Psihoterapija Latvijā

Intervija publicēta žurnālā Biznesa psiholoģija, 2008 gada augusts-septembris

Psihoterapija Latvijā.

Ar psihologu, psihoterapeitu Ansi Jurģi Stabingi sarunājas Līga Šaplaka

Cik sen Latvijā pastāv psihoterapija?
Organizēti un centralizēti no deviņdesmito gadu sākuma. Līdzīgi kā psiholoģija. Pirms tam bija atsevišķi cilvēki, kas darbojās šajā lauciņā, piemēram, Jānis Zālītis strādāja kā hipnologs. Lietuvā psihoterapija bija daudz plašāk attīstīta, nerunājot par to, kas notika Eiropā. Kaut gan arī pirmās Latvijas laikā bija daži Freida sekotāji, kas mēģināja kaut ko darīt. Psihoterapeitu biedrība pirmsākumos saucās citādāk, bet tāda kā mēs to saprotam šodien, psihoterapija Latvijā ir no deviņdesmitajiem gadiem.

Vēl pirms piecpadsmit gadiem Latvijā bija zināmi tikai daži psihoterapijas virzieni, bet šobrīd parādās aizvien jauni. Kā notiek šī jauno virzienu ienākšana apritē?
Tā gluži nav, ka daudz jaunu virzienu ienāktu Latvijā. Būtībā ilgu laiku ir tie daži virzieni, kas jau ir un tikai pāris ir nākuši klāt. Šobrīd tie ir astoņi – Eksistenciālā psihoterapija; Geštaltterapija; Ģimenes terapija; Hipnoterapija; Psiho-organiskā anlīze; Psihoanalītiskā psihoterapija; Psihodinamiskā psihoterapia; Psihodrāma. Vēl mācības noteik Junga analīzē, kas ir jauna Latvijā un Analītiskajā veģeto terapijā. Ir cilvēki, kas uzsākuši mācības šajos virzienos. Tāpat mācības notiek atsevišķās psihoterapijas metodēs – kas nav pilni virzieni,

Kā ir ar kognitīvi biheiviorālo pieeju?
Interesanti, bet šis virziens Latvijā nav pārstāvēts. Neskatoties uz to, ka Latvijas Universitātē tieši šis virziens tiek mācīts psiholoģijas studentiem, bet kā patstāvīgs psihoterapijas virziens tas nav pārstāvēta. Ir dažādi skaidrojumi, kāpēc tā. Esam arī ar kolēģiem par šo diskutējuši. Viens no variantiem ir – virzienu, kurā darboties katrs cilvēks izvēlas atbilstoši savai iekšējai filosofijai. Piemēram, kad pirmo reizi sāku lasīt eskistenciālos darbus, tie mani ļoti uzrunāja, bija saprotami un pat sajūsmināja. Bet, lasot psihoanalītisko literatūtu, domāju – nu šausmas, kā var tik zemiski domāt par cilvēku? Tā ir atbilstība mana personiskajai izpratnei par dzīvi – kāda ir katram cilvēkam, attieksme, līdz ar to var teikt, ka viens virziens cilvēku vairāk atgrūž, bet cits – pievelk. Tagad, pēc daudziem gadiem, es varu iedziļināties analītiskajā literatūrā un sajust, jā tas arī ir interesanti, vērtīgi, tas ir forši. Bet bija daudziem gadiem jāpaiet. Domāju, ka iepazīstoties ar kognitīvi biheiviorālo pieeju, cilvēki, kas ir mācījušies psiholoģiju un ir izgājuši cauri studiju procesam, saprot, ka vajag kaut ko vairāk. Es studentiem augstskolā nesen stāstīju par dažām biheiviorālām tehnikām, un viņi man jautāja: “Un tas ir viss? Bet kur ir meklējami cēloņi, kāda tam visam jēga?” Atbilde ir tāda, ka kognitīvi biheiviorālā pieeja par to neinteresējas – tā ir vairāk fokusēta uz to, kā izmainīt rīcību. Šādus jautājumus uzdod studenti, kuri tik tiko par to uzzinājuši, bet šķiet – jau viņi jūt, ka šajā pieejā kaut kas pietrūkst. Tomēr jāatzīmē, ka šī ir viena no visvairāk pētītajām un zinātniski pamatotajām metodēm, ko izmanto Amerikā.

Kāds šobrīd ir psihoterapijas statuss Latvijā?
Situācija ir diezgan sarežģīta. Likumā noteikta regulējuma, kas ir psihoterapija – tāda vispār nav. Psihoterapija šobrīd kā metode ir minēta divās vietās – ārstu specialitāšu sarakstā (kas nozīmē, ka ārsts var specializēties psihoterapijā) un profesiju klasifikātorā pie sadaļas Dziednieki. Tur ir rakstīts, ka dziednieki palīdz saviem klientiem, izmantojot psihoterapijas metodes.

Vai tas nozīmē, ka par psihoterapeitu šobrīd sevi var nosaukt jebkurš, un juridiski viņam nekādas atbildības nav jāuzņemās?
Jā, tā es šobrīd saprotu mūsu valstī pastāvošos likumus. Tas ir legāls vakums. Ir cilvēki, kuri sevi sauc par psihoterapeitiem, bet es nezinu kur un ko viņi ir mācījušies.

Latvijā ir vairākas biedrības, asociācijas, kā tās savā starpā sadarbojas? Vai pastāv kaut kāda veida hierarhija?
Ir vairākas psihoterapijas organizācijas un attiecības starp tām ir dažādas. Ir vairākas psihoterapeitu organizācijas – biedrības, kurās ir apvienojušies psihoterapeiti, kuri pārstāv vienu noteiktu virzienu – (jau iepriekš minētos – psihodinamisko, psihoanalītisko, psihoorganisko analīzi, geštalta, eksistenciālo, ģimenes, hipnoterapiju, psihodrāmu), Šīs biedrības ir apvienojušās Latvijas Psihoterapeitu Biedrībā. (LPB)
LPB pamatnostādnes ir tādas, ka psihoterapija tā ir neatkarīga, brīva profesija, ar savām prasībām izglītībā, zināšanās, teoriju, metodēm utt. Šo profesiju var apgūt četru gadu laikā ar dažādām pamatizglītībām – ārsta, psihologa, sociālā darbinieka, mācītāja un citām. Cita pamatnostādne ir – eksistē dažādi psihoterapijas virzieni, kuri ir savstarpēji līdzvērtīgi. LPB darbība atbilst Eiropas Psihoterapijas Asociācijas uzskatiem, kam pamatā ir Strasbūras deklarācija, kas paredz, ka psihoterapija ir brīva profesija ar dažādiem virzieniem un dažādām sākotnējām izglītībām.
Ir arī viena organizācija, kuras pamatnostādnes ir atšķirīgas: tā vārdu “psihoterapija” saprot kā sinonīmu vārdam “psihosomatiskā medicīna un psihodinamiskā psihiatrija”, un redz psihoterapiju kā tikai ārstiem pieejamu nodarbošanos. Tāpat viņu uzskati no LPB atšķiras jautājumā par psihoterapijas virzieniem – ja LPB tos redz kā līdzvērtīgus un neatkarīgus, tad ārstu-psihoterapeitu asociācija izdala psihodinamisko virzienu kā galveno un citus – kā metodes, kuras ir pakārtotas psihodinamiskajai psihoterapijai.

Vai arī Eiropā psihoterapeiti ir sadalījušies ārstos psihoterapeitos un neārstos psihoterapeitos?
Katrā valstī tas ir savādāk, viennozīmīgi pateikt ka tas ir tā nevar. Dažās valstīs ir lielāka šķelšanās, citās – mazāka. Bet – piemēram, Eiropas Psihoterapijas Asociācijā (tāpat kā LPB), ir skaidri redzams, ka blakus mierīgi un līdzvērtīgi pie viena galda sēž gan cilvēki ar pamatizglītību medicīnā, gan psiholoģijā vai, teiksim, teoloģijā, sociālajā darbā, utt. Jo ir iespējams fokusēties uz vienojošo – mēs visi esam psihoterapeiti – vai arī uz atšķirīgo – jūs neesat ārsti. Skatoties uz atšķirīgo, tiek veicināta šķelšanās un lieki patērēta daudz enerģijas, kuru būtu iespējams tērēt vērtīgāk. Dažādībai vēl var piebilst, ka Amerikā, piemēram, psihoterapija netiek uzskatīta par profesiju, bet par nodarbošanos, kuru veic ārsti, psihologi, sociālie darbinieki, mācītāji, māsas. Eiropā virzība ir uz to, ka psihoterapija ir profesija.

Vai LPB var ietekmēt, izsekot tam, kurš ir vai nav tiesīgs strādāt par psihoterapeitu?
Par vārdiņu “tiesīgs” – jau iepriekš teicu, ka tas nav noregulēts. LPB ir sabiedriska organizācija, kurā cilvēki ir iestājušies brīvprātīgi kļūstot par tās biedriem. Viņus neviens nav spiedis to darīt. Mūsu ietekme attiecas tikai uz mūsu organizācijas biedriem. Mēs daudzus gadus esam mēģinājuši rakstīt vēstules gan Saemai gan prezidentei, esam bijuši vairākās darba grupās Veselības ministrijā. Esam mēģinājuši šo jautājumu sakārtot, bet vai nu mēs neesam izvēlējušies pareizās metodes, vai arī kādu citu iemeslu dēļ tas nav noticis.
Tomēr, lai nodrošinātu kvalitāti, mēs esam ieviesuši stingru, Eiropas Psihoterapijas Asociācijai atbilstošu kvalitātes sistēmu – sertifikāciju. Mums ir savs ētikas kodekss. Būtu ļoti labi, likumdošana būtu sakārtota (līdzīgi kā kā ar ārstniecību), bet šobrīd tas tā nav. Līdz ar to joprojām ir tā, ka jebkurš sevi var saukt par psihoterapeitu un darīt, kas vien ienāk prātā un viņam par to nekas nebūs.

Ja es kā klients pēc psihoterapeita apmeklējuma jūtos pievilta, apkrāpta vai citādi man ir nodarīts kaitējums, vai es varu vērsties LPB, lūdzot palīdzību?
Ja šis psihoterapeits ir mūsu biedrības biedrs, tad mēs varam kaut ko darīt. Mums ir sava ētikas komisija, ētikas kodekss, tad var skatīties, kas tur ir noticis, izteikt brīdinājumu vai nopietnākā gadījumā izslēgt. Bet diemžēl neko vairāk arī mēs kā biedrība darīt nevaram.

Kas jādara, lai iestātos LPB?
Jāizrāda interese. LPB ir pilntiesīgie biedri un asociētie biedri. Pilntiesīgajiem biedriem ir jābūt psihoterapeitiem. Tas nozīmē, ka viņiem ir augstākā izglītība. Otrkārt, vajadzīga izglītība psihoterapijā, kas ir atsevišķa izglītība pēc augstākās izglītības iegūšanas. Trešā lieta, viņam ir jābūt sava izvēlētā psihoterapijas virziena asociācijā vai biedrībā. Piemēram, cilvēkam ar ģimenes psihoterapeita izglītību ir jābūt ģimenes psihoterapeitu biedrībā vai asociācijā un tad kā šīs asociācijas biedrs viņš var iestāties LPB. Savukārt, ja, piemēram, atbrauktu kāds kognitīvi biheiviorālās terapijas speciālists no Amerikas, Latvijā nav šī virziena biedrības, bet viņš grib iestāties LPB, tad arī tas ir iespējams. Pēc tam ir jāuzraksta iesniegums, jāsamaksā iestāšanās nauda un tuvākajā valdes sēdē šis iesniegums tiks izskatīts. Jāpiebilst, ka līdz šim nav bijis tā, ka mēs kādu nebūtu uzņēmuši.
Lai kļūtu par asociētajiem biedriem, vienīgā prasība ir interese un rakstisks iesniegums. Asociētā biedra stutuss pamatā ir orientēts uz studentiem.

Vai ir kādi virzieni, kas ir pārstāvēti, bet kurus LPB neatzīst, nepieņem uzskata, ka tā nav psihoterapija?
Gan jā, gan nē. Psihoterapijā virziens – tas ir pilna un pabeigta uzskatu sistēma par trīs lietām:
• kā darbojas cilvēks, psihe, personība?
• kādā veidā rodās problēmas, kāpēc kaut kas nedarbojas tā, kā vajag?
• kā to ir iespējams labot.
Jābūt ir šīm trīs lietām. Ja tās ir, tad to var saukt par psihoterapijas virzienu. Šobrīd pasaulē, pēc dažādiem aprēķineim ir kādi 600 psihoterapijas virzieni un rodas arvien jauni. Ir tādi, kas apvienojas un tādi, kas iznīkst ar laiku. Tomēr pamatnostādnēs virzieni ir pavisam daži – psihodinamiskie, kognitīvi biheiviorālie un humānistiskie.
Cita lieta ir psihoterapijas metodes. Tāda ir, piemēram, smilšu terapija. Tas nav virziens pats par sevi, jo tur ir tikai šis trešais aspekts – kā labot problēmas – kādā veidā darbojoties ar figūriņām smilšu kastē var mainīt sliktās lietas uz labajām. Smilšu spēļu terapija nav virziens, jo tai nav savas fundamentālas teorijas par to kā cilvēks funkcionē. Līdzīgi ir ar dažām citām metodēm – kas nav pilntiesīgi virzieni. Ir cilvēki, kuri ir mācījušies kādu noteiktu metodi pat nebūdami psihoterapeiti un viņi to var sekmīgi izmantot savā praksē – psiholoģiskajā konsultēšanā, ārstēšanā vai citur. Tomēr, ja šajā metodē nav apvienotas trīs jau minētās fundamentālās lietas, tad to nevar uzskatīt par atsevišķu virzienu. Pagaidām metodes LPB netiek atsevišķi pārstāvētas – iespējams, ar laiku tas mainīsies.
Protams, notiek diskusija par to, vai kāda noteikta metode ir tikai metode, vai to var uzskatīt par virzienu – tas ir zinātniskas izvērtēšanas darbs. Situācija šajā jomā nav sastingusi, bet ir ļoti dinamiska – jo gan teorijas, gan metodes tiek attīstītas, apvienotas, un transformētas. Līdz ar to rīt var būt pavisam citādi.
Vēl ir daži virzieni, kuri nav pietiekoši formāli organizēti un dažādu iemeslu dēļ vēl nav pievienojušies LPB (piemēram, Junga analīze), bet mūsu durvis ir atvērtas.

Kur klients var uzzināt kādi virzieni Latvijā ir pieejami, kuri psihoterapeiti darbojas katrā virzienā?
LPB ir mājas lapa internetā www.psihoterapija.lv. Tajā ir atrodama pamatinformācija par katru no LPB pārstāvētajiem virzieniem, arī Latvijas Psihoterapeitu Reģistrs – tajā atrodami visi LPB sertificētie psihoterapeiti. Tā lielākā daļa cilvēku uzzina un atrod savu psihoterapeitu.

Ja cilvēks izlemj iet pie psihoterapeita tad, kā izvēlēties, pie kura virziena pārstāvja iet?
Ja cilvēks nezina neko par virzieniem, tad tam arī mierīgi var nepievērst uzmanību, vienkārši izvēlēties kādu un pie tā arī iet. Faktiski var iet pie jebkura, tas svarīgākais ir kā veidojas savstarpējais kontakts, jo virzienam nav tik būtiska nozīme. (dažādi pētījumi parāda, ka no virziena ir atkarīgi vien ~15% rezultāta). Cita iespēja ir – mājas lapā izlasīt kopsavilkumu par katru no virzieniem un tad izvēlēties to, kurš uzrunā, kurš liekas tuvākais pieņemamākais.

Ko pašiem psihoterapeitiem dod psihoterapeitu biedrība?
Nu tā noteikti ir profesionālā vide, kurā ir kolēģi, jo psihoterapija ir ļoti vientuļa profesija. Psihoterapeits tiekās ar savu klientu vienatnē, viņš ir ļoti dziļi iekšā klienta pasaulē, personībā,, dzīvē – dziļāk, reizēm jebkurš cits cilvēks. Psihoterapeits nedēļas laikā redz kādus 20 tādus cilvēkus un ir ļoti dziļi ar katru cilvēku kopā. Tajā pašā laikā viņš nevienam, neko nevar stāstīt, jo ir jāievēro konfidencialitāte. Viņš dzīvo ar tiem visiem noslēpumiem un pārdzīvojumiem viens pats. Ja ir kolēģi, tad vismaz ir vēl citi cilvēki, kuri arī dzīvo ar to pašu, līdzīgi strādā, kuri ir līdzīgā situācijā. Tas nenozīmē, ka var anonīmi klačoties par klienta problēmām, bet svarīgi ir, ka ir cilvēki kuri saprot, kā tas ir. Tas ir tas kolēģu atbalsts – gan emocionālais, gan profesionāls.. Par profesionālo atbalstu – tās ir zināšanas, diskusija par dažādām pieejām, izpratnēm. Protams, ka ne maznozīmīga ir sertifikācija. Tā, ko piedāvā LPB biedrības ietvaros kā arī Eiropas PB sertifikāti.

Vai tas nozīmē, ka ar šo sertifikātu es jebkur Eiropā varu atvērt privātpraksi?
Gandrīz tā. Tomēr jāatzīst, ka arī Eiropā lielākajā daļā valstu jautājums par psihoterapiju nav noregulēts. Eiropas psihoterapeitu sertifikāts šīs durvis plašāk paver vaļā, šo ceļu atvieglo, bet tas nenozīmē, ka tā automātiski ir zaļā karte. Teikt, ka viennozīmīgi ar Eiropas sertifikātu var braukt strādāt uz Eiropu, būtu pārspīlēti.

Ko vēl saviem biedriem dod PB?
Mēs uzstādam izglītības prasības, kas – caur sertifikāciju – dod zināmu kvalitātes zīmi. Ja šis cilvēks ir LPB sertificēts, tad zināmā mērā var teikt, ka viņa izglītības kvalitāte atbilst mūsu izvirzītiem standartiem. Vēl mēs rīkojam seminārus, konferences. Piemēram, pavisam drīz, novembrī būs Eiropas psihoterapijas asociācijas valdes sēde, kas notiks Rīgā. Te būs ļoti daudz psihoterapeiti no visas Eiropas. Un mēs no savas puses vēl organizēsim publiskas lekcijas interesentiem, cilvēkiem – ne profesionāļiem par dažādiem psihoterapeitiskiem jautājumiem.

Ārsti ārstē ar psihoterapiju, bet ko dara ne ārsti?
Diemžēl Latviešu valodā nav šāda dabības vārda. Angliski tiek lietots vārds treatment, kura nozīme ir plaša. Latviski saka – sniedz psihoterapeitsiku palīdzību, kas ir kas cits kā psiholoģiska konsultēšana. Tā nav ārstēšana, jo ne vienmēr cilvēki ir slimi.

Bet nāk taču arī slimi?
Jā nāk. Šajā gadījumā tā ir spēlēšanās ar vārdiem. LPB uzskats ir, ka mēs nenodarbojamies ar ārstēšanu. Tā ir atšķirība attieksmē. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka ārsts ir varas pozīcijā, pie viņa atnāk slimnieks, kurš nezina, kas viņam kaiš, tad ārsts apskatās un saka; skaidrs, tev ir tas un tas, jādara tas un tas. Ārsts zina, kas kaiš, kā tas saucas un kā tas ir jāārstē, un tā ir ārstēšana. Ārsts ir aktīvs, slimnieks – pasīvs. Bet psihoterapijā ir savādāk. Psihoterapeits neieņem šo varas pozīciju. Psihoterapeits ne vienmēr zina, kas cilvēkam kaiš. Psihoterapeits kopā ar klientu skatās, pēta, un kopā ar klietnu atrod to risinājumu, kas klientam ir labākais – vai arī – palīdz klientam pašam atrast šo risinājumu. Tā ir pavisam cita veida pieeja, cita veida attieksme.

Vai būtu iespējams, ka šie divi lielie virzieni tomēr apvienotos un akceptētu viens otru?
Es negribētu piekrist, ka šo ssauc par “lieliem virzieniem” – drīzāk tās ir dažādas attieksmes. Kaut kādā ziņā šī pieņemšana jau notiek. Psihoterapeitu biedrībā, Eiropas psihoterapijas asociācijā ir pietiekoši daudz ārstu. Aptuveni kāda trešā daļa no biedriem. Cilvēki, kuri paši būdami ārsti saka, ka ārstēšana ir kaut kas pavisam cits nekā psihoterapija. Un, koncentrējoties uz līdzīgo, notiek apvienošanās un akceptēšana. Tomēr, ja koncentrējas uz atšķirīgo – tad apvienošanās un akceptēšana ir gandrīz neiespējama. Protams, vēl šeit būtisku lomu spēlē cīņa par varu – kam būs teikšana. Diemžēl.

Cik Latvijas sabiedrība ir gatava psihoterapijai?
Aizvien vairāk nāk, aizvien nopietnāk izturas. Ir arī klienti, kuri pēc vairākām sesijām stāsta, ka sākumā nākuši ar lielu neticību, bet pēc laika sapratuši, ka psihoterapija, tas ir nopietni, tas darbojas un palīdz.

Cik psihoterapeiti ir Latvijā?
Mūsu biedrībā ir nedaudz pāri simtam. Varētu būt, ka vēl kādi 50 cilvēki ir tādi, kas sertificējušies, nav biedrībā. Aptuveni kādi 100 cilvēki ir dažāda līmeņa mācībās. Un vēl kādi 70, kas ir ārsti-psihoterapeiti. Bet neskatoties uz to Latvijā vēl arvien ir krietni mazāk psihoterapeitu nekā vidēji Eiropā.

Vai reālais pieprasījums pēc psihoterapeitiem Latvijā arī liecina, ka varētu būt vairāk speciālistu?
Jā. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri savas psiholoģiskās problēmas risina pie ģimenes ārstiem. Ir ļoti daudz cilvēku, kuris savas problēmas vispār nekur nerisina, vai arī risina ar alkoholu, narkotikām vai tamlīdzīgi. Tāpēc var teikt, ka reālā vajadzība pēc psiholoģiska rakstura palīdzības ir liela.

Psihoterapija tomēr ir tāda palīdzība, kas dēļ dārdzības nav pieejama jebkuram. Vai tuvākajā nākotnē to varētu apmaksāt apdrošinātāji?
Par apdrošinātājiem runājot – Eiropa tā notiek. Neizbēgami arī pie mums tas tā būs. Bet ir otra puse, ka tie, kuriem psihoterapija būtu visvairāk nepieciešama, visbiežāk nav apdrošināti un vienalga netiek pie šī pakalpojuma.
Vēl – vienmēr pastāv iespēja atrast arī lētākus variantus – kaut vai psihoterapijas studentus vai līdzīga veida palīdzību – psiholoģisko konsultēšanu. Vajag tikai vēlēties un meklēt!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *