Psihoterapija nav tas, ko jūs domājat!

Daži mīti par psihoterapiju
Runājot ar klientiem par psihoterapiju, bieži parādās vieni un tie paši jautājumi: – kas tad īsti ir psihoterapija, ko dara psihoterapeits, kā psihoterapija notiek? Parasti sarunu biedram ir savas viedoklis, kurš diemžēl bieži balstās uz mītiem. Te esmu mēģinājis dažus no mītiem apkopot un paskaidrot kas, manuprāt, ir psihoterapija.

1. mīts: Psihoterapija ir vajadzīga tikai vājiem cilvēkiem, kas nespēj ar sevi tikt galā paši.
Parasti tā ir – kad dzīvē mums gadās ir kādas grūtības, mēs mēģinām tikt galā ar tām paši un tas kādu laiku izdodas, bet – kad paši netiekam galā – mēs meklējam palīdzību no malas. Bet vai katrs lūgums pēc palīdzības ir vājuma pazīme? Ja es nevaru uznest klavieres uz sesto stāvu, un nolīgstu nesējus, vai tā ir vājuma pazīme? Ja es aprēķiniem izmantoju kalkulatoru vai datoru, vai tā arī ir vājuma pazīme? Ja apsveikuma kartiņā es nesaceru dzejoli pats, bet izvēlos kādu no dzejoļu krājuma, vai tā ir vājuma pazīme? Šķiet, ka ne – palīdzības meklēšana liecina nevis par vājumu, bet par rūpēm par sevi un adekvātu situācijas novērtēšanu: „Šoreiz es pats galā netikšu”. Vēl vairāk – savlaicīga palīdzības lūgšana var būt arī spēka pazīme. Ir taču jābūt pietiekoši stipram lai pateiktu sev un citiem: Es pats šoreiz netieku galā, lūdzu, palīdzi!
Tikt galā pašam vai lūgt palīdzību – bieži tas ir arī naudas un laika jautājums. Bet par to nedaudz vēlāk.

2. mīts: Lūdzu, atrodiet, kas manī ir salūzis, un salabojiet to!
Šis lūgums balstās uzskatā, ka cilvēks ir mehānisms, kura darbību nosaka visu „detaļu” noteikta kustība. Otrs uzskats – kāds no malas var pateikt, kas īsti ar mani nav kārtībā, atrast vainu, salabot salūzušo, un iedarbināt – lai strādā. Diemžēl tik vienkārši nav. Lai arī zinātne jau vairākus gadsimtus mēģina atrast cēloņsakarības cilvēka dzīvē, tomēr ir tālu līdz tam, lai uz visiem jautājumiem būtu zināmas atbildes. Pat auto servisā ir gadījies redzēt ainu – trīs pieredzējuši automehāniķi stāv ap mašīnu un kasa pakaušus – kas īsti ir tas, kā dēļ autiņš neiet? Ja jau auto, kuru radījuši un veidojuši ir cilvēki, kura uzbūve ir pilnībā aprakstīta, kurš pēc konstrukcijas ir neizmērojami vienkāršāks par dzīvu cilvēku, tomēr nav izprotams, tad ko var teikt par cilvēku un viņa psihes un apziņas funkcionēšanu? Kā te ir iespējams kaut ko darīt?
Psihoterapija (arī psihoterapeits) nevar „salabot” cilvēku. Psihoterapeits var palīdzēt cilvēkam pašam palīdzēt izprast grūtības un atrast veidus, kā tās atrisināt. Psihoterapeits var palīdzēt atrast atbildes sevī. Darbojoties kopā, var atrast to, ko dzīvē ir iespējams mainīt, lai tā kļūtu pilnvērtīgāka un laimīgāka.

3. mīts: Man būs jāguļ uz kušetītes un jāstāsta par to, kā bērnībā ienīdu māti.
Tas nebūs nepieciešams. Šis priekšstats iespējams, nāk no Holivudas filmām, vai no kariķēta psihoanalīzes attēlojuma. Te terapija tiek rādīta kā rakņāšanās pagātnē, meklējot kādu labi aizmirstu notikumu, kuru atrodot, automātiski atrisinās visas šodienas aktuālās problēmas.
Būtu jau labi, ja cilvēks būtu iekārtots tik vienkārši, ka viens notikums nosaka visu turpmāko dzīvi. Diemžēl tā nav. Cilvēks ir brīvs un viņš izvēlas, kā izturēties pret to, kas notiek viņa dzīvē – tai skaitā, kā reaģēt uz bērnības notikumiem. Ko domāt, kā justies, ko darīt – to visu cilvēks izvēlas pats. Psihoterapija nav tikai psihoanalīze. Dažādi terapijas virzieni izmanto dažādus ceļus – gan domas, gan jūtas, gan darbību, gan attiecības, gan ķermeni, gan arī pagātnes atmiņas. Pa jebkuru ceļu ejot ir iespējams nonākt līdz būtiskajam un saprast to, kas šobrīd notiek klienta dzīvē, un kā izmainīt to uz labāku.
Runājot par kušetīti – mūsdienās parasti klients ar terapeitu abi sēž viens otram pretī ērtos krēslos.

4. mīts: Psihoterapija ir paredzēta trakajiem – es taču neesmu traks!
Jā, reizēm terapeiti strādā arī ar psihiski slimiem cilvēkiem – tie ir ap 10% no visiem klientiem – lielākā daļa klientu ir psihiski veseli. Viņu nākšanas iemesli ir ļoti ikdienišķi – attiecības, jūtas, domas, problēmas mājās, darbā, pārliecības trūkums, – nekas „traks”. Tomēr, tās ir lietas, kuras nerisinātas var sagādāt lielus kreņķus un grūtības – tiešām, līdz pat slimībai. Psihoterapeits ir tas speciālists, kurš var palīdzēt no tā izvairīties.

5. mīts: Kā terapeits var mani saprast un atrisināt manas problēmas, ja pats nav neko līdzīgu piedzīvojis?
Vai es varu zināt, ko jūt māte, kurai miris dēls, kā tas ir – būt grūtniecei, būt narkomānam, būt gejam? Ja es to nezinu – kā gan es varu palīdzēt?
Līdzīgai pieredzei ir gan plusi, gan mīnusi. Līdzīga pieredze var tuvināt, bet tā var arī traucēt: ja terapeits ir bijis līdzīgā situācijā un atradis izeju, tad viņam var rasties kārdinājums klientam piedāvāt tieši tādu izeju, kuru atradis pats. Bet lai cik līdzīgas, tomēr situācijas nav vienādas – atšķiras kaut vai terapeits un klients kā cilvēki. Risinājums, kurš savulaik ir derējis vienam, var būt pilnīgi nederīgs citam.
Tas, kas drīzāk var palīdzēt klientam, ir nevis terapeita problēmu pieredze, bet problēmu risināšanas pieredze. Bieži ir tā, ka visatšķirīgāko problēmu atrisināšanai nepieciešamās iemaņas ir vienas un tās pašas – novērtēt situāciju un sevi tajā, ieraudzīt iespējas, alternatīvas, vēlmes, un rīkoties. Psihoterapeits var palīdzēt atrast klienta paša unikālo problēmu risināšanas veidu, kurš noderēs arī citās situācijās.

6. mīts: Psihoterapija vilksies mūžību un maksās nenormāli daudz. Un, galu galā, man pašam ar visu būs jātiek galā.
Taisnība ir tas, ka reizēm psihoterapija ir ilga. Taisnība ir tas, ka par psihoterapiju ir jāmaksā. Un taisnība ir arī tas, ka pašam būs jāstrādā. Tomēr šķiet, ka ir jāpaskaidro vairākas lietas:

Par ilgumu: Klienta dzīve tādā veidā, kāda tā ir šobrīd, viņam sagādā grūtības. Lai tiktu vaļā no šīm grūtībām, kaut kas dzīvē ir jāmaina. Bet tas reti notiek vienā acumirklī, īpaši tādēļ, ka cilvēks pats ir mēģinājis kaut ko darīt – diemžēl neveiksmīgi. Esošā attieksme, domas un reaģēšanas veidi ir veidojušies klienta visa mūža ilgumā. Lai izmainītu to, kas tik ilgi būvēts, arī ir vajadzīgs laiks.

Par maksu: Par ko ir jāmaksā terapijā? Par psihoterapeita laiku, kuru viņš pavada kopā ar klientu, nedomājot ne par ko citu. Par psihoterapeita darbu – par viņa pūlēm, cenšoties iedziļināties, izprast, izjust klientu un viņa dzīvi – kāda tā ir. Par psihoterapeita kvalifikāciju – izglītību un pieredzi, kuras viņš lieto klienta labā.
Terapija nav pirmās nepieciešamības palīdzība – tā nav nepieciešama visiem. Tomēr – lai arī par terapiju ir jāmaksā, tomēr rezultāts ilgtermiņā būs lētāks, nekā vairāku gadu garumā pazeminātās darbaspējas, sabojātas attiecības ar tuvajiem, iespējamās fiziskās veselības problēmas, un tā tālāk. Un, visu beidzot, psihoterapija nekad nemaksā vairāk, nekā klients var atļauties.

Par to, ka viss jādara pašam:Taisnība ir tā, ka psihoterapijā katrs dara savu darbu. Terapeits dara savu, un klientam ir jādara savs. Psihoterapeita darbs nevar atcelt vai aizstāt klienta darbu. Psihoterapeitu te var salīdzināt ar treneri, kurš gatavo sportistu sacensībām. Neskatoties uz to, cik daudz dara treneris, tomēr treniņos jāsvīst un arī sacensībās jāpiedalās ir sportistam pašam. Bet beigās uz uzvarētāju pjedestāla arī stāv sportists – nevis treneris.

Kas tad ir psihoterapija?
Viens no psihoterapijas paradoksiem ir tas, ka psihoterapeita mērķis ir kļūt nevajadzīgam. Psihoterapeits izmanto savas iemaņas, zināšanas un pieredzi, lai pavadītu klientu līdz tādai vietai dzīves ceļā, no kuras tālāk klients var doties pats, bez palīdzības no malas. Psihoterapeita mērķis ir palīdzēt klientam attīstīt savu iekšējo spēku – lai tālāk klients var balstīties pats uz sevi.
Psihoterapija ir divu cilvēku tikšanās – kopdarbs. Kas no kopdarba iznāks beigās – tas ir vienlīdz atkarīgs no abiem dalībniekiem. Līdzīgi ir dejā – vienu un to pašu deju Jānis ar Annu dejos citādi, nekā tas pats Jānis to pašu deju ar – ar Ilzi. Vai teātrī – ansamblī mainoties tikai vienam aktierim, tā pati luga iznāk citāda.
Diemžēl tas nozīmē arī to, ka konkrētam terapeitam ar konkrētu klientu terapija var arī neizdoties – lai cik terapeits būtu profesionāls. Teorijas zināšanas, iemaņas, paņēmieni, pieredze var atvieglot sadarbību, bet tomēr tīri cilvēciski attiecības var neizdoties. Profesionāls terapeits to pamanīs jau laicīgi un ieteiks kādu risinājumu – citu iespēju saņemt palīdzību.
Psihoterapeits ir kā spogulis – kurā var ieraudzīt to, kāda dzīve patiesībā ir. Tas nenozīmē, ka psihoterapeits to zina labāk – līdzīgi kā spogulis nezin, kādam ir jāizskatās atspulgam. Spogulis atspoguļo to, kas ir. Lai redzētu savu attēlu, pietiek ar stiklu, kurš pārklāts ar sudraba kārtiņu. Lai redzētu savu dvēseli, ir nepieciešams cits spogulis – dvēseles spogulis – cita dvēsele. Protams, terapeits nav vienīgā dvēsele, kura atspoguļo klienta dvēseli – to pašu dara arī citi cilvēki, kuri ikdienā ir apkārt klientam. Tomēr ar citiem var būt grūtāk saprast sevi, jo katra dvēsele ir dzīva – tā var mainīt, kropļot atspulgu. Tāpēc psihoterapeits pats iet savā psihoterapijā, lai nejauktu lietas, kuras nāk no paša, un kuras – no klienta.
Uzsākot izmaiņas savā dzīvē, ir labi, ja ir uz ko paļauties – kaut kas, kas ir drošs un paliek nemainīgs. Var teikt, ka šis atbalsta punkts klientam brīdī, kad notiek izmaiņas klienta dzīvē, ir psihoterapeits. Atbalsts, kurš ir ārpus klienta, tomēr visu laiku ir blakus un pieejams klientam. Mainīties ir vienkāršāk un vieglāk, ja ir atbalsts.
Psihoterapija nav ārstēšana. Ārsti zina, kas ir slimības, kā tās rodas un kādas darbības jāveic, lai izārstētu pacientu. (skat. 2 mītu). Psihoterapeits to nezin, viņš atbildes uz šiem jautājumiem meklē un atrod kopā ar klientu, jo atbildes katram ir savas. Psihoterapija ir mēģinājums dziļāk izprast klienta dzīvi – to veidu, kā klients ir šajā pasaulē.

Nobeigums
Pavisam noteikti, ja šādu rakstu rakstītu cits terapeits, tas iznāktu citāds. Pavisam noteikti, ja šo rakstu es rakstītu pēc gada, tas arī būtu citāds. Arī tagad, ja pēc šī raksta izlasīšanas jūs apmeklēsiet psihoterapeitu, tur, iespējams, notiks kaut kas pavisam cits. Tāpēc šķiet, ka ne tik svarīgi ir nodefinēt, kas ir psihoterapija, kā zināt to, ka psihoterapija var palīdzēt – kā tā ir palīdzējusi daudziem cilvēkiem līdz šim.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *