Izvēle būt bagātam – intervija žurnālam Psiholoģijas Pasaule
Autore: Zane Siliņa
Datums: 2000. gadu sākums

Kā tu definētu: kas ir nauda?
Svarīgākais ir nevis – kas tā ir, bet – ka tā ir. Iespējams, liela daļa problēmu rodas tādēļ, ka cilvēki, kaut gan nauda ir, izliekas, ka tās nav. Viņi nepievērš tai pienācīgi daudz uzmanības vai arī kaut kā neizturas pret to adekvāti. Tāpat problēmas var rasties, iebraucot otrā grāvī – ja cilvēks pievērš naudai lielāku vērtību, nekā pienāktos.Kāpēc daudziem cilvēkiem ir grūti prasīt naudu par savu darbu?
Man šķiet, ka tas visciešākā veidā ir saistīts ar pašvērtējumu, kad cilvēks domā: tas, ko es esmu izdarījis, neko nenozīmē; tas, ko es esmu izdarījis, tāds nieks vien ir. Varbūt tas nav tieši tas klasiskais zemais pašvērtējums par ko runā psihologi, bet katrā gadījumā tas ir neadekvāts pašvērtējums. Piemēram, es sniedzu kādam konsultāciju vai padalos ar zināšanām, vai palīdzu kaut ko izdarīt – bet es nenovērtēju, ka tas, ko esmu izdarījis, ir labs, ka tas ir vērtīgs, ka tā vērtība ir izmērāma tādā salīdzinoši neitrālā apmaiņas mērvienībā kā nauda. Nauda varētu būt kaut kas tāds, kas palīdz kaut ko novērtēt.

Tātad tu uzskati – jo vērtīgāks ir tas, kas izdarīts, jo vairāk naudas par to vajadzētu prasīt?
Jā, tas ir viens variants, kā novērtēt, cik vērtīgs ir konkrētais darbs, pakalpojums vai produkts. Tā ir arī naudas funkcija – pirmā un galvenā – dot kaut kādu vērtējumu pakalpojumiem, produktiem un visam citam. Turklāt tas ir viens un tas pats vērtējums.
Nevar skaitīt kopā ābolus ar bumbieriem, bet naudas izteiksmē var saskaitīt ābolu cenu ar bumbieru cenu. Nauda palīdz salīdzināt. Piemēram, cik tu maksā par vienu psihologa konsultāciju un cik tu maksā par friziera apmeklējumu, un cik tu maksā par vienām pusdienām. Tā ir viena un tā pati nauda, vieni un tie paši lati. Tu uzreiz vari salīdzināt. Vai arī – cik stundas tev ir jāstrādā savu algoto darbu, lai apmaksātu vienu psihologa stundu. Vai tā ir attiecība viens pret vienu vai varbūt tev ir jāstrādā divas stundas, lai apmaksātu vienu psihologa stundu? Vai varbūt tev ir jāstrādā veselu dienu? Nauda kaut kādā ziņā ir absolūta mērvienība visām lietām, kas citādi būtu grūti salīdzināmas.

Jā, bet kāda ir brīvprātīgo darba jēga? Kāda ir jēga lietām, ko cilvēki dara par velti, un tās nebūt nav mazsvarīgas lietas?
Noteikti ne viss, kas tiek darīts, tiek darīts par naudu. Tiek darīts arī citu iemeslu dēļ. Citi iemesli var būt, piemēram, mācīšanās vai vainas izjūta: es jūtos vainīgs kaut kā priekšā un tad cenšos izpirkt savu vainu, darot kaut ko labu – par velti. Vai arī tā var būt kaut kāda sociālā taisnīguma vai brālības izjūta. Vai arī tās ir mācības – es, strādājot par velti, kaut ko iemācos. Piemēram, kad es vēl studēju, tad gāju strādāt kā brīvprātīgais, sēdēju vienkārši blakus vienai psihiatrei pie černobiliešiem. Būtībā es tur nedarīju neko, tikai sēdēju un klausījos. Vēlāk palīdzēju viņai rakstīt papīrus. Gāju tur regulāri, divas vai trīs reizes nedēļā. Es par to nesaņēmu naudu. Tas, ko saņēmu pretī, bija pieredze. Tā ir viena no lietām, ko iegūst brīvprātīgie. Vēl varētu minēt divas lietas – vienu, atsaucoties uz Raini: “Gūt var ņemot, gūt var dodot…” Brīvprātīgie gūst dodot. Viņi no tā gūst kaut kādu kaifu, kaut kādu emocionālu apmierinājumu. Un vēl – es gan te nevaru atsaukties ne uz kādiem pētījumiem –, manuprāt, daļa strādā brīvprātīgi arī tādēļ, ka nemāk paprasīt naudu. Cilvēks grib darīt tieši šo darbu, bet neuzskata, ka prot to tik labi, lai darītu to profesionāli – tāpēc brīvprātīgo darbs ir viena no iespējām, kā tikt pie darba, kurš patīk un interesē.

Cilvēki bieži sūdzas, ka viņiem nav naudas. Kādēļ cilvēki izvēlas mazapmaksātu profesiju, labi zinot, ka nespēs sevi pilnībā nodrošināt?
Viens iemesls varētu būt tāds, ka, izvēloties mazapmaksātu profesiju, viņiem paliek vairāk iespēju savās neveiksmēs vainot situāciju. Viņi saka: darbā man maksā tik maz, tāpēc es esmu nabags. Bet tu interesanti uzdevi jautājumu, tu prasīji – kāpēc cilvēki izvēlas mazapmaksātas profesijas? Viņi paši
izvēlas. Paši izvēlas, ka viņiem būs maz naudas. Cilvēks ļoti interesanti izvēlas tādu situāciju, ka beigās pats cieš. Apzinātā veidā neviens pats neizvēlas ciešanas, tomēr, ja tā paskatās, viņi paši ir to izvēlējušies. Neviens viņus ar varu nav dzinis uz to darbu. Viņi paši ir piekrituši strādāt, ir parakstījuši darba līgumu, katru dienu turp iet, neiet prom, nemeklē neko labāku. Un, ja arī meklē, tad kaut ko tikpat sliktu. Rezultātā viss viņu darbību kopums liecina, ka viņi izvēlas tur palikt. Viņi izvēlas nekādā veidā neuzlabot savus materiālos apstākļus.

Kāpēc cilvēki izvēlas būt nabagi?
Pārsvarā tās, man šķiet, ir bailes. Bailes no atbildības. Ir tāda tendence: jo vairāk atbildības, jo lielāka alga, un, jo lielāka alga, jo lielāka atbildība.
Ir arī otrādi – jo tev ir vairāk naudas, jo tev atbildīgāk tā jāiztērē. Ja tev naudas ir maz, tev kaut kādā ziņā ir mazāk atbildības – tu samaksā par dzīvokli, samaksā par ēdienu, un viss. Pāri nekas nepaliek. Tur nav jāizvēlas nekas, tas ir elementāri. Bet, ja tev naudas ir vairāk, ir lielāka atbildība par to, kā to iztērēt. Ja tu esi nolēmis izdot 100 latu par telefona aparātu, tu uzreiz domā – kuru īsti man tagad pirkt, tas ir uz ilgu laiku, un, ja nopirks, tad nevarēs tik viegli apmainīt. Ja ir jāiztērē tūkstotis vai daži tūkstoši par mašīnu, tad tas ir vēl atbildīgāk. Un ja jātērē daži desmiti tūkstoši par māju?
Jo māju ideālā gadījumā tu vispār pērc reizi mūžā.

Paradoksāli, bet tā vien šķiet: jo mazāk naudas, jo vienkāršāk pieņemt lēmumu.
Kaut kādā ziņā tā ir. Jo vairāk naudas, jo lielāka brīvība. Jo lielāka brīvība, jo lielāka iespēja kļūdīties. Jo lielāka iespēja kļūdīties, jo vairāk trauksmes, lielāka iespēja pieņemt nepareizu lēmumu. Ja naudas ir maz – tad mēs vienkārši nevaram citādi, mums nekas cits neatliek. Līdz ar to cilvēkam nav jāizvēlas, viņš sevi ir nolicis par paša radīto apstākļu upuri un tādā veidā dzīvo. Tas ir viens apstāklis, kāpēc cilvēki izvairās no lielākas naudas.
Otrs ir aizspriedums par to, ka būt nabagam ir cēli, patriotiski un labi, bet būt bagātam – slikti. Un visi tie, kas ir bagāti, naudu ir dabūjuši kaut kādā negodīgā veidā, un katram cilvēkam, sevišķi šī “mežonīgā kapitālisma” apstākļos, ir divas izvēles: vai nu būt godīgam un nabagam, vai būt bagātam un negodīgam.
Patiesībā tā nav, ir vēl divas izvēles: būt godīgam un bagātam, un būt negodīgam un nabagam. Droši vien tā pēdējā nevienu neinteresē. Bet ir arī iespēja būt bagātam un godīgam, vienkārši cilvēki par to kaut kā neiedomājas. Viņi domā: ja es būšu bagāts, man būs jābūt negodīgam, un es negribu būt negodīgs.

Ja ielūkojamies skolas literatūras programmā, tad latviešu literatūrā teju vai visi pozitīvie tēli ir nabagi, bet visi negatīvie tēli – bagāti.
Jāņem vērā latviešu tautas vēsture. Sākumā bagātie bija vācieši, kas bija kolonizatori, apspiedēji. Pēc tam, padomju laikā, tos, kas bija mazliet bagātāki, izveda vai nošāva… Tā ka bagātam būt bija bīstami. Vēlajos padomju laikos, mūsu bērnībā, septiņdesmitajos gados, arī bija tas pats – ja tev parādījās kaut kas vairāk, nekā tu varēji nopirkt par savu algu, tad uzreiz bija aizdomīgi. Bija vienlīdzība, bet tāda, ka visiem bija vienādi slikti. Ja tu kaut kā izrāvies no šīs vienlīdzības, sāki, piemēram, audzēt tulpes vai darīt vēl kaut ko, nedod dievs, spekulēt ar džinsiem vai ar skaņuplatēm, tas uzreiz bija aizdomīgi. Tu varēji nonākt milicijas redzeslokā, un tas bija riskanti. Varbūt šī attieksme mums ir kaut kā iepotēta. Tā mēs esam auguši un tikai 10 gadus esam no tā ārā. Domāšana jau tik ātri nemainās.

Tātad jāpaiet kaut kādam laikam, lai mainītos attieksme.
Ir divas attieksmes! Viena ir kolektīvā, sociālā, vispārējais sabiedrības viedoklis par to, ko nozīmē būt nabagam – vai tas ir labi vai labāk būt bagātam. Ir jāmainās tam kolektīvās apziņas aspektam, ka visi bagātie nav blēži.
Otra ir individuālā apziņa: arī es varu būt bagāts, arī es varu mainīties. Par spīti tam, ka mani vecāki ir bijuši kalpotāji, strādnieki, mūsu dzimtas vēsturē nekad nevienam nekas nav piederējis, visi ir dzīvojuši no rokas mutē. Par spīti tam, tīri individuāli es pieņemu lēmumu, ka ar mani tas beigsies. Es būšu bagāts. Es dzīvošu cilvēka pienācīgu dzīvi – esot brīvs, strādājot un saņemot pienācīgu atalgojumu. Tā ka jāmainās gan kolektīvajam, sabiedrības viedoklim, gan pašam tīri individuāli jāpieņem lēmums, kas attiecas uz mani: arī es to varu.
Ir viens tāds labs piemērs. Iedomāsimies divus 40 gadu vecus vīriešus. Viens ir bijušais uzņēmējs, otrs – bijušais rūpnīcas strādnieks, pie virpas ir strādājis visu mūžu, līdz 40 gadiem. Abi divi ir zaudējuši. Viens ir pazaudējis darbu, atlaists no rūpnīcas, jo tā ir bankrotējusi, otram ir bankrotējis viņa paša uzņēmums, viņš ir zaudējis miljonu, ir vēl parādā utt. Abus pametušas sievas.
Tagad viņi abi divi ir “sausā”. Nevienam naudas nav, nekā nav, abi dzīvo kaut kur pie draugiem – pilnīgi “uz nulles”. Abi vienā vecumā, arī pēc izskata un izglītības īpaši neatšķiras. Bet atšķiras, lūk, kas – viens domā, kā tagad nodibināt jaunu uzņēmumu un nopelnīt nākamo miljonu, bet otrs domā, kur dabūt jaunu darbu rūpnīcā. Šī atšķirība ir tikai galvā, nevis viņu spējās vai apstākļos. Tā ir tikai vēlēšanās, tikai gribēšana. Tikai ideja.
Tā kā Bībelē rakstīts: “Iesākumā bija vārds.” Vārds – ideja, doma. Doma atrast jaunu darbu vai doma, kā dabūt nākamo miljonu.

Vai tā miljona pelnīšana nenes līdzi tādu risku kā atteikšanās no savām vērtībām? Bieži vien cilvēks, dzenoties pēc naudas, atsakās no saviem sapņiem.
Piemēram, aiziet studēt nevis to, kas viņu interesē, bet to, kas ir ienesīgi.
Man ir diezgan ideālistiski uzskati. Es domāju, ka vislabāk to miljonu var nopelnīt, darot to, kas patīk. Cilvēka cienīgāk ir nopelnīt naudu ar to, kas ir viņa sirdslieta.
Ikviens cilvēks ir unikāls. Ikvienam cilvēkam ir pilnīgi
unikālas spējas, kādu nav nevienam citam. No tā izriet tāds interesants secinājums: katram cilvēkam ir kaut kas tāds, ko izdarīt var viņš un tikai viņš – var pieņemt, ka ikviens cilvēks uz šīs zemes ir ieradies ar kaut kādu noteiktu misiju. Ja viņš šo misiju neizpilda, tad viņa vietā to neviens cits nevar izdarīt. Tāpēc ka katrs cilvēks ir unikāls. Nevienam citam nav tā spēju komplekta, zināšanu komplekta, tās attieksmes, visa tā kopuma. Un, ja viņš to nerealizē, ja viņš aiziet pelnīt miljonu, tad tas paliek neizdarīts. Savukārt, ja viņš īstenos savas spējas, to, kas viņam ir dots vai nolemts, tad arī citā ziņā ar viņu viss būs kārtībā. Jo pasaule ir taisnīga.
Interesanti, ka šī mana pārliecība ir tieši pretēja citu kolēģu – psihologu, psihoterapeitu uzskatiem. Bet, jo es vairāk dzīvoju, jo ilgāk es strādāju, jo vairāk par to pārliecinos. Pasaule ir taisnīga. Tas nozīmē, ka ikviens saņem to, ko ir pelnījis. Tas attiecas gan uz laimi un bagātību, gan uz nelaimi un nabadzību.
Atgriežoties pie misijas – ja cilvēks dara to, kas viņam jādara, ja viņš ņem vērā visu realitāti, nevis atsevišķas tās daļas, tad viss noteikti būs labi.

Gadās taču arī tā, ka cilvēks zina savu misiju vai sapni, bet viņam trūkst kaut kādu spēju, kas nepieciešamas, vai arī ir kādi sarežģīti apstākļi, piemēram, viņš dzīvo dziļos laukos, kur ir grūti īstenot savas ieceres…
Atkal tu saki: nav apstākļu! Ir apstākļi! Apstākļus cilvēks rada pats. Nav tādu no ārpuses radušos apstākļu. Vienīgie apstākļi, ko mēs neietekmējam, ir tie, kas
ir piedzimšanas brīdī. Ja mēs piedzimstam, tad piedzimstam šeit, Latvijā. Ja piedzimstam tagad, tad ir 2003. gads. To nekādi vairs nevar mainīt. Nevaram mainīt dzimumu. (Kaut arī to tagad jau var – ar dažādām ķirurģiskām operācijām.) Radīt visu pārējo ir cilvēka spēkos. Viņš var radīt apstākļus gan laukos, gan pilsētā. Viņš var iet un mācīties.
Piemēram, es nespēju saprast ubagus uz ielām.
Viņam nav kājas. Viņš sēž, atsedzis savu protēzi, un prasa naudu. Es eju garām un domāju: vecīt, tā kāja taču nav iemesls, kāpēc tu nestrādā. Galva Tev taču ir! Tas ir daudz svarīgāk. Interesanti, ka par galvas trūkumu uz ielas neviens nesūdzas…
Ja cilvēks grib, tad viņš var visu. Pilnīgi visu. Ja grib. Problēma ir tā, ka negrib. Atšķirība ir tā, ka cilvēks saka: “Es gribētu. Es gribētu, lai man būtu labi. Es gribētu, lai man būtu lielāka alga.”

Interesanti, ir pat lingvistiska atšķirība: es gribētu (ja man būtu iespēja gribēt) vai es gribu (te un tagad).
Man šķiet, ka latviešu valodā šis vārds skan tā spēcīgi: es gribu! GRIBU! Tas ir tāds stiprs vārds. Bet “gribētu” jau ir tāds ļengans. Ja cilvēks grib, tad viņš var visu. Atkal atgriežoties pie Dieva – Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Dievs radīja arī šo pasauli. Cilvēks ir līdzīgs Dievam. Tas nozīmē, ka nav nevienas citas būtnes, kas būtu varenāka par cilvēku. Dievs ir visuspēcīgs, un cilvēks ir ne mazāk visuspēcīgs. Ja viņš grib. Bet problēma ir tā, ka cilvēki nezina, ko viņi grib, bet, ja grib, tad kaut ko… ne to. Tāpat arī bieži vien ir nācies saskarties ar situāciju, kad kādam, kurš sūdzas par savu slikto iztikšanu, prasa – bet cik tad tu gribi saņemt? Atbilde visbiežāk ir – es nezinu. Nu un rezultāts ir atbilstošs. Nekas nemainās. Jo nav idejas, nav gribas, nav darbu, nav rezultātu.

Bieži vien cilvēkiem liekas, ka ir iespējams tikai kaut kas viens – vai nu es varu īstenot savus sapņus, vai nopelnīt to miljonu. Abus es dabūt nevaru.
Interesants ir jautājums, vai vienmēr ir nepieciešams miljons. Es domāju, ka nav. Galvenais, kas katram cilvēkam ir nepieciešams – cilvēka cienīga dzīve. Un miljons nenozīmē cilvēka cienīgu dzīvi. Ja izvirza sev mērķi nopelnīt miljonu, tad, protams, ļoti labi, ka ir tāds mērķis. (Vēl labāk, ja izvirza mērķi, līdz kuram datumam nopelnīt miljonu.) Jautājums ir: bet ko pēc tam? Kam man miljons?
Ir labi nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Bet ko nozīmē cilvēka cienīgi dzīves apstākļi? Vai cilvēka cienīgi ir savas dzīves labāko daļu, 8 nomoda stundas, pavadīt kaut kādā telpā, iestādē, darot kaut ko, kas nav patīkams? Strādājot kādam citam, kāda cita bagātnieka labā? Pelnīt viņam naudu un saņemt par to algu? Atdot tam mūža labāko daļu? Un pēc tam dzīvot kādā maziņā
betona būrītī, ēst sintētisku pārtiku no lielveikaliem, atdot savus bērnus audzināšanā svešiem cilvēkiem… Vai tas ir cilvēka cienīgi? Un pēc tam katru vakaru vēl “zombēties” ap televizoru. Te tas miljons jau vairs nav svarīgs.
Daudz svarīgāka ir brīvība. Kad cilvēks ir brīvs, viņš var izvēlēties to, ko viņš grib, un dzīvot tā, kā viņš vēlas. Lai viņš būtu priecīgs un laimīgs un lai viņa bērni būtu laimīgi, un lai arī apkārtējie būtu laimīgi.

Vai nauda dod brīvību vai arī ierobežo?
Iepriekš mēs runājām – ja tev ir vairāk naudas, tu to vari tērēt tā, kā vēlies, nauda it kā dod tev brīvību. Bet ir otrs risks: sevišķi labi tas parādās ar visiem līzingiem, kredītiem utt. Piemēram, mobilais telefons, automašīna, dators, visas labās lietas, virtuves kombains, veļasmašīna utt. – tas viss maksā diezgan lielu naudu. Tu to vari nopirkt. Džilbranam ir labs teiciens: “Komforts sākumā ienāk tavā mājā kā viesis. Tad tas kļūst par pastāvīgo iemītnieku un tad – par kungu.” Respektīvi, tu sāc kalpot pats savam komfortam. Tu esi pieradis pie tāda komforta līmeņa, ka vairs nevari atļauties pelnīt mazāk, jo tad tavs komforta līmenis kļūs zemāks. Un, ja tu par to lielo naudu, ko esi nopelnījis, nopērc komfortu, tad tu līdz ar to burtiski pārdod pats sevi verdzībā savam komfortam. Ja man ir mobilais telefons, man ir jāspēj nopelnīt pietiekami daudz, lai es varētu apmaksāt visas sarunas. Ja man turklāt mājās ir internets ar pastāvīgo pieslēgumu, tad man ir jāpelna pietiekami daudz, lai es to varētu apmaksāt.

Tātad es vairs neesmu brīvs, vairs nevaru atļauties vienu mēnesi pelnīt mazāk.
Jā, tieši tāpat ir ar visiem kredītiem. Ja tu paņem kredītu uz pieciem, desmit vai – vēl vairāk – uz trīsdesmit gadiem, tas nozīmē, ka tu tos visus 30 gadus kaut kādā ziņā jau esi pārdevies verdzībā. Tev būs jāpelna tik daudz, lai varētu to visu nomaksāt. Te nu es nezinu – vai nauda dara brīvu? Vai nedara brīvu? No vienas puses, it kā jā, no otras puses, – nē. Man šķiet, ka tā nav īsta brīvība, tā ir tāda iluzora brīvība.
Bet saprast teicienu “Nauda nenes laimi” pa īstam, man šķiet, var tikai tie, kam nauda ir bijusi. Jo pārējie to ir tikai dzirdējuši, tā nav viņu personiskā pieredze. To pašu jau arī Ezopa lapsa saka par vīnogām – tās ir skābas. Ja cilvēks to ir pieredzējis personiski, tad viņš to var saprast. Nauda nav tā, kas nes laimi. Par to ļoti labi ir rakstījis Zālamans “Zālamanā mācītājā”: es to visu esmu redzējis, bet tas nav tas… Tas nav tas, kas padara cilvēku laimīgu.
Brīvība ir tad, kad ikviens cilvēks var darīt to, kas viņam patīk, tik daudz, cik viņš grib. Darīt sev mīļu darbu un ar to nopelnīt pietiekami daudz, lai dzīvotu cilvēka cienīgos apstākļos un būtu pietiekami laimīgs. Es domāju, tas ir iespējams. Un, ja tā notiktu, tad pasaule būtu daudz foršāka.

Cik lielā mērā garīgās un materiālās vērtības ir savstarpēji saistītas, un cik lielā mērā tās ir pretrunā?
Man šķiet, starp tām nav nekādas pretrunas. Pretruna rodas tajā, kā cilvēki pret tām izturas. Ja runājam eksistenciālos terminos, garīgās un materiālās vērtības ir dažādas cilvēka dzīves esības, klātbūtnes (бытье) izpausmes. Cilvēka dzīvei ir fiziskā, sociālā, psiholoģiskā un garīgā dimensija. Materiālais un garīgais ir dzīves dažādas dimensijas. Tās abas piemīt mūsu dzīvei. Starp tām nav nekādu pretrunu. Pretrunas rodas, kad cilvēks pievēršas vienam, ignorējot otru – pievēršas materiālajam, ignorējot garīgo, vai arī pievēršas garīgajam, ignorējot materiālo. Tas ir no viena grāvja otrā. Es domāju, labus rezultātus nevienā jomā nav iespējams sasniegt, ignorējot otru jomu. Tu nevari sasniegt īsti labus rezultātus materiālajā ziņā, ja tu ignorē garīgo. Varbūt tu arī sasniedz to materiālo mērķi, bet tu esi nelaimīgs. Vai tas ir to vērts? Vai arī otrādi – ja tu mēģini to sasniegt tikai garīgajā dimensijā, kad, piemēram, kaut kādi “garīgie gudrīši” savācas un izlemj: tas ir izcili gudrais, viņš var noskaitīt visu Bībeli vai visu Korānu no galvas. Bet, ja tā reāli paskatās, viņš nevar pats paiet, viņam pienes ēdienu pie gultas, viņš nevar pats nokārtoties – tad ir jautājums: vai tas ir to vērts? Priekš kam? Un vai tas ir cilvēka cienīgi? Drīzāk ir vērts varēt staigāt un priecāties par puķēm un varēt pašam sevi apkopt. Pretruna ir tāda, ka tiek ignorētas kaut kādas realitātes sastāvdaļas. Problēmas ir, kad cilvēki ignorē tādu realitātes sastāvdaļu kā naudu vai kad ignorē tādu realitātes sastāvdaļu kā garīgumu.

Man pagāja diezgan ilgs laiks, līdz sapratu, ka vajadzīga zināma materiālā bāze, lai tiktu pie garīgām vērtībām. Piemēram, ja es gribu lasīt grāmatas, man ir vajadzīga nauda, lai grāmatas nopirktu.
Tāpat tev vajag pietiekami labu veselību un pietiekami labu redzi. To labi parāda divas leģendas par dzenbudisma vēsturi.
Patriarhs Bodhidharma, kas no Indijas uz Ķīnu atnesa budismu, reiz sēdēja un meditēja. Kādā brīdī viņš aizmiga. Viņš bija tik dusmīgs par to, ka nogrieza sev plakstiņus un nosvieda sētmalē, un no tiem izauga tējaskoks. Kopš tā laika mūki meditējot lieto tēju, lai uzturētu možu garu un neaizmigtu. Redzi, aizmigšana ir tīri fizisks fenomens. Tavs ķermenis vienkārši atslēdzas un aizmieg. Bet viņš to ignorēja. Tāpēc, lai kaut kā to uzlabotu, tiek dzerta tēja, kas ķermeni uztur možu.
Otra leģenda ir par to, kā radās visas austrumu cīņas – ušu, kun fu u. c. Bodhiharma redzēja, ka viņa skolnieki, mūki, mieg ciet un nespēj meditēt garās stundas dienā, tāpēc viņš izdomāja dažus vingrinājumus, kas varētu uzturēt viņu ķermeni pienācīgā formā, lai viņi spētu meditēt. Tas pats priekšnosacījums: veselā miesā vesels gars! Tikai tā.
Ja cilvēks apzināti izvēlas to, kā veidot savu dzīvi, ja viņš dara to, kas viņam jādara, ja viņš ņem vērā gan garīgo, gan materiālo, nepievēršot pārāk lielu uzmanību vai arī neignorējot kaut ko – tad viss būs labi. Gan viņš pats būs laimīgs, gan arī pasaule kļūs labāka.