Dažas atziņas par dzīvi

Kādā Nīla Donalda Volša (Neale Donnald Walsh) seminārā dzirdēju šos 15 punktus, atziņas par dzīvi. Attieksmes, kuras parasti, vairumam no mums (vismaz man) ir pretējas šeit rakstītam. Atziņām var piekrist vai nepiekrist, bet, pat tikai padomājot par tām, pilnīgi iespējams, atvērsies jauna perspektīva un dzīve parādīsies citādāka, nekā tā ir šobrīd. Pilnīgi iespējams, ka tā būs vieglāka, priecīgāka ar mazāk kreņķiem un gruzonu. Un tas jau ir labi.

1. Nāve neeksistē.

Tas, kas ir, tā ir tikai transformācija, pāreja no viena veida uz citu.

2. Nešaubies, lietas atrisināsies.

Iespējams, ne tajā veidā, kuru esi iedomājusies, vai tā, kā vēlētos, bet atrisinājums būs. Vienmēr ir bijis un būs arī šoreiz.

3. Neviens nedara neko, kas nebūtu atbilstošs viņa pasaules uzskatam.

Mēs katrs redzam pasauli pa savam. Mums katram ir savs pasaules uzskats. Un – mūsu katra darbības atbilst mūsu katra pasaules uzskatam. Es nevaru zināt par citu, kā viņam būtu jādara, jo es nezinu viņa pasaules uzskatu.

4. Neviens nedara neko, ko nevēlas darīt.

Piespiest nevienu nav iespējams. Ja cilvēks ko dara, tad viņš to vēlas.

5. Nevienam nevajag tavu palīdzību un tev nevajag palīdzību ne no viena.

Tas nenozīmē, ka cilvēki nevar izmantot viens otra palīdzību – var. Bet ne vienmēr to vajag. Ja palīdzība nav pieejama, parasti cilvēki tiek galā paši.

6. Neviens tev neko nav parādā un tu nevienam neko neesi parādā.

Jo – cilvēki dara lietas tādēļ, ka vēlas to darīt, nevis tādēļ, ka viņiem tas būtu jādara. Tai skaitā atdod (vai neatdod) parādus. Ja tu izvēlies atdot savu parādu, tad tā ir izvēle – tieši brīdī, kad to izvēlies, un ne tādēļ, ka biji parādā.

7. Nekas nav svarīgi.

Nozīmi, svarīgumu piešķiram tikai mēs paši. Lietām – pašām par sevi – svarīguma nav. Dzīves jēga ir izvēlēties to, kas ir svarīgi. Bet dzīvei pašai – nekas nav svarīgi.

8. Tev nekas nav jādara.

Jo nekas nav svarīgi, un tu esi brīvs izvēlēties to, ko darīsi. Rīcībām un izvēlēm ir sekas, protams, bet vienalga – tās nepieprasa lai tu kaut ko darītu. Vai nedarītu.

9. Ir pietiekoši.

Dzīvot, izejot no pretējā – “man trūkst” – ir nebrīvi, grūti, sarežģīti. Nepietiek naudas, mīlestības, laika, gudrības, kontaktu, cilvēku, laimes. Kad tu sapratīsi, ka ir pietiekoši, tad kļūsi brīvs.

10. Dzīve nav tas, kas tā nav.

Dzīve nav pārbaudījums, tā nav skola. Dzīvē – dzīvei nav nekas jāiemācās vai jānopelna, vai jāpierāda. Viss, kas tev ir nepieciešams, tev ir jau iedots. Bērnam nav jāmāca mīlēt vai smieties – viņiem tas viss jau ir dots. Izgāzties nav iespējams. Tu vienkārši realizē to, kas tu esi. Tas arī viss.

11. Padomā, pirms runā.

Pirms ko saki, pavaicā sev, vai tā ir patiesība? Vai tas ir palīdzoši? Vai tas ir iedvesmojoši? Vai tas ir nepieciešami? Vai tas ir jauki? Ja kaut viena atbilde ir “nē” – varbūt labāk ir paklusēt?

12. Joki par citu cilvēku vājībām, dīvainībām, pārkāpumiem nav smieklīgi.

Tie ievaino to, uz kuru tie vērsti. Padomā arī, pirms joko.

13. Nepūt no mušas ziloni.

Lietas ir tādas, kādas tās ir. Nekas nav tik slikti, kā izskatās.

14. Nav nepieciešamības labot visas lietas apkārtnē, kuras nav kārtībā – pat tad, ja tu vari to izdarīt. 

Atbrīvojies. Dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem! Tavs ceļš ne obligāti ir labāks ceļš. Tas vienkārši ir cits ceļš.

15. Dzīve ir paredzēta laimīga un nāve – līksma. 

 

5 thoughts on “Dažas atziņas par dzīvi”

  1. Atziņas labas, tikai šķiet jocīgi, ka vismaz trešdaļa no tām rakstītas teikumos ar 3-4 nolieguma vārdiem “neviens nedara neko…”, piemēram. Manuprāt, šādi ir grūti uztvert pozitīvo domu.

  2. Šīs atziņas izteiksmīgi raksturo mūsu laikmetu un autoru. Dažas mācību grāmatās atrodamas domas pievienošu.

    1. “Nāve neeksistē. Tas, kas ir, tā ir tikai transformācija, pāreja no viena veida uz citu.”

