konsultācijas ir iespējamas dažādos līmeņos — gan ikdienas dzīves līmenī, kas izpaužas attiecībās ar kolēģiem, tuviniekiem, gan daudz dziļāk — personības, rakstura, dzīļu līmenī, kas izpaužas pilnīgi visās dzīves jomās. Pēdējā laikā cilvēki uzdod jautājumus arī vairs ne par psihi, bet mūsu garīgo dimesiju — par dzīves jēgu, sarežģītiem jautājumiem garīgajā praksē vai to pārnešanu uz ikdienas dzīvi.

Sadaļā raksti esmu ielicis dažus materiālus, kas ir saistīti gan ar psihoterapiju, gan ar dzīvi plašāk — te ir raksti avīzēs un žurnālos, intervijas, un tā. Ja ir kādi komentāri šiem rakstiem, tad es priecāšos tos dzirdēt. Ar mani var sazināties, uzrakstot man e-pastu.

Pieteikties uz konsultāciju ir iespējams, piezvanot pa tālruni 29213238 — vai sūtot ziņu (SMS, WhatsApp) uz šo pašu norādīto nr.

Šobrīd turpinu strādāt kā pasniedzējs – lasot kursus un seminārus gan akadēmiskā vidē — LV un ārzemju augstskolās, gan uzņēmumiem, organizācijām. Tāpat esmu ierakstījis vairākus kursus tiešsaistē, kā dažus no tiem minot:

Noslēgumā — ar klientiem dalos tikai ar tām tehnikām un metodēm, kuras pats esmu pārbaudījis praksē un kuras tiešām darbojas. Tāpēc esmu drošs par to, ko piedāvāju.

Uz tikšanos!

Par diskusiju kultūru

Senajā Indijā bija daudz dažādu filosofijas un reliģijas skolu, kas bija augsti attīstītas. Diemžēl par tām vairumā nezinām tikpat kā neko, jo mūsu izglītības sistēmas izpratnē filosofijas saknes ir tikai un vienīgi Grieķijā. Tomēr, jo vairāk iepazīstu Indijas tradīcijas, jo vairāk redzu, cik labi būtu, ja mēs šo to pārņemtu no viņiem.

Viena no metodēm, kā filosofija attīstījās, bija publiskas diskusijas. Tās notika saskaņā ar zināmiem noteikumiem. Domāju, ka divus no tiem būtu vērts pārņemt arī mūsu akadēmiskajām aprindām un interneta komentētājiem.

1. Zaudētāja likmes — tai pusei, kas bija zaudējusi diskusijā, bija pienākums iet pie uzvarētāja par skolnieku. Ņemot vērā to, ka diskusijā, piemēram, karaļa galmā piedalījās augstākā līmeņa speciālisti — savu skolu vadītāji, vadošie pētnieki utml, tad var saprast, ka šīs likmes princips diskusiju kvalitātes latiņu pacēla ļoti augstu. Vēl jo vairāk — ja diskusiju zaudēja skolas vadītājs, tad viņš zaudēja savu skolu un kopā ar visiem saviem sekotājiem devās mācīties pie uzvarētāja.

2. “Vada” princips — tad, kad diskusija notika starp diviem oponentiem, oponenta uzdevums, sākot savu uzstāšanos, bija atkārtot pirmā runātāja pozīciju tik kvalitatīvi — tā, lai iegūtu pirmā runātāja apstiprinājumu — “jā, tas ir tas, ko es teicu, tā ir mana pozīcija, izklāstīta korekti”. Un tikai pēc tam oponents var sākt atspēkot to, ko tikko pats ir atkārtojis. (arī tam bija savi noteikumi, kā to darīt). Tieši šis princips — atkārtot sava oponenta pozīciju tā, lai oponents piekrīt atkārtotajam — tas mums katastrofāli iztrūkst. Tā vietā visbiežāk lietotais princips ir “salmu vīrs” — pierakstīt oponentam vārdus, kurus viņš nav teicis, un tad satriekt tos lupatu lēveros — un uzskatīt to par uzvaru.

