Vairums mūsu kreņķu rodas no mūsu kaislīgas vēlmes un pieķeroties lietām, kuras kļūdaini uztveram kā nemainīgas. Dalai Lama
Viena no Budisma pamata atziņām ir tas, ka dzīve ir ciešanas un ciešanu iemesls ir pieķeršanās. Cilvēka dabā ir pieķerties. Mēs meklējam stabilitāti, jo nedrošība, nenoteiktība rada mūsos trauksmi. Tāpēc mēs, kā cilvēki meklējam kaut ko, uz ko varētu balstīties – un balstāmies caur pieķeršanos.
Pieķerties varam tiklab mantām, kā cilvēkiem, darbam, idejām, statusiem, rezultātam. Mēs padarām šīs lietas par vērtībām un orientējam savu dzīvi apkārt tām.
Bet fakts ir tāds, ka visas šīs lietas ir mainīgas. Mantas pazūd vai salūzt, cilvēki šķiras vai mirst, darbs nāk un iet, idejas nerealizējas, statusi mainās, rezultāts nav tāds, kādu gaidīju. Piedzīvojot šo zaudējumu, mēs ciešam. Budisms piedāvā vienkāršu recepti – tā kā ciešanas rodas no pieķeršanās, tad lai neciestu – nav jāpieķeras. Nepieķerties – tas nozīmē – palaist vaļā. Atlaist.
Bet kā gan to izdarīt?
Tas nav vienkārši un nepietiek ar vienreizēju lēmumu. Nepieķeršanās ir jāmācās, jāpraktizē, jāveic soli pa solim, dienu pa dienai, mirkli pa mirklim – pamanot tos brīžus, kad vēlamies pieķerties un rīkojoties citādāk.
Zemāk esmu apkopojis dažus pieredzējušu cilvēku sniegtus padomus par to, kā ikdienā praktizēt nepieķeršanos:
Pieredze bez pieķeršanās
Pieņem mirkli tādu, kāds tas ir, necenšoties to pārvērst par vakardienu — lai cik vakar bija labi, vakardiena ir pagājusi. Neplānojot to padarīt par rītdienu — tā vēl nav pienākusi. Būt mirklī un priecāties par to, kas ir, jo tas paies, beigsies. Nekas nav patstāvīgs, nekas nav mūžīgs. Strīdēšanās ar šo atziņu tikai vairos sāpes.
Tici, ka tev ir pietiekoši daudz. Patiesība ir tāda, ka rītdiena būs citāda kā šodiena, lai kā mēs censtos. Attiecības var izbeigties. Darbs arī. Mantas var pazust. Šodien nevar izdarīt neko, kas garantētu, ka rīt tā nenotiks. Tāpēc tas, ko var darīt šodien, ir pateikties un priecāties par to, kas ir. Ar to pietiek.
Sabremzē sevi. Pamani tos brīžus, kad tu pieķeries cilvēkiem, mantām, apstākļiem. Pamani pašu pieķeršanos un sabremzē sevi, baudot mirkli, kas ir atvēlēts kopā — zinot, ka tas reiz beigsies.
Apraksti sevi elastīgi. Mēs visi nepārtraukti maināmies, augam. Aprakstot sevi, lieto vārdus, kuri var izturēt izmaiņas un augšanu. Ja tu, stāstot par sevi, lietosi savas intereses, lomas, attiecības, tas tikai vairos pieķeršanos, jo zaudējot to, kas tev ir, tu zaudēsi arī daļu no tā, kas esi.
Izbaudi tagadni pilnībā. Nav svarīgi, cik ilgi tu būsi labā pieredzē vai attiecībās ar cilvēku, kuru mīli, nekad nebūs pietiekoši. Tāpēc nedomā par kvantitāti — tai vietā skaties uz kvalitāti. Dzīvo šobrīd — šajā brīdī, kāds tas ir.
Attiecībā uz pieķeršanos citiem cilvēkiem:
Iedraudzējies ar sevi — Citus cilvēkus atlaist ir daudz grūtāk tad, kad tavs pašvērtējums ir atkarīgs no viņiem. Iedraudzējies pats ar sevi un tici, ka tava vērtība nav atkarīga no tā, ko citi saka vai domā. Tādā veidā tu varēsi būt patiesās attiecībās ar citiem – nevis ar to, kādas sajūtas viņi tevī izraisa.
Pavadi laiku vienatnē. Iemācies izbaudīt vienatni. Attīsti pats savas intereses, jo tās neviens un nekad tev nevarēs atņemt. Veido savas intereses tādas, kuras nav atkarīgas no citiem cilvēkiem vai apstākļiem.
Turies viegli. Neturies pārāk cieši, lai cik mīļš būtu tas otrs. Pretēji tam, ko saka romantisms, cilvēki nav viens otra otrās puses. Katrs ir vesels un atsevišķs. Cilvēki var būt tuvi, bet ja tuvība ir pārāk cieša, tā traucē abiem. Esot kopā ar otru, atceries, ka jūs abi esat veseli, pilnīgi, pabeigti arī viens bez otra.
Tiecies ar daudziem cilvēkiem. Ja tavā dzīvē būs tikai dažas attiecības, tās var kļūt pārāk svarīgas. Šajā pasaulē ir miljardiem cilvēku, esi atvērts jaunām attiecībām! Pieļauj iespēju, ka nākotnē arī satiksi cilvēkus, ar kuriem dalīties mīlestībā.
Netaisnojies. Tādas domas kā “es nevaru bez viņas dzīvot”, “mana dzīve bez viņas nav nekā vērta” “viņa ir manas dzīves jēga un saturs” izskatās patiesas, bet tās tādas nav. Vienīgais veids, kā palaist attiecības vaļā un nejust sāpes ir ticība, ka tu esi pietiekoši spēcīgs dzīvot tālāk, kad lietas mainīsies. Un tās noteikti mainīsies.
Attiecībā uz pieķeršanos pagātnei:
Atceries, ka pagātni nav iespējams mainīt. Nevar mainīt pat tad, ja pārmalsi to domās tūkstots reižu. Pat ja sodīsi sevi. Pat ja atteiksies to pieņemt. Pagātne ir pagājusi. Vienīgais veids kā atbrīvoties no ciešanām ir piedot sev. Neviens cits tavā galvā nevar ienest mieru – tikai pats.
Mīli, nevis baidies. Pieķeršanās pagātnei bieži ir saistīta ar bailēm – bailes no tā, ka otra iespēja netiks dota, bailes no tā, ka netiksi galā. Baiļu vietā ir vērts fokusēties uz to, ko mīli – un kreņķu vietā radīsies prieks.
Svarīga ir tagadne. Tai vietā, lai domātu par to, ko tu izdarīji vai neizdarīji, kas tu biji vai nebiji, izdari labu darbu šodien, tagad. Esi tāds, kāds vēlies būt – šodien. Palīdzi kādam. Pasaki paldies. Padari šodienu par tik pilnu un jēdzīgu, ka kreņķim par vakardienu nepaliek vietas.
Stāsti mierīgi. Mūsu pieredze ir ne tikai tas, kas ir noticis, bet arī tas, kā par to mēs stāstam – tai skaitā paši sev. Neveido drāmu, stāstot par pagātni. Tai vietā fokusējies uz to, ko esi secinājis, ko iemācījies. Tas ir tas, kādēļ tā pieredze bija nepieciešama.
Atveries jaunai pieredzei. Ļoti bieži, kad pieķeramies, mēs darām to tādēļ, ka mums ir ļoti ērti. Mēs zinām, kā jutīsimies – laimīgi, droši – paredzami. Bet, ir pilnīgi iespējams, ka citi cilvēki, citi apstākļi radīs tādas pašas, vai labākas jūtas. Vienīgais veids, kā to uzzināt – palaist to, kas bijis, un ļaut jaunajam nākt.
Nepieķeršanās rezultātam.
Ļauj lietām būt. Tas nenozīmē, ka nav vērts strādāt labākas rītdienas vārdā. Tas nozīmē tikai to, ka tu esi mierā ar to, kas ir, nekreņķējoties par to, ka kaut kas nav kārtībā ar pašu vai dzīvi. Tas nozīmē balstīties pieņemšanā.
Pamani savu pieķeršanos: Ja esi pieķēries kādam noteiktam rezultātam – sapņu darbam, vai perfektām attiecībām – iespējams, tas rada ilūziju par to, ka kādu dienu viss būs ideāli. Pamani to, un atceries, ka vienīgais brīdis, kas ir, tas ir šobrīd – un tas ir visa tava prieka vērts.
Atbrīvojies no nepieciešamības visu zināt. Lai kā tu censtos, tu visu nezināsi. Dzīve ir neizzināma, neparedzama. Centieni visu paredzēt tikai patērēs tavu enerģiju, jo rītdien būs vēl cita rītdiena. Nav nekādas garantijas par to, kā viss beigās sanāks. Ir tikai šis brīdis – dzīvo tagad.
Piepildi savu mērķi jau šodien: Jau šodien tev ir viss, kas nepieciešams, lai dzīvotu pilnu un apjēgtu dzīvi. Doma par to, ka ir nepieciešams noteikts naudas daudzums, noteikts statuss vai noteiktas kvalitātes attiecības, un tikai tad dzīve būs piepildīta, ir nepatiesa. Dari to, ko mīli – un dari to šodien.
Nepieķeršanās jūtām.
Pieņem, ka sāpes ir neizbēgamas. Lai cik labi tu darītu visu, kas ir šajā – vai citā – sarakstā, tu zaudēsi lietas, kas ir svarīgas un tas sāpēs. Bet sāpēm nav jākļūst par ciešanām. Sāpes ir neizbēgamas – ciešanas izvēlamies.
Sauc savas jūtas vārdā. Sajūti savas jūtas, atzīsti tās, izpaud tās un ļauj jūtām pāriet. Neatlaidies, bet izej cauri savām jūtām — ļauj tām būt, bet nepazūdi tajās.
Pieraksti un izmet. Pieraksti savas jūtas, jo ne vienmēr tās varēsi izteikt tiem cilvēkiem, uz kuriem tās attiecas. Raksti dienasgrāmatā, uzraksti vēstuli (un izmet vai sadedzini to). Tas palīdz.
Pasaki paldies. Saki paldies par prieka mirkļiem — lai cik īsi tie būtu. Ja seko tumšāks brīdis, atceries, ka tas nāk tādēļ, lai ko mācītu — un vēl pēc brīža būs nākošais prieka mirklis. Viss dzīvē ir ciklisks.
Virzies uz mieru. Mūsu katra galējā vēlme ir miers un laime. Pat ja šobrīd gribas dusmoties vai skumt, tas, kas ir aiz šīm vēlmēm ir vēlme būt mierā ar to, kas ir noticis. Būt mierā – tā ir attieksme un to var izvēlēties. Izvēlies to.
Esi tagad. Pieredzi mirkli, apzinies to, izbaudi un palaid, lai var nākt nākošais.
Tas nebūs viegli. Cilvēka dabā ir pieķerties un izjust laimi, esot cieši kopā ar savu objektu. Vienkārši atceries, ka tas paies, bet tas, kas vienmēr paliek, ir tava spēja izvēlēties, kā izturēties pret to, kas notiek. Pieķerties un ciest, vai palaist un būt brīvam.
Iedvesmai izmantoju šo: http://zenhabits.net/zen-attachment/
Jurģis frivolizējis budismu būtībā pasakot: esi vienaldzīgs! Tā gluži nav. Budisms māca būt ilgtermiņā krietnam, nevis vienaldzīgam.
Interesanti, ka man tiek pārmests un pēc tam atspēkots tas, ko neesmu nedz domājis, nedz teicis.
Labdien,
paldies, lielisks raksts īstajā brīdī! neliela neuzmanības kļūda, kuru vēlu izlabot: “Tāpēc nedomā par kvalitāti – tai vietā skaties uz kvalitāti. Dzīvo šobrīd – šajā brīdī, kāds tas ir.”
Paldies par paldies un paldies par norādi uz kļūdu – tā ir labota.
Patiesi jauks un noderīgs raksts! Viss tik vienkārši un viegli uzrakstīts 🙂
sajaukta pastāvība ar patstāvību, bet citādi – dikti jau pozitīvi
Jā, kaut kur velk uz pofigismu. Tīrīt māju? Priekš kam? Tāpat šis statuss ir pagaidu. Pagaidu statuss. Remontēt auto? Da nu, vēl jau ripo. Kopt attiecības, savaldīties kādreiz, kad gribas pateikt “visu, kā ir” – kāpēc, tas tāpat ir pārejoši. Strādāt kārtīgi (lasi – lai saglabātu darbu un varbūt kāptu tālāk pa karjeras kāpnēm)? Kāda iksa pēc? Viss ir pārejošs -> nav jēga ne par ko rūpēties un kopt -> dzīvosim miskastē. Tiešā un pārnestā nozīmē.
Tas, ka viss ir pārejošs nenozīmē to, ka neko nevajag darīt. Tas nozīmē vien to, ka nevajag pieķerties tam, ko dari, tam, kas ir. Atlaišana ir kas cits kā vienaldzība. Ir vērts pamanīt to atšķirību.
Man joprojām ir grūtības savienot šo te ar tipisko latviešu sentimentu “Straumēnu” stilā. Nu tad pie velna, remontēt to šķūni vai nē?
Uz šo jautājumu “remontēt to šķūni vai nē?” atbildes nebūs. Raksts un nepieķeršanās idejas ir par citu — par attieksmi. Nav svarīgi, vai izvēlies remontēt vai neremontēt. Tas ir atkarīgs no 1000 apstākļiem. Vienkārši nepieķeries savam šķūnim. Vai idejai par šķūni. Vai idejai par remontu. Vai idejai par to, ka “es nevaru būt labs cilvēks, ja man ir neremontēts šķūnis”. Vai tamlīdzīgi.
Protams, ka remontet, bet nepieskirt tam milzigi svarigu nozimi.
Kas par murgu – darīt kaut ko bet uzskatīt, ka tas, ko es daru ir nesvarīgi?!? “Nav svarīgi” tieši un nepastarpināti ved uz – darīt pa roku galam, ne tā? Draugi, un kur tad paliek meistaru rūpīgā attieksme? Pret remontējamu pulksteni, pret auto, pret flīzēšanas procesu, whatever? Tas, par ko mēs cienām t.s. “vecos meistarus” ar “veco laiku tikumiem” un attieksmi?!? Zobārsta attieksme, ķirurga attieksme. Jūs gribat operēties pie ķirurga, kas “nepiešķir tam milzīgi svarīgu nozīmi”?!?
Kiriku — vai Lieldienās esi krāsojusi olas? Vai dari to pa roku galam? Vai rūpīgi? Vai vispār ir jēga krāsot olu — ieguldīt tajā darbu un attieksmi, zinot to, ka rūpīgi krāsotā ola pēc pāris stundām tiks sasista?
Vai arī — Tu savas visskaistākās Lieldienu olas joprojām glabā sekcijā aiz stikla?
Padomā par šo un varbūt tiksi pie atbildes, kā ir saistīts svarīgums, atlaišana un rūpīga attieksme pret darāmo darbu.
kiriku tu esi pieķērusies šim rakstam atlad to :)))
Pirmā reakcija. Tā ir smalka robeža attiecībās starp “atlaist un nepieķerties” un “distancēties un atgrūst”… Skaidrs, ka attiecības neturpināsies ilgi, ja neļausi otram cilvēkam tuvoties. Kā saprast, ka otrs cilvēks vienkārši “turas viegli”, nevis jūtas apdraudēts, ja es tuvošos? Un, ja viņš rāda, ka baidās no tuvības un pieķeršanās, tad ar tādu uzturēt intīmas attiecības ir tiešām grūti – jāmeklē cits, kas nebaidās. Distancētas attiecības – vai tās būtu tiešām fiziski lielā attālumā, vai arī tepat vienā ciematā – ir nepanesami grūti uzturēt. Tāpēc jau runā par ‘intīmām’ attiecībām = ‘īpaši tuvām, uzticēšanās pilnām’.
Pēc nelielām pārdomām. Acīmredzot, budisms māca pārvarēt reakciju rigiditāti un pietiekoši ātri pārslēgties no tuvības un saplūsmes izbaudīšanas šeit un tagad uz savu patstāvīgo veidolu nākamajā šeit un tagad brīdī – nevilkt sev līdzi iepriekšējā mirkļa sajūtas, bet apzināties, nofiksēt tās un saglabāt atmiņā. Kārtīgi, atdevīgi strādāt, tad atiet no darbagalda un tikpat atdevīgi baudīt atpūtas brīdi. Un tev piederēs abi. Iemācīties pietiekoši ātri vērst skatienu un pilnu uzmanību uz iekšu, uz āru, uz zemi un uz debesīm, tai pašā laikā nezaudējot pilnu kontaktu ar sevi. Budisms, izrādās, ir par līdzsvaru.
Kiriku. Labs !
Gudrinieki, vēlreiz. Vai jūs paši gribat apmeklēt zobārstu, kurš nepiešķir savam darbam “milzīgi svarīgu nozīmi” un “tam nepieķeras”?
Nedo’dies iesaistīties ar “meistaru”, kurš neatlaiž savu darbu un pieķeras tam. Iedomājies, zobārsts, kurš izborē man zobu, pēc tam zvana vakarā, un zvana nākošā dienā un pēc nedēļas un pēc mēneša. Un tad kādā brīdī saka, ka ir atcerējies, ka varēja taču tajā caurumā izborēt kaut kā citādāk un mēģina mani pierunāt uz vēl vienu vizīti. Un tas nebeidzas. Zobārsts dzīvo ar caurumu manā zobā ciešās emocionālās attiecībās.
Pieņēmums, ka nepieķeršanās darbam nozīmē paviršību ir aplams. Kā reizi nepieķeršanās ļauj lietas izdarīt maksimāli kvalitatīvi, jo emocionāla attieksme traucē pieņemt labus un skaidrus racionālus spriedumus.
Kāpēc ārsti atsakās operēt savus tuviniekus? Tāpēc, ka ir pieķērušies tiem un zin, ka emocijas/pieķeršanās var traucēt un traucēs.
Es gan gribu, lai mans zobārsts tajā brīdī, kad darbojas pa manu muti, burtiski saplūst ar manu cauro zobu, viņa esības daļa ir mans caurais zobs. Un nekas, pat zvans no cita hospitāļa par mirstošu sievasmāti, viņu nespēj no šī zoba atraut. Tad, kad darbs ir padarīts, manis pēc, viņš var būt kaut vai rokenrola karalis.
Un jā, ja kāds man izoperē aklo zarnu, es drusku gribu, lai viņš rūpējas par savu darbu arī pēc tam t.i. rehabilitācijas periodā.
Nedod Dievs, ja kādreiz dakterim būs jāveic kaut kas uz robežas ar neiespējamo. Jā, es gribu, lai dakteris tad dara šo neiespējamo nevis “nepieķeras” un kaut ko tur “atlaiž”.
Lieliski, kiriku — Tu sāc saprast atlaišanas ideju.
Zobārsts nevar saplūst ar Tavu zobu, ja viņš neatlaiž VISU CITU. Spēja atlaist ir obligāts priekšnosacījums, lai notiktu tas, ko vēlies.
Jo — uzmanība mums ir viena. Ja tā ir pieķērusies kaut kam, tad citam tās paliek mazāk. Ja vēlies visu uzmanību vienai lietai, tad citas ir jāatlaiž. Tik vienkārši.
Paldies Ansim par rakstu! Lielisks un palīdz joprojām. Katrs teikums piepildīts ar jēgu – vienkārši, saprotami, tieši un kodolīgi. Jau pusgadu ik pa laiciņam pārlasu, kad pieaug pieķeršanās pie lietām, attiecībām, statusiem. Laikam jau pieķeršanās ir uz mūžu, bet ik pa laiciņam dziedināma, distancējoties no pieķeršanās objekta, koncentrējot uzmanību uz ko pilnīgi pretēju – vismaz man palīdzēja. Vēlreiz paldies!!
Paldies! Ar katru reizi izlasot saprotu arvien labāk, kā tam ir jānotiek.
Piedodiet, bet budisms nav tā ticība, kurai Augstākie spēki lēmuši man pieķerties:(
Pieķerties budismam — tā būtu visnejēdzīgākā lieta, kuru darīt. Vienlaikus ir vērts redzēt, ka budisms ir ne tikai reliģija, bet arī psiholoģija — vairāku tūkstošu garumā sistemātiski pētīta cilvēka domāšana, jūtas, motivācija, rīcība. Budisma psiholoģijas atziņās ir vērts ieklausīties pat nekļūstot par budisti.
Lasu komentārus un domāju – kāpēc komentēt rakstu, kura jēgu Tu absolūti neizproti un kurā patiesi nemēģini iedziļināties. Nebļausties, jo izklausās pēc protesta. Mīļie, nepiekeršanās nenozīmē dzīvot pavirši vai nekvalitatīvi. Nepieķeršanās nozīmē dzīvot ar beznosacījuma mīlestību pret pasauli un sevi, ļaušanās un paļaušanās. Dažreiz mums atņem kaut ko, lai mūs pasargātu, ja nozog Tavu velosipēdu, nepārdzīvo, palaid, jo var jau būt, ka šis notikums Tevi pasargāja no nelaimes gadījuma vai nāves. Ļauj visam notikt tā kā tas notiek, dari visu pēc tīrākās sirdsapziņas, kvalitatīvi, disciplinēti, bet ar milzīgu paļaušanos un mīlestību sevī.
Lai gaiši Jums..
esmu loti piekerusies cilvekam kuru es devetu pa mammu bet vina man loti nodara pari es uzreiz ieks vinas iekeros mana sirds piekeras vinas sirdi un es nevaru es loti skumstu ko man darit man loti sap sis vis vina man bija saimniece un es uzreiz piekeros vinai un tagad loti ciesu vinas sapes tapat ka vinai sap pa mani ja vinai ir slikti tad man ari ir slikti ko tas nozime
Ko nozīmē pieķerties vai nepieķerties (runa iet par attiecībām). Tas viss notiek pats no sevis, nevar izvēlēties tam pieķeršos tam nē, tas vienkārši tā nenotiek. Domāju, ka pieķeršanās ir tā pati mīlestība, no sākuma protams ir savādāk jūtas, pieķeršanās emocijas, bet nodzīvojot 10 gadus kopā, tas viss zūd, kā to saglābt? Vienam ar otru runājot, stāstot, kas vienam otrā neapmierina un tādā garā. Bet viss patiesākais ir tas, kad tikai zaudējot sev tuvu cilvēku mēs saprotam savas kļūdas, bet diemžēl tad jau ir par vēlu. Tāpēc runājiet viens ar otru, apčubinat viens otru, jo ja to nedarīsiet ilgtermiņa attiecības izjuks un kādam sāpēs ļoti!!!!!!