Tag Archives: attiecības

Elle attiecībās

“Elle — tie ir citi cilvēki”.

Tā ir esence Sartra 1944. gadā sarakstītajai lugai “No Exit”.

No exit. Sartrs. Izrādes plakāts Buratino teātrī.
No exit. Sartrs. Izrādes plakāts Buratino teātrī.

Luga ir jaudīga. 2014. gada vasarā Buratino teātris nospēlēja to vairākos atkārtojumos.
Daudz par to domāju — Kā tas notiek, ka citi kļūst par elli?

Pats autors to skaidroja caur mūsu neizbēgamo saistību ar citiem caur vērtējumu:

“Tiek domāts, ka tas, ko es domāju sakot, ka mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem vienmēr ir saindētas, ka tās ir neizbēgami ellišķas attiecības. Tas, ko es patiešām domāju, ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Es domāju, ka ja attiecības ar kādu citu ir sašķiebtas, sabojātas, tad tas otrs cilvēks var būt tikai elle. Kāpēc? Jo…tad, kad mēs domājam par sevi, tad kad cenšamies sevi iepazīt,… mēs izmantojam zināšanas par sevi, kas nāk no citiem cilvēkiem. Mēs vērtējam sevi ar līdzekļiem, kas nāk no citiem cilvēkiem, līdzekļiem, kurus mums ir iedevuši citi. Lai ko es teiktu par sevi, tajā vienmēr būs ienācis kāda cita veikts vērtējums… Bet tas nepavisam nenozīmē, ka mums nevar būt attiecības ar citiem. Tas vienkārši parāda visu citu kapitālo nozīmīgumu ikvienam no mums.”

Protams, vērtējumam ir nozīme un mēs ne vienmēr zinām, no kurienes esam ieguvuši tās vērtības, uz kurām orientējamies ikdienā.

Tomēr ir arī cits līmenis, kā citi kļūst par elli. Es redzu, ka ne jau citi ir elle paši par sevi, bet tās ir manas paša gaidas, manas ilgas. Kā tas darbojas?

Es gaidu no citiem kaut ko, ko nesaņemu. Es gaidu no viņiem to, ka viņi piepildīs manu iekšējo nepilnību, tukšumu. Ka viņi man sniegs laimi, mieru, harmoniju un drošību. Ka kopā ar otru es beidzot būšu piepildīts, pilnīgs, vesels, laimīgs. Bet es to nesaņemu. Un pieviļos. Un mana vilšanās pārvēršas izmisumā, tad dusmās. Es cenšos kautko mainīt. Pierunāt otru, piespiest, izmanipulēt — lai taču viņš man dod to, pēc kā ilgojos. Bet nekā. Frustrācija aug. Es cenšos “mainīt sevi” — pielāgoties, būt saprotošāks, atbalstošāks, uzmanīgāks, rūpīgāks, mīlošāks. Uz kādu brīdi tas palīdz, bet — tieši par tik, cik esmu ieguldījis savas attieksmes uzlabošanā, ir pieaugušas manas gaidas no otra. Un es saku: redzi, cik es esmu labs — nu, novērtē mani, dod man beidzot to, pēc kā es ilgojos! Bet es to atkal nesaņemu. Un manas dusmas, frustrācija izlaužas ārā un vēršas pret otru. Attiecības pārvēršas ellē.
Es varu te arī iestrēgt. Gaidīt un vilties, gaidīt un vilties. Kā Sartra izrādē — trīs cilvēki, kas gaida, un kad nesaņem no viena, dodas pie otra, griežoties elles lokos.
Elle ir citi — bet ne jau viņi pie tā ir vainīgi. Es no citiem gaidu to, ko viņi man nespēj sniegt. Un nespēj — ne jau tādēļ, ka viņi būtu ļauni, savtīgi, iedomīgi, nodevīgi vai egoistiski — nē. Cits man nevar iedot šo piepildījumu PRINCIPĀ. Cits nevar sadziedēt manas dvēseles rētas. Cits nevar piepildīt manu tukšumu. Nevar aizpildīt manu iekšējo badu. Cits to nevar izdarīt. Principā.
Kamēr es to gaidīšu no citiem, tikmēr citi būs elle. Es varu nomainīt vienu partneri pret nākošo, un vēl nākošo — bet nekas nemainīsies. Gaidas — sākotnējs solījums — pirmā vilšanās — mēģinājumi kautko labot — pamatīga vilšanās — dusmas un naids — elle bez izejas.

Kā teica meistars Tolle:

Ja attiecībās piedzīvojat gan “mīlestību”, gan tās pretstatus — uzbrukumus, emocionālu vardabību un tamlīdzīgi — tad, visticamāk, jūs esat sajaucis ego pieķeršanos un pieradumu ar mīlestību. Nevar vienu brīdi mīlēt savu partneri, bet otrā brīdī tam jau uzbrukt. Īstai mīlestībai pretstatu nav. Ja jūsu “mīlestībai” tādi ir, tad tā vairs nav mīlestība bet gan spēcīga ego vajadzība pēc pilnīgākas un dziļākas sava “es” izjūtas, vajadzība, ko uz īsu brīdi spēj apmierināt otrs cilvēks. Šādi ego aizvieto pestīšanu un uz īsu brīdi jūs patiešām jūtaties atpestīts.
Tolle_attiecības
Attiecības neizraisa sāpes un ciešanas.
Attiecības atbrīvo tās sāpes un ciešanas, kas jau ir jūsos.

Bēgt no attiecībām, lai izvairītos no sāpēm arī nav risinājums. Sāpes tik un tā būs. Trīs neizdevušās attiecības trīs gadu laikā vairāk jūs virzīs uz atmošanos nekā trīs gadi, kas pavadīti uz neapdzīvotas salas vai atrodoties ieslēgtam savā istabā. Taču, ja jūs spētu savai vientulībai pievienot intensīvu Tagadni, nekas netraucētu arī jums būt laimīgam.

~ Citāts no grāmatas “Tagadnes spēks”

Bet mēs kļūdaini rādītāju uztveram par avotu. Norādi par iemeslu. Indikatoru par cēloni.
Un kamēr dzīvosim šai kļūdā, tikmēr citi būs elle.

Kāpēc esam attiecībās?

Attiecības ir tēma, par kuru laikam var nebeidzami domāt, pētīt, meklēt atbildes, raudzīt saprast. Šo to jau esmu rakstījis. Pēc šī raksta tapšanas piedzima arī seminārs, kas notiks 9. un 11. jūnijā.
Šodien (17. maijā), skrienot (pus)maratonu, atnāca šī doma. Viņa prasās tikt izvērsta un izlikta vārdos. Īsumā:

Attiecībās esam tāpēc, lai iepazītu sevi.

Var teikt, ka mēs sevi nezinām. Mēs neesam pietiekoši apzināti. Citiem vārdiem sakot — attiecībās mēs iesaistāmies tāpēc, lai iepazītu paši sevi.

Piemēram, skriešana. Man ir kāda ideja par sevi. Ideja, ka es varu noskriet 21 km mazāk kā 2 stundās. Pagaidām tā ir tikai ideja. Bet, lai uzzinātu, vai šī mana ideja ir patiesa, man ir jāiesaistās attiecībās — ar trasi, ceļu, pulksteni, laiku – un tad es uzzinu, vai mana ideja pašam par sevi ir patiesa, vai ne. (Konkrēti šī ideja bija patiesa.)

Tāpat šo var attiecināt uz attiecībām starp cilvēkiem, kas, protams, ir visinteresantākais izpētes lauks.

Es esmu šo to par sevi apzinājies. Man ir dažādas idejas par to, kāds es esmu. Piemēram, es (domāju, ka) esmu gudrs, palīdzošs, uzmanīgs, spējīgs parūpēties par citiem cilvēkiem. Tie ir daži mani aspekti no ļoti daudziem. Daži nosacīti pozitīvi. Tāpat ir nosacīti negatīvie — es esmu slinks, izvairos no atbildības, nepastāvīgs, nepatstāvīgs, nespēju pats tikt galā ar dzīvi, meloju sev un citiem. Arī šie ir tikai daži. Daži, kurus es esmu it kā apzinājies par sevi. Bet kā tas ir — vai tā ir taisnība? Vai mans priekšstats par sevi ir patiess? Vai tā ir tikai ilūzija?

Vienīgais veids, kā to noskaidrot, ir — esot attiecībās.

Piemēram, ja es domāju, ka es esmu palīdzošs, protu palīdzēt, man nav grūti to izdarīt, tad man dzīve piespēlēs (šobrīd izlaižot ezotēriskos aspektus par to, kā tieši tas notiek) tādus cilvēkus, kuriem vajag palīdzību. Mazliet, vidēji, ļoti daudz palīdzības. Un tad es redzu, tieši cik, kā un kam es varu un kam es nevaru palīdzēt, cik palīdzošs es esmu.

Vai arī — es domāju par sevi, ka esmu pieņemošs. Dzīve man piespēlēs situācijas (un cilvēkus), kurus būs ļoti grūti pieņemt. Viņi darīs kaut ko tādu, ka man būs krietni jāpiepūlās īstenot savu ideju par to, ka es esmu tik ļoti pieņemošs. Varbūt izrādīsies, ka nemaz neesmu.

Manuprāt, būtisks aspekts šeit ir tas, ka šis process notiek automātiski un ne-apzināti. Rezultātā sanāk tas, ka mēs sastopam tādus cilvēkus, kuri mums ļoti labi spēj parādīt to, kādi paši esam. Tas ir tas pats, par ko runā psihoterapijā — ka dvēseles spogulis ir otrs cilvēks. Tātad otrs cilvēks atspoguļo manu dvēseli. Protams, es nezinu, ka esmu lūdzis, izvēlējies parādīt man to, kāds es esmu. Es vienkārši redzu otru kaut ko darām, kaut kā reaģējam. Un man tas var nepatikt. Un tad es pats reaģēju uz to, kas man nepatīk. Es sāku stāstīt otram, kā viņam būtu jādara. Un ko viņam būtu jāpārtrauc darīt. Situācijas komisms ir tajā, ka tas ir tā kā mēģināt sarunāt ar spoguli, kādu atspulgu viņam man rādīt. Bet spogulis taču vienkārši rāda to, kas ir! Un, ja man nepatīk tas, ko redzu, tad ne jau spogulis pie tā ir vainīgs! Es pats taču tāds esmu. Vienkārši otrs man to parāda.

Parāda to, ka es esmu labs, palīdzošs, uzmanīgs, jauks, mīļš, gādīgs, rūpīgs, jautrs, sargājošs, atbalstošs, veicinošs, pacietīgs, pieņemošs. Un tāpat parāda arī to, ka es esmu melīgs, skaudīgs, greizsirdīgs, skops, neapzināts, nespējīgs parūpēties par sevi, aizmāršīgs, neuzmanīgs, necienošs, auksts, nejūtīgs un egoistisks.

Tuvās attiecībās var teikt, ka otrs cilvēks ir spogulis apvienojumā ar operāciju lampu un palielināmo stiklu. Ar nolūku, lai visu varētu redzēt ļoti labi.  Un, visbiežāk tas ir abpusēji. Arī es spoguļoju otru tāpat, kā viņš spoguļo mani.

Lai būtu pavisam interesanti, papildus darbojas vēl tāds mehānisms — man patīk redzēt sevi “labu”. Tāpēc es gribu spoguļoties “labi”. Tāpēc šis spogulis man ir svarīgs, būtisks, nozīmīgs. Tai pašā laikā man nepatīk redzēt sevi “ļaunu”. Tāpēc es nemainu pašu spoguli, bet cenšos mainīt bildi. Es komentēju otra cilvēka rīcību, izsaku savas vēlmes, vēlāk izsaku pārmetumus, brūku virsū. Es mēģinu mainīt viņu. Jo to labo taču man gribas, citi tik labi to labo nespoguļo.

Nepieņemot to, ka otrs tikai parāda to, kāds es pats esmu, cenšoties mainīt viņa rīcību, ar laiku attiecības kļūst mokošas abiem. Parādās vēlme izmest, saplēst šo spoguli un atrast kādu, kurš rādītu labāku bildi. Bet šķiet, ka vaina jau nav spogulī… Ja es nemainīšos, tad arī nākošais spogulis rādīs tādu pašu — nepatīkamu bildi.

Morāle: paskaties uz savām attiecībām un tu uzzināsi, kāds esi.

Un, ja interesē seminārs “Apzinies sevi attiecībās“, tad piesakies!

Seminārs: Jūtas profesionālās attiecībās

Semināra informācija PDFā

Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli pārkāpj pāri (R. Blaumanis)
Cilvēki dzīvo ar jūtām – un tajās taisnībai nav nekādas nozīmes (Ē. M. Remarks)

Strādājot ar cilvēkiem – ar klientiem, kolēģiem, priekšniekiem, padotajiem – mēs esam attiecībās un līdz ar to neizbēgami sastopamies ar jūtām – gan pozitīvām, gan, bieži vien, negatīvām. Iespējams, darbā valda priekšstats, ka profesionālim „jāprot tikt galā“, „tikt pāri“ savām jūtām, priekšstats, ka jūtas nedrīkst traucēt darbam, vai – ekstrēmos gadījumos, ka darba pienākumos ietilpst „neko nejust“. Tomēr mēs visi esam cilvēki un tieši jūtas ir tās, kas mūs padara par cilvēkiem.

Ja esat sastapušies ar situāciju, kad darba, profesionālās attiecībās parādās traucējošas jūtas, un — it sevišķi — ja šādas situācijas atkārtojas, iespējams to var skaidrot ar tādu jēdzienu kā “pārnese” (transference), kurš plaši tiek lietots psihoterapijā. Kā to saprast un ko ar to darīt — par to seminārā.

Semināra mērķis: būs iespējams izpētīt un skaidrāk apzināties savas personiskās jūtas, kuras rodas profesionālā situācijā, atrast tām jēgu un pielietojumu. Iepazīt sevi nedaudz dziļāk. Tāpat sniegšu ieskatu vairāk nekā 50 gadu garumā uzkrātajās teorētiskajās atziņās par jūtām profesionālās attiecībās.

Darba metodes: Psihoterapeitiskas, grupas darba (psihoorganiskās analīzes) metodes.

Uz semināru aicināti profesionāļi, kuru darbs ir palīdzēt citiem cilvēkiem – konsultanti, psihologi, sociālie darbinieki, ārsti, juristi, psihoterapeiti, māsas, vecmātes, dūlas, pedagogi, kouči, supervizori.

Semināra vadītājs: psihoterapeits, psihologs Ansis Jurģis Stabingis

Sīkāka informācija par semināru: ansis@psihoterapija.lv, 29213238

  • Datums: 02. jūnijs, 10.00-18.00;
  • Adrese: Mūkusalas iela 25, 2. stāvs, 10. telpa;
  • Dalības maksa: 20,- Ls
  • Reģistrācijas nr.: Baltijas Psihoorganiskās analīzes centrs – 40003697508
  • Norēķinu rekvizīti: LV58HABA0551007807182
  • Pieteikšanās pa tālruni: 27888323

Vietu skaits ierobežots (12 vietas). Vieta tiek garantēta, iemaksājot avansu.

*Semināra pamatā ir psihoorganiskā analīze kā psihoterapijas virziens, kas balstās uz tādu personības attīstības un funkcionēšanas modeli, kurā integrēta ķermenisko, emocionālo, izziņas (kognitīvo) un sociālo procesu mijiedarbība.

Ieva: kā atbalstīt vīrieti krīzē?

Intervija žunrālā Ieva – intervērjusi Agnese Meiere

Pagājušajā numurā rakstījām par to, kā rīkoties, ja esi vienīgā pelnītāja ģimenē – kādas emocijas tevi pārņem un kā ar tām cīnīties un kā risināt radušos situāciju. Šoreiz uz krīzi paskaties no vīrieša, psihoterapeita A. J. Stabinga viedokļa un uzzini, kā viņam palīdzēt brīdī, kad zaudēts darbs.

Nu jau kādu brīdi tavs vīrietis ir bez darba un lielāko daļu sava nu jau brīvā laika pavada mājās. It kā jau tu labi zini, ka viņam nav viegli – kuram gan būtu, zaudējot darbu. Taču vīrietis par savām izjūtām, protams, nerunā – viņš tā nav pieradis. Bet tu nevaicā, kaut mokies pārdomās – varbūt vajadzētu… Ja vajadzētu, tad kā to izdarīt pareizi, lai viņu lieki nesāpinātu vai nesadusmotu. Bet ja nu nevajag vispār? Kā rīkoties šādā situācijā un ko patiesībā vīrietis no tevis gaida?

Vīrieši krīzē vājāki kā sievietes

Ja par to, kā vīrieti krīzē atbalstīt, ir jāpalauza galva, tad tas, ko nevajadzētu darīt, gan ir pilnīgi skaidrs – krīzes situācijā vīrieti nevajag zāģēt. Sak’ es vienīgā pelnītāja, bet tu te guli un neko nedari vai atkal – re, kā Juris dabūja darbu, bet tu jau otro mēnesi pa māju dzīvojies! Pirmkārt, zāģēšana situāciju neuzlabos un tevi uzkurinās vēl vairāk – sāksi gan sevi žēlot, gan vīrietī ieraudzīsi ne vien bezdarbnieku, bet vēl miljons nepilnību, kuras līdz šim tevi pārāk neuztrauca. Otrkārt, zāģēšana vīrieti iedzīs vēl lielākā panikā, depresijā un nespējā rīkoties. Kāpēc tā notiek? Kā skaidro psihoterapeits, bieži vien vīrieši krīzē ir vājāki kā sievietes. Un arī pārmaiņas pārdzīvo daudz smagāk kā mēs, sievietes. Lai kā tev to, iespējams, negribētos atzīt, bet bieži vien vīrietis dzīves grūtības pārdzīvo daudz smagāk kā tu, tikai to nevienam neizrāda. Tu teiksi – kāda tur pārdzīvošana – guļ un caurām dienām pie televizora skatās sporta pārraides. Psihoterapeits skaidro, ka pārdzīvojums var izpausties arī šādi – vīrietis var būt ieslīdzis tik dziļā depresijā, ka viņam nav ne spēka, ne vēlmes piecelties no dīvāna.
Kā stāsta Kārlis (39), pagājušajā rudenī viņš zaudējis darbu, kaut līdz tam strādājis prestižā autoservisā par mehāniķi. «Tagad, kad tikko atkal esmu atradis darbu, varu atzīties, ka tobrīd šķita – ar mani ir cauri. Nu, kas es par vīrieti – sievai vienai jāpelna, jāuztur bērni, kuriem ir neskaitāmas vajadzības… Vasarā vēl vajadzēja maksāt viņiem par nometni un visa atbildība atkal uz sievu. Jutos kā pēdējais draņķis. Bet sievai, loģiski, neko neteicu. Ko tas līdzētu, ja tarkšķētu kā viņas draudzenes? Vajadzēja taču risinājumu, nevis parunāšanos. Kaut ja sieva būtu sākusi sarunu, gan jau būtu izstāstījis, kā jūtos. Man šķita – jau tā viņai tik daudz rūpju, ko es vēl bāzīšos virsū ar savām problēmām,» saka Kārlis. Viņš piebilst, ka tas gan neesot viņam raksturīgi, bet darba zaudēšana atņēmusi jebkuru prieku darboties – neesot gribējies pat rakāties pa dārzu, kas parasti viņam ļoti patīk. «Tā sajūta ir galīgi jocīga – saproti, ka kaut kas jādara, varbūt pat jādara vairāk kā līdz šim, bet spēka nav,» atzīstas vīrietis.
Ko tādā brīdī darīt un kā palīdzēt? Psihoterapeits skaidro – jārunā! Tiesa, ir jārēķinās ar to, ka vīrieši nav pieraduši apspriest savas problēmas un visbiežāk no sarunām izvairās. Tipiska vīrieša rīcība ir nolīšana kaktā (uz dīvāna), klusībā pārdomājot situāciju un cerot, ka drīz vien nāks kāds risinājums. Kāpēc ir tik svarīgi runāt? Galvenokārt tāpēc, ka nav zināms, par ko otrs domā. Vai viņa domas virzās produktīvā virzienā, meklējot iespējamos risinājumus vai destruktīvā – sak’ viss ir cauri, man nekas nesanāk, dzīvei nav jēgas.

Runā ar viņu

Un galvenais – neieslēdzot zāģi… Izrādās, arī saruna ir smalka māksla. Šeit var izveidoties trīs dažādas situācijas.
Ja būsi pārāk maiga, pacietīga un kopā ar viņu gaidīsi risinājumu, vīrietis var sajusties ārkārtīgi omulīgi. Viss taču ir baigi labi, viņai nav pretenziju, es varu turpināt neko nedarīt! Jā, nav vairs tas komforta līmenis, kas bija, bet tāpat ir diezgan ērti. Ir diezgan daudz vīriešu, kas nevēlas neko dot pretī, bet dzīvo kā parazīti – tikai ņemot.
Ja atkal būsi pārāk uzbrūkoša un katru dienu vaicāsi, cik CV viņš ir aizsūtījis, vai virtuves skapītis beidzot ir pielikts un, sasodīts, kad viņš beidzot piekārs to gleznu, kas mētājas stūrī jau gadiem, vīrietis kā gliemezis ierausies savā čaulā. Atkārtosies tas pats dīvāna scenārijs un nespēja pakustināt pat pirkstu, jo vīrieti pārņem pilnīga bezcerība.
Un tad vēl ir trešais variants – saruna, kas vīrietim ļauj atvērties, pastāstīt, kā viņš patiesībā jūtas un saņemt atbalstu. Kā skaidro psihoterapeits, galvenais, ko vīrietis gribētu sajust attiecībās – ka viņu atbalsta. Ka tu tici un uzticies viņam. Ka tici – viņš ir spējīgs atrast darbu, tici, ka viņš atradīs izeju un ka viņš nav neveiksminieks. Un vēl vīrietim ir svarīgi, lai tu nevis uzbāzīgi elso viņam pakausī, gaidot, kad viņš izdarīs simt dažādu darbiņu, bet lai uzticies, ka viņš pats šos darbiņus zina un pats (bez atgādināšanas) ir spējīgs tos paveikt. Un tad, kad viņš ir piekāris gleznu viesistabā, salabojis durvis, kas nevērās ciet vai izsūknējis paklāju, viņam ir vajadzīgs paldies par padarīto. Fakts, ka tu ar pateicību pieņem to, ko vīrietis dara, ceļ viņu spārnos. Pateicība, uzslava un atzinības izteikšana par padarīto ir pats labākais motivators vīrietim darīt vēl vairāk un vēl labāk.
Kāpēc vīrietim nepatīk, ka tu no viņa kaut ko gaidi? Kaut vai tāpēc, ka neviens cilvēks nav spējīgs attaisnot un piepildīt mūsu gaidas. Virtuves skapītis noteikti būs piekārts trīs centimetrus augstāk nekā tu vēlējies un paklāju noteikti taču varēja izsūknēt mazdrusciņ labāk. Tā galu galā pateicības vietā par labi padarītu darbu viņš saņem pārmetumus un vilšanos. Un nākamreiz… Nu, nākamreiz viņš vairs nedara neko, jo tev jau pa prātam tāpat neizdarīs.
Ņem vērā – robeža starp visām trim situācijām ir ārkārtīgi smalka, tāpēc centies to nepārkāpt un nenonākt teritorijā, kurā nemaz nevēlies būt.

Sabrukums vai jaunas iespējas?

Ja vīrietis zaudējis darbu un nu dzīvo mājās, būtu tikai godīgi pārdalīt visus līdzšinējos pienākumus, kas gūla uz taviem pleciem, vai ne? Ir ģimenes, kurās vīrietis pats par to iedomāsies un teiks sievai – man tagad nav darba, bet es tev varu palīdzēt un darīt visu to, kas nepieciešams mājās. Tagad ņemu to visu uz sevi un nodrošināšu, lai laikā, kamēr tu esi vienīgā pelnītāja ģimenē, tev ne par ko citu galva nesāp. Bet ja viņam tas neienāk prātā? Patiesībā šis ir visticamākais un biežākais scenārijs, jo reti kurš vīrietis pats vispār aizdomāsies, ka tu esi pārāk noslogota. Un pat ja viņam tas ir ienācis prātā, vīrietis nesaprot, kā var tev palīdzēt, jo ēst gatavot viņš nemāk un doma vien par to, ka viņš varētu iet virtuvē un kaut ko palīdzēt, viņā rada izbīli. Vienīgais risinājums, kas viņam ir pieņemams – pēc iespējas ātrāk jāatrod darbs. Šim vīrietim šķiet neiespējami pieņemt lomu maiņu un samierināties ar to, ka viņš tagad būs mājsaimnieks, bet sieva pelnītāja.
Un atkal – lai radušos situāciju atrisinātu, ir jārunā. Turklāt no tevis atkarīgs, kā šī saruna norisināsies. Ir svarīgi, kādā pozīcijā šī saruna notiek. Tā var būt kā cīņa vienam pret otru – es visu dienu strādāju, bet ko esi izdarījis tu? Tad vīrietis sajūtas kā neveiksminieks un viņam vēl vairāk nolaižas rokas. Daudz veiksmīgāk saruna noritēs, ja jūs abi kā pāris nostāsieties pret situāciju. Jūs abi kopā konstatējat, ka situācija ir šāda, abi izspriežat, kādas ir iespējas un kā katrs no jums rīkosies. Psihoterapeits gan brīdina, ka risinājumu visticamāk neiegūsiet vienā dienā. Jo – tāpat kā problēmas, arī risinājumi nerodas vienā dienā. Ja iepriekš neesat savā starpā runājuši, iespējams, uzsākt sarunu būs grūti. Savukārt ja sarunas ir bijusi jūsu ikdienas sastāvdaļa, rast risinājumu būs daudz vieglāk. Un tomēr – ir ierasts vai nē, vedini savu vīrieti uz sarunām.
Atceries – no krīzes ir divas izejas. Viena – kad viss sabrūk. Attiecības, cerības… Otra izeja – ja tiek atrasts kaut kas jauns. Jaunas iespējas un jauni pavērsieni attiecībās. Psihoterapeits skaidro, ka daudz vieglāk, protams, ir attiecības aizlaist pa burbuli, jo sarežģītā situācija pati vedina uz šādu risinājumu. Grūtāk ir meklēt un atrast jaunus risinājumus, taču tās ir jaunas iespējas jums abiem.

Jāmainās abiem

Vai gaidi pārmaiņas no vīrieša? Velti! Vispirms tev pašai uz viņu jāpaskatās citām acīm. Pārmaiņas – tas nozīmē, ka tev vīrietī jāierauga kaut kas pavisam cits nekā esi redzējusi līdz šim. Ja parasti esi saskatījusi viņā stiprinieku, tad raugi saskatīt viņā vājumu. Ja vienmēr esi domājusi, ka tavs vīrietis ir stumdāms un grūstāms, centies viņā ieraudzīt spēku. Ja iekšēji mainīsies tu un spēsi citādi paskatīties uz situāciju, jūs atradīsiet izeju. Bet ja tu saka – ar mani viss ir kārtībā, jāmainās viņam, tad attiecības jau tagad diemžēl ir norakstāmas. Psihoterapeits skaidro – ja vēlaties, lai krīze iet secen un jūsu attiecības nevis grimst, bet uzlabojas, jāsāk ar pārmaiņām sevī. Uzdod sev jautājumu– ko es varu darīt citādi, lai situācija mainītos. Einšteins savulaik teica – darīt visu laiku vienu un to pašu un gaidīt citus rezultātus – tā ir plānprātība. Tas nozīmē – ja vienmēr esi vīrieti zāģējusi, tagad sāc viņu novērtēt. Tev jāspēj saskatīt savā vīrietī labais. Jāprot atrast, ko labu viņš izdarījis un par to viņu paslavēt.
Vai krīze ir identifikators attiecību stiprumam vai vājumam? Patiesībā jā. Krīze parāda patiesību – kādas tad īstenībā ir jūsu attiecības. Tā ir arī izturības pārbaude. Ja nopērk mašīnu un ar to brauc tikai pa pilsētu ar ātrumu piecdesmit kilometri stundā, tā nav mašīnas pārbaude. Pārbaude ir tad, ja ziemā brauc pa sniegiem, pa neceļiem… Tikai tad var redzēt, redz, uz ko tā ir spējīga. Attiecībās ir līdzīgi. Sarežģītās situācijās redz, ko attiecības ir vērtas. Labos laikos ir viegli būt labam vīram vai sievai. Pavisam citādi ir, ja apstākļi kļūst sliktāki.
Atceries, ka krīzē gan tev, gan vīrietim nepieciešama uzskatu transformācija, kas nozīmē atkāpties no ierastās problēmu risināšanas un risināt tās savādāk. Nomaini profesiju, kļūsti par uzņēmēju, nomaini dzīvokli! Iespēju ir milzum daudz, galvenais saskati tās. Un tas pats attiecas uz vīrieti – jāmainās arī viņam. Pat tad, ja viņš teicis, ka nemūžam nespers kāju pie plīts, varbūt šī ir īstā reize izmaiņām. Jo elastīgāki būsiet, jo veiksmīgāki!
Sievietes bieži vien pārmet vīriešiem, ka viņi uz visu nospļaujas un nemāk uzņemties atbildību. Psihoterapeits saka – daļēji tas tiešām tā ir. Bet ne jau no ļauna prāta. Vienkārši sievietēm kā ligzdas vijējām jau no dabas ielikta lielāka atbildības izjūta. Tāpat no dabas ielikts tas, ka sieviete redz daudz plašāk un virspusējāk kā vīrietis, bet viņš atkal – šaurāk un dziļāk. Mēs, sievietes uzreiz redzam un izvērtējam dažādus variantus – sak’, ja neizdodas šādi, var pamēģināt vēl tā un vēl šitā. Savukārt vīrietis redz tā – ja viņa izdomātais variants nestrādā, citas izejas nav. Un viņš paliek bezizejā. Šāds skatījums uz pasauli arī parasti rada milzum daudz problēmu. Ja, piemēram, vīrietis bijis galdnieks, pārslēgties uz citu profesiju un darbu viņam ir ārkārtīgi grūti. Savukārt sievietēm tas ir daudz vieglāk – viņas var pārslēgties salīdzinoši ātri un viegli. Vai tas nozīmē, ka vīrietis var palaist garām labu darba piedāvājumu, jo ir ieciklējies uz vienu vienīgu variantu? Jā! Ja viņš meklē, piemēram, galdnieka darbu, bet viņam piedāvā pārdošanas menedžera amatu, viņš no tā var mierīgi atteikties. Viņam pat neienāk prātā, ka viņš var būt menedžeris, jo viņš taču ir galdnieks!
Varbūt šai gadījumā svarīgi, lai tieši sieviete iesaka iespējamos risinājumus? Jā un nē. Jautājums, kā tu to darīsi. Ir labi ieteikt risinājumus, bet ir slikti tos ieteikt pārmetuma formā. Vienīgā izeja atkal ir sarunas – par iespējām, jaunām profesijām un piemērošanos.

Vīrieša laime – sievietē

Vai vīrietis jūtas labi, ja piekritis kļūt par mājsaimnieku? Kaut vai uz laiku… Iespējams, šis risinājums var kļūt apnicīgs, bet psihoterapeits atkal iesaka par to runāt. Jo kā gan citādi noskaidrosi, vai tavs vīrietis ir apmierināts ar esošo kārtību. Turklāt sarunām jākļūst par ikdienas sastāvdaļu, nevis kampaņveidīgu pasākumu. Kā sākt runāt, ja tas nekad nav darīts? Paprasi, kā viņam klājas. «Labi…». Ja atbilde ir šāda, stāsti par sevi. Tikai rēķinies – ja tu ko stāsti vīrietim, viņš to uztvers tā, it kā tu no viņa prasītu padomu un risinājumu. Arī tad, ja vienkārši stāsti, kā tev gājis darbā, vīrietis to dzirdēs kā jautājumu – ko man darīt. Ja viņš cenšas uz šo jautājumu arī atbildēt, uzklausi un pieņem, pat tad, ja situācija jau sen ir atrisināta. Tā sākas māka sarunāties.
Ja sieviete piepildījumu var rast mājsaimniecībā, vai to var arī vīrietis? Jeb vai viņam svarīgāk ir būt medniekam un nest mājās medījumu (naudu)? No vienas puses nest mājās medījumu ir svarīgāk. Tomēr psihoterapeits aicina padomāt par to, kāpēc vīrietim tas ir svarīgi un kāpēc viņš to dara. Biežākais iemesls, kāpēc vīrietis vispār cīnās par medījumu, ir vēlme darīt savu sievieti laimīgu, iegūt viņas pateicību, smaidu, novērtējumu un atzinību. Un ja viņš šo atzinību no tevis iegūs, viņš ar lielāku prieku un enerģiju nesīs mājās vēl lielāku mamutu (naudu). Tici vai nē, bet vīrietim ir ārkārtīgi svarīgi, lai viņa sieviete ir laimīga. Ja sieviete ir laimīga viņa dēļ, tad arī viņš ir laimīgs.
Ja sieviete atzinīgi vērtē vīrieša palīdzību mājās, vai sabiedrības acīs viņš nejūtas neveikli, jo nespēj pelnīt? Kā viņš jūtas, ja ciemos atnāk sievas draudzene un lepni paziņo, ka vīrs viņai uzdāvinājis gredzenu? Psihoterapeits saka – šai brīdī vīrietim svarītākais ir tas, ko par to visu saka viņa sieva. Vai viņa nostājas draudzenes pusē un saka – ai, tev gan foršs vīrs! Vai viņa nostājas vīra pusē un saka – ā, bet manējais toties veselu dienu pieskatīja bērnus. Ja tu esi viņa pusē, vīrietim ir pilnīgi vienalga, ko par viņu saka apkārtējie. Bet ja tu nostājies draudzenes pusē un rūgti novelc – jā, bet manējais gan nekad nav uzdāvinājis pat puķes, vīrietis jūtas briesmīgi.
Varbūt nekad neesi par to aizdomājusies, taču psihoterapeits uzsver – tā iekārtots, ka sievietes laime parasti nāk no ģimenes, bet vīrieša laime – no sievietes. Tas nozīmē – ja vīrietis rūpējas par ģimeni, sieviete jutīsies laimīga un darīs laimīgu vīrieti. Mēs, sievietes, bieži aizmirstam vai nesaprotam, ka vīrieša laime nāk no mums – no tā, kādas mēs esam un kā izturamies pret savu vīrieti. Ja mācēsim atbalstīt savu vīrieti, viņš var izturēt ļoti daudz, viņš var gāzt kalnus. Ja nemācēsim… Nu, tad laikam nekā.