Papildinājums — jau pēc tam, kad šis raksts bija publicēts, senākos pierakstos atradu dažus diskusijas principus. To autors ir filosofs Daniels Dennets, kurš aprakstīja šos četrus principus savā grāmatā “Intuition Pumps And Other Tools for Thinking”. Šie principi ir balstīti uz spēļu teorijas pētnieka Anatola Rapaporta darbiem:

  1. Censties izpaust sava oponenta pozīciju tik skaidri, dzīvi un godīgi, ka oponents teiktu “Paldies, es vēlētos, kaut pats būtu iedomājies to izteikt šādā veidā.”
  2. Uzskaitīt visus punktus, kuriem var piekrist — it īpaši tiem, kas nav acīmredzamas patiesības vai lielākas vienošanās daļas.
  3. Atzīmēt visu, ko esi iemācījies no sava oponenta.
  4. Tikai pēc tam ir ļauts izteikt savu atspēkojumu vai kritiku.

Dennets gan saka, ka ne visi oponenti ir tik cienījamas attieksmes vērti, bet tad, kad tie ir, tad šī attieksme atmaksājas ar uzviju. “Ir vērts atgādināt sev, ka ja tiešām varonīgs mēģinājums atrast oponenta teiktajā aizstāvības vērtu interpretāciju nedod nekādu rezultātu, ir daudz iznīcinošāks nekā dusmīgs uzbrukums ar cirvi. Es to iesaku.”

Šeit atceros, ka šķiet, tas bija Tomass Kūns, kurš atbildot uz kritiku, kuru viņš saņēma par savu darbu “Zinātnisko revolūciju struktūra” teica, ka izskatās, ka oponenti viņa darbu nemaz nav lasījuši. Ja oponentiem būtu pienākums no sākuma precīzi atspoguļot Kūna apgalvojumus un tikai pēc tam ķerties pie atspēkojuma, tad kas tāds nevarētu notikt. Un ieguvēji būtu visi.

Elle attiecībās

“Elle — tie ir citi cilvēki”.

Tā ir esence Sartra 1944. gadā sarakstītajai lugai “No Exit”.

No exit. Sartrs. Izrādes plakāts Buratino teātrī.
No exit. Sartrs. Izrādes plakāts Buratino teātrī.

Luga ir jaudīga. 2014. gada vasarā Buratino teātris nospēlēja to vairākos atkārtojumos.
Daudz par to domāju — Kā tas notiek, ka citi kļūst par elli?

Pats autors to skaidroja caur mūsu neizbēgamo saistību ar citiem caur vērtējumu:

“Tiek domāts, ka tas, ko es domāju sakot, ka mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem vienmēr ir saindētas, ka tās ir neizbēgami ellišķas attiecības. Tas, ko es patiešām domāju, ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Es domāju, ka ja attiecības ar kādu citu ir sašķiebtas, sabojātas, tad tas otrs cilvēks var būt tikai elle. Kāpēc? Jo…tad, kad mēs domājam par sevi, tad kad cenšamies sevi iepazīt,… mēs izmantojam zināšanas par sevi, kas nāk no citiem cilvēkiem. Mēs vērtējam sevi ar līdzekļiem, kas nāk no citiem cilvēkiem, līdzekļiem, kurus mums ir iedevuši citi. Lai ko es teiktu par sevi, tajā vienmēr būs ienācis kāda cita veikts vērtējums… Bet tas nepavisam nenozīmē, ka mums nevar būt attiecības ar citiem. Tas vienkārši parāda visu citu kapitālo nozīmīgumu ikvienam no mums.”

Protams, vērtējumam ir nozīme un mēs ne vienmēr zinām, no kurienes esam ieguvuši tās vērtības, uz kurām orientējamies ikdienā.

Tomēr ir arī cits līmenis, kā citi kļūst par elli. Es redzu, ka ne jau citi ir elle paši par sevi, bet tās ir manas paša gaidas, manas ilgas. Kā tas darbojas?

Es gaidu no citiem kaut ko, ko nesaņemu. Es gaidu no viņiem to, ka viņi piepildīs manu iekšējo nepilnību, tukšumu. Ka viņi man sniegs laimi, mieru, harmoniju un drošību. Ka kopā ar otru es beidzot būšu piepildīts, pilnīgs, vesels, laimīgs. Bet es to nesaņemu. Un pieviļos. Un mana vilšanās pārvēršas izmisumā, tad dusmās. Es cenšos kautko mainīt. Pierunāt otru, piespiest, izmanipulēt — lai taču viņš man dod to, pēc kā ilgojos. Bet nekā. Frustrācija aug. Es cenšos “mainīt sevi” — pielāgoties, būt saprotošāks, atbalstošāks, uzmanīgāks, rūpīgāks, mīlošāks. Uz kādu brīdi tas palīdz, bet — tieši par tik, cik esmu ieguldījis savas attieksmes uzlabošanā, ir pieaugušas manas gaidas no otra. Un es saku: redzi, cik es esmu labs — nu, novērtē mani, dod man beidzot to, pēc kā es ilgojos! Bet es to atkal nesaņemu. Un manas dusmas, frustrācija izlaužas ārā un vēršas pret otru. Attiecības pārvēršas ellē.
Es varu te arī iestrēgt. Gaidīt un vilties, gaidīt un vilties. Kā Sartra izrādē — trīs cilvēki, kas gaida, un kad nesaņem no viena, dodas pie otra, griežoties elles lokos.
Elle ir citi — bet ne jau viņi pie tā ir vainīgi. Es no citiem gaidu to, ko viņi man nespēj sniegt. Un nespēj — ne jau tādēļ, ka viņi būtu ļauni, savtīgi, iedomīgi, nodevīgi vai egoistiski — nē. Cits man nevar iedot šo piepildījumu PRINCIPĀ. Cits nevar sadziedēt manas dvēseles rētas. Cits nevar piepildīt manu tukšumu. Nevar aizpildīt manu iekšējo badu. Cits to nevar izdarīt. Principā.
Kamēr es to gaidīšu no citiem, tikmēr citi būs elle. Es varu nomainīt vienu partneri pret nākošo, un vēl nākošo — bet nekas nemainīsies. Gaidas — sākotnējs solījums — pirmā vilšanās — mēģinājumi kautko labot — pamatīga vilšanās — dusmas un naids — elle bez izejas.

Kā teica meistars Tolle:

Ja attiecībās piedzīvojat gan “mīlestību”, gan tās pretstatus — uzbrukumus, emocionālu vardabību un tamlīdzīgi — tad, visticamāk, jūs esat sajaucis ego pieķeršanos un pieradumu ar mīlestību. Nevar vienu brīdi mīlēt savu partneri, bet otrā brīdī tam jau uzbrukt. Īstai mīlestībai pretstatu nav. Ja jūsu “mīlestībai” tādi ir, tad tā vairs nav mīlestība bet gan spēcīga ego vajadzība pēc pilnīgākas un dziļākas sava “es” izjūtas, vajadzība, ko uz īsu brīdi spēj apmierināt otrs cilvēks. Šādi ego aizvieto pestīšanu un uz īsu brīdi jūs patiešām jūtaties atpestīts.
Tolle_attiecības
Attiecības neizraisa sāpes un ciešanas.
Attiecības atbrīvo tās sāpes un ciešanas, kas jau ir jūsos.

Bēgt no attiecībām, lai izvairītos no sāpēm arī nav risinājums. Sāpes tik un tā būs. Trīs neizdevušās attiecības trīs gadu laikā vairāk jūs virzīs uz atmošanos nekā trīs gadi, kas pavadīti uz neapdzīvotas salas vai atrodoties ieslēgtam savā istabā. Taču, ja jūs spētu savai vientulībai pievienot intensīvu Tagadni, nekas netraucētu arī jums būt laimīgam.

~ Citāts no grāmatas “Tagadnes spēks”

Bet mēs kļūdaini rādītāju uztveram par avotu. Norādi par iemeslu. Indikatoru par cēloni.
Un kamēr dzīvosim šai kļūdā, tikmēr citi būs elle.

