Visi zin, ka ir jālasa Jāņu zāles, un tām piemīt īpašs spēks. Pļavas pašas aicināt aicina nākt, iebrist, iekrist tajās. Salasītās zāles tiek lietotas visbiežāk – kam? Reizēm tējām, reizēm pirtīm. Pārsvarā smukumam – rotājumiem. Bet šogad mēģinājām ko jaunu – uguns rituālu. Saulgriežu uguns rituāli ir aprakstīti arī citur – ātrumā izdevās atrast te un te.

Mēs darījām mazliet savādāk (svinējām jau 21. naktī, tāpēc rakstu pagātnē – tas jau ir nodarīts):

Pēcpusdienā, bet ne pārāk ilgi pirms saules rieta – ap septiņiem – katrs no līgotājiem devās pļavā jāņu zāles lasīt. Tas tiek darīts pa vienam, klusībā – sava veida meditācija.
Ir jāsalasa trejdeviņas zāles – trīs reiz deviņas. Katrai zālei – puķītei, augam, ir jāpiedomā sava vēlēšanās:
pirmās deviņas – par sevi.
Otras deviņas: par saviem tuvajiem. (bet uzmanīgi, citiem jau vairāk kā laimi un veselību nenāktos vēlēt).
Trešas deviņas: par zemi, tautu, valsti, pasauli.
Ir jāatceras, kura zāle ir kurai vēlmei. (Iesācējiem ļauts pierakstīt.) Vēlāk, pēc saules rieta, kad ugunskurs jau ir iekurts, kādā brīdī visi paņem savus zāļu pušķīšus un ņem pa vienai, atceras pie sevis klusībā, vai varbūt skaļi pasaka savu vēlēšanos un ar vārdiem “Lai top!” met to ugunī. Un tā visus trejdeviņus augus – katru pa vienam.

Protams, oriģinālam rituālam ir nianses, detaļas, un visādi smalkumi, bet pamata skelets tam ir iepriekš aprakstītais. Pārdomājot šo, tas, ko pamanīju un sapratu, bija vairākas būtiskas lietas:
Pirmkārt, cilvēks ir spiests noformulēt savas vēlēšanās – un piedomāt par tām vismaz divas reizes — zāli plūcot un to metot ugunī.
Otrkārt — to pamanīju nākošās dienās — tagad man noteiktais augs asociējas ar noteikto vēlmi. Staigājot pa savu sētu, redzot to augu, man visu turpmāku vasaru tiks atgādināts par to, ko es vēlējos — respektīvi, tā ir sava veida ārējas asociācijas veidošana.
Treškārt — parādās cita jēga zāļu lasīšanai — ir skaidrs, cik plūkt un ko darīt ar saplūkto. Citādi (pārfrazējot vienu no līgotājām) parasti tiek sanesti milzīgi zāļu klēpji istabā vai sētā, un pēc tam tos nav kur īsti likt — tie nomētājas sētmalē.
Ceturtais — tas brīdis, kad visi līgotāji stāvējām ap ugunskuru, un katrs pie sevis atkārtodams vēlmes meta savas zāles ugunī ar vārdiem — Lai top! (katrs trejdeviņas reizes) — tas bija viens riktīgi spēcīgs brīdis.

Kāpēc rakstu par šo asociatīvo saiti — zāle—vēlme? Tāpēc, ka no psiholoģijas viedokļa to var skaidrot ar pašpiepildošo pareģojuma mehānismu — ja cilvēkam ir kāda doma par sevi, un tā tiek domāta pietiekoši bieži, tad pats cilvēks rīkojas tā, lai šo domu piepildītu. Tāpēc vēlmes, to apzināšanās un nosaukšana vārdā ir tik svarīgas.

Priecīgu Līgo visiem tiem, kas svin šovakar!