Nesen pēc CSDD uzaicinājuma nedaudz piedalījos satiksmes drošības kampaņā, kuras mērķis ir mazināt pārkāpumu skaitu, kas saistīti ar pārāk ātru braukšanu. Sadarbības ietvaros mana loma bija komentēt tos psiholoģiskos faktorus, kuru dēļ autovadītāji izvēlas braukt ātrāk, nekā tas ir atļauts. Lai komentētu, uzstājos preses konferencē, sniedzu dažas intervijas un sagatavoju dažus rakstus.
Te būtu viens no tiem, publicēts Delfi.lv portālā 23. novembrī.
Ātruma pārsniegšana un psiholoģija.
Vai uz Latvijas ceļiem joprojām valda mežonīgā kapitālisma laiki?
Pārdomās par ātruma psiholoģiskiem aspektiem dalās psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis.
Kāpēc autovadītāji brauc ātrāk nekā tas ir atļauts?
Nav tāda viena iemesla, kāpēc cilvēki brauc ātri. Tā ir daudzu un dažādu iemeslu kombinācija. Ātrumu pārsniedz kā vīrieši, tā sievietes, kā jauni, tā veci, neatkarīgi no tā, ar kādas markas un kura gada auto tie brauc. Tāpēc nevaram runāt par vienu ātruma pārkāpēja tipu un līdz ar to nav arī tādas vienas metodes, kā mazināt ātruma pārkāpēju skaitu.
Bet kādas tad būtu tās metodes, kas darbotos efektīvāk? Kā ir ar soda efektivitāti?
Naudas sodus, protams, nepatīk maksāt nevienam, lai cik daudz naudas viņam arī būtu. Iespējamās nepatikšanas un laiks, kas tiek patērēts sarunās ar policijas darbiniekiem, arī nepatīk nevienam. Bet jautājums ir par to, cik šis sods ir neizbēgams – vai vienmēr, kad vadītājs brauc ātrāk, nekā ir ļauts – vai viņš sastopas ar sodu? Ja ne, ja sods nav neizbēgams, bet drīzāk tā ir loterija – tad no soda īpaši lielas jēgas nav.
Un kā ir ar biedēšanu?
Arī biedēšana diemžēl nav pati labākā metode. Jā, tā darbojas, bet ir vairākas problēmas – pirmkārt, dažādiem vadītājiem ir nepieciešamas dažādas baiļu porcijas, lai sasniegtu vajadzīgo efektu. Varbūt viens par to pasmiesies, kamēr cits būs tā pārbiedēts, ka nesēdīsies pie stūres. To ir grūti nodozēt. Bez tam, ja cilvēks brauc tuvu savu baiļu robežai, tad viņš ir sasprindzis, nav brīvs, un – nebrauc tik labi, cik varētu.
Tāpēc labākais veids ir nevis piespiest vai nobiedēt, bet likt cilvēkiem padomāt, pārskatīt savu attieksmi un gala rezultātā pašiem sevi pārliecināt par to, ka nav vērts pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu. Vislabāk par visiem iebiedēšanas veidiem darbojas pašu autovadītāju apziņa, ka pārlieku ātra braukšana neattaisnojas un galu galā rada vairāk zaudējumu, nekā ieguvumu.
Viens pavisam svaigs piemērs – vakar uz Ulmaņa gatves man aiz muguras braucošā automašīna vispirms strauji pietuvojās, tad „midžināja” ar gaismām, mudinot mani braukt ātrāk, palaist garām, un visbeidzot, izmantojot pirmo iespēju apdzīt, panesās man garām ar ātrumu, kas varēja būt 100-110 km/h vietā, kur atļauts 70. Pēc kilometra, krustojumā pie Liepājas ielas mēs atkal satikāmies. Es stāvēju tieši aiz viņa. Un nodomāju: „Redzi nu, necik tālu jau arī tu neesi ticis!” Pilsētā „skriet” nav nekādas jēgas – tāpat daudz ātrāk galapunktā nenonāksi. Tad kāpēc gan riskēt ar virkni iespējamām problēmām?
Kādi ir biežākie ātruma pārkāpšanas psiholoģiskie iemesli?
Arī tie ir ļoti dažādi. Vai nu tā ir vēlme izrādīties, vai izlādēties, vai cilvēks vienkārši uzspļauj gan likumiem, gan citiem satiksmes dalībniekiem. Varbūt tās ir dusmas vai nogurums, vai neuzmanība. Varbūt tas vienkārši ir stress vai tiešām – steiga. No malas mēs redzam vienu mašīnu, kas brauc ātri, bet mēs nezinam, kas sēž pie stūres un nezinām, kādēļ vadītājs ir izvēlējies braukt ātrāk, nekā atļauts.
Un kā ir ar izrādīšanos? Vai tas arī nav viens no iemesliem?
Jā – pilnīgi noteikti, it īpaši jauniem cilvēkiem, pusaudžiem, vai tiem, kuri iestrēguši pusaudžu vecumā, izrādīšanās ir ļoti nozīmīga. Šiem cilvēkiem ir daudz svarīgāk nevis tas, ko viņi paši par sevi domā, bet gan tas, ko apkārtējie par viņiem padomās. Līdz ar to arī ir viena no iespējām mazināt ātrumu pārkāpumu skaitu ir – mainīt sabiedrības attieksmi pret tiem, kuri ātri brauc. Piemēram, puisis var domāt, ka viņš iegūs lielāku piekrišanu pie meitenes, ja brauks ātri, asi, riskēs un parādīs savu varenību. Dažām meitenēm tas var patikt. Tomēr, ja meitenei ir nopietni nolūki, tad varbūt viņa šo puiša bravūru iztulkos nevis kā pozitīvu īpašību, bet kā neapdomību, netālredzību, bezatbildību – un nevēlēsies ar šādu cilvēku saistīties.
Daudzās valstīs autovadītājus no ātruma pārkāpšanas attur sabiedrības nosodījums. Vai tam ir pietiekami liela loma arī Latvijā?
Diemžēl Latvijā sabiedrības nosodījums nav izveidojies pietiekami spēcīgs. Mēs – vadītāji – katru dienu redzam, kā kāds pārkāpj ātrumu, varbūt pat paši to darām. Tomēr mēs neredzam, ka par to vadītāji tik pat bieži tiktu sodīti. Mēs skaidri redzam ātruma pārkāpēju ieguvumus – redzi, jā, viņš tika pirmais tajā rindā! Savukārt es te godīgi sēžu un gaidu jau pie otrās zaļās gaismas. Regulāri redzot, ka pārkāpumi paliek nesodīti, veidojas apziņa, ka patiesībā sods ir izbēgams, nekas ļauns nenotiek, tā vietā tiek gūts labums. Uz šāda fona nav pamata veidoties sabiedrības nosodījumam. Drīzāk es kā godīgs braucējs palieku muļķa lomā. Tā ir ačgārna situācija, kas veido ačgārnu domāšanu.
Ja vēl blakus sēdētājs piedod savu artavu, norādot uz to, ka “redz, kā tas gan ir veikls braucējs” – tad veidojas šī pozitīvā attieksme. Savukārt, ja blakussēdētāji teiktu – “tas nu gan skrien kā bez galvas”, it īpaši – ja to teiktu pašam vadītājam, piemēram: “es nebraukšu ar Tevi, jo man nav pieņemami, ka tu lieki riskē un neievēro braukšanas ātrumu” – tad mainītos arī šofera braukšanas paradumi.
Kāpēc sabiedrībā pastāv priekšstats par BMW automašīnu vadītājiem kā tipiskiem ātruma pārkāpējiem?
Cilvēka psihes darbības pamatā ir tāda lieta kā asociācijas. To darbības mehānisms ir ne tikai psiholoģisks, bet arī fizioloģisks. Līdz ar to brīžos, kad uz mūsu nervu sistēmu iedarbojas kāds noteikts stimuls, tā atsaucas kāda zināma asociācija. Uz to tiešā veidā strādā arī reklāmas industrija – uz asociāciju veidošanu. Tāpēc var teikt, ka sabiedrības apziņā ir izveidojusies asociācija starp ātru braukšanu un BMW. Pie tam šī asociācija darbojas vienlīdz labi abos virzienos.
Vai šādai asociācijai ir pamats?
Nesenajā preses konferencē CSDD pārstāvis rādīja statistikas datus, kurā BMW bija viennozīmīgs līderis par ātruma pārsniegšanu sodīto automašīnu marku vidū, tāpēc var teikt, ka šai asociācijai ir savs pamats. Cilvēkam, kurš dzird šo prezentāciju, esošā asociācija tikai nostiprinās. Tas pats notiek, redzot, ka mums garām uz šosejas milzīgā ātrumā panesās BMW. Jo vairāk informācijas par BMW īpašniekiem kā ātruma pārkāpējiem atkārtojas, jo ciešāk mūsos nostiprinās šī asociācija.
Tomēr protams, būtu bezatbildīgi apgalvot, ka visi BMW vadītāji ir ātruma pārkāpēji. Ir arī pietiekoši daudz tādu autovadītāju, kuri brauc ar BMW un nepārkāpj ātrumu ierobežojumus.
Kā vērtējamas autovadītāju savstarpējās attiecības uz Latvijas ceļiem?
Pēdējā laikā situācija ir krietni uzlabojusies – vadītāji tomēr ir pieklājīgāki viens pret otru. Iespējams, palīdz arī tas, ka pateicoties krīzei, mašīnu skaits ir samazinājies.
No otras puses var teikt, ka Latvijā uz ceļiem vēl joprojām darbojas mežonīgā kapitālisma likumi, kad ir ļoti izteikta konkurence starp autovadītājiem – kurš būs pirmais, kurš būs veiklāks, kurš kuru? Valstīs, kurās situāciju uz ceļiem raksturotu drīzāk attīstīts kapitālisms, autovadītāji ir sapratuši, ka, sadarbojoties viņi var panākt vairāk. Kā indivīds viens cilvēks varbūt iegūs mazliet mazāk, taču kopumā kā sabiedrība – vairāk. Enerģija netiek tērēta savstarpējai konkurencei, bet gan kopīgam labumam, lai visiem būtu garantēta droša nokļūšana mājās. Mūsu sabiedrībā katrs cenšas darīt visu, lai nokļūtu galamērķī pirmais, nerēķinoties ar citiem autovadītājiem.
Tomēr situācija mainās. Var redzēt gan labus sadarbības piemērus, gan klaju nerēķināšanos ar citiem. Tam par iemeslu ir gan ekonomiskā un sociālā situācija valstī, kuru raksturo gan atsevišķu cilvēku izmisums un vēlme pēdējiem spēkiem izsist sev kādu labumu, gan arī iedzīvotāju/vadītāju sadarbība cīņai ar kopēja labuma vārdā.