Chai Massala pēc Mooji

Viens no maniem mīļākajiem dzērieniem ir chai massala — melnā tēja ar pienu un garšvielām. Šo tēju gatavoju jau ilgāku laiku, šī gada pavasarī, kad biju Indijā, arī baudīju to pie katras izdevības.

Šeit ar prieku dalos ar recepti un aprakstu tam, kā tēju taisa Mooji. Pats gan neesmu izbaudījis Mooji gatavotu tēju, bet pēc šīs receptes esmu taisījis.mooji_chai

No Mooji šo recepti dabūt nebija tik viegli. Jo katru reizi taisot, tēja sanāk mazliet citādāka. Kā saka pats Mooji, vislabākā tēja rodas no laimīga ne-prāta. Bet sākt  var ar šo recepti, un vēlāk to pielāgot savai garšai.

Tējas gatavošana ir prieks — to vieglāk izbaudīt tad, kad esam atslābuši. Tēju nekad nevajag taisīt steigā vai saspringumā — labāk to darīt ar mīlestību, cieņu un vieglu sirdi.chai1

Recepte (5-7 cilvēkiem)

Pirmkārt, ir nepieciešamas svaigas un rūpīgi izvēlētas sastāvdaļas. Tās ir jāsamaisa kopā un jāatstāj uz nakti ievilkties, nobriest.

  • 3-4 paciņas Assam tējas (vai arī 3 tējkarotes beramās Assam tējas)
  • Ingvers — 7-8cm garš gabaliņš, kurš ir nomizots un sasmalcināts — sagriezts vai samīcīts piestā
  • 1-2 kanēļa standziņas, samaltas pulverī vai sasmalcinātas
  • 1 strīķēta ēdamkarote melno piparu — drupinātu
  • 1 vaniļas pāksts gabaliņš ap 2-3 cm garumā, vai 1 tējkarote vaniļas ekstrakta (nav obligāti)
  • 6-7 krustnagliņas
  • 2 anīsa zvaigznes
  • 5 zaļā kardamona sēklas (sasmalcinātas)
  • 1 tējkarote fenheļa sēklu
  • 1 tējkarote anīsa sēklu
  • pusējkarote muskatrieksta piedos Karību jūru aromātu
  • 3-4 krūzes piena
  • brūnais cukurs vai medus
  • 3 glāzes ūdens

chai2Pagatavošana

Visas sausās garšvielas saliek hermētiskā traukā un kārtīgi sakrata, lai tās samaisās. Atstāj uz dažām stundām vai pat nakti lai tās savelkās, nobriest.

Uzvāra ūdeni un pieliek assam tēju. Vāra 5 minūtes.

Pievieno garšvielu maisījumu un vāra vēl 15 minūtes, pēc tam vēl 15 minūtes uz lēnas uguns.

Pievieno pienu un turpina vārīt līdz brīdim, kad piens sāk celties augšā. Jāseko, lai tēja nepārskrien pāri — un var samazināt uguni vai nocelt no uguns katliņu pirms tam. Šo atkārto kādas 2-3 reizes. Tas padara tēju biezāku un garšu — bagātāku.

Tēju izkāš un pasniedz, — ja vēlas, var uzbērt šķipsniņu samalta kanēļa.

Baudiet!

p.s. Ja gribās tēju asāku, tad Mooji iesaka likt vairāk piparu. Tāpat izvēlēties Āfrikas ingveru — tas ir sausāks un intensīvāks.

Baudi ar prieku un pateicību — bez steigas.

Avots:

Kāpēc esam attiecībās?

Attiecības ir tēma, par kuru laikam var nebeidzami domāt, pētīt, meklēt atbildes, raudzīt saprast. Šo to jau esmu rakstījis. Pēc šī raksta tapšanas piedzima arī seminārs, kas notiks 9. un 11. jūnijā.
Šodien (17. maijā), skrienot (pus)maratonu, atnāca šī doma. Viņa prasās tikt izvērsta un izlikta vārdos. Īsumā:

Attiecībās esam tāpēc, lai iepazītu sevi.

Var teikt, ka mēs sevi nezinām. Mēs neesam pietiekoši apzināti. Citiem vārdiem sakot — attiecībās mēs iesaistāmies tāpēc, lai iepazītu paši sevi.

Piemēram, skriešana. Man ir kāda ideja par sevi. Ideja, ka es varu noskriet 21 km mazāk kā 2 stundās. Pagaidām tā ir tikai ideja. Bet, lai uzzinātu, vai šī mana ideja ir patiesa, man ir jāiesaistās attiecībās — ar trasi, ceļu, pulksteni, laiku – un tad es uzzinu, vai mana ideja pašam par sevi ir patiesa, vai ne. (Konkrēti šī ideja bija patiesa.)

Tāpat šo var attiecināt uz attiecībām starp cilvēkiem, kas, protams, ir visinteresantākais izpētes lauks.

Es esmu šo to par sevi apzinājies. Man ir dažādas idejas par to, kāds es esmu. Piemēram, es (domāju, ka) esmu gudrs, palīdzošs, uzmanīgs, spējīgs parūpēties par citiem cilvēkiem. Tie ir daži mani aspekti no ļoti daudziem. Daži nosacīti pozitīvi. Tāpat ir nosacīti negatīvie — es esmu slinks, izvairos no atbildības, nepastāvīgs, nepatstāvīgs, nespēju pats tikt galā ar dzīvi, meloju sev un citiem. Arī šie ir tikai daži. Daži, kurus es esmu it kā apzinājies par sevi. Bet kā tas ir — vai tā ir taisnība? Vai mans priekšstats par sevi ir patiess? Vai tā ir tikai ilūzija?

Vienīgais veids, kā to noskaidrot, ir — esot attiecībās.

Piemēram, ja es domāju, ka es esmu palīdzošs, protu palīdzēt, man nav grūti to izdarīt, tad man dzīve piespēlēs (šobrīd izlaižot ezotēriskos aspektus par to, kā tieši tas notiek) tādus cilvēkus, kuriem vajag palīdzību. Mazliet, vidēji, ļoti daudz palīdzības. Un tad es redzu, tieši cik, kā un kam es varu un kam es nevaru palīdzēt, cik palīdzošs es esmu.

Vai arī — es domāju par sevi, ka esmu pieņemošs. Dzīve man piespēlēs situācijas (un cilvēkus), kurus būs ļoti grūti pieņemt. Viņi darīs kaut ko tādu, ka man būs krietni jāpiepūlās īstenot savu ideju par to, ka es esmu tik ļoti pieņemošs. Varbūt izrādīsies, ka nemaz neesmu.

Manuprāt, būtisks aspekts šeit ir tas, ka šis process notiek automātiski un ne-apzināti. Rezultātā sanāk tas, ka mēs sastopam tādus cilvēkus, kuri mums ļoti labi spēj parādīt to, kādi paši esam. Tas ir tas pats, par ko runā psihoterapijā — ka dvēseles spogulis ir otrs cilvēks. Tātad otrs cilvēks atspoguļo manu dvēseli. Protams, es nezinu, ka esmu lūdzis, izvēlējies parādīt man to, kāds es esmu. Es vienkārši redzu otru kaut ko darām, kaut kā reaģējam. Un man tas var nepatikt. Un tad es pats reaģēju uz to, kas man nepatīk. Es sāku stāstīt otram, kā viņam būtu jādara. Un ko viņam būtu jāpārtrauc darīt. Situācijas komisms ir tajā, ka tas ir tā kā mēģināt sarunāt ar spoguli, kādu atspulgu viņam man rādīt. Bet spogulis taču vienkārši rāda to, kas ir! Un, ja man nepatīk tas, ko redzu, tad ne jau spogulis pie tā ir vainīgs! Es pats taču tāds esmu. Vienkārši otrs man to parāda.

Parāda to, ka es esmu labs, palīdzošs, uzmanīgs, jauks, mīļš, gādīgs, rūpīgs, jautrs, sargājošs, atbalstošs, veicinošs, pacietīgs, pieņemošs. Un tāpat parāda arī to, ka es esmu melīgs, skaudīgs, greizsirdīgs, skops, neapzināts, nespējīgs parūpēties par sevi, aizmāršīgs, neuzmanīgs, necienošs, auksts, nejūtīgs un egoistisks.

Tuvās attiecībās var teikt, ka otrs cilvēks ir spogulis apvienojumā ar operāciju lampu un palielināmo stiklu. Ar nolūku, lai visu varētu redzēt ļoti labi.  Un, visbiežāk tas ir abpusēji. Arī es spoguļoju otru tāpat, kā viņš spoguļo mani.

Lai būtu pavisam interesanti, papildus darbojas vēl tāds mehānisms — man patīk redzēt sevi “labu”. Tāpēc es gribu spoguļoties “labi”. Tāpēc šis spogulis man ir svarīgs, būtisks, nozīmīgs. Tai pašā laikā man nepatīk redzēt sevi “ļaunu”. Tāpēc es nemainu pašu spoguli, bet cenšos mainīt bildi. Es komentēju otra cilvēka rīcību, izsaku savas vēlmes, vēlāk izsaku pārmetumus, brūku virsū. Es mēģinu mainīt viņu. Jo to labo taču man gribas, citi tik labi to labo nespoguļo.

Nepieņemot to, ka otrs tikai parāda to, kāds es pats esmu, cenšoties mainīt viņa rīcību, ar laiku attiecības kļūst mokošas abiem. Parādās vēlme izmest, saplēst šo spoguli un atrast kādu, kurš rādītu labāku bildi. Bet šķiet, ka vaina jau nav spogulī… Ja es nemainīšos, tad arī nākošais spogulis rādīs tādu pašu — nepatīkamu bildi.

Morāle: paskaties uz savām attiecībām un tu uzzināsi, kāds esi.

Un, ja interesē seminārs “Apzinies sevi attiecībās“, tad piesakies!

Freids par psihoterapiju un medicīnu

Jautājums par psihoterapijas un medicīnas attiecībām ir tik pat sens, kā pati psihoterapija. Jau no pašiem pirmsākumiem ir cilvēki, kuri uzskata, ka psihoterapeitam obligāti ir jābūt ārstam un tikai ārsti drīkst būt psihoterapeiti. Šāds uzskats joprojām valda arī Latvijā. Tomēr — jau pagājušā gadsimta 20-tajos gados modernās psihoterapijas tēvs, ārsts Zigmunds Freids skaidri formulēja savu viedokli:

Analīzi nav tiesību praktizēt nevienam, kurš nav ieguvis tiesības to darīt īpašā apmācībā. Savukārt jautājums, vai šis cilvēks ir vai nav ārsts, nav būtisks. Continue reading Freids par psihoterapiju un medicīnu

Vīrietim – kā atšķirt Māti no Sievietes.

Rakstītais nav jauns. Bet, kā parasti ar šādām atziņām, ir vērts tās laiku pa laikam atgādināt:my-wife-and-my-mother-in-law-they-are-both-in-this-picture-find-them-drawn-by-w-e-hill

Vīrietim:

Tu savā dzīvē sastapsi vairākas sievietes. Veidosi attiecības, varbūt pat precēsies. Bet ir svarīgi saprast, kas tev ir pretī — Māte vai Sieviete?

Continue reading Vīrietim – kā atšķirt Māti no Sievietes.

Jaunā gada apņemšanos restarts.

Ir pagājušas 3 nedēļas, kopš sācies jauns gads. Daudzi cilvēki katru jauno gadu sāk ar jauniem mērķiem, ar apņemšanos šogad kaut ko uzsākt, ko paveikt, ko sasniegt. Katras sporta zāles dežurants vai jogas skolotājs pastāstīs, ka katru janvāri ir pilns ar jaunu klientu pieplūdumu, no kuriem lielākā daļa dažu nedēļu laikā pazūd. Tāda diemžēl ir daudzu pieredze. Ko darīt? Continue reading Jaunā gada apņemšanos restarts.