Category Archives: Presē

Psihoterapija nav tas, ko jūs domājat!

Daži mīti par psihoterapiju
Runājot ar klientiem par psihoterapiju, bieži parādās vieni un tie paši jautājumi: – kas tad īsti ir psihoterapija, ko dara psihoterapeits, kā psihoterapija notiek? Parasti sarunu biedram ir savas viedoklis, kurš diemžēl bieži balstās uz mītiem. Te esmu mēģinājis dažus no mītiem apkopot un paskaidrot kas, manuprāt, ir psihoterapija.

1. mīts: Psihoterapija ir vajadzīga tikai vājiem cilvēkiem, kas nespēj ar sevi tikt galā paši.
Parasti tā ir – kad dzīvē mums gadās ir kādas grūtības, mēs mēģinām tikt galā ar tām paši un tas kādu laiku izdodas, bet – kad paši netiekam galā – mēs meklējam palīdzību no malas. Bet vai katrs lūgums pēc palīdzības ir vājuma pazīme? Ja es nevaru uznest klavieres uz sesto stāvu, un nolīgstu nesējus, vai tā ir vājuma pazīme? Ja es aprēķiniem izmantoju kalkulatoru vai datoru, vai tā arī ir vājuma pazīme? Ja apsveikuma kartiņā es nesaceru dzejoli pats, bet izvēlos kādu no dzejoļu krājuma, vai tā ir vājuma pazīme? Šķiet, ka ne – palīdzības meklēšana liecina nevis par vājumu, bet par rūpēm par sevi un adekvātu situācijas novērtēšanu: „Šoreiz es pats galā netikšu”. Vēl vairāk – savlaicīga palīdzības lūgšana var būt arī spēka pazīme. Ir taču jābūt pietiekoši stipram lai pateiktu sev un citiem: Es pats šoreiz netieku galā, lūdzu, palīdzi!
Tikt galā pašam vai lūgt palīdzību – bieži tas ir arī naudas un laika jautājums. Bet par to nedaudz vēlāk.

2. mīts: Lūdzu, atrodiet, kas manī ir salūzis, un salabojiet to!
Šis lūgums balstās uzskatā, ka cilvēks ir mehānisms, kura darbību nosaka visu „detaļu” noteikta kustība. Otrs uzskats – kāds no malas var pateikt, kas īsti ar mani nav kārtībā, atrast vainu, salabot salūzušo, un iedarbināt – lai strādā. Diemžēl tik vienkārši nav. Lai arī zinātne jau vairākus gadsimtus mēģina atrast cēloņsakarības cilvēka dzīvē, tomēr ir tālu līdz tam, lai uz visiem jautājumiem būtu zināmas atbildes. Pat auto servisā ir gadījies redzēt ainu – trīs pieredzējuši automehāniķi stāv ap mašīnu un kasa pakaušus – kas īsti ir tas, kā dēļ autiņš neiet? Ja jau auto, kuru radījuši un veidojuši ir cilvēki, kura uzbūve ir pilnībā aprakstīta, kurš pēc konstrukcijas ir neizmērojami vienkāršāks par dzīvu cilvēku, tomēr nav izprotams, tad ko var teikt par cilvēku un viņa psihes un apziņas funkcionēšanu? Kā te ir iespējams kaut ko darīt?
Psihoterapija (arī psihoterapeits) nevar „salabot” cilvēku. Psihoterapeits var palīdzēt cilvēkam pašam palīdzēt izprast grūtības un atrast veidus, kā tās atrisināt. Psihoterapeits var palīdzēt atrast atbildes sevī. Darbojoties kopā, var atrast to, ko dzīvē ir iespējams mainīt, lai tā kļūtu pilnvērtīgāka un laimīgāka.

3. mīts: Man būs jāguļ uz kušetītes un jāstāsta par to, kā bērnībā ienīdu māti.
Tas nebūs nepieciešams. Šis priekšstats iespējams, nāk no Holivudas filmām, vai no kariķēta psihoanalīzes attēlojuma. Te terapija tiek rādīta kā rakņāšanās pagātnē, meklējot kādu labi aizmirstu notikumu, kuru atrodot, automātiski atrisinās visas šodienas aktuālās problēmas.
Būtu jau labi, ja cilvēks būtu iekārtots tik vienkārši, ka viens notikums nosaka visu turpmāko dzīvi. Diemžēl tā nav. Cilvēks ir brīvs un viņš izvēlas, kā izturēties pret to, kas notiek viņa dzīvē – tai skaitā, kā reaģēt uz bērnības notikumiem. Ko domāt, kā justies, ko darīt – to visu cilvēks izvēlas pats. Psihoterapija nav tikai psihoanalīze. Dažādi terapijas virzieni izmanto dažādus ceļus – gan domas, gan jūtas, gan darbību, gan attiecības, gan ķermeni, gan arī pagātnes atmiņas. Pa jebkuru ceļu ejot ir iespējams nonākt līdz būtiskajam un saprast to, kas šobrīd notiek klienta dzīvē, un kā izmainīt to uz labāku.
Runājot par kušetīti – mūsdienās parasti klients ar terapeitu abi sēž viens otram pretī ērtos krēslos.

4. mīts: Psihoterapija ir paredzēta trakajiem – es taču neesmu traks!
Jā, reizēm terapeiti strādā arī ar psihiski slimiem cilvēkiem – tie ir ap 10% no visiem klientiem – lielākā daļa klientu ir psihiski veseli. Viņu nākšanas iemesli ir ļoti ikdienišķi – attiecības, jūtas, domas, problēmas mājās, darbā, pārliecības