Žurnālistu ētika un atbildība

Šodien man zvanīja kāds žurnālists no laikraksta Diena.

Viņš īsos vārdos pastāstīja situāciju par 16. martā notikušo vārdu apmaiņu un spļaudīšanos un sekojošo “izmeklējošo” žurnālistiku, kas ātri vien noskaidroja “vainīgās” spļāvējas vārdu, nopublicēja un tiražēja to. Vēlāk gan izrādījās ka rakstos minēta nevainīga persona, kas aprakstīto notikumu laikā bija pavisam citur un darīja citas lietas. Tomēr konkrētās personas vārds pa medijiem jau bija izvazāts un samazgas izlietas.

Žurnālists man lūdza, lai es komentēju – kā varētu justies nepatiesi apvainotā persona? Es vaicāju, ko viņš plāno ar manu komentāru darīt. Viņš atbildēja, ka top raksts par mediju atbildību un tā. Prasīju, vai rakstīs arī par citiem gadījumiem, kad tiek pasniegta nepārbaudīta informācija – nē, tāda doma neesot bijusi, tikai par šo meiteni, par šo vienu gadījumu.

Savā atbildē mēģināju žurnālistam paskaidrot, ka, gatavojot šo rakstu, prasot man šādus jautājumus, pēc būtības viņi (žurnālisti) turpina darīt to pašu – izplata dezinformāciju un dara pāri konkrētajai personai. Lai arī tas notiek vislabāko nodomu vārdā, vienalga – žurnālisti raksta par cilvēkiem, neko nevaicājot viņiem pašiem, prasa viedokļus “speciālistiem” par cilvēkiem, kurus speciālisti nav redzējuši, pēc tam publicē tos. Reizēm žurnālisti pat noklusē to, kam ir vajadzīgs komentārs – viņi it kā prasa vispārīgi, bet pēc tam uzraksta “Psihologs X personu Y vērtē sekojoši…” Ej nu pēc tam taisnojies kolēģiem un citiem, ka tā nav bijis un ka to neesi teicis. (Kolēģi gan tic, jo daudziem arī ir gadījies līdzīgi.)

Teicu, ka ar savu rakstu viņš turpina darīt pāri nevainīgai meitenei, rakstīt par viņu to, ko ne viņš, ne es pat nevaram zināt.

Pēc visa šī žurnālists vaicāja – tad, kā saprotu, jūs komentāru nesniegsiet?

Uz to es atbildēju, ka, acīmredzot, viņš nav sapratis to, ko tiecu. Viņš apgalvoja, ka esot sapratis un pakonsultēšoties ar kādu. Tai brīdī sapratu, ka viņš konsultēsies ar kādu vecāku kolēģi, priekšnieku, utml.

Pēc pusstundas portālā Diena.lv atradu rakstu, kuru ir parakstījis Uldis Rācenis. Raksts saucas: Psiholoģe: sirmgalves aizskaršanā nepatiesi apvainotā sieviete cietusi no mediju vardarbības.

Acīmredzot, Uldis Rācenis vienkārši atrada citu psihologu, piezvanīja un dabūja savu rakstu. Diemžēl tas tikai apstiprina manas šaubas par to, ka viņš neko nav sapratis.

2 thoughts on “Žurnālistu ētika un atbildība”

  1. Jūs droši zināt, ka tas žurnālis, kurš Jums zvanīja, bija Uldis Rācenis? ka tik nesanāk tāda pati situācija kā ar spļaujošo meiteni. 🙂
    Bet tiešām interesanti, ka “eksperts” paziņo, kā juties “upuris”, nevis “upurim” pašam tiek dota iespēja izteikties.

    1. Par žurnālista vārdu – visticamāk, bija. Protams, iespējams, ka kļūdos, tāpēc rakstu varbūtības formā.
      Par kolēģes “ekspertes” slēdzienu – pilnīgi pieļauju, ka viņa izteicās arī varbūtības, iespējamības formā, bet žurnālists to visu pārraksta kā notikušu un apstiprinātu faktu.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *