Kāpēc cilvēki kliedz?

Kad cilvēki kliedz? Kad cilvēki paceļ balsi?

Nevienas attiecības nesākas ar bļaušanu. Bļaušana ir otrais/trešais cēliens, bet nekad ne pirmais.

Pirms tam ir normāla saruna. Tad kaut kas notiek, un pēc notikuma ir bļaušana. Kas ir tas, kas notika pa vidu?

Šķērslis, traucēklis. Kaut kas, kas atrodas starp abiem un nedod iespēju vienam otru sadzirdēt.

Šis šķērslis var būt attālums — kā diviem sēņotājiem mežā, kas kliedz, lai sazinātos.
Šis šķērslis var būt troksnis, kā ceļa strādniekiem, kam jāpārkliedz mašīnu radītā rūkoņa.
Šis šķērslis var būt siena, kā kaimiņiem, kurai ir jāizbļauj cauri.

Šķēršļi var būt arī iekšēji —
paša domu, emociju troksnis, iekšējā viedokļu atšķirību siena vai attālums starp vērtībām — tie ir iekšēje šķēršļi, kas neļauj sadzirdēt otru.

Ārējos šķēršļus ieraudzīt ir vieglāk. Iekšējos — daudz grūtāk, jo neesam pieraduši raudzīties sevī, kur nu vēl problēmas meklējot.
Ārējos šķēršļus novērst ir vieglāk. Iekšējos — daudz grūtāk, jo tie ir daļa no iedomātā “es” — MANAS domas, MANAS emocijas, MANS viedoklis, MANAS vērtības.

Sajūta “mani nedzird” rada nepieciešamību runāt skaļāk — tā, lai sadzird.
Tad, kad es dzirdu, ka otrs runā skaļāk, dabiskā (automātiskā) reakcija ir — pārkliegt. Runāt vēl skaļāk — kamēr abas puses kliedz. Un tad — no kliegšanas līdz vardarbībai ir tikai viens solis.

Te ir vēl kāds efekts — brīdī, kad es pats skaļi kliedzu (jo man šķiet, ka mani nedzird), visu ēteru piepilda mans teksts — otram, viņa teiktajam vietas vairs nepaliek. Līdz ar to es pats sev varu radīt ilūziju, ka kopīgajā sarunu telpā ir palicis tikai mans viedoklis. Bet, protams, tā ir tikai ilūzija.

Labā ziņa ir tāda, ka mēs varam mainīties. Mūsu domas, emocijas un viedokļi nav pārlieku liela vērtība. Tās ir sīknauda, kuru var un vajag samainīt — laiku pa laikam. Ir vērts no tām arī atbrīvoties — citādi izplēsīs kabātā caurumu.

Bet, lai atbrīvotos, ir jāuzticās. Jāuzticās tam, ka atbrīvojoties no sīkumiem, vietā nāks kaut kas cits — vērtīgāks un labāks. Ir vērts pamēģināt.
Tad, kad iekšējo šķēršļu nav, tad arī bļaut vairs nav nepieciešams. Tad, kad es nebļauju, arī uz mani mazāk bļaus. Tad, kad uz mani mazāk bļaus, būs vairāk klusuma. Tad, kad būs vairāk klusuma, labāk varēs dzirdēt.

Shiva Jnane Jiva Seva

Instrumenti, kurus nelietojam

Attēlā ir kanniņa, kura tiek lietota deguna skalošanai. Bet šodien mans nolūks nav stāstīt par to, kā to lietot, ko tā dod vai no kurienes šī ideja. Mans stāsts ir par instrumentiem, kuri mums ir, bet kurus nelietojam.

Notika tā — atnākot aukstajam laikam, es saaukstējos. Iesnas, puņķi, klepus. Tā nebija jaunā C-slimība, vienkārši saaukstēšanās. Noslimoju dienas ~4. Ceturtās dienas rītā, pie brokastu galda, starp visām citām sarunām sievastēvs pavaicāja — vai es zinot to jogu deguna skalošanas metodi un vai to darot — esot dzirdējis, ka laba…

Protams, ka es zinu šo metodi!
Kanniņu, kura redzama bildē, nopirku jau pirms gadiem trijiem. Vienu rudeni/pavasari arī to cīgīti lietoju, ar labiem rezultātiem, bet tad kaut kā tā nolikās plauktā, tad pārcēlās uz tālāku plauktu, un tad… noklīda kaut kur. Un es — vienkārši aizmirsu par šīs kanniņas un par skalošanas metodes eksistenci. Aizmirsu par visu — ka tāda metode ir, ka esmu to darījis, ka man ir atbilstošā kanniņa, ka toreiz, kad skaloju regulāri, bija labi, utt, utt. Visu aizmirsu!!!

Manā rīcībā visu laiku bija instruments ar kuru ir iespējams novērst problēmu — bet es ne tikai šo instrumentu nelietoju, bet pat biju aizmirsis par tā eksistenci!!!Tāpat ir ar citiem instrumentiem.

Nupat, sarunā ar klientiem individuālajās konsultācijās runājām par to pašu — ka viņiem ir zināmi rīki, instrumenti, kā tikt galā ar savām domām/emocijām/stāvokļiem, bet — ir ilgstoši laika posmi, kad šie rīki vienkārši pazūd — piemirstas, aizmirstas — un netiek lietoti. Rezultātā — rodas un attīstās problēmas, kuras bija iespējams mazināt un novērst, vai arī vispār no tām izvairīties.

Tas pats ir ar saturu, kuru stāstu kursos — apzinātības pamata metodes, prāta pārvaldīšana, domu un emociju kultivēšana — vairumā gadījumu tas nav nekas jauns. Tas nav nekas nezināms. Tas nav nekas oriģināls vai unikāls. Tās ir vecās, zināmās metodes, kuras — vienkārši esam aizmirsuši, un tāpēc nelietojam.

Kāda ir izeja? Lai atcerētos, ka mums ir rīki, mums tie ir jālieto — regulāri — jo mēs iemācamies to, ko atkārtojam. Jo biežāk atkārtojam, jo labāk iemācāmies. Otra izeja — var palīdzēt jauna attieksme — brīdī, kad manā dzīvē ir kāda problēma (nejauks veselības vai emocionālais stāvoklis), tad apzināti var uztaisīt “instrumentu krājumu inventarizāciju” — palūkot, kas man ir zināms par šo tēmu, kādus rīkus/metodes esmu šai sakarā apguvis, un kuri būtu lietojami.

Citādi — mums visiem ir nepieciešami atgādinājumi. Jo mēs aizmirstam. Labāk ir pavaicāt vēl reizi, nekā palikt neziņā. Labāk ir tikt pāri tam iedomātajam kaunam “nu kā es tā, aizmirsu tik vienkāršu lietu” nekā palikt bez palīdzības. Man nav grūti atkārtot. Es pats aizmirstu, es zinu, ka mani klausītāji aizmirst. Tas ir normāli. Jo, galu galā, mācīšanās pamats ir atkārtošana.

Pie reizes — izmantojot iespēju atgādināšu, ka kurss “Prāta higiēna” sāksies jau pavisam drīz — 1. septembrī. Tam joprojām ir iespējams pieteikties. Tur es atgādināšu par metodēm, kā ikdienā parūpēties par savu prātu — par to, ko aizmirstam. Bet, iespējams, kāds dzirdēs arī ko jaunu!

https://aumprakse.lv/prata-higiena/