All posts by Ansis

Kāpēc cilvēki kliedz?

Kad cilvēki kliedz? Kad cilvēki paceļ balsi?

Nevienas attiecības nesākas ar bļaušanu. Bļaušana ir otrais/trešais cēliens, bet nekad ne pirmais.

Pirms tam ir normāla saruna. Tad kaut kas notiek, un pēc notikuma ir bļaušana. Kas ir tas, kas notika pa vidu?

Šķērslis, traucēklis. Kaut kas, kas atrodas starp abiem un nedod iespēju vienam otru sadzirdēt.

Šis šķērslis var būt attālums — kā diviem sēņotājiem mežā, kas kliedz, lai sazinātos.
Šis šķērslis var būt troksnis, kā ceļa strādniekiem, kam jāpārkliedz mašīnu radītā rūkoņa.
Šis šķērslis var būt siena, kā kaimiņiem, kurai ir jāizbļauj cauri.

Šķēršļi var būt arī iekšēji —
paša domu, emociju troksnis, iekšējā viedokļu atšķirību siena vai attālums starp vērtībām — tie ir iekšēje šķēršļi, kas neļauj sadzirdēt otru.

Ārējos šķēršļus ieraudzīt ir vieglāk. Iekšējos — daudz grūtāk, jo neesam pieraduši raudzīties sevī, kur nu vēl problēmas meklējot.
Ārējos šķēršļus novērst ir vieglāk. Iekšējos — daudz grūtāk, jo tie ir daļa no iedomātā “es” — MANAS domas, MANAS emocijas, MANS viedoklis, MANAS vērtības.

Sajūta “mani nedzird” rada nepieciešamību runāt skaļāk — tā, lai sadzird.
Tad, kad es dzirdu, ka otrs runā skaļāk, dabiskā (automātiskā) reakcija ir — pārkliegt. Runāt vēl skaļāk — kamēr abas puses kliedz. Un tad — no kliegšanas līdz vardarbībai ir tikai viens solis.

Te ir vēl kāds efekts — brīdī, kad es pats skaļi kliedzu (jo man šķiet, ka mani nedzird), visu ēteru piepilda mans teksts — otram, viņa teiktajam vietas vairs nepaliek. Līdz ar to es pats sev varu radīt ilūziju, ka kopīgajā sarunu telpā ir palicis tikai mans viedoklis. Bet, protams, tā ir tikai ilūzija.

Labā ziņa ir tāda, ka mēs varam mainīties. Mūsu domas, emocijas un viedokļi nav pārlieku liela vērtība. Tās ir sīknauda, kuru var un vajag samainīt — laiku pa laikam. Ir vērts no tām arī atbrīvoties — citādi izplēsīs kabātā caurumu.

Bet, lai atbrīvotos, ir jāuzticās. Jāuzticās tam, ka atbrīvojoties no sīkumiem, vietā nāks kaut kas cits — vērtīgāks un labāks. Ir vērts pamēģināt.
Tad, kad iekšējo šķēršļu nav, tad arī bļaut vairs nav nepieciešams. Tad, kad es nebļauju, arī uz mani mazāk bļaus. Tad, kad uz mani mazāk bļaus, būs vairāk klusuma. Tad, kad būs vairāk klusuma, labāk varēs dzirdēt.

Shiva Jnane Jiva Seva

Instrumenti, kurus nelietojam

Attēlā ir kanniņa, kura tiek lietota deguna skalošanai. Bet šodien mans nolūks nav stāstīt par to, kā to lietot, ko tā dod vai no kurienes šī ideja. Mans stāsts ir par instrumentiem, kuri mums ir, bet kurus nelietojam.

Notika tā — atnākot aukstajam laikam, es saaukstējos. Iesnas, puņķi, klepus. Tā nebija jaunā C-slimība, vienkārši saaukstēšanās. Noslimoju dienas ~4. Ceturtās dienas rītā, pie brokastu galda, starp visām citām sarunām sievastēvs pavaicāja — vai es zinot to jogu deguna skalošanas metodi un vai to darot — esot dzirdējis, ka laba…

Protams, ka es zinu šo metodi!
Kanniņu, kura redzama bildē, nopirku jau pirms gadiem trijiem. Vienu rudeni/pavasari arī to cīgīti lietoju, ar labiem rezultātiem, bet tad kaut kā tā nolikās plauktā, tad pārcēlās uz tālāku plauktu, un tad… noklīda kaut kur. Un es — vienkārši aizmirsu par šīs kanniņas un par skalošanas metodes eksistenci. Aizmirsu par visu — ka tāda metode ir, ka esmu to darījis, ka man ir atbilstošā kanniņa, ka toreiz, kad skaloju regulāri, bija labi, utt, utt. Visu aizmirsu!!!

Manā rīcībā visu laiku bija instruments ar kuru ir iespējams novērst problēmu — bet es ne tikai šo instrumentu nelietoju, bet pat biju aizmirsis par tā eksistenci!!!Tāpat ir ar citiem instrumentiem.

Nupat, sarunā ar klientiem individuālajās konsultācijās runājām par to pašu — ka viņiem ir zināmi rīki, instrumenti, kā tikt galā ar savām domām/emocijām/stāvokļiem, bet — ir ilgstoši laika posmi, kad šie rīki vienkārši pazūd — piemirstas, aizmirstas — un netiek lietoti. Rezultātā — rodas un attīstās problēmas, kuras bija iespējams mazināt un novērst, vai arī vispār no tām izvairīties.

Tas pats ir ar saturu, kuru stāstu kursos — apzinātības pamata metodes, prāta pārvaldīšana, domu un emociju kultivēšana — vairumā gadījumu tas nav nekas jauns. Tas nav nekas nezināms. Tas nav nekas oriģināls vai unikāls. Tās ir vecās, zināmās metodes, kuras — vienkārši esam aizmirsuši, un tāpēc nelietojam.

Kāda ir izeja? Lai atcerētos, ka mums ir rīki, mums tie ir jālieto — regulāri — jo mēs iemācamies to, ko atkārtojam. Jo biežāk atkārtojam, jo labāk iemācāmies. Otra izeja — var palīdzēt jauna attieksme — brīdī, kad manā dzīvē ir kāda problēma (nejauks veselības vai emocionālais stāvoklis), tad apzināti var uztaisīt “instrumentu krājumu inventarizāciju” — palūkot, kas man ir zināms par šo tēmu, kādus rīkus/metodes esmu šai sakarā apguvis, un kuri būtu lietojami.

Citādi — mums visiem ir nepieciešami atgādinājumi. Jo mēs aizmirstam. Labāk ir pavaicāt vēl reizi, nekā palikt neziņā. Labāk ir tikt pāri tam iedomātajam kaunam “nu kā es tā, aizmirsu tik vienkāršu lietu” nekā palikt bez palīdzības. Man nav grūti atkārtot. Es pats aizmirstu, es zinu, ka mani klausītāji aizmirst. Tas ir normāli. Jo, galu galā, mācīšanās pamats ir atkārtošana.

Pie reizes — izmantojot iespēju atgādināšu, ka kurss “Prāta higiēna” sāksies jau pavisam drīz — 1. septembrī. Tam joprojām ir iespējams pieteikties. Tur es atgādināšu par metodēm, kā ikdienā parūpēties par savu prātu — par to, ko aizmirstam. Bet, iespējams, kāds dzirdēs arī ko jaunu!

https://aumprakse.lv/prata-higiena/

Par ticību

Ticība ir interesants vārds.

Pēdējā laikā esmu to lietojis vairākos ierakstos — un dēļ tiem trešdien esmu uzaicināts radio runāt par to pašu — par ticību. Cilvēku komentāros pie ierakstiem redzu, ka dažādi cilvēki vārdu “ticība” saprot diezgan atšķirīgi. Tāpēc droši vien ir vērts noformulēt, ko īsti domāju, lietojot šo vārdu.

Atslēga šeit ir tiešā pieredze. Vārds “zinu” ir lietojams tikai par to, kas ir manā tiešajā, nepastarpinātajā pieredzē. Visam pārējam būtu lietojams piemērotāks vārds “ticu”. Ticēt nozīmē pieņemt par patiesu to, ko es nezinu. To, kas nav manā tiešajā pieredzē. Es nezinu, kā ir, bet es pieņemu, ka ir šādi — šajā nozīmē es lietoju vārdu “ticība”.

Līdz ar to manā lietojumā vārds “ticība” nav attiecināms tikai uz reliģiju vai baznīcu — bet tas ir attiecināms uz ikvienu situāciju ikdienā, kurā mēs rīkojamies, bet par kuru mums nav tiešas pieredzes.

Piemēram — pārtikas veikalā, pērkot pienu, es paņemu necaurspīdīgu kartona paku uz kuras ir rakstīts “piens”. Stingri ņemot, es nezinu, vai pakā tiešām ir piens — es TICU, ka tas ir piens. To, vai tas tiešām ir piens, es uzzināšu brīdī, kad atvēršu paku un pagaršošu to, kas iekšā. Bet līdz tam brīdim, ja kāds man vaicās — vai es pienu nopirku — es atbildēšu “jā”. Un šī atbilde balstīsies uz manu ticību.

Tieši tāpat, ejot pāri ielai pie luksofora — es ticu, ka mašīnas apstāsies. Ejot pie ārsta — es ticu, ka ārsts ir kvalificēts un palīdzēs man. Utt. Šeit var redzēt, ka nav atšķirības — ticēt tam, ka pakā ir piens, vai ka debesīs ir Dievs. Abos gadījumos es to neesmu pārbaudījis, un balstos uz pieņēmuma par to, ka mana doma ir patiesa.

Ikdienā mēs lietojam vēl daudzus citus vārdus, lai apzīmētu to, kas nav pieejams tiešajā pieredzē: es domāju, uzskatu, uzticos, pieņemu, pieļauju — man šķiet, mans viedoklis ir,… un atkarībā no konteksta šīs nianses var būt nozīmīgas. Bet kopīgais ir viens — es nezinu. Bet, ja es nezinot, esot bez savas personiskās tiešās pieredzes par konkrēto lietu, apgalvoju, ka ir tā, — tad tā ir ticība.

Sajukums rodas no tā, ka mēs esam pieraduši ļoti uzticēties savam domāšanas procesam. Un, lai arī pati domāšana ir mūsu tiešajā pieredzē, domu saturs vienmēr ir par kaut ko citu — par atmiņām, par iztēli, par secinājumiem, sakarībām, utt., ne par tiešo pieredzi. Tāpēc, ja es saku “es zinu” attiecībā uz kaut ko, kas ir izdomāts (izsecināts, izvētīts, izanalizēts), tad — tas tomēr nebūtu īsti korekti.

Ticība ir nozīmīga, un bez tās ir grūti dzīvot. Tas nav neiespējami, bet bez īpašas sagatavošanas un personiskā brieduma tas būtu tiešām grūti. Tāpat ticība (uzticēšanās) ir būtiska jebkuras sabiedrības normālai funkcionēšanai, jebkurām attiecībām, un, jo augstāks ir šis uzticēšanās līmenis, jo sabiedrība ir veselīgāka. Tāpēc ticēt vajag un ir labi.Tai pat laikā būtiski ir arī nebūt naivam un neticēt pilnīgi visam, kas nāk priekšā. Zināma skepse, aizdomīgums, piesardzība arī ir tīri lietojami. Pārspīlējumi gan vienā, gan otrā virzienā padara dzīvi daudz grūtāku un pat samazina izdzīvošanas izredzes.

Bet, manuprāt, katram priekš sevis ir būtiski atšķirt to, ko mēs tiešām zinām no tā, kam (tikai) ticam. Redzēt zināšanu kā zināšanu un ticību kā ticību un nejaukt abas.

Nav arī tā, ka pastāv tikai divas šīs alternatīvas — zināt vai ticēt. Ikvienam no mums ir iespējams arī vienkārši atzīt, ka es nezinu. Šī pozīcija ir visgodīgākā, jo nezināšana ļauj uzzināt, bet ticība, lai arī iedod mieru un drošību, var bremzēt izziņu un patiesības noskaidrošanu. Bet atzīt to, ka “es nezinu” — arī tas prasa zināmu drosmi, briedumu. Vieglāk ir ticēt.

p.s. Savulaik Jungam žurnālists uzdeva jautājumu par to, vai viņš bērnībā ticēja un joprojām tic Dievam. Junga atbildi ir vērts noskatīties. Video nav garš.

🙂

Par diskusiju kultūru

Senajā Indijā bija daudz dažādu filosofijas un reliģijas skolu, kas bija augsti attīstītas. Diemžēl par tām vairumā nezinām tikpat kā neko, jo mūsu izglītības sistēmas izpratnē filosofijas saknes ir tikai un vienīgi Grieķijā. Tomēr, jo vairāk iepazīstu Indijas tradīcijas, jo vairāk redzu, cik labi būtu, ja mēs šo to pārņemtu no viņiem.

Viena no metodēm, kā filosofija attīstījās, bija publiskas diskusijas. Tās notika saskaņā ar zināmiem noteikumiem. Domāju, ka divus no tiem būtu vērts pārņemt arī mūsu akadēmiskajām aprindām un interneta komentētājiem.

1. Zaudētāja likmes — tai pusei, kas bija zaudējusi diskusijā, bija pienākums iet pie uzvarētāja par skolnieku. Ņemot vērā to, ka diskusijā, piemēram, karaļa galmā piedalījās augstākā līmeņa speciālisti — savu skolu vadītāji, vadošie pētnieki utml, tad var saprast, ka šīs likmes princips diskusiju kvalitātes latiņu pacēla ļoti augstu. Vēl jo vairāk — ja diskusiju zaudēja skolas vadītājs, tad viņš zaudēja savu skolu un kopā ar visiem saviem sekotājiem devās mācīties pie uzvarētāja.

2. “Vada” princips — tad, kad diskusija notika starp diviem oponentiem, oponenta uzdevums, sākot savu uzstāšanos, bija atkārtot pirmā runātāja pozīciju tik kvalitatīvi — tā, lai iegūtu pirmā runātāja apstiprinājumu — “jā, tas ir tas, ko es teicu, tā ir mana pozīcija, izklāstīta korekti”. Un tikai pēc tam oponents var sākt atspēkot to, ko tikko pats ir atkārtojis. (arī tam bija savi noteikumi, kā to darīt). Tieši šis princips — atkārtot sava oponenta pozīciju tā, lai oponents piekrīt atkārtotajam — tas mums katastrofāli iztrūkst. Tā vietā visbiežāk lietotais princips ir “salmu vīrs” — pierakstīt oponentam vārdus, kurus viņš nav teicis, un tad satriekt tos lupatu lēveros — un uzskatīt to par uzvaru.

Papildinājums — jau pēc tam, kad šis raksts bija publicēts, senākos pierakstos atradu dažus diskusijas principus. To autors ir filosofs Daniels Dennets, kurš aprakstīja šos četrus principus savā grāmatā “Intuition Pumps And Other Tools for Thinking”. Šie principi ir balstīti uz spēļu teorijas pētnieka Anatola Rapaporta darbiem:

  1. Censties izpaust sava oponenta pozīciju tik skaidri, dzīvi un godīgi, ka oponents teiktu “Paldies, es vēlētos, kaut pats būtu iedomājies to izteikt šādā veidā.”
  2. Uzskaitīt visus punktus, kuriem var piekrist — it īpaši tiem, kas nav acīmredzamas patiesības vai lielākas vienošanās daļas.
  3. Atzīmēt visu, ko esi iemācījies no sava oponenta.
  4. Tikai pēc tam ir ļauts izteikt savu atspēkojumu vai kritiku.

Dennets gan saka, ka ne visi oponenti ir tik cienījamas attieksmes vērti, bet tad, kad tie ir, tad šī attieksme atmaksājas ar uzviju. “Ir vērts atgādināt sev, ka ja tiešām varonīgs mēģinājums atrast oponenta teiktajā aizstāvības vērtu interpretāciju nedod nekādu rezultātu, ir daudz iznīcinošāks nekā dusmīgs uzbrukums ar cirvi. Es to iesaku.”

Šeit atceros, ka šķiet, tas bija Tomass Kūns, kurš atbildot uz kritiku, kuru viņš saņēma par savu darbu “Zinātnisko revolūciju struktūra” teica, ka izskatās, ka oponenti viņa darbu nemaz nav lasījuši. Ja oponentiem būtu pienākums no sākuma precīzi atspoguļot Kūna apgalvojumus un tikai pēc tam ķerties pie atspēkojuma, tad kas tāds nevarētu notikt. Un ieguvēji būtu visi.

Briedums

Briedums ir spēja tikt galā ar sevi.
Tikt galā ar savu dzīvi — fiziski, finansiāli, sociāli, psiholoģiski, emocionāli.
Mazi bērni netiek paši ar sevi galā — tāpēc pieaugušie par bērniem rūpējas. Ne tikai rūpējas, bet arī veicina izaugsmi — briedumu. 

Mēs varam iemācīt citiem tikai to, ko paši mākam. Ja paši neesam nobrieduši, tad arī nevarēsim iemācīt briedumu bērniem.

Cilvēks var būt pieaudzis, bet nebūt nobriedis. Cilvēks var būt vecs un nomirt, tā arī nepieredzot briedumu.
Fiziski un finansiāli būt nobriedušam, šķiet ir visvienkāršāk — tikt galā ar savu ķermeni, drēbēm, dzīvesvietu, ēdienu. Nopelnīt iztikai, mājoklim. To ir vieglāk arī iemācīt.

Būt psiholoģiski un emocionāli nobriedušam ir daudz grūtāk. Tikt galā ar savām domām, emocijām. Ar atmiņām, pagātni. Ar fantāzijām, vēlmēm, iekārēm un impulsiem. Ar prātu.

Ja nav brieduma, mēs vainojam citus par savu dzīvi. Tai pašā laikā mēs meklējam risinājumu/glābiņu citos. Ne palīdzību, kas man palīdzētu pašam tikt galā, bet tieši glābiņu — “izdari tā, lai man ir labi!”

Palīdzība ir dažāda. Cilvēks netiek galā ar emocijām un meklē palīdzību atkarībās, vielās. Darba stundās vai sporta sasniegumos. Meklē palīdzību hobijos un attiecībās. Visbiežāk gan tā nav palīdzība, bet atvieglojums vai īslaicīga atelpa, bet tomēr tas ir labāk nekā netikt galā — mocīties pašam un līdz ar to mocīt apkārtējos.

Ja meklējam reālu palīdzību, tad tā jau ir zināma brieduma attīstības pazīme. Var teikt, ka te ir vairāki soļi — pamanīt, kad pats netieku galā, palūgt palīdzību, un spēt pieņemt un lietot to — katrs prasa aizvien lielāku briedumu. 

Ir arī profesionāla palīdzība — psihoterapija, psiholoģija. Kouči un padomdevēji. Mācītāji un meditācijas skolotāji. Ja prof. palīdzība ir tiešām kvalitatīva, tad tās virsmērķis ir izdarīt tā, lai cilvēks nākošreiz tiek galā pats — iedot rīkus un iemaņas, lai cilvēks pats tiek galā ar sevi — veicinot šo pašu briedumu.

Ir patīkami dzirdēt kad cilvēks saka — paldies, esmu apguvis mācīto un tālāk tikšu galā pats. 

Ir patīkami būt nobrieduša cilvēka klātbūtnē. Tas ir atbrīvojoši un dziedinoši. Nobriedušajam (no tevis) neko nevajag. Viņš neko negaida. Tas nenozīmē, ka nobrieduši cilvēki neiesaistās attiecībās — jo nepiepildīto vajadzību apmierināšana jau nav vienīgais iemesls būt kopā. Bet šajās attiecībās iztrūkst drāma. Ir skaisti, mierīgi un dziļi.

Briedums ir spēja tikt galā pašam ar sevi.

Elle attiecībās

“Elle — tie ir citi cilvēki”.

Tā ir esence Sartra 1944. gadā sarakstītajai lugai “No Exit”.

No exit. Sartrs. Izrādes plakāts Buratino teātrī.
No exit. Sartrs. Izrādes plakāts Buratino teātrī.

Luga ir jaudīga. 2014. gada vasarā Buratino teātris nospēlēja to vairākos atkārtojumos.
Daudz par to domāju — Kā tas notiek, ka citi kļūst par elli?

Pats autors to skaidroja caur mūsu neizbēgamo saistību ar citiem caur vērtējumu:

“Tiek domāts, ka tas, ko es domāju sakot, ka mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem vienmēr ir saindētas, ka tās ir neizbēgami ellišķas attiecības. Tas, ko es patiešām domāju, ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Es domāju, ka ja attiecības ar kādu citu ir sašķiebtas, sabojātas, tad tas otrs cilvēks var būt tikai elle. Kāpēc? Jo…tad, kad mēs domājam par sevi, tad kad cenšamies sevi iepazīt,… mēs izmantojam zināšanas par sevi, kas nāk no citiem cilvēkiem. Mēs vērtējam sevi ar līdzekļiem, kas nāk no citiem cilvēkiem, līdzekļiem, kurus mums ir iedevuši citi. Lai ko es teiktu par sevi, tajā vienmēr būs ienācis kāda cita veikts vērtējums… Bet tas nepavisam nenozīmē, ka mums nevar būt attiecības ar citiem. Tas vienkārši parāda visu citu kapitālo nozīmīgumu ikvienam no mums.”

Protams, vērtējumam ir nozīme un mēs ne vienmēr zinām, no kurienes esam ieguvuši tās vērtības, uz kurām orientējamies ikdienā.

Tomēr ir arī cits līmenis, kā citi kļūst par elli. Es redzu, ka ne jau citi ir elle paši par sevi, bet tās ir manas paša gaidas, manas ilgas. Kā tas darbojas?

Es gaidu no citiem kaut ko, ko nesaņemu. Es gaidu no viņiem to, ka viņi piepildīs manu iekšējo nepilnību, tukšumu. Ka viņi man sniegs laimi, mieru, harmoniju un drošību. Ka kopā ar otru es beidzot būšu piepildīts, pilnīgs, vesels, laimīgs. Bet es to nesaņemu. Un pieviļos. Un mana vilšanās pārvēršas izmisumā, tad dusmās. Es cenšos kautko mainīt. Pierunāt otru, piespiest, izmanipulēt — lai taču viņš man dod to, pēc kā ilgojos. Bet nekā. Frustrācija aug. Es cenšos “mainīt sevi” — pielāgoties, būt saprotošāks, atbalstošāks, uzmanīgāks, rūpīgāks, mīlošāks. Uz kādu brīdi tas palīdz, bet — tieši par tik, cik esmu ieguldījis savas attieksmes uzlabošanā, ir pieaugušas manas gaidas no otra. Un es saku: redzi, cik es esmu labs — nu, novērtē mani, dod man beidzot to, pēc kā es ilgojos! Bet es to atkal nesaņemu. Un manas dusmas, frustrācija izlaužas ārā un vēršas pret otru. Attiecības pārvēršas ellē.
Es varu te arī iestrēgt. Gaidīt un vilties, gaidīt un vilties. Kā Sartra izrādē — trīs cilvēki, kas gaida, un kad nesaņem no viena, dodas pie otra, griežoties elles lokos.
Elle ir citi — bet ne jau viņi pie tā ir vainīgi. Es no citiem gaidu to, ko viņi man nespēj sniegt. Un nespēj — ne jau tādēļ, ka viņi būtu ļauni, savtīgi, iedomīgi, nodevīgi vai egoistiski — nē. Cits man nevar iedot šo piepildījumu PRINCIPĀ. Cits nevar sadziedēt manas dvēseles rētas. Cits nevar piepildīt manu tukšumu. Nevar aizpildīt manu iekšējo badu. Cits to nevar izdarīt. Principā.
Kamēr es to gaidīšu no citiem, tikmēr citi būs elle. Es varu nomainīt vienu partneri pret nākošo, un vēl nākošo — bet nekas nemainīsies. Gaidas — sākotnējs solījums — pirmā vilšanās — mēģinājumi kautko labot — pamatīga vilšanās — dusmas un naids — elle bez izejas.

Kā teica meistars Tolle:

Ja attiecībās piedzīvojat gan “mīlestību”, gan tās pretstatus — uzbrukumus, emocionālu vardabību un tamlīdzīgi — tad, visticamāk, jūs esat sajaucis ego pieķeršanos un pieradumu ar mīlestību. Nevar vienu brīdi mīlēt savu partneri, bet otrā brīdī tam jau uzbrukt. Īstai mīlestībai pretstatu nav. Ja jūsu “mīlestībai” tādi ir, tad tā vairs nav mīlestība bet gan spēcīga ego vajadzība pēc pilnīgākas un dziļākas sava “es” izjūtas, vajadzība, ko uz īsu brīdi spēj apmierināt otrs cilvēks. Šādi ego aizvieto pestīšanu un uz īsu brīdi jūs patiešām jūtaties atpestīts.
Tolle_attiecības
Attiecības neizraisa sāpes un ciešanas.
Attiecības atbrīvo tās sāpes un ciešanas, kas jau ir jūsos.

Bēgt no attiecībām, lai izvairītos no sāpēm arī nav risinājums. Sāpes tik un tā būs. Trīs neizdevušās attiecības trīs gadu laikā vairāk jūs virzīs uz atmošanos nekā trīs gadi, kas pavadīti uz neapdzīvotas salas vai atrodoties ieslēgtam savā istabā. Taču, ja jūs spētu savai vientulībai pievienot intensīvu Tagadni, nekas netraucētu arī jums būt laimīgam.

~ Citāts no grāmatas “Tagadnes spēks”

Bet mēs kļūdaini rādītāju uztveram par avotu. Norādi par iemeslu. Indikatoru par cēloni.
Un kamēr dzīvosim šai kļūdā, tikmēr citi būs elle.

Chai Massala pēc Mooji

Viens no maniem mīļākajiem dzērieniem ir chai massala — melnā tēja ar pienu un garšvielām. Šo tēju gatavoju jau ilgāku laiku, šī gada pavasarī, kad biju Indijā, arī baudīju to pie katras izdevības.

Šeit ar prieku dalos ar recepti un aprakstu tam, kā tēju taisa Mooji. Pats gan neesmu izbaudījis Mooji gatavotu tēju, bet pēc šīs receptes esmu taisījis.mooji_chai

No Mooji šo recepti dabūt nebija tik viegli. Jo katru reizi taisot, tēja sanāk mazliet citādāka. Kā saka pats Mooji, vislabākā tēja rodas no laimīga ne-prāta. Bet sākt  var ar šo recepti, un vēlāk to pielāgot savai garšai.

Tējas gatavošana ir prieks — to vieglāk izbaudīt tad, kad esam atslābuši. Tēju nekad nevajag taisīt steigā vai saspringumā — labāk to darīt ar mīlestību, cieņu un vieglu sirdi.chai1

Recepte (5-7 cilvēkiem)

Pirmkārt, ir nepieciešamas svaigas un rūpīgi izvēlētas sastāvdaļas. Tās ir jāsamaisa kopā un jāatstāj uz nakti ievilkties, nobriest.

  • 3-4 paciņas Assam tējas (vai arī 3 tējkarotes beramās Assam tējas)
  • Ingvers — 7-8cm garš gabaliņš, kurš ir nomizots un sasmalcināts — sagriezts vai samīcīts piestā
  • 1-2 kanēļa standziņas, samaltas pulverī vai sasmalcinātas
  • 1 strīķēta ēdamkarote melno piparu — drupinātu
  • 1 vaniļas pāksts gabaliņš ap 2-3 cm garumā, vai 1 tējkarote vaniļas ekstrakta (nav obligāti)
  • 6-7 krustnagliņas
  • 2 anīsa zvaigznes
  • 5 zaļā kardamona sēklas (sasmalcinātas)
  • 1 tējkarote fenheļa sēklu
  • 1 tējkarote anīsa sēklu
  • pusējkarote muskatrieksta piedos Karību jūru aromātu
  • 3-4 krūzes piena
  • brūnais cukurs vai medus
  • 3 glāzes ūdens

chai2Pagatavošana

Visas sausās garšvielas saliek hermētiskā traukā un kārtīgi sakrata, lai tās samaisās. Atstāj uz dažām stundām vai pat nakti lai tās savelkās, nobriest.

Uzvāra ūdeni un pieliek assam tēju. Vāra 5 minūtes.

Pievieno garšvielu maisījumu un vāra vēl 15 minūtes, pēc tam vēl 15 minūtes uz lēnas uguns.

Pievieno pienu un turpina vārīt līdz brīdim, kad piens sāk celties augšā. Jāseko, lai tēja nepārskrien pāri — un var samazināt uguni vai nocelt no uguns katliņu pirms tam. Šo atkārto kādas 2-3 reizes. Tas padara tēju biezāku un garšu — bagātāku.

Tēju izkāš un pasniedz, — ja vēlas, var uzbērt šķipsniņu samalta kanēļa.

Baudiet!

p.s. Ja gribās tēju asāku, tad Mooji iesaka likt vairāk piparu. Tāpat izvēlēties Āfrikas ingveru — tas ir sausāks un intensīvāks.

Baudi ar prieku un pateicību — bez steigas.

Avots:

Miega nozīme

Cilvēki sen zin, cik svarīgi ir gulēt.
Izrādās, miegs ir svarīgs arī smadzeņu veselībai.
Ikdienas gaitā mums veidojas jauni neironi un mirst vecie. Ja mirušo neironu atliekas netiek “iztīrītas”, tad tas atstāj negatīvu iespaidu uz smadzenēm. (https://www.sciencedaily.com/
Bet smadzeņu tīrīšana notiek naktī, guļot miegā. (https://www.nih.gov/) Tāpēc labs, kvalitatīvs miegs pietiekošā daudzumā ir tik nozīmīgs.

10 miljardu stāsts

Pagaidām bez tulkojuma. Avots: sākotnēji to lasīju šeit (snob.ru), vēlāk raksts tika pārpublicēts arī visur citur. Intereses pēc sameklēju arī zinātnisko versiju — apliecinājumu Kapicas pētījumiem.

Kapica

Последняя статья С. П. Капицы. Статья слишком хороша, чтобы о ней забывать. Ответы на многие вопросы современности.

Сергей Петрович Капица — советский и российский учёный-физик, телеведущий, главный редактор журнала «В мире науки», вице-президент РАЕН. С 1973 года бессменно вёл научно-популярную телепрограмму «Очевидное — невероятное». Сын лауреата Нобелевской премии Петра Леонидовича Капицы.

После крушения науки в нашей стране я был вынужден провести год за границей – в Кембридже, где я родился. Там я был прикреплен к Дарвиновскому колледжу; это часть Trinity College, членом которого когда-то был мой отец. Колледж занимается преимущественно заморскими учеными. Мне дали небольшую стипендию, которая меня поддерживала, а жили мы в доме, который построил отец. Именно там, благодаря совершенно необъяснимому стечению обстоятельств, я наткнулся на проблему роста народонаселения.

Я и раньше занимался глобальными проблемами мира и равновесия – тем, что заставило нас изменить точку зрения на войну с появлением абсолютного оружия, которое может разом уничтожить все проблемы, хотя и не способно их решить. Но из всех глобальных проблем на самом деле главная – это число людей, которые живут на Земле. Сколько их, куда их гонят. Это центральная проблема по отношению ко всему остальному, в то же время ее меньше всего решали.

Нельзя сказать, что раньше об этом никто не задумывался. Люди всегда беспокоились о том, сколько их. Платон подсчитывал, сколько семейств должно жить в идеальном городе, и у него получалось около пяти тысяч. Таков был видимый мир для Платона – население полисов Древней Греции исчислялось десятками тысяч человек. Остальной мир был пуст – просто не существовал как реальная арена действий.

Подобная ограниченность интересов, как ни странно, существовала даже пятнадцать лет назад, когда я начинал заниматься проблемой народонаселения. Обсуждать проблемы демографии всего человечества было не принято: как в приличном обществе не говорят о сексе, так в хорошем научном обществе не полагалось говорить о демографии. Мне казалось, что начинать нужно с человечества в целом, но такой предмет нельзя было даже обсуждать. Демография развивалась от меньшего к большему: от города, страны к миру в целом. Была демография Москвы, демография Англии, демография Китая. Как заниматься миром, когда ученые едва справляются с районами одной страны? Чтобы пробиться к центральной проблеме, пришлось преодолеть очень много того, что англичане называют conventional wisdom, то есть общепринятых догм.

Но, конечно, я был в этой области далеко не первым. Великий Леонард Эйлер, работавший в самых разных областях физики и математики, еще в XVIII веке написал главные уравнения демографии, которыми пользуются до сих пор. А среди широкой публики наиболее известно имя другого основоположника демографии – Томаса Мальтуса.

Мальтус был любопытной фигурой. Он окончил богословский факультет, но был очень хорошо математически подготовлен: он занял девятое место в кембриджском конкурсе по математике. Если бы советские марксисты и современные обществоведы знали математику на уровне девятого ранга университета, я бы успокоился и считал, что они достаточно математически оснащены. Я был в кабинете Мальтуса в Кембридже и видел там книги Эйлера с его карандашными пометками – видно, что он полностью владел математическим аппаратом своего времени.

Теория Мальтуса достаточно стройна, но построена на неверных предпосылках. Он предполагал, что численность людей растет экспоненциально (то есть скорость роста тем выше, чем больше людей уже живет на земле, рожает и воспитывает детей), но рост ограничен доступностью ресурсов, например еды.

