Ieva: kā atbalstīt vīrieti krīzē?

Intervija žunrālā Ieva – intervērjusi Agnese Meiere

Pagājušajā numurā rakstījām par to, kā rīkoties, ja esi vienīgā pelnītāja ģimenē – kādas emocijas tevi pārņem un kā ar tām cīnīties un kā risināt radušos situāciju. Šoreiz uz krīzi paskaties no vīrieša, psihoterapeita A. J. Stabinga viedokļa un uzzini, kā viņam palīdzēt brīdī, kad zaudēts darbs.

Nu jau kādu brīdi tavs vīrietis ir bez darba un lielāko daļu sava nu jau brīvā laika pavada mājās. It kā jau tu labi zini, ka viņam nav viegli – kuram gan būtu, zaudējot darbu. Taču vīrietis par savām izjūtām, protams, nerunā – viņš tā nav pieradis. Bet tu nevaicā, kaut mokies pārdomās – varbūt vajadzētu… Ja vajadzētu, tad kā to izdarīt pareizi, lai viņu lieki nesāpinātu vai nesadusmotu. Bet ja nu nevajag vispār? Kā rīkoties šādā situācijā un ko patiesībā vīrietis no tevis gaida?

Vīrieši krīzē vājāki kā sievietes

Ja par to, kā vīrieti krīzē atbalstīt, ir jāpalauza galva, tad tas, ko nevajadzētu darīt, gan ir pilnīgi skaidrs – krīzes situācijā vīrieti nevajag zāģēt. Sak’ es vienīgā pelnītāja, bet tu te guli un neko nedari vai atkal – re, kā Juris dabūja darbu, bet tu jau otro mēnesi pa māju dzīvojies! Pirmkārt, zāģēšana situāciju neuzlabos un tevi uzkurinās vēl vairāk – sāksi gan sevi žēlot, gan vīrietī ieraudzīsi ne vien bezdarbnieku, bet vēl miljons nepilnību, kuras līdz šim tevi pārāk neuztrauca. Otrkārt, zāģēšana vīrieti iedzīs vēl lielākā panikā, depresijā un nespējā rīkoties. Kāpēc tā notiek? Kā skaidro psihoterapeits, bieži vien vīrieši krīzē ir vājāki kā sievietes. Un arī pārmaiņas pārdzīvo daudz smagāk kā mēs, sievietes. Lai kā tev to, iespējams, negribētos atzīt, bet bieži vien vīrietis dzīves grūtības pārdzīvo daudz smagāk kā tu, tikai to nevienam neizrāda. Tu teiksi – kāda tur pārdzīvošana – guļ un caurām dienām pie televizora skatās sporta pārraides. Psihoterapeits skaidro, ka pārdzīvojums var izpausties arī šādi – vīrietis var būt ieslīdzis tik dziļā depresijā, ka viņam nav ne spēka, ne vēlmes piecelties no dīvāna.
Kā stāsta Kārlis (39), pagājušajā rudenī viņš zaudējis darbu, kaut līdz tam strādājis prestižā autoservisā par mehāniķi. «Tagad, kad tikko atkal esmu atradis darbu, varu atzīties, ka tobrīd šķita – ar mani ir cauri. Nu, kas es par vīrieti – sievai vienai jāpelna, jāuztur bērni, kuriem ir neskaitāmas vajadzības… Vasarā vēl vajadzēja maksāt viņiem par nometni un visa atbildība atkal uz sievu. Jutos kā pēdējais draņķis. Bet sievai, loģiski, neko neteicu. Ko tas līdzētu, ja tarkšķētu kā viņas draudzenes? Vajadzēja taču risinājumu, nevis parunāšanos. Kaut ja sieva būtu sākusi sarunu, gan jau būtu izstāstījis, kā jūtos. Man šķita – jau tā viņai tik daudz rūpju, ko es vēl bāzīšos virsū ar savām problēmām,» saka Kārlis. Viņš piebilst, ka tas gan neesot viņam raksturīgi, bet darba zaudēšana atņēmusi jebkuru prieku darboties – neesot gribējies pat rakāties pa dārzu, kas parasti viņam ļoti patīk. «Tā sajūta ir galīgi jocīga – saproti, ka kaut kas jādara, varbūt pat jādara vairāk kā līdz šim, bet spēka nav,» atzīstas vīrietis.
Ko tādā brīdī darīt un kā palīdzēt? Psihoterapeits skaidro – jārunā! Tiesa, ir jārēķinās ar to, ka vīrieši nav pieraduši apspriest savas problēmas un visbiežāk no sarunām izvairās. Tipiska vīrieša rīcība ir nolīšana kaktā (uz dīvāna), klusībā pārdomājot situāciju un cerot, ka drīz vien nāks kāds risinājums. Kāpēc ir tik svarīgi runāt? Galvenokārt tāpēc, ka nav zināms, par ko otrs domā. Vai viņa domas virzās produktīvā virzienā, meklējot iespējamos risinājumus vai destruktīvā – sak’ viss ir cauri, man nekas nesanāk, dzīvei nav jēgas.

Runā ar viņu

Un galvenais – neieslēdzot zāģi… Izrādās, arī saruna ir smalka māksla. Šeit var izveidoties trīs dažādas situācijas.
Ja būsi pārāk maiga, pacietīga un kopā ar viņu gaidīsi risinājumu, vīrietis var sajusties ārkārtīgi omulīgi. Viss taču ir baigi labi, viņai nav pretenziju, es varu turpināt neko nedarīt! Jā, nav vairs tas komforta līmenis, kas bija, bet tāpat ir diezgan ērti. Ir diezgan daudz vīriešu, kas nevēlas neko dot pretī, bet dzīvo kā parazīti – tikai ņemot.
Ja atkal būsi pārāk uzbrūkoša un katru dienu vaicāsi, cik CV viņš ir aizsūtījis, vai virtuves skapītis beidzot ir pielikts un, sasodīts, kad viņš beidzot piekārs to gleznu, kas mētājas stūrī jau gadiem, vīrietis kā gliemezis ierausies savā čaulā. Atkārtosies tas pats dīvāna scenārijs un nespēja pakustināt pat pirkstu, jo vīrieti pārņem pilnīga bezcerība.
Un tad vēl ir trešais variants – saruna, kas vīrietim ļauj atvērties, pastāstīt, kā viņš patiesībā jūtas un saņemt atbalstu. Kā skaidro psihoterapeits, galvenais, ko vīrietis gribētu sajust attiecībās – ka viņu atbalsta. Ka tu tici un uzticies viņam. Ka tici – viņš ir spējīgs atrast darbu, tici, ka viņš atradīs izeju un ka viņš nav neveiksminieks. Un vēl vīrietim ir svarīgi, lai tu nevis uzbāzīgi elso viņam pakausī, gaidot, kad viņš izdarīs simt dažādu darbiņu, bet lai uzticies, ka viņš pats šos darbiņus zina un pats (bez atgādināšanas) ir spējīgs tos paveikt. Un tad, kad viņš ir piekāris gleznu viesistabā, salabojis durvis, kas nevērās ciet vai izsūknējis paklāju, viņam ir vajadzīgs paldies par padarīto. Fakts, ka tu ar pateicību pieņem to, ko vīrietis dara, ceļ viņu spārnos. Pateicība, uzslava un atzinības izteikšana par padarīto ir pats labākais motivators vīrietim darīt vēl vairāk un vēl labāk.
Kāpēc vīrietim nepatīk, ka tu no viņa kaut ko gaidi? Kaut vai tāpēc, ka neviens cilvēks nav spējīgs attaisnot un piepildīt mūsu gaidas. Virtuves skapītis noteikti būs piekārts trīs centimetrus augstāk nekā tu vēlējies un paklāju noteikti taču varēja izsūknēt mazdrusciņ labāk. Tā galu galā pateicības vietā par labi padarītu darbu viņš saņem pārmetumus un vilšanos. Un nākamreiz… Nu, nākamreiz viņš vairs nedara neko, jo tev jau pa prātam tāpat neizdarīs.
Ņem vērā – robeža starp visām trim situācijām ir ārkārtīgi smalka, tāpēc centies to nepārkāpt un nenonākt teritorijā, kurā nemaz nevēlies būt.

Sabrukums vai jaunas iespējas?

Ja vīrietis zaudējis darbu un nu dzīvo mājās, būtu tikai godīgi pārdalīt visus līdzšinējos pienākumus, kas gūla uz taviem pleciem, vai ne? Ir ģimenes, kurās vīrietis pats par to iedomāsies un teiks sievai – man tagad nav darba, bet es tev varu palīdzēt un darīt visu to, kas nepieciešams mājās. Tagad ņemu to visu uz sevi un nodrošināšu, lai laikā, kamēr tu esi vienīgā pelnītāja ģimenē, tev ne par ko citu galva nesāp. Bet ja viņam tas neienāk prātā? Patiesībā šis ir visticamākais un biežākais scenārijs, jo reti kurš vīrietis pats vispār aizdomāsies, ka tu esi pārāk noslogota. Un pat ja viņam tas ir ienācis prātā, vīrietis nesaprot, kā var tev palīdzēt, jo ēst gatavot viņš nemāk un doma vien par to, ka viņš varētu iet virtuvē un kaut ko palīdzēt, viņā rada izbīli. Vienīgais risinājums, kas viņam ir pieņemams – pēc iespējas ātrāk jāatrod darbs. Šim vīrietim šķiet neiespējami pieņemt lomu maiņu un samierināties ar to, ka viņš tagad būs mājsaimnieks, bet sieva pelnītāja.
Un atkal – lai radušos situāciju atrisinātu, ir jārunā. Turklāt no tevis atkarīgs, kā šī saruna norisināsies. Ir svarīgi, kādā pozīcijā šī saruna notiek. Tā var būt kā cīņa vienam pret otru – es visu dienu strādāju, bet ko esi izdarījis tu? Tad vīrietis sajūtas kā neveiksminieks un viņam vēl vairāk nolaižas rokas. Daudz veiksmīgāk saruna noritēs, ja jūs abi kā pāris nostāsieties pret situāciju. Jūs abi kopā konstatējat, ka situācija ir šāda, abi izspriežat, kādas ir iespējas un kā katrs no jums rīkosies. Psihoterapeits gan brīdina, ka risinājumu visticamāk neiegūsiet vienā dienā. Jo – tāpat kā problēmas, arī risinājumi nerodas vienā dienā. Ja iepriekš neesat savā starpā runājuši, iespējams, uzsākt sarunu būs grūti. Savukārt ja sarunas ir bijusi jūsu ikdienas sastāvdaļa, rast risinājumu būs daudz vieglāk. Un tomēr – ir ierasts vai nē, vedini savu vīrieti uz sarunām.
Atceries – no krīzes ir divas izejas. Viena – kad viss sabrūk. Attiecības, cerības… Otra izeja – ja tiek atrasts kaut kas jauns. Jaunas iespējas un jauni pavērsieni attiecībās. Psihoterapeits skaidro, ka daudz vieglāk, protams, ir attiecības aizlaist pa burbuli, jo sarežģītā situācija pati vedina uz šādu risinājumu. Grūtāk ir meklēt un atrast jaunus risinājumus, taču tās ir jaunas iespējas jums abiem.

Jāmainās abiem

Vai gaidi pārmaiņas no vīrieša? Velti! Vispirms tev pašai uz viņu jāpaskatās citām acīm. Pārmaiņas – tas nozīmē, ka tev vīrietī jāierauga kaut kas pavisam cits nekā esi redzējusi līdz šim. Ja parasti esi saskatījusi viņā stiprinieku, tad raugi saskatīt viņā vājumu. Ja vienmēr esi domājusi, ka tavs vīrietis ir stumdāms un grūstāms, centies viņā ieraudzīt spēku. Ja iekšēji mainīsies tu un spēsi citādi paskatīties uz situāciju, jūs atradīsiet izeju. Bet ja tu saka – ar mani viss ir kārtībā, jāmainās viņam, tad attiecības jau tagad diemžēl ir norakstāmas. Psihoterapeits skaidro – ja vēlaties, lai krīze iet secen un jūsu attiecības nevis grimst, bet uzlabojas, jāsāk ar pārmaiņām sevī. Uzdod sev jautājumu– ko es varu darīt citādi, lai situācija mainītos. Einšteins savulaik teica – darīt visu laiku vienu un to pašu un gaidīt citus rezultātus – tā ir plānprātība. Tas nozīmē – ja vienmēr esi vīrieti zāģējusi, tagad sāc viņu novērtēt. Tev jāspēj saskatīt savā vīrietī labais. Jāprot atrast, ko labu viņš izdarījis un par to viņu paslavēt.
Vai krīze ir identifikators attiecību stiprumam vai vājumam? Patiesībā jā. Krīze parāda patiesību – kādas tad īstenībā ir jūsu attiecības. Tā ir arī izturības pārbaude. Ja nopērk mašīnu un ar to brauc tikai pa pilsētu ar ātrumu piecdesmit kilometri stundā, tā nav mašīnas pārbaude. Pārbaude ir tad, ja ziemā brauc pa sniegiem, pa neceļiem… Tikai tad var redzēt, redz, uz ko tā ir spējīga. Attiecībās ir līdzīgi. Sarežģītās situācijās redz, ko attiecības ir vērtas. Labos laikos ir viegli būt labam vīram vai sievai. Pavisam citādi ir, ja apstākļi kļūst sliktāki.
Atceries, ka krīzē gan tev, gan vīrietim nepieciešama uzskatu transformācija, kas nozīmē atkāpties no ierastās problēmu risināšanas un risināt tās savādāk. Nomaini profesiju, kļūsti par uzņēmēju, nomaini dzīvokli! Iespēju ir milzum daudz, galvenais saskati tās. Un tas pats attiecas uz vīrieti – jāmainās arī viņam. Pat tad, ja viņš teicis, ka nemūžam nespers kāju pie plīts, varbūt šī ir īstā reize izmaiņām. Jo elastīgāki būsiet, jo veiksmīgāki!
Sievietes bieži vien pārmet vīriešiem, ka viņi uz visu nospļaujas un nemāk uzņemties atbildību. Psihoterapeits saka – daļēji tas tiešām tā ir. Bet ne jau no ļauna prāta. Vienkārši sievietēm kā ligzdas vijējām jau no dabas ielikta lielāka atbildības izjūta. Tāpat no dabas ielikts tas, ka sieviete redz daudz plašāk un virspusējāk kā vīrietis, bet viņš atkal – šaurāk un dziļāk. Mēs, sievietes uzreiz redzam un izvērtējam dažādus variantus – sak’, ja neizdodas šādi, var pamēģināt vēl tā un vēl šitā. Savukārt vīrietis redz tā – ja viņa izdomātais variants nestrādā, citas izejas nav. Un viņš paliek bezizejā. Šāds skatījums uz pasauli arī parasti rada milzum daudz problēmu. Ja, piemēram, vīrietis bijis galdnieks, pārslēgties uz citu profesiju un darbu viņam ir ārkārtīgi grūti. Savukārt sievietēm tas ir daudz vieglāk – viņas var pārslēgties salīdzinoši ātri un viegli. Vai tas nozīmē, ka vīrietis var palaist garām labu darba piedāvājumu, jo ir ieciklējies uz vienu vienīgu variantu? Jā! Ja viņš meklē, piemēram, galdnieka darbu, bet viņam piedāvā pārdošanas menedžera amatu, viņš no tā var mierīgi atteikties. Viņam pat neienāk prātā, ka viņš var būt menedžeris, jo viņš taču ir galdnieks!
Varbūt šai gadījumā svarīgi, lai tieši sieviete iesaka iespējamos risinājumus? Jā un nē. Jautājums, kā tu to darīsi. Ir labi ieteikt risinājumus, bet ir slikti tos ieteikt pārmetuma formā. Vienīgā izeja atkal ir sarunas – par iespējām, jaunām profesijām un piemērošanos.

Vīrieša laime – sievietē

Vai vīrietis jūtas labi, ja piekritis kļūt par mājsaimnieku? Kaut vai uz laiku… Iespējams, šis risinājums var kļūt apnicīgs, bet psihoterapeits atkal iesaka par to runāt. Jo kā gan citādi noskaidrosi, vai tavs vīrietis ir apmierināts ar esošo kārtību. Turklāt sarunām jākļūst par ikdienas sastāvdaļu, nevis kampaņveidīgu pasākumu. Kā sākt runāt, ja tas nekad nav darīts? Paprasi, kā viņam klājas. «Labi…». Ja atbilde ir šāda, stāsti par sevi. Tikai rēķinies – ja tu ko stāsti vīrietim, viņš to uztvers tā, it kā tu no viņa prasītu padomu un risinājumu. Arī tad, ja vienkārši stāsti, kā tev gājis darbā, vīrietis to dzirdēs kā jautājumu – ko man darīt. Ja viņš cenšas uz šo jautājumu arī atbildēt, uzklausi un pieņem, pat tad, ja situācija jau sen ir atrisināta. Tā sākas māka sarunāties.
Ja sieviete piepildījumu var rast mājsaimniecībā, vai to var arī vīrietis? Jeb vai viņam svarīgāk ir būt medniekam un nest mājās medījumu (naudu)? No vienas puses nest mājās medījumu ir svarīgāk. Tomēr psihoterapeits aicina padomāt par to, kāpēc vīrietim tas ir svarīgi un kāpēc viņš to dara. Biežākais iemesls, kāpēc vīrietis vispār cīnās par medījumu, ir vēlme darīt savu sievieti laimīgu, iegūt viņas pateicību, smaidu, novērtējumu un atzinību. Un ja viņš šo atzinību no tevis iegūs, viņš ar lielāku prieku un enerģiju nesīs mājās vēl lielāku mamutu (naudu). Tici vai nē, bet vīrietim ir ārkārtīgi svarīgi, lai viņa sieviete ir laimīga. Ja sieviete ir laimīga viņa dēļ, tad arī viņš ir laimīgs.
Ja sieviete atzinīgi vērtē vīrieša palīdzību mājās, vai sabiedrības acīs viņš nejūtas neveikli, jo nespēj pelnīt? Kā viņš jūtas, ja ciemos atnāk sievas draudzene un lepni paziņo, ka vīrs viņai uzdāvinājis gredzenu? Psihoterapeits saka – šai brīdī vīrietim svarītākais ir tas, ko par to visu saka viņa sieva. Vai viņa nostājas draudzenes pusē un saka – ai, tev gan foršs vīrs! Vai viņa nostājas vīra pusē un saka – ā, bet manējais toties veselu dienu pieskatīja bērnus. Ja tu esi viņa pusē, vīrietim ir pilnīgi vienalga, ko par viņu saka apkārtējie. Bet ja tu nostājies draudzenes pusē un rūgti novelc – jā, bet manējais gan nekad nav uzdāvinājis pat puķes, vīrietis jūtas briesmīgi.
Varbūt nekad neesi par to aizdomājusies, taču psihoterapeits uzsver – tā iekārtots, ka sievietes laime parasti nāk no ģimenes, bet vīrieša laime – no sievietes. Tas nozīmē – ja vīrietis rūpējas par ģimeni, sieviete jutīsies laimīga un darīs laimīgu vīrieti. Mēs, sievietes, bieži aizmirstam vai nesaprotam, ka vīrieša laime nāk no mums – no tā, kādas mēs esam un kā izturamies pret savu vīrieti. Ja mācēsim atbalstīt savu vīrieti, viņš var izturēt ļoti daudz, viņš var gāzt kalnus. Ja nemācēsim… Nu, tad laikam nekā.

Ātrums. CSDD kampaņa braukšanas ātruma samazināšanai

Nesen pēc CSDD uzaicinājuma nedaudz piedalījos satiksmes drošības kampaņā, kuras mērķis ir mazināt pārkāpumu skaitu, kas saistīti ar pārāk ātru braukšanu. Sadarbības ietvaros mana loma bija komentēt tos psiholoģiskos faktorus, kuru dēļ autovadītāji izvēlas braukt ātrāk, nekā tas ir atļauts. Lai komentētu, uzstājos preses konferencē, sniedzu dažas intervijas un sagatavoju dažus rakstus.

Te būtu viens no tiem, publicēts Delfi.lv portālā 23. novembrī.

Ātruma pārsniegšana un psiholoģija.

Vai uz Latvijas ceļiem joprojām valda mežonīgā kapitālisma laiki?

Pārdomās par ātruma psiholoģiskiem aspektiem dalās psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis.

Kāpēc autovadītāji brauc ātrāk nekā tas ir atļauts?

Nav tāda viena iemesla, kāpēc cilvēki brauc ātri. Tā ir daudzu un dažādu iemeslu kombinācija. Ātrumu pārsniedz kā vīrieši, tā sievietes, kā jauni, tā veci, neatkarīgi no tā, ar kādas markas un kura gada auto tie brauc. Tāpēc nevaram runāt par vienu ātruma pārkāpēja tipu un līdz ar to nav arī tādas vienas metodes, kā mazināt ātruma pārkāpēju skaitu.

Bet kādas tad būtu tās metodes, kas darbotos efektīvāk? Kā ir ar soda efektivitāti?

Naudas sodus, protams, nepatīk maksāt nevienam, lai cik daudz naudas viņam arī būtu. Iespējamās nepatikšanas un laiks, kas tiek patērēts sarunās ar policijas darbiniekiem, arī nepatīk nevienam. Bet jautājums ir par to, cik šis sods ir neizbēgams – vai vienmēr, kad vadītājs brauc ātrāk, nekā ir ļauts – vai viņš sastopas ar sodu? Ja ne, ja sods nav neizbēgams, bet drīzāk tā ir loterija – tad no soda īpaši lielas jēgas nav.

Un kā ir ar biedēšanu?

Arī biedēšana diemžēl nav pati labākā metode. Jā, tā darbojas, bet ir vairākas problēmas – pirmkārt, dažādiem vadītājiem ir nepieciešamas dažādas baiļu porcijas, lai sasniegtu vajadzīgo efektu. Varbūt viens par to pasmiesies, kamēr cits būs tā pārbiedēts, ka nesēdīsies pie stūres. To ir grūti nodozēt. Bez tam, ja cilvēks brauc tuvu savu baiļu robežai, tad viņš ir sasprindzis, nav brīvs, un – nebrauc tik labi, cik varētu.

Tāpēc labākais veids ir nevis piespiest vai nobiedēt, bet likt cilvēkiem padomāt, pārskatīt savu attieksmi un gala rezultātā pašiem sevi pārliecināt par to, ka nav vērts pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu. Vislabāk par visiem iebiedēšanas veidiem darbojas pašu autovadītāju apziņa, ka pārlieku ātra braukšana neattaisnojas un galu galā rada vairāk zaudējumu, nekā ieguvumu.

Viens pavisam svaigs piemērs – vakar uz Ulmaņa gatves man aiz muguras braucošā automašīna vispirms strauji pietuvojās, tad „midžināja” ar gaismām, mudinot mani braukt ātrāk, palaist garām, un visbeidzot, izmantojot pirmo iespēju apdzīt, panesās man garām ar ātrumu, kas varēja būt 100-110 km/h vietā, kur atļauts 70. Pēc kilometra, krustojumā pie Liepājas ielas mēs atkal satikāmies. Es stāvēju tieši aiz viņa. Un nodomāju: „Redzi nu, necik tālu jau arī tu neesi ticis!” Pilsētā „skriet” nav nekādas jēgas – tāpat daudz ātrāk galapunktā nenonāksi. Tad kāpēc gan riskēt ar virkni iespējamām problēmām?

Kādi ir biežākie ātruma pārkāpšanas psiholoģiskie iemesli?

Arī tie ir ļoti dažādi. Vai nu tā ir vēlme izrādīties, vai izlādēties, vai cilvēks vienkārši uzspļauj gan likumiem, gan citiem satiksmes dalībniekiem. Varbūt tās ir dusmas vai nogurums, vai neuzmanība. Varbūt tas vienkārši ir stress vai tiešām – steiga. No malas mēs redzam vienu mašīnu, kas brauc ātri, bet mēs nezinam, kas sēž pie stūres un nezinām, kādēļ vadītājs ir izvēlējies braukt ātrāk, nekā atļauts.

Un kā ir ar izrādīšanos? Vai tas arī nav viens no iemesliem?

Jā – pilnīgi noteikti, it īpaši jauniem cilvēkiem, pusaudžiem, vai tiem, kuri iestrēguši pusaudžu vecumā, izrādīšanās ir ļoti nozīmīga. Šiem cilvēkiem ir daudz svarīgāk nevis tas, ko viņi paši par sevi domā, bet gan tas, ko apkārtējie par viņiem padomās. Līdz ar to arī ir viena no iespējām mazināt ātrumu pārkāpumu skaitu ir – mainīt sabiedrības attieksmi pret tiem, kuri ātri brauc. Piemēram, puisis var domāt, ka viņš iegūs lielāku piekrišanu pie meitenes, ja brauks ātri, asi, riskēs un parādīs savu varenību. Dažām meitenēm tas var patikt. Tomēr, ja meitenei ir nopietni nolūki, tad varbūt viņa šo puiša bravūru iztulkos nevis kā pozitīvu īpašību, bet kā neapdomību, netālredzību, bezatbildību – un nevēlēsies ar šādu cilvēku saistīties.

Daudzās valstīs autovadītājus no ātruma pārkāpšanas attur sabiedrības nosodījums. Vai tam ir pietiekami liela loma arī Latvijā?

Diemžēl Latvijā sabiedrības nosodījums nav izveidojies pietiekami spēcīgs. Mēs – vadītāji – katru dienu redzam, kā kāds pārkāpj ātrumu, varbūt pat paši to darām. Tomēr mēs neredzam, ka par to vadītāji tik pat bieži tiktu sodīti. Mēs skaidri redzam ātruma pārkāpēju ieguvumus – redzi, jā, viņš tika pirmais tajā rindā! Savukārt es te godīgi sēžu un gaidu jau pie otrās zaļās gaismas. Regulāri redzot, ka pārkāpumi paliek nesodīti, veidojas apziņa, ka patiesībā sods ir izbēgams, nekas ļauns nenotiek, tā vietā tiek gūts labums. Uz šāda fona nav pamata veidoties sabiedrības nosodījumam. Drīzāk es kā godīgs braucējs palieku muļķa lomā. Tā ir ačgārna situācija, kas veido ačgārnu domāšanu.
Ja vēl blakus sēdētājs piedod savu artavu, norādot uz to, ka “redz, kā tas gan ir veikls braucējs” – tad veidojas šī pozitīvā attieksme. Savukārt, ja blakussēdētāji teiktu – “tas nu gan skrien kā bez galvas”, it īpaši – ja to teiktu pašam vadītājam, piemēram: “es nebraukšu ar Tevi, jo man nav pieņemami, ka tu lieki riskē un neievēro braukšanas ātrumu” – tad mainītos arī šofera braukšanas paradumi.

Kāpēc sabiedrībā pastāv priekšstats par BMW automašīnu vadītājiem kā tipiskiem ātruma pārkāpējiem?

Cilvēka psihes darbības pamatā ir tāda lieta kā asociācijas. To darbības mehānisms ir ne tikai psiholoģisks, bet arī fizioloģisks. Līdz ar to brīžos, kad uz mūsu nervu sistēmu iedarbojas kāds noteikts stimuls, tā atsaucas kāda zināma asociācija. Uz to tiešā veidā strādā arī reklāmas industrija – uz asociāciju veidošanu. Tāpēc var teikt, ka sabiedrības apziņā ir izveidojusies asociācija starp ātru braukšanu un BMW. Pie tam šī asociācija darbojas vienlīdz labi abos virzienos.

Vai šādai asociācijai ir pamats?

Nesenajā preses konferencē CSDD pārstāvis rādīja statistikas datus, kurā BMW bija viennozīmīgs līderis par ātruma pārsniegšanu sodīto automašīnu marku vidū, tāpēc var teikt, ka šai asociācijai ir savs pamats. Cilvēkam, kurš dzird šo prezentāciju, esošā asociācija tikai nostiprinās. Tas pats notiek, redzot, ka mums garām uz šosejas milzīgā ātrumā panesās BMW. Jo vairāk informācijas par BMW īpašniekiem kā ātruma pārkāpējiem atkārtojas, jo ciešāk mūsos nostiprinās šī asociācija.

Tomēr protams, būtu bezatbildīgi apgalvot, ka visi BMW vadītāji ir ātruma pārkāpēji. Ir arī pietiekoši daudz tādu autovadītāju, kuri brauc ar BMW un nepārkāpj ātrumu ierobežojumus.

Kā vērtējamas autovadītāju savstarpējās attiecības uz Latvijas ceļiem?

Pēdējā laikā situācija ir krietni uzlabojusies – vadītāji tomēr ir pieklājīgāki viens pret otru. Iespējams, palīdz arī tas, ka pateicoties krīzei, mašīnu skaits ir samazinājies.
No otras puses var teikt, ka Latvijā uz ceļiem vēl joprojām darbojas mežonīgā kapitālisma likumi, kad ir ļoti izteikta konkurence starp autovadītājiem – kurš būs pirmais, kurš būs veiklāks, kurš kuru? Valstīs, kurās situāciju uz ceļiem raksturotu drīzāk attīstīts kapitālisms, autovadītāji ir sapratuši, ka, sadarbojoties viņi var panākt vairāk. Kā indivīds viens cilvēks varbūt iegūs mazliet mazāk, taču kopumā kā sabiedrība – vairāk. Enerģija netiek tērēta savstarpējai konkurencei, bet gan kopīgam labumam, lai visiem būtu garantēta droša nokļūšana mājās. Mūsu sabiedrībā katrs cenšas darīt visu, lai nokļūtu galamērķī pirmais, nerēķinoties ar citiem autovadītājiem.
Tomēr situācija mainās. Var redzēt gan labus sadarbības piemērus, gan klaju nerēķināšanos ar citiem. Tam par iemeslu ir gan ekonomiskā un sociālā situācija valstī, kuru raksturo gan atsevišķu cilvēku izmisums un vēlme pēdējiem spēkiem izsist sev kādu labumu, gan arī iedzīvotāju/vadītāju sadarbība cīņai ar kopēja labuma vārdā.

English speaking Psychotherapist

If you are looking for English speaking psychotherapist in Riga, Latvia, you can contact me.

To set up appointment, please call me on +371-29213238. If I’m not picking up the phone, I’m working and will call back (we are not used to voice mail here in Latvia). Alternatively, you can use e-mail: ansis@psihoterapija.lv

My qualifications are psychotherapist (existential psychotherapy, psycho-organic analysis) and psychologist (MA from University of Latvia). I’m working also as supervisor and coach.

Location of my office is Slokas 11-2, Rīga (Pārdaugava). It is not far from downtown, easy accessible by public transport or by car.

Online konsultācijas

Atsaucoties uz aizvien lielāko interesi par iespējām saņemt konsultāciju neklātienē, izmantojot datoru, saku ka jā, tas ir iespējams.

Iespējami vairāki veidi, kā tas var notikt:

• ar e-pasta palīdzību
• ar Skype starpniecību – čats, video, audio.

Elektroniskai, neklātienes konsultācijas formai ir gan savas priekšrocības – piemēram, nav jātērē laiks, fiziski atbraucot līdz Slokas ielai Rīgā – var saņemt palīdzību latviešu valodā arī no Īrijas vai Maskavas. Tomēr tam ir arī savi ierobežojumi – rakstīts teksts, laika nobīde starp jautājumu un atbildi – tas arī ir jāņem vērā.

Katrā gadījumā – tas ir iespējams.

Ja ir interese, tad pirms konsultāciju sākšanas būtu nepieciešams vienoties par to, kādā veidā tas notiks – pārrunāt visus “rāmja” jautājumus. Arī to var izdarīt elektroniski – pa e-pastu: ansis@psihoterapija.lv

Lai labi sokas un – uz virtuālu tikšanos!!!

Nedaudz par mani

Nedaudz informācijas par mani:

Psihoterapijas virziens, kurā praktizēju, ir eksistenciālā terapija, bet vairāku gadu garumā papildus ir apgūti arī citi terapijas virzieni: laikā no līdz 2003 līdz 2007. gadam neiro veģeto terapija un psihoorganiskā analīze. Vairāk par virzieniem un to atšķirībām var lasīt šeit.

Padziļinot savu profesionālo izpratni par psihoterapiju un konsultēšanu, šobrīd turpinu mācīties Lietuvā, HEPI Eksistenciālās supervīzijas programmā (Supervizors apmācībā), kā arī Austrijā, Vīnē – Zigmunda Freida Universitātē (SFU) psihoterapijas doktorantūrā. Doktora darba tēma – izglītība psihoterapijā.

Klientu konsultēšanu esmu uzsācis jau 2000. gadā. Paralēli privātpraksei no 2002. līdz 2004. gadam strādāju krīzes centrā Skalbes. Tur dziļāk iepazinos ar krīžu konsultēšanu kā arī ar darbu ar vardarbības upuriem un veicējiem.

Šobrīd pie manis nāk cilvēki ar jautājumiem par attiecībām – ar partneri, draugiem, kolēģiem, vecākiem, bērniem. Ar jautājumiem par attieksmi – pret sevi, notikumiem savā dzīvē, savu dzīvi šobrīd, saviem nākotnes plāniem. Ar jautājumiem par dzīves kvalitātes uzlabošanu – kā profesionālās (personiskā efektivitāte, koučings – coaching), tā arī personiskās. Ar jautājumiem par vērtībām – kas ir svarīgs dzīvē, kas ir svarīgs dažādiem cilvēkiem. Ar lēmumiem, kurus grūti pieņemt, grūti izvēlēties. Arī – bieži ar visai neskaidrām sūdzībām – par to, ka dzīve nav gluži tāda, kādu to gribētos redzēt, kaut gan it kā viss ir kārtībā. Konsultācijas ir iespējamas dažādos līmeņos – gan ikdienas dzīves līmenī, kas izpaužas attiecībās ar kolēģiem, tuviniekiem, gan daudz dziļāk – personības, rakstura, dzīļu līmenī, kas izpaužas pilnīgi visās dzīves jomās.

Par psiholoģiju esmu interesējies jau kopš brīža, kad pēc vidusskolas pirmo reizi iestājos Universitātē – (LU, Fizika). Bet sākās Atmoda – juku laiki un es iekrāju savu pieredzes bagāžu strādājot par mākslinieku, pasniedzēju, personāla vadītāju. Iegūtās zināšanas joprojām pielietoju, lasot dažādus seminārus uzņēmumiem par “psiholoģiskām” lietām – motivēšanu, lēmumu pieņemšanu, efektivitāti, laika plānošanu.

Autori, kuri ir atstājuši iespaidu uz mana pasaules uzskata veidošanos, un kuru ietekme tā vai citādi ir jūtama arī manā psihoterapijā ir: Ričards Bahs, Nīls Donalds Volšs, Vladimirs Megre, Karloss Kastaņeda, Hermanis Hesse, Jurijs Morozs, Toms Veits, Dīpaks Čopra, Dalailama, Oļegs Torsunovs. Tāpat savā darbā es mēģinu integrēt dažas atziņas no Jogas, Ajūrvēdas un budisma.

Sadaļā raksti esmu ielicis dažus materiālus, kas ir saistīti gan ar psihoterapiju, gan ar dzīvi plašāk – te ir raksti avīzēs un žurnālos, intervijas, un tā. Ja ir kādi komentāri šiem rakstiem, tad es priecāšos tos dzirdēt. Ar mani var sazināties, uzrakstot man e-pastu.

Pieteikties uz konsultāciju ir iespējams, piezvanot pa tālruni 29213238.

Draugiem.lv fani var mēģināt arī pa savam ;). (no sākuma gan tajos ir jāieiet.)

Šobrīd profesionāli darbojos:

• Latvijas Psihoterapeitu Biedrībā (LPB) – valdes loceklis.
• Latvijas Psihoterapeitu Reģistra vadītājs.
• LPB pārstāvis Eiropas Psihoterapijas Asociācijā, EPAs ētikas koordinācijas komisijas priekšsēdis;
• Austrum Eiropas Eksistenciālās Terapijas Asociācijas Latvijas Filiāle.

Strādāju arī kā pasniedzējs:

• RPIVA: “Psiholoģiskā konsultēšana”, vadu supervīzijas;
• Rīgas Stradiņa Universitāte pasniedzu kursu “Vides un darba psiholoģija”;
• savulaik arī RSEBAA – Personāla vadības maģistratūra, kurss “Personāla vadības informācijas sistēmas”.

Manas profesionālās intereses ir saistītas ar psiholoģijas robežjautājumiem – no vienas puses, robežu starp psihisko un garīgumu (garīgie jautājumi psihoterapijā, utml.), un, no otras puses – robežu starp psihi un neiroloģiju (kurā vietā smadzenēs atrodamas domas, jūtas, atmiņas?).

Uz tikšanos!

Eksistenciālā psihoterapija

Pasaulē nav viena – vienkārša un skaidra uzskata par to, kas īsti ir eksistenciālā psihoterapija. Un šķiet – tas ir ļoti atbilstoši kādai eksistenciālisma pamatidejai – ka cilvēks nav iepriekš definēts, bet katrā brīdī viņš pats nosaka to, kas viņš ir. Tāpat arī ar eksistenciālo psihoterapiju – katrs terapeits katrā reizē to rada no jauna.

No formālās puses ir skaidrs, ka šis terapijas virziens balstās uz eksistenciālisma filosofiju – visā tās pretrunīgumā. Filosofiskais pamats ir ņemts no tādiem dižgariem kā Sorēns Kirkegors, Frīdrihs Nīče, Martins Heidegers, Žans Pols Sartrs, Albērs Kamī, arī Martins Bubers, Pauls Tilihs. Tas ir eksistenciālās domas lietojums psiholoģiskā konsultēšanā. No slavenākajiem praktiķiem jāmin Ēriks Fromms, Viktors Frankls, Ludvigs Binsvangers, Džeimss Bjūdžentāls, Rolo Meijs, Karls Jasperss, Irvins Jaloms, Ronalds Leings, tāpat arī – Aleksandrs Aļekseičiks un Rimantas Kočiunas.

Praktiski eksistenciālā terapija pievēršas tādām vispārīgām un universālām cilvēka dzīves jomām kā brīvība, izvēle, dzīves jēga un bezjēdzība, atbildība un nāve. Ja citi terapijas virzieni lielāku uzmanību pievērš neapzinātajam, psihiskajiem procesiem un tamlīdzīgi, tad eksistenciālās terapijas darba fokusā ir cilvēka dzīve – kā viņš pats to veido, pieredz, piedzīvo.
Terapijas mērķis ir palīdzēt cilvēkam satikties ar sevi un kļūt pašam par savas dzīves autoru. Dzīvot apzinātāk šajā pasaulē, kurā ir tas, kas ir – gan jaukās, gan ne tik jaukās lietas.

Reiz es lasīju šādu eksistenciālās terapijas un psihoanalītiskā piegājiena salīdzinājumu:
Ja psihoanalīzē vaicā “Kāpēc?”,
tad eksistenciālajā terapijā tiek prasīts “Kāpēc ne?”.

Eksistenciālā terapija ļauj cilvēkam labāk iepazīt sevi – savu dzīvi, kā arī vēlreiz, par jaunu izpētīt tās iespējas, kuras iepriekš dažādu iemeslu dēļ tika noraidītas. Dzīvot pilnvērtīgāk un dzīvāk.

Eksistenciālo terapiju esmu apguvis Lietuvā, Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūtā HEPI (Lietuva, Birštonas) profesora R. Kočiunasa vadībā.

Psihoterapija nav tas, ko jūs domājat!

Daži mīti par psihoterapiju
Runājot ar klientiem par psihoterapiju, bieži parādās vieni un tie paši jautājumi: – kas tad īsti ir psihoterapija, ko dara psihoterapeits, kā psihoterapija notiek? Parasti sarunu biedram ir savas viedoklis, kurš diemžēl bieži balstās uz mītiem. Te esmu mēģinājis dažus no mītiem apkopot un paskaidrot kas, manuprāt, ir psihoterapija.

1. mīts: Psihoterapija ir vajadzīga tikai vājiem cilvēkiem, kas nespēj ar sevi tikt galā paši.
Parasti tā ir – kad dzīvē mums gadās ir kādas grūtības, mēs mēģinām tikt galā ar tām paši un tas kādu laiku izdodas, bet – kad paši netiekam galā – mēs meklējam palīdzību no malas. Bet vai katrs lūgums pēc palīdzības ir vājuma pazīme? Ja es nevaru uznest klavieres uz sesto stāvu, un nolīgstu nesējus, vai tā ir vājuma pazīme? Ja es aprēķiniem izmantoju kalkulatoru vai datoru, vai tā arī ir vājuma pazīme? Ja apsveikuma kartiņā es nesaceru dzejoli pats, bet izvēlos kādu no dzejoļu krājuma, vai tā ir vājuma pazīme? Šķiet, ka ne – palīdzības meklēšana liecina nevis par vājumu, bet par rūpēm par sevi un adekvātu situācijas novērtēšanu: „Šoreiz es pats galā netikšu”. Vēl vairāk – savlaicīga palīdzības lūgšana var būt arī spēka pazīme. Ir taču jābūt pietiekoši stipram lai pateiktu sev un citiem: Es pats šoreiz netieku galā, lūdzu, palīdzi!
Tikt galā pašam vai lūgt palīdzību – bieži tas ir arī naudas un laika jautājums. Bet par to nedaudz vēlāk.

2. mīts: Lūdzu, atrodiet, kas manī ir salūzis, un salabojiet to!
Šis lūgums balstās uzskatā, ka cilvēks ir mehānisms, kura darbību nosaka visu „detaļu” noteikta kustība. Otrs uzskats – kāds no malas var pateikt, kas īsti ar mani nav kārtībā, atrast vainu, salabot salūzušo, un iedarbināt – lai strādā. Diemžēl tik vienkārši nav. Lai arī zinātne jau vairākus gadsimtus mēģina atrast cēloņsakarības cilvēka dzīvē, tomēr ir tālu līdz tam, lai uz visiem jautājumiem būtu zināmas atbildes. Pat auto servisā ir gadījies redzēt ainu – trīs pieredzējuši automehāniķi stāv ap mašīnu un kasa pakaušus – kas īsti ir tas, kā dēļ autiņš neiet? Ja jau auto, kuru radījuši un veidojuši ir cilvēki, kura uzbūve ir pilnībā aprakstīta, kurš pēc konstrukcijas ir neizmērojami vienkāršāks par dzīvu cilvēku, tomēr nav izprotams, tad ko var teikt par cilvēku un viņa psihes un apziņas funkcionēšanu? Kā te ir iespējams kaut ko darīt?
Psihoterapija (arī psihoterapeits) nevar „salabot” cilvēku. Psihoterapeits var palīdzēt cilvēkam pašam palīdzēt izprast grūtības un atrast veidus, kā tās atrisināt. Psihoterapeits var palīdzēt atrast atbildes sevī. Darbojoties kopā, var atrast to, ko dzīvē ir iespējams mainīt, lai tā kļūtu pilnvērtīgāka un laimīgāka.

3. mīts: Man būs jāguļ uz kušetītes un jāstāsta par to, kā bērnībā ienīdu māti.
Tas nebūs nepieciešams. Šis priekšstats iespējams, nāk no Holivudas filmām, vai no kariķēta psihoanalīzes attēlojuma. Te terapija tiek rādīta kā rakņāšanās pagātnē, meklējot kādu labi aizmirstu notikumu, kuru atrodot, automātiski atrisinās visas šodienas aktuālās problēmas.
Būtu jau labi, ja cilvēks būtu iekārtots tik vienkārši, ka viens notikums nosaka visu turpmāko dzīvi. Diemžēl tā nav. Cilvēks ir brīvs un viņš izvēlas, kā izturēties pret to, kas notiek viņa dzīvē – tai skaitā, kā reaģēt uz bērnības notikumiem. Ko domāt, kā justies, ko darīt – to visu cilvēks izvēlas pats. Psihoterapija nav tikai psihoanalīze. Dažādi terapijas virzieni izmanto dažādus ceļus – gan domas, gan jūtas, gan darbību, gan attiecības, gan ķermeni, gan arī pagātnes atmiņas. Pa jebkuru ceļu ejot ir iespējams nonākt līdz būtiskajam un saprast to, kas šobrīd notiek klienta dzīvē, un kā izmainīt to uz labāku.
Runājot par kušetīti – mūsdienās parasti klients ar terapeitu abi sēž viens otram pretī ērtos krēslos.

4. mīts: Psihoterapija ir paredzēta trakajiem – es taču neesmu traks!
Jā, reizēm terapeiti strādā arī ar psihiski slimiem cilvēkiem – tie ir ap 10% no visiem klientiem – lielākā daļa klientu ir psihiski veseli. Viņu nākšanas iemesli ir ļoti ikdienišķi – attiecības, jūtas, domas, problēmas mājās, darbā, pārliecības trūkums, – nekas „traks”. Tomēr, tās ir lietas, kuras nerisinātas var sagādāt lielus kreņķus un grūtības – tiešām, līdz pat slimībai. Psihoterapeits ir tas speciālists, kurš var palīdzēt no tā izvairīties.

5. mīts: Kā terapeits var mani saprast un atrisināt manas problēmas, ja pats nav neko līdzīgu piedzīvojis?
Vai es varu zināt, ko jūt māte, kurai miris dēls, kā tas ir – būt grūtniecei, būt narkomānam, būt gejam? Ja es to nezinu – kā gan es varu palīdzēt?
Līdzīgai pieredzei ir gan plusi, gan mīnusi. Līdzīga pieredze var tuvināt, bet tā var arī traucēt: ja terapeits ir bijis līdzīgā situācijā un atradis izeju, tad viņam var rasties kārdinājums klientam piedāvāt tieši tādu izeju, kuru atradis pats. Bet lai cik līdzīgas, tomēr situācijas nav vienādas – atšķiras kaut vai terapeits un klients kā cilvēki. Risinājums, kurš savulaik ir derējis vienam, var būt pilnīgi nederīgs citam.
Tas, kas drīzāk var palīdzēt klientam, ir nevis terapeita problēmu pieredze, bet problēmu risināšanas pieredze. Bieži ir tā, ka visatšķirīgāko problēmu atrisināšanai nepieciešamās iemaņas ir vienas un tās pašas – novērtēt situāciju un sevi tajā, ieraudzīt iespējas, alternatīvas, vēlmes, un rīkoties. Psihoterapeits var palīdzēt atrast klienta paša unikālo problēmu risināšanas veidu, kurš noderēs arī citās situācijās.

6. mīts: Psihoterapija vilksies mūžību un maksās nenormāli daudz. Un, galu galā, man pašam ar visu būs jātiek galā.
Taisnība ir tas, ka reizēm psihoterapija ir ilga. Taisnība ir tas, ka par psihoterapiju ir jāmaksā. Un taisnība ir arī tas, ka pašam būs jāstrādā. Tomēr šķiet, ka ir jāpaskaidro vairākas lietas:

Par ilgumu: Klienta dzīve tādā veidā, kāda tā ir šobrīd, viņam sagādā grūtības. Lai tiktu vaļā no šīm grūtībām, kaut kas dzīvē ir jāmaina. Bet tas reti notiek vienā acumirklī, īpaši tādēļ, ka cilvēks pats ir mēģinājis kaut ko darīt – diemžēl neveiksmīgi. Esošā attieksme, domas un reaģēšanas veidi ir veidojušies klienta visa mūža ilgumā. Lai izmainītu to, kas tik ilgi būvēts, arī ir vajadzīgs laiks.

Par maksu: Par ko ir jāmaksā terapijā? Par psihoterapeita laiku, kuru viņš pavada kopā ar klientu, nedomājot ne par ko citu. Par psihoterapeita darbu – par viņa pūlēm, cenšoties iedziļināties, izprast, izjust klientu un viņa dzīvi – kāda tā ir. Par psihoterapeita kvalifikāciju – izglītību un pieredzi, kuras viņš lieto klienta labā.
Terapija nav pirmās nepieciešamības palīdzība – tā nav nepieciešama visiem. Tomēr – lai arī par terapiju ir jāmaksā, tomēr rezultāts ilgtermiņā būs lētāks, nekā vairāku gadu garumā pazeminātās darbaspējas, sabojātas attiecības ar tuvajiem, iespējamās fiziskās veselības problēmas, un tā tālāk. Un, visu beidzot, psihoterapija nekad nemaksā vairāk, nekā klients var atļauties.

Par to, ka viss jādara pašam:Taisnība ir tā, ka psihoterapijā katrs dara savu darbu. Terapeits dara savu, un klientam ir jādara savs. Psihoterapeita darbs nevar atcelt vai aizstāt klienta darbu. Psihoterapeitu te var salīdzināt ar treneri, kurš gatavo sportistu sacensībām. Neskatoties uz to, cik daudz dara treneris, tomēr treniņos jāsvīst un arī sacensībās jāpiedalās ir sportistam pašam. Bet beigās uz uzvarētāju pjedestāla arī stāv sportists – nevis treneris.

Kas tad ir psihoterapija?
Viens no psihoterapijas paradoksiem ir tas, ka psihoterapeita mērķis ir kļūt nevajadzīgam. Psihoterapeits izmanto savas iemaņas, zināšanas un pieredzi, lai pavadītu klientu līdz tādai vietai dzīves ceļā, no kuras tālāk klients var doties pats, bez palīdzības no malas. Psihoterapeita mērķis ir palīdzēt klientam attīstīt savu iekšējo spēku – lai tālāk klients var balstīties pats uz sevi.
Psihoterapija ir divu cilvēku tikšanās – kopdarbs. Kas no kopdarba iznāks beigās – tas ir vienlīdz atkarīgs no abiem dalībniekiem. Līdzīgi ir dejā – vienu un to pašu deju Jānis ar Annu dejos citādi, nekā tas pats Jānis to pašu deju ar – ar Ilzi. Vai teātrī – ansamblī mainoties tikai vienam aktierim, tā pati luga iznāk citāda.
Diemžēl tas nozīmē arī to, ka konkrētam terapeitam ar konkrētu klientu terapija var arī neizdoties – lai cik terapeits būtu profesionāls. Teorijas zināšanas, iemaņas, paņēmieni, pieredze var atvieglot sadarbību, bet tomēr tīri cilvēciski attiecības var neizdoties. Profesionāls terapeits to pamanīs jau laicīgi un ieteiks kādu risinājumu – citu iespēju saņemt palīdzību.
Psihoterapeits ir kā spogulis – kurā var ieraudzīt to, kāda dzīve patiesībā ir. Tas nenozīmē, ka psihoterapeits to zina labāk – līdzīgi kā spogulis nezin, kādam ir jāizskatās atspulgam. Spogulis atspoguļo to, kas ir. Lai redzētu savu attēlu, pietiek ar stiklu, kurš pārklāts ar sudraba kārtiņu. Lai redzētu savu dvēseli, ir nepieciešams cits spogulis – dvēseles spogulis – cita dvēsele. Protams, terapeits nav vienīgā dvēsele, kura atspoguļo klienta dvēseli – to pašu dara arī citi cilvēki, kuri ikdienā ir apkārt klientam. Tomēr ar citiem var būt grūtāk saprast sevi, jo katra dvēsele ir dzīva – tā var mainīt, kropļot atspulgu. Tāpēc psihoterapeits pats iet savā psihoterapijā, lai nejauktu lietas, kuras nāk no paša, un kuras – no klienta.
Uzsākot izmaiņas savā dzīvē, ir labi, ja ir uz ko paļauties – kaut kas, kas ir drošs un paliek nemainīgs. Var teikt, ka šis atbalsta punkts klientam brīdī, kad notiek izmaiņas klienta dzīvē, ir psihoterapeits. Atbalsts, kurš ir ārpus klienta, tomēr visu laiku ir blakus un pieejams klientam. Mainīties ir vienkāršāk un vieglāk, ja ir atbalsts.
Psihoterapija nav ārstēšana. Ārsti zina, kas ir slimības, kā tās rodas un kādas darbības jāveic, lai izārstētu pacientu. (skat. 2 mītu). Psihoterapeits to nezin, viņš atbildes uz šiem jautājumiem meklē un atrod kopā ar klientu, jo atbildes katram ir savas. Psihoterapija ir mēģinājums dziļāk izprast klienta dzīvi – to veidu, kā klients ir šajā pasaulē.

Nobeigums
Pavisam noteikti, ja šādu rakstu rakstītu cits terapeits, tas iznāktu citāds. Pavisam noteikti, ja šo rakstu es rakstītu pēc gada, tas arī būtu citāds. Arī tagad, ja pēc šī raksta izlasīšanas jūs apmeklēsiet psihoterapeitu, tur, iespējams, notiks kaut kas pavisam cits. Tāpēc šķiet, ka ne tik svarīgi ir nodefinēt, kas ir psihoterapija, kā zināt to, ka psihoterapija var palīdzēt – kā tā ir palīdzējusi daudziem cilvēkiem līdz šim.

Neiro-veģeto terapija

Šai metodei nav nekāda sakara ar veģetārismu… :).

Pamatus NeiroVeģeto terapijai (NVT) ir licis Vilhelms Raihs. Metode balstās uz Raiha izstrādāto rakstur-analīzi (papildinot Freida izveidoto psiho-analīzi), kā arī – dzīvības enerģijas (orgona) plūsmas ceļu atbrīvošanu, likvidējot ķermeņa sasprindzinājumus – muskuļu blokus.

Šī metode ir labi piemērota gadījumos, kad ir pārāk daudz vai – gluži otrādi – pārāk maz vārdu, jo darbs ar psihisko materiālu var notikt arī neejot cauri apziņai – bet strādājot tīri ķermeniski.

Šo metodi es apguvu laikā no 2003. gada janvāra līdz 2007. gadam pie pasniedzējiem no Francijas: Kristīnes Curhere (Christine Zurcher) un Žaka Vesaka (Jacques Vaissac).

Psihoorganiskā analīze

Psihoorganiskā analīze (POA) ir radusies salīdzinoši nesen – pagājušā gasimta 70. gados. Tās pamatlicējs ir Pols Boisens (Paul Boyesen). Galvenais dzinulis bija tikt pāri tiem ierobežojumiem, kuri parādās atsevišķās terapijas skolās, apvienojot labāko, ko tās piedāvā.

Tādējādi klasiskie psihoanalītiskajie koncepti (neapzinātais, sapņi, pārnese, libido, tabu un citi) tika apvienoti ar organisko (ķermenisko) – elpošanu, pieskārienu, enerģijas plūsmu, utt. � is savienojums nav vienkārši mehānisks, bet laika gaitā tam ir izstrādāta arī atbilstoša teorētiskā un filosofiskā bāze.

Vairāk par psihoorganisko analīzi var lasīt šeit.

Psihoterapijas virzieni

Viena psihoterapija atšķiras no citas. Nav tādas vienas, vispārīgas psihoterapijas – pastāv daudz virzienu vai skolu. Katrā no tām ir savi priekšstati par trīs sekojošām lietām:

1. kā darbojas cilvēka psihe/ dvēsele/ iekšējā pasaule;
2. kādā veidā rodas grūtības/ traucējumi/ slimības/ pataloģijas;
3. kādā veidā ir iespējama (terapeitiska) iedarbība ar mērķi mazināt vai likvidēt traucējumus.

Līdz ar to, dažādas skolas var būt pilnīgi pretējas savos teorētiskajos uzskatos par cilvēku, viņa psihiskajiem procesiem – par domāšanas un jūtu darbību. Daži pētnieki apgalvo arī, ka dažādās skolas atspoguļo to veidotāju dzīvi un personību. Lai nu tā būtu! Tās visas pastāv un kopumā visas ir aptuveni līdzīgi efektīvas.

Lai arī katrā psihoterapeita izglītības programmā ir paredzēta iepazīšanās ar citiem psihoterapijas virzieniem, – vismaz galvenajiem – tomēr specializācija notiek vienā virzienā.

Tālāk esmu īsi aprakstījis tos psihoterapijas virzienus, ar kuriem savā dzīvē un praksē esmu saskāries vairāk – esmu tos mācījies un/vai turpinu apgūt:

Eksistenciālā terapija – mans pirmais, līdz ar to arī mīļākais virziens. Balstās eksistenciālajā filosofijā un literatūrā, ļoti humānistisks pēc sava gara.

Neiro veģeto terapija – iepazīšanās ar to, ka arī ķermenis spēlē milzīgu lomu, tas ir daudz vairāk kā smadzeņu ietvars.

Psihoorganiskā analīze – ļoti interesants, savdabīgs virziens ar savu spēcīgu, oriģinālu teoriju

Savā darbā lietoju arī atsevišķas citas metodes no citiem virzieniem, piemēram, no kognitīvi-biheiviorālās terapijas. To, kuru metodi izvēlēties katrā atsevišķā gadījumā nosaka klienta vajadzības un intereses.