    Protams, ka nāve tādā nozīmē, kā matērijā ieliktās informācijas izdzēšana, eksistē. Šis izteikums ieraugāms kā ‘māksliniecisks pārspīlējums’. Bet šajā izteikumā var ieraudzīt arī domu, kuru autors varbūt arī gribējis pateikt: daudzās mūsu novērotās pašorganizējošās sistēmās, kurās notiek informācijas dzēšana (tiek izmainīta vai nojaukta fizikālā struktūra, kurā informācija ierakstīta), tajās palikušā informācija (vai enerģija) tiek izmantota nākošās, sarežģītākas struktūras veidošanai. Piemēram, augi un dzīvnieki, kurus mēs apēdam. Vai arī cilvēki, kad nomirst, aiz sevis atstāj informāciju, kura tiek izmantota nākošās, (bieži) sarežģītākas struktūras veidošanai. Bet tas tā nav vienmēr, piemēram, civilizāciju bojāeja, vai, vispārīgāk, visi tie notikumi, kuros pašorganizētās sistēmās ierakstītās informācijas lielākajos strutūras elementos ierakstītā daļa iet bojā, bet paliek tikai sastāvdaļās (atomos, molekulās, fizikālajos procesos) ierakstītā info. Vairāk par to: Robert U. Ayres, Information, Entropy and Progress.

    Vispārīgi var teikt, ka pašlaik mēs novērojam, ka uz Zemes, pateicoties no Saules saņemtai enerģijai un gadījuma notikumiem pašorganizējošās sistēmās, jaunradītā informācija nepārtraukti tiek daļēji, dažās vietās dzēsta, bet citās vietās – radīta no jauna, izmantojot iepriekšējos procesos uzkrāto. Uz mūsu planētas notiekošo raksturo divi globāli procesi: 1) vispārēja entropijas palielināšanās sistēmā ‘Saule-Zeme-apkārtējā vide’. 2) vispārēja informācijas jaunrade un uzkrāšana (un komplicētības palielināšanās) pašorganizējošās sistēmās (self-organizing systems).

    3. “Neviens nedara neko, kas nebūtu atbilstošs viņa pasaules uzskatam. Mēs katrs redzam pasauli pa savam. Mums katram ir savs pasaules uzskats. Un – mūsu katra darbības atbilst mūsu katra pasaules uzskatam. Es nevaru zināt par citu, kā viņam būtu jādara, jo es nezinu viņa pasaules uzskatu.”

    Šis izteikums skaisti apstiprina domu, ka neviens cilvēks nav apzināti ļauns vai netaisns, mēs visi (gandrīz!) rīkojamies saskaņā ar domu, ka rīkojamies taisnīgi, un, ja kādam darām sliktu, tad tāpēc, ka domājam, ka saņēmējs ‘to ir pelnījis’. Mazliet plašāk, zināma informācijas teorijas aksioma saka, ka visas informācijas apstrādes mašīnas ir nolemtas rīkoties tikai saskaņā ar to informāciju, kas tajās ielikta vai izveidota.

    7. “Nekas nav svarīgi. Nozīmi, svarīgumu piešķiram tikai mēs paši. Lietām – pašām par sevi – svarīguma nav. Dzīves jēga ir izvēlēties to, kas ir svarīgi. Bet dzīvei pašai – nekas nav svarīgi.”

    Tiešām, neskatoties uz to, ka daži pasaules zinātnieki saka, ka “Meaning and symbolic value are the essence of information” (Pocket Guide to Interpersonal Neurobiology’, Daniel J. Siegel), informācijas teorijas radītājs Šenons rakstīja, ka “The ‘meaning’ of a message is generally irrelevant”. Tā tas arī ir: loterijas biļetes numura info saturs nav atkarīgs no saņēmēja prieka vai bēdām: svarīgumu saņemtajam ziņojumam piešķir saņēmējs. Saņēmēja prieks nemaina ziņojuma saturu.

    10. “Dzīve nav tas, kas tā nav. Dzīve nav pārbaudījums, tā nav skola. Dzīvē – dzīvei nav nekas jāiemācās vai jānopelna, vai jāpierāda. Viss, kas tev ir nepieciešams, tev ir jau iedots. Bērnam nav jāmāca mīlēt vai smieties – viņiem tas viss jau ir dots. Izgāzties nav iespējams. Tu vienkārši realizē to, kas tu esi. Tas arī viss.”
    Ja tas nav kalambūrs, kura uzdevums ir pievērst uzmanību, tad tas nav pareizi. Dzīve ir skola, tikai kropļiem tā nav. Protams, ka mēs bērniem mācam mīlēt. Šī prasme un vajadzība ir valoda, kuras mācīšanās nepieciešamība un spējas bērnā jau ģenētiski ieliktas, bet, ja tās neizkopj, iznāk traģisks kroplis. Pirms vairākiem gadiem internetā bija aprakstīts gadījums, kur kāds bērns Krievijā līdz 18 gadiem bija dzīvojis būdā kopā ar suni, un neprata runāt – māte nebija iemācījusi. Kad vietējās iestādes to atklāja, bērnu ievietoja invalīdu namā.

    11. “Padomā, pirms runā. Pirms ko saki, pavaicā sev, vai tā ir patiesība? Vai tas ir palīdzoši? Vai tas ir iedvesmojoši? Vai tas ir nepieciešami? Vai tas ir jauki? Ja kaut viena atbilde ir “nē” – varbūt labāk ir paklusēt?”
    Tieši to mēs visai masveidīgi novērojam mūsu sabiedrībā. Internetā lasām daudzu valdībā un parlamentā strādājošo cilvēku nosodījumus, apsūdzības un apsaukājumus. Galvenā doma ir, ka kritizētāja uzdevums ir ne tikai pateikt, kā ir nepareizi, viņam jāsaka arī, kā ir labāk, kā ir pareizi. Ja ‘kritizētājs’ to neprot, nevar, tad viņa ‘ieguldījums’ sabiedrībai
    nereti nodara vairāk kaitējumu, nekā labumu. Mums vajadzīgi kritizētāji,
    kas neienīst, bet saprot. Un prot labāk.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *