Ģimene – de jure un de facto

Pirms divdesmit gadiem bieži tika locīti vārdi de-jure un de-facto. Toreiz tie attiecās uz Latvijas valstisko statusu, kurš piedzīvoja ļoti straujas izmaiņas. Šodien es gribu runāt par ģimeni — par ģimenes jēdzienu, izmantojot tieši šīs — de-jure un de-facto kategorijas.
De-facto ir faktiskā situācija, esošā lietu kārtība — tāda, kāda tā pastāv dabā, kādu to var novērot “neatkarīgs vērotājs”. De-jure — tas ir esošo lietu apraksts juridiskā valodā, realitātei atbilstošs likumisks regulējums. Regulējumu veido cilvēki — likumdevēji. Tas vienmēr seko realitātei ar zināmu nobīdi. Ideālā pasaulē de-jure tiek veidots atbilstoši de-facto. Tas, ko gribu ar šo rakstu parādīt, ir milzīgās atšķirības, kuras šobrīd Latvijā ir starp abiem. Turklāt atšķirības tikai palielinās, bet atspoguļojumu realitātē — dokumentos, programmās — tas negūst. Es neesmu drošs, ka politiķi un ierēdņi un citi šajos procesos iesaistītie apzinās, cik milzīga ir šī atšķirība. Ir aizdomas, ka ne. Pat vairāk — lasot valsts galveno ģimenes politikas dokumentu[1] rodas pārliecība, ka šādas izpratnes nav, kas daļēji jau ir norādīts[2].

Nupat ir sācies mācību gads. Daudzajās skolās kopā sanāk ne tikai bērni, bet notiek arī tā saucamās vecāku sapulces. Rakstu “tā saucamās”, jo sen jau nav tā, ka šajās sanāksmēs katru bērnu pārstāv viens vai abi vecāki — kādam nāk tante, kādam — vecākā māsa, vai vēl kāda cita persona. Iemesls ir ne tikai vecāki, kas devušies peļņā uz ārzemēm, atstājot bērnu kādu uzticamu cilvēku apgādībā. Pat, ja vecāki nav aizbraukuši no valsts, konkrētās ģimenes situācija var būt ļoti dažādas.

Vienkāršākais piemērs — otrās laulības. Vīrs un sieva, katram ir viens bērns pūrā, abi satikušies, apprecējušies un ir viens kopējs bērns. Cik bērnu ir šajā “ģimenē”? Viens? Trīs? Kā  tad būtu pareizāk skaitīt šos trīs bērnus uz četriem vecākiem?

Nedaudz sarežģot šo pašu piemēru — viens no abiem vēl nav oficiāli izšķīris savu laulību, bet reāli dzīvo kopā ar citu cilvēku. Ja tagad piedzimst kopējs bērns, tad atkal jautājums — kas ir uzskatāms par ģimeni? Veselais saprāts diktē priekšā, ka pieaugušie ar bērniem, kuri dzīvo kopā, arī ir ģimene, bet LV likumdošana uzskata citādi. Ja sieva nav juridiski izšķīrusies no sava vīra, bet dzemdē bērnu no cita vīrieša, tad saskaņā ar LV likumdošanu, par bērna likumīgo tēvu tiek uzskatīts sievietes laulātais vīrs (paternitātes pieņēmums)[3]. Dzimtsarakstu nodaļas darbinieki stāsta par gadījumiem, kad bērnu ierodas reģistrēt visi trīs, ar vienotu viedokli, par to, kurš vīrietis ir tēvs, un kurš nav. Diemžēl darbinieki ir bezspēcīgi, jo likums zina labāk. Bērna dzimšanas apliecībā kā tēvs tiek ierakstīts laulātais. Pilnīga de-jure uzvara pār de-facto. Ierēdņi gavilē, cilvēki tiesājas par realitātes atzīšanu par realitāti.

Vēl vairāk sarežģot situāciju — piemēram, vīrietis laika gaitā ir dzīvojis laulībā vai nereģistrētā kopdzīvē ar vairākām sievietēm, un viņam kopā ar katru ir viens vai vairāki bērni (piemēram, prezidents A. Bērziņš, kuram ir 3 (vai 5?) bērni[4]) — kas ir tas, ko šādās situācijās uzskatīt par “ģimeni”? Tikai pēdējo — aktuālo laulību?

Vēl cita situācija — Saeimas deputāts Imants Parādnieks, kurš dzīvo ar divām sievietēm (sievām) un kuram ir kopīgi bērni gan ar vienu, gan otru[5]. Kas šeit ir ģimene? Vai Imantam ir viena vai divas ģimenes? Šis ir retais piemērs, kurš zināms publiski, bet, protams, ir milzums līdzīgu situāciju, par kurām žurnāli neraksta.

Iespējams, turpinot šādā garā, mēs pamazām varam sākt runāt ne vairs par bērniem, kuri pieder vienam vecāku pārim, bet par “kopienas” bērniem — kā tas ir dažās t. s. pirmatnējās ciltīs — bērni ir ciema/kopienas bērni, par tiem atbildība ciema pieaugušajiem iedzīvotājiem ir kopēja, audzināšana — arī kopēja. Viens vecāks pabaro, otrs apģērbj, trešais — māca lasīt, ceturtais — medīt. Ģimenes jēdziens šādās kopienās ir pazudis. Tas varbūt šķiet pārspīlēti šajā rakstā, bet, godīgi sakot, dažos Latvijas ciemos situācija nav īpaši atšķirīga.

Ejot vēl tālāk, varam runāt par tām sarežģītajām ģimenes situācijām, kuras parādās, pateicoties medicīnas tehnoloģiju attīstībai. Dažādi reproduktīvie risinājumi, piemēram, mākslīgā apaugļošana, surogātmātes. Gadījumi, kad viena sieviete iznēsā citas sievietes apaugļotu olšūnu. Gadījumi, kad viena sieviete iznēsā bērnu citai sievietei, kurai kaut kādu iemeslu dēļ nevar būt savu bērnu. Daļu jautājumu par to, kas ir un kas nav ģimene, risina medicīniskās ētikas speciālisti, tomēr likumdošana arī šeit krietni iepaliek.

Paskatoties vēl uz citiem piemēriem no dzīves, ir jārunā arī par homoseksuāliem pāriem. Divām kopā dzīvojošām sievietēm tehniski nav nekādu ierobežojumu palikt stāvoklī (vienai vai abām), iznēsāt, piedzemdēt un audzināt kopīgu bērnu un tas arī notiek. Juridiski vienu ir iespējams noformēt kā māti, kamēr otra bērnam būs pilnīgi nekas. Protams, diviem vīriešiem šī iespējas realizācija ir krietni sarežģītāka, bet arī tā nav neiespējama. Es runāju par realitāti, ne likumiem.

Pieliekot klāt sausos Latvijas statistikas faktus, kas parāda, ka jau ilgus gadus puse no noslēgtajām laulībām tiek šķirtas[6] un vienlaikus gandrīz puse no bērniem Latvijā dzimst ārpus legāli noslēgtām laulībām[7], ir pilnīgi skaidrs, ka esošie likumi attiecas uz mazākumu. Citiem vārdiem sakot — tā saucamās “normālās” ģimenes jau ir mazākums. Esi sveicināts, de-facto!

Ko darīt?

Ģimenes veidošanās pamatā ir emocionāli, vēsturiski, reliģiski, tradicionāli, ekonomiski apsvērumi.  Tos visus ielikt juridiskā/legālā sistēmā ir droši vien neiespējami pēc būtības. Tomēr, manuprāt, ir jāmeklē pilnīgi jauni risinājumi, kas aprakstītu un atspoguļotu realitāti — to daudzveidīgo realitāti, kas ir sastopama tepat blakus un par kuru bieži pat nenojaušam. Kas aizsargātu bērnus, par kuriem rūpējas atbildīgi pieaugušie, kas neierobežotu, bet atbalstītu bērnu un pieaugušo attiecības, kas ļautu par ģimeni saukt to, ko par ģimeni uzskata cilvēki, nevis juristi.

Jaunajam risinājumam ir jābūt balstītam uz diviem pamatprincipiem:

1. Bērniem ir tiesības zināt savus bioloģiskos vecākus. (Jo, slēpjot šo informāciju, tiek nodarīts lielāks posts un pieļauti lielāki riski, kā šķietamais labums[8]).

2. Bērnam ir nepieciešami pieaugušie, kuri par viņu rūpējas un kuri uzņemas par viņu atbildību. Vissvarīgākais kritērijs šiem pieaugušajiem ir atbildība, empātija, spēja rūpēties, būt laimīgiem. Pieaugušo skaits, dzimums, savstarpējās legālās/radniecības attiecības bērnam ir pilnīgi nebūtiskas. Emocionālās rūpes ir svarīgākas par materiālām rūpēm. Likumdošanā ir jānostiprina bērnu attiecības ar šiem pieaugušajiem.

Es saprotu, ka uzdevums nav viegls, un droši vien paies vairāki gadi, kamēr kaut kas mainīsies uz pozitīvo pusi. Iespējams, ne velti Ģimenes valsts pamatnostādnes ir plānotas līdz 2017. gadam. Tajā laikā, laicīgi sākot, ir iespējams izveidot jaunus dokumentus, kuri būtu daudz tuvāki tai realitātei, kurā dzīvojam.


[1] Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011.–2017.gadam: http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3583

[2]  Linda Austere, “Pareizā sabiedrības pamatšūniņa” http://www.politika.lv/temas/politikas_kvalitate/pareiza_sabiedribas_pamatsunina/

[3] Jaundzimušu bērnu reģistrācijahttp://www.tm.gov.lv/lv/noderigi/berna_registracija.html

[4] http://www.pietiek.com/raksti/prezidenta_berzina_bernus_skaitis_vid

[5] http://www.pietiek.com/raksti/ko_paradnieks_sastastija,_apsolija_un_paludza_viltus_slucim_pilna_sarakste un http://paradnieks.lv/2011/05/06/una-altruistiskais-egoists/

[6] http://twitter.com/Ansis_Stabingis/status/111825662377078784

[7] http://twitter.com/Ansis_Stabingis/status/111825910474358784

[8] http://www.tv3.lv/forum/viewtopic.php?pid=8748

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *