Tag Archives: pāru attiecības

Elle attiecībās

“Elle — tie ir citi cilvēki”.

Tā ir esence Sartra 1944. gadā sarakstītajai lugai “No Exit”.

No exit. Sartrs. Izrādes plakāts Buratino teātrī.
No exit. Sartrs. Izrādes plakāts Buratino teātrī.

Luga ir jaudīga. 2014. gada vasarā Buratino teātris nospēlēja to vairākos atkārtojumos.
Daudz par to domāju — Kā tas notiek, ka citi kļūst par elli?

Pats autors to skaidroja caur mūsu neizbēgamo saistību ar citiem caur vērtējumu:

“Tiek domāts, ka tas, ko es domāju sakot, ka mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem vienmēr ir saindētas, ka tās ir neizbēgami ellišķas attiecības. Tas, ko es patiešām domāju, ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Es domāju, ka ja attiecības ar kādu citu ir sašķiebtas, sabojātas, tad tas otrs cilvēks var būt tikai elle. Kāpēc? Jo…tad, kad mēs domājam par sevi, tad kad cenšamies sevi iepazīt,… mēs izmantojam zināšanas par sevi, kas nāk no citiem cilvēkiem. Mēs vērtējam sevi ar līdzekļiem, kas nāk no citiem cilvēkiem, līdzekļiem, kurus mums ir iedevuši citi. Lai ko es teiktu par sevi, tajā vienmēr būs ienācis kāda cita veikts vērtējums… Bet tas nepavisam nenozīmē, ka mums nevar būt attiecības ar citiem. Tas vienkārši parāda visu citu kapitālo nozīmīgumu ikvienam no mums.”

Protams, vērtējumam ir nozīme un mēs ne vienmēr zinām, no kurienes esam ieguvuši tās vērtības, uz kurām orientējamies ikdienā.

Tomēr ir arī cits līmenis, kā citi kļūst par elli. Es redzu, ka ne jau citi ir elle paši par sevi, bet tās ir manas paša gaidas, manas ilgas. Kā tas darbojas?

Es gaidu no citiem kaut ko, ko nesaņemu. Es gaidu no viņiem to, ka viņi piepildīs manu iekšējo nepilnību, tukšumu. Ka viņi man sniegs laimi, mieru, harmoniju un drošību. Ka kopā ar otru es beidzot būšu piepildīts, pilnīgs, vesels, laimīgs. Bet es to nesaņemu. Un pieviļos. Un mana vilšanās pārvēršas izmisumā, tad dusmās. Es cenšos kautko mainīt. Pierunāt otru, piespiest, izmanipulēt — lai taču viņš man dod to, pēc kā ilgojos. Bet nekā. Frustrācija aug. Es cenšos “mainīt sevi” — pielāgoties, būt saprotošāks, atbalstošāks, uzmanīgāks, rūpīgāks, mīlošāks. Uz kādu brīdi tas palīdz, bet — tieši par tik, cik esmu ieguldījis savas attieksmes uzlabošanā, ir pieaugušas manas gaidas no otra. Un es saku: redzi, cik es esmu labs — nu, novērtē mani, dod man beidzot to, pēc kā es ilgojos! Bet es to atkal nesaņemu. Un manas dusmas, frustrācija izlaužas ārā un vēršas pret otru. Attiecības pārvēršas ellē.
Es varu te arī iestrēgt. Gaidīt un vilties, gaidīt un vilties. Kā Sartra izrādē — trīs cilvēki, kas gaida, un kad nesaņem no viena, dodas pie otra, griežoties elles lokos.
Elle ir citi — bet ne jau viņi pie tā ir vainīgi. Es no citiem gaidu to, ko viņi man nespēj sniegt. Un nespēj — ne jau tādēļ, ka viņi būtu ļauni, savtīgi, iedomīgi, nodevīgi vai egoistiski — nē. Cits man nevar iedot šo piepildījumu PRINCIPĀ. Cits nevar sadziedēt manas dvēseles rētas. Cits nevar piepildīt manu tukšumu. Nevar aizpildīt manu iekšējo badu. Cits to nevar izdarīt. Principā.
Kamēr es to gaidīšu no citiem, tikmēr citi būs elle. Es varu nomainīt vienu partneri pret nākošo, un vēl nākošo — bet nekas nemainīsies. Gaidas — sākotnējs solījums — pirmā vilšanās — mēģinājumi kautko labot — pamatīga vilšanās — dusmas un naids — elle bez izejas.

Kā teica meistars Tolle:

Ja attiecībās piedzīvojat gan “mīlestību”, gan tās pretstatus — uzbrukumus, emocionālu vardabību un tamlīdzīgi — tad, visticamāk, jūs esat sajaucis ego pieķeršanos un pieradumu ar mīlestību. Nevar vienu brīdi mīlēt savu partneri, bet otrā brīdī tam jau uzbrukt. Īstai mīlestībai pretstatu nav. Ja jūsu “mīlestībai” tādi ir, tad tā vairs nav mīlestība bet gan spēcīga ego vajadzība pēc pilnīgākas un dziļākas sava “es” izjūtas, vajadzība, ko uz īsu brīdi spēj apmierināt otrs cilvēks. Šādi ego aizvieto pestīšanu un uz īsu brīdi jūs patiešām jūtaties atpestīts.
Tolle_attiecības
Attiecības neizraisa sāpes un ciešanas.
Attiecības atbrīvo tās sāpes un ciešanas, kas jau ir jūsos.

Bēgt no attiecībām, lai izvairītos no sāpēm arī nav risinājums. Sāpes tik un tā būs. Trīs neizdevušās attiecības trīs gadu laikā vairāk jūs virzīs uz atmošanos nekā trīs gadi, kas pavadīti uz neapdzīvotas salas vai atrodoties ieslēgtam savā istabā. Taču, ja jūs spētu savai vientulībai pievienot intensīvu Tagadni, nekas netraucētu arī jums būt laimīgam.

~ Citāts no grāmatas “Tagadnes spēks”

Bet mēs kļūdaini rādītāju uztveram par avotu. Norādi par iemeslu. Indikatoru par cēloni.
Un kamēr dzīvosim šai kļūdā, tikmēr citi būs elle.

Kāpēc esam attiecībās?

Attiecības ir tēma, par kuru laikam var nebeidzami domāt, pētīt, meklēt atbildes, raudzīt saprast. Šo to jau esmu rakstījis. Pēc šī raksta tapšanas piedzima arī seminārs, kas notiks 9. un 11. jūnijā.
Šodien (17. maijā), skrienot (pus)maratonu, atnāca šī doma. Viņa prasās tikt izvērsta un izlikta vārdos. Īsumā:

Attiecībās esam tāpēc, lai iepazītu sevi.

Var teikt, ka mēs sevi nezinām. Mēs neesam pietiekoši apzināti. Citiem vārdiem sakot — attiecībās mēs iesaistāmies tāpēc, lai iepazītu paši sevi.

Piemēram, skriešana. Man ir kāda ideja par sevi. Ideja, ka es varu noskriet 21 km mazāk kā 2 stundās. Pagaidām tā ir tikai ideja. Bet, lai uzzinātu, vai šī mana ideja ir patiesa, man ir jāiesaistās attiecībās — ar trasi, ceļu, pulksteni, laiku – un tad es uzzinu, vai mana ideja pašam par sevi ir patiesa, vai ne. (Konkrēti šī ideja bija patiesa.)

Tāpat šo var attiecināt uz attiecībām starp cilvēkiem, kas, protams, ir visinteresantākais izpētes lauks.

Es esmu šo to par sevi apzinājies. Man ir dažādas idejas par to, kāds es esmu. Piemēram, es (domāju, ka) esmu gudrs, palīdzošs, uzmanīgs, spējīgs parūpēties par citiem cilvēkiem. Tie ir daži mani aspekti no ļoti daudziem. Daži nosacīti pozitīvi. Tāpat ir nosacīti negatīvie — es esmu slinks, izvairos no atbildības, nepastāvīgs, nepatstāvīgs, nespēju pats tikt galā ar dzīvi, meloju sev un citiem. Arī šie ir tikai daži. Daži, kurus es esmu it kā apzinājies par sevi. Bet kā tas ir — vai tā ir taisnība? Vai mans priekšstats par sevi ir patiess? Vai tā ir tikai ilūzija?

Vienīgais veids, kā to noskaidrot, ir — esot attiecībās.

Piemēram, ja es domāju, ka es esmu palīdzošs, protu palīdzēt, man nav grūti to izdarīt, tad man dzīve piespēlēs (šobrīd izlaižot ezotēriskos aspektus par to, kā tieši tas notiek) tādus cilvēkus, kuriem vajag palīdzību. Mazliet, vidēji, ļoti daudz palīdzības. Un tad es redzu, tieši cik, kā un kam es varu un kam es nevaru palīdzēt, cik palīdzošs es esmu.

Vai arī — es domāju par sevi, ka esmu pieņemošs. Dzīve man piespēlēs situācijas (un cilvēkus), kurus būs ļoti grūti pieņemt. Viņi darīs kaut ko tādu, ka man būs krietni jāpiepūlās īstenot savu ideju par to, ka es esmu tik ļoti pieņemošs. Varbūt izrādīsies, ka nemaz neesmu.

Manuprāt, būtisks aspekts šeit ir tas, ka šis process notiek automātiski un ne-apzināti. Rezultātā sanāk tas, ka mēs sastopam tādus cilvēkus, kuri mums ļoti labi spēj parādīt to, kādi paši esam. Tas ir tas pats, par ko runā psihoterapijā — ka dvēseles spogulis ir otrs cilvēks. Tātad otrs cilvēks atspoguļo manu dvēseli. Protams, es nezinu, ka esmu lūdzis, izvēlējies parādīt man to, kāds es esmu. Es vienkārši redzu otru kaut ko darām, kaut kā reaģējam. Un man tas var nepatikt. Un tad es pats reaģēju uz to, kas man nepatīk. Es sāku stāstīt otram, kā viņam būtu jādara. Un ko viņam būtu jāpārtrauc darīt. Situācijas komisms ir tajā, ka tas ir tā kā mēģināt sarunāt ar spoguli, kādu atspulgu viņam man rādīt. Bet spogulis taču vienkārši rāda to, kas ir! Un, ja man nepatīk tas, ko redzu, tad ne jau spogulis pie tā ir vainīgs! Es pats taču tāds esmu. Vienkārši otrs man to parāda.

Parāda to, ka es esmu labs, palīdzošs, uzmanīgs, jauks, mīļš, gādīgs, rūpīgs, jautrs, sargājošs, atbalstošs, veicinošs, pacietīgs, pieņemošs. Un tāpat parāda arī to, ka es esmu melīgs, skaudīgs, greizsirdīgs, skops, neapzināts, nespējīgs parūpēties par sevi, aizmāršīgs, neuzmanīgs, necienošs, auksts, nejūtīgs un egoistisks.

Tuvās attiecībās var teikt, ka otrs cilvēks ir spogulis apvienojumā ar operāciju lampu un palielināmo stiklu. Ar nolūku, lai visu varētu redzēt ļoti labi.  Un, visbiežāk tas ir abpusēji. Arī es spoguļoju otru tāpat, kā viņš spoguļo mani.

Lai būtu pavisam interesanti, papildus darbojas vēl tāds mehānisms — man patīk redzēt sevi “labu”. Tāpēc es gribu spoguļoties “labi”. Tāpēc šis spogulis man ir svarīgs, būtisks, nozīmīgs. Tai pašā laikā man nepatīk redzēt sevi “ļaunu”. Tāpēc es nemainu pašu spoguli, bet cenšos mainīt bildi. Es komentēju otra cilvēka rīcību, izsaku savas vēlmes, vēlāk izsaku pārmetumus, brūku virsū. Es mēģinu mainīt viņu. Jo to labo taču man gribas, citi tik labi to labo nespoguļo.

Nepieņemot to, ka otrs tikai parāda to, kāds es pats esmu, cenšoties mainīt viņa rīcību, ar laiku attiecības kļūst mokošas abiem. Parādās vēlme izmest, saplēst šo spoguli un atrast kādu, kurš rādītu labāku bildi. Bet šķiet, ka vaina jau nav spogulī… Ja es nemainīšos, tad arī nākošais spogulis rādīs tādu pašu — nepatīkamu bildi.

Morāle: paskaties uz savām attiecībām un tu uzzināsi, kāds esi.

Un, ja interesē seminārs “Apzinies sevi attiecībās“, tad piesakies!