Экспоненциальный рост до полного истощения ресурсов – это та динамика, которую мы видим у большинства живых существ. Так растут даже микробы в питательном бульоне. Но дело в том, что мы не микробы.

Люди не звери

Аристотель сказал, что главное отличие человека от животного в том, что он хочет знать. Но чтобы заметить, как сильно мы отличаемся от животных, нет нужды залезать к нам в голову: достаточно просто подсчитать, сколько нас. Все твари на Земле от мыши до слона подчиняются зависимости: чем больше масса тела, тем меньше особей. Слонов мало, мышей много. При весе около ста килограммов нас должно быть порядка сотен тысяч. Сейчас в России сто тысяч волков, сто тысяч кабанов. Такие виды существуют в равновесии с природой. А человек в сто тысяч раз более многочислен! При том что биологически мы очень похожи на крупных обезьян, волков или медведей.

В общественных науках мало точных цифр. Пожалуй, население страны – единственное, что безоговорочно известно. Когда я был мальчишкой, меня учили в школе, что на Земле живет два миллиарда человек. Сейчас – семь миллиардов. Такой рост мы пережили на протяжении жизни одного поколения. Мы можем примерно сказать, сколько народу жило во времена рождения Христа – порядка ста миллионов. Палеоантропологи оценивают популяцию людей палеолита примерно в сто тысяч – ровно столько, сколько нам и полагается в соответствии с массой тела. Но с тех пор начался рост: сначала едва заметный, потом все быстрее, в наши дни взрывной. Никогда прежде человечество не росло так стремительно.

Еще до войны шотландский демограф Пол Маккендрик предложил формулу роста человечества. И рост этот оказался не экспоненциальным, а гиперболическим – очень медленным в начале и быстро ускоряющимся в конце. Согласно его формуле, в 2030 году численность человечества должна стремиться к бесконечности, но это явная нелепость: люди биологически не способны нарожать за конечное время бесконечное число детей. Гораздо важнее, что такая формула отлично описывает рост человечества в прошлом. А это значит, что скорость роста всегда была пропорциональна не числу живущих на земле людей, а квадрату этого числа.

Физики и химики знают, что означает такая зависимость: это «реакция второго порядка», где скорость процесса зависит не от числа участников, а от числа взаимодействий между ними. Когда что-то пропорционально «эн-квадрат», это коллективное явление. Такова, например, цепная ядерная реакция в атомной бомбе. Если каждый член сообщества «Сноб» напишет комментарий всем остальным, то общее число комментариев как раз будет пропорционально квадрату числа участников. Квадрат числа людей – число связей между ними, мера сложности системы «человечество». Чем больше сложность, тем быстрее рост.

No man is an island: мы живем и умираем не в одиночку. Мы размножаемся, питаемся, мало отличаясь в этом от животных, но качественное отличие в том, что мы обмениваемся знаниями. Мы передаем их по наследству, мы передаем их горизонтально – в университетах и школах. Поэтому и динамика развития у нас другая. Мы не просто плодимся и размножаемся: у нас происходит прогресс. Этот прогресс довольно трудно измерить численно, но вот, например, производство и потребление энергии может быть неплохим критерием. И данные показывают, что потребление энергии тоже пропорционально квадрату числа людей, то есть потребление энергии каждым человеком тем выше, чем больше население Земли.

Наше развитие заключается в знании – это и есть главный ресурс человечества. Поэтому говорить о том, что наш рост ограничен истощением ресурсов, – это очень грубая постановка вопроса. В отсутствие дисциплинированного мышления появляется очень много всевозможных страшилок. Например, пару десятилетий назад всерьез говорили об истощении запасов серебра, которое используется для изготовления кинопленки: якобы в Индии, в Болливуде, снимается столько фильмов, что скоро все серебро на земле уйдет в эмульсию этих кинолент. Так бы, возможно, и было, но тут изобрели магнитную запись, которая вообще не требует серебра. Такие оценки – плод спекуляций и звонких фраз, которые призваны поразить воображение, – несут лишь пропагандистскую и алармистскую функцию.

Пищи в мире хватит всем – мы детально обсуждали этот вопрос в «Римском клубе», сравнивая пищевые ресурсы Индии и Аргентины. Аргентина по площади на треть меньше Индии, но в Индии в сорок раз больше населения. С другой стороны, Аргентина производит столько продуктов питания, что может прокормить весь мир, а не только Индию, если напряжется как следует. Дело не в недостатке ресурсов, а в их распределении. Кто-то, кажется, шутил, что при социализме в Сахаре будет дефицит песка; это вопрос не количества песка, а его распределения. Неравенство отдельных людей и народов существовало всегда, но по мере ускорения процессов роста неравенство возрастает: уравновешивающие процессы просто не успевают сработать. Это серьезная проблема для современной экономики, но история учит, что в прошлом человечество решало подобные проблемы – неравномерности выравнивались таким образом, чтобы в масштабах человечества общий закон развития оставался неизменным.

Гиперболический закон роста человечества на протяжении истории демонстрировал удивительную стабильность. В средневековой Европе эпидемии чумы уносили в некоторых странах до трех четвертей населения. На кривой роста в этих местах действительно наблюдаются провалы, но уже через столетие численность выходит на прежнюю динамику, как будто ничего и не произошло.

Самое большое потрясение, испытанное человечеством, – Первая и Вторая мировые войны. Если сравнить реальные данные демографии с тем, что предсказывает модель, окажется, что общие потери человечества от двух войн составляют порядка двухсот пятидесяти миллионов – втрое больше любых оценок историков. Население Земли отклонилось от равновесного значения на восемь процентов. Но потом кривая за несколько десятков лет устойчиво выходит на прежнюю траекторию. «Глобальный родитель» оказался устойчивым, несмотря на страшную катастрофу, затронувшую большинство стран мира.

Распалась связь времен

На уроках истории многие школьники недоумевают: почему исторические периоды становятся со временем короче и короче? Верхний палеолит продолжался около миллиона лет, а на всю остальную человеческую историю осталось всего полмиллиона. Средние века – тысяча лет, остается всего пятьсот. От верхнего палеолита до средневековья история, похоже, ускорилась в тысячу раз.

Это явление хорошо известно историкам и философам. Историческая периодизация следует не астрономическому времени, текущему равномерно и независимо от человеческой истории, а собственному времени системы. Собственное же время следует той же зависимости, что и потребление энергии или прирост населения: оно течет тем быстрее, чем выше сложность нашей системы, то есть чем больше людей живет на Земле.

Когда я начинал эту работу, то не предполагал, что из моей модели логически следует периодизация истории от палеолита до наших дней. Если считать, что история измеряется не оборотами Земли вокруг Солнца, а прожитыми человеческими жизнями, укорачивающиеся исторические периоды мгновенно получают объяснение. Палеолит длился миллион лет, но численность наших предков составляла тогда всего около ста тысяч – получается, что общее число живших в палеолите людей составляет около десяти миллиардов. Ровно такое же число людей прошло по земле и за тысячу лет средневековья (численность человечества – несколько сотен миллионов), и за сто двадцать пять лет новейшей истории.

Таким образом, наша демографическая модель нарезает всю историю человечества на одинаковые (не по длительности, а по содержательности) куски, на протяжении каждого из которых жило около десяти миллиардов человек. Самое удивительное, что именно такая периодизация существовала в истории и палеонтологии задолго до появления глобальных демографических моделей.

Все же гуманитариям, при всех их проблемах с математикой, нельзя отказать в интуиции.

Сейчас десять миллиардов людей проходят по земле всего за полстолетия. Это значит, что «историческая эпоха» сжалась до одного поколения. Не замечать этого уже невозможно. Сегодняшние подростки не понимают, о чем это пела тридцать лет назад Алла Пугачева: «…и переждать не сможешь ты трех человек у автомата» – какого автомата? Зачем ждать? Сталин, Ленин, Бонапарт, Навуходоносор – для них это то, что в грамматике называется «плюсквамперфект» – давно прошедшее время. Сейчас модно сетовать на разрыв связи поколений, на умирание традиций – но, возможно, это естественное следствие ускорения истории. Если каждое поколение живет в собственной эпохе, наследие предыдущих эпох ему может просто не пригодиться.

Начало нового

Сжатие исторического времени сейчас дошло до своего предела, оно ограничено эффективной продолжительностью поколения – около сорока пяти лет. Это значит, что не может продолжаться гиперболический рост численности людей – основной закон роста просто обязан измениться. И он уже меняется. Согласно формуле, сегодня нас должно быть около десяти миллиардов. А нас всего семь: три миллиарда – это немалая разница, которую можно измерить и истолковать. На наших глазах происходит демографический переход – перелом от безудержного роста населения к какому-то другому способу прогресса.

Многим почему-то нравится видеть в этом признаки надвигающейся катастрофы. Но катастрофа тут скорее в умах людей, чем в действительности. Физик назвал бы происходящее фазовым переходом: вы ставите кастрюлю с водой на огонь, и долгое время ничего не происходит, лишь поднимаются одинокие пузыри. А потом вдруг все вскипает. Вот так и человечество: медленно идет накопление внутренней энергии, а потом все приобретает новый вид.

Хороший образ – сплав леса по горным рекам. Многие реки у нас мелководные, поэтому поступают так: строят небольшую плотину, накапливают определенное количество бревен, а потом внезапно открывают шлюзы. И по реке бежит волна, которая несет на себе стволы – она бежит быстрее, чем течение самой реки. Самое страшное место здесь – это сам переход, где дым коромыслом, где плавное течение вверху и внизу разделено участком хаотического движения. Это и есть то, что происходит сейчас.

Примерно в 1995 году человечество прошло через максимум скорости роста, когда нарождалось восемьдесят миллионов человек в год. С тех пор рост успел заметно уменьшиться. Демографический переход – это переход от режима роста к стабилизации населения на уровне не более десяти миллиардов. Прогресс, естественно, будет продолжаться, но пойдет в другом темпе и на другом уровне.

Я думаю, что многие беды, которые мы переживаем, – и финансовый кризис, и моральный кризис, и неустроенность жизни – это стрессовое, неравновесное состояние, связанное с внезапностью наступления этого переходного периода. В каком-то смысле мы попали в самое пекло. Мы привыкли, что неудержимый рост – это наш закон жизни. Наша мораль, общественные установления, ценности были приспособлены к тому режиму развития, который был неизменен на протяжении истории, а сейчас меняется.

Причем меняется очень быстро. И статистические данные, и математическая модель указывают, что ширина перехода составляет меньше ста лет. Это при том, что он происходит неодновременно в разных странах. Когда Освальд Шпенглер писал о «Закате Европы», он, возможно, имел в виду первые признаки процесса: само понятие «демографического перехода» было впервые сформулировано демографом Ландри на примере Франции. Но сейчас процесс затрагивает уже и менее развитые страны: практически остановился прирост населения России, стабилизируется население Китая. Возможно, прообразы будущего мира следует искать в регионах, которые первыми вошли в область перехода, – например, в Скандинавии.

Любопытно, что в ходе «демографического перехода» отстающие страны быстро догоняют тех, кто встал на этот путь раньше. У пионеров – Франции и Швеции – процесс стабилизации населения занял полтора столетия, а пик пришелся на рубеж XIX и XX веков. А например, в Коста-Рике или Шри-Ланке, прошедших пик скорости роста в восьмидесятых, весь переход занимает несколько десятилетий. Чем позднее страна вступает в фазу стабилизации, тем острее она проходит. Россия в этом смысле тяготеет скорее к странам Европы – пик скорости прироста у нас остался позади еще в тридцатых, – а потому может рассчитывать на более мягкий сценарий перехода.

Разумеется, есть основания опасаться этой неравномерности процесса в разных странах, которая может приводить к резкому перераспределению богатства и влияния. Одна из популярных страшилок – «исламизация». Но исламизация приходит и уходит, как не раз уже в истории приходили и уходили религиозные системы. Закон роста народонаселения не изменили ни крестовые походы, ни завоевания Александра Македонского. Так же непреложно законы будут действовать и в период демографического перехода. Я не могу гарантировать, что все произойдет мирно, но и не думаю, что процесс будет уж очень драматичным. Возможно, это просто мой оптимизм против пессимизма других. Пессимизм всегда был гораздо более модным течением, но я скорее оптимист. Мой друг Жорес Алферов говорит, что тут остались одни оптимисты, потому что пессимисты уехали.

Меня нередко спрашивают о рецептах – они привыкли спрашивать, но я не готов отвечать. Я не могу предложить готовые ответы, чтобы изобразить из себя пророка. Я не пророк, я только учусь. История – как погода. У природы нет плохой погоды. Мы живем при таких-то обстоятельствах, и надо принимать и понимать эти обстоятельства. Мне кажется, что шаг к пониманию достигнут. Не знаю, как будут развиваться эти представления у следующих поколений; это их проблемы. Я сделал то, что сделал: показал, как мы подошли к точке перехода, и указал его траекторию. Не могу пообещать вам, что самое страшное уже позади. Но «страшное» – понятие субъективное.

Emocionālā higiēna

Žurnālistes GUNTAS BARBĀNES veidota intervija: “Kā pavasarī sakopt prātu”, kas īsākā versijā ir publicēts laikrakstā “Latvijas Avīze”. 2015. gada 10. aprīlī.

Lai mazinātu saslimšanas riskus, ikvienam ir jāievēro higiēna. Mēs mazgājam rokas, tīrām zobus, savedam kārtībā savu apģērbu, māju un pagalmu. Īpaši pavasarī rīkojam talkas. Tikpat svarīgi kā sakopt fizisko telpu, ir rūpēties par savu garīgo ES. Kas ir mentālā higiēna un cik tā ikvienam ir svarīga, stāsta psihoterapeits ANSIS JURĢIS STABINGIS.

– Ja fiziskās higiēnas ieteikumus un normas ir izpētījuši un ieviesuši ārsti, tad par mentālo higiēnu runājam daudz mazāk. Mazliet par to runā psihoterapeiti, psihologi, mācītāji. Mentālā higiēna salīdzinoši ir personiskāks process. Katram pašam jāsaprot, kas tieši viņam bojā garastāvokli un rada nevēlamas emocijas.

Ja aplūkojam “parasto” higiēnu — tad te mēs runājam par konkrētiem stāvokļiem (piemēram, slimībām), kuros mūs ieved konkrētas darbības (piemēram, netīrība). Šiem stāvokļiem — slimībām — seko sāpes, ciešanas, finansiāli izdevumi, laika patēriņš, diskomforts. Tāpēc, lai izvairītos no nevēlamajām sekām, mēs veicam citas darbības (ievērojam tīrību). Līdzīgi ir arī mentālajā, garīgajā jomā. Ir nevēlami stāvokļi — kreņķi, raizes, depresija, trauksme, utt. Ja esam kādā no šiem stāvokļiem, tas mums rada nevēlamas sekas – attiecībās, darbā, personiskajā labsajūtā, arī fiziskajā veselībā un finansiāli. Tāpēc ir vērts jau laicīgi veikt zināmas darbības, lai izvairītos no nokļūšanas nevēlamajos stāvokļos. Tā arī ir mentālās higiēnas būtība.
Konkrēti tas nozīmē, ka man ir jāpievērš uzmanība savam noskaņojumam, garastāvoklim, pašsajūtai. Man ir jāzin, kas ir tās lietas, darbības, kas mani noved jaukā, patīkamā, produktīvā, ražīgā, harmoniskā, gaišā noskaņā un kas – pretēji — mani ieved tumsā, zemā enerģijā, apjukumā, bezspēcībā, depresijā. Lai arī katram cilvēkam šīs lietas būs atšķirīgas, tomēr var norādīt dažus kopējus virzienus.

Fiziskā higiēna prasa atkritumus glabāt atsevišķi no ēdiena, un arī mentālā higiēna prasa norobežoties no piesārņojumiem. Kas būtu mentālais piesārņojums? Informācija, kas nedara man neko labu — dažādas depresīvas vai satraucošas ziņas, klačas, kritika, aprunāšana. Vai tiešām ir vērts skatīties ziņas, sevišķi kriminālas, vardarbīgas, uz nelaimi orientētas? Vai ir vērts skatīties tādas filmas? Tāpat saskarsmē ar citiem cilvēkiem — aprunāšanā, klačās, savstarpējās nebeidzamas žēlošanās par to, cik viss ir slikti? Vai man ir vērts piedalīties tāda veida sarunās? Varbūt labāk pameklēt kādus citus sarunu biedrus vai citus tematus?

Un pretēji – ir jāvēro, kas ir tas, kas man uzlabo noskaņojumu, un jātiecas pēc šiem cilvēkiem, situācijām un darbībām. Gaišas, iedvesmojošas, motivējošas sarunas ar jaukiem cilvēkiem, pozitīva laika pavadīšana — lasot, pastaigājoties, vērojot dabu, pavasari, kas mostas. Tādējādi es varu darīt kaut ko ik dienas, kas maina manu garastāvokli – uz labo pusi.
Tas nenozīmē, būtu jāignorē realitātē notiekošais — un jāiekrīt nekritiskā rozā briļļu pozitīvismā. Realitāte ir jāpamana, jāvēro un jāredz — bet nepārspīlējot negatīvo un neignorējot pozitīvo.
Vienlaikus vairojot labās lietas, un mazinot ne-tik-labās, ir vērts arī mentālā veidā darīt ko līdzīgu fiziskajām aktivitātēm. Interesanti, ka vēl pagājušā gadsimta 50. gados fiziskā kultūra — sports — bija tikai atsevišķu dīvaiņu nodarbošanās. Vairums “parasto” cilvēku nesportoja, īpaši nekustējās, jo nebija zināšanu par to, kā kustība ir saistīta ar veselības uzturēšanu. Ja velkam paralēles ar mentālo jomu, tad tās būtu kādas ikdienas darbības, kas stiprina “mentālo imunitāti” – noturību pret lietām, no kurām nebūs iespējams izvairīties, piemēram, zaudējumiem, negaidītām izmaiņām dzīvē. Viens no šādiem veidiem var būt vienkārša ikdienas apcere, meditācija, kāds noteikts prāta treniņš. Tās mērķis būtu sagatavot savu prātu, lai tas labākā, efektīvākā veidā reaģētu uz negaidītiem notikumiem – tad, kad tie būs.

Viena no vienkāršākajām meditācijām, kuru var ieteikt, ir apzinātības prakse. Apzinātība ir maiga un mierīga uzmanības pievēršana tam, kas notiek tieši šobrīd — šeit un tagad, nevērtējot, nekomentējot, neanalizējot notiekošo. Šī prasme ir dabīga, tā piemīt ikvienam cilvēkam, bet parasti tā ir neattīstīta. Iemesli tam ir vairāki. Viens no tiem ir tas, ka cilvēki vienkārši nezina par apzinātības ieguvumiem.

Apzinātības praksi var uzskatīt par meditācijas formu, kas mūsdienās iegūst aizvien lielāku popularitāti. Lai arī tā balstās vairāk kā 2500 gadu senās budisma meditācijas tradīcijās, pēc savas būtības tā ir nereliģisks, nesektantisks, racionāli pamatots prāta treniņš, kas var būt noderīgs jebkuras ticības pārstāvim, ateistam vai garīgās prakses piekritējam. Apzinātības praktizēšana ātrā laikā uzrāda pamanāmus rezultātus gan fiziskās veselības, gan psihiskajā jomā, gan arī darbā, attiecībās un dzīvē.

Fiziskā līmenī mēs esam pieņēmuši higiēnas ideju – mēs vairs neuzdodam jautājumus par to, kāpēc būtu jāmazgā rokas, zobi, trauki, drēbes vai telpas, vai arī kāpēc ir vērts sportot. Tāpat — šobrīd aizvien vairāk cilvēki saprot, ka ir vērts darīt ko līdzīgu arī garīgā jomā – praktizēt mentālo higiēnu. Pamazām tā kļūst par mūsu ikdienas normu.

Viena no iespējām apgūt apzinātību ir Apzinātības un miera prakses piedāvātajos 8 nedēļu kursos. vairāk informācijas: http://aumprakse.lv/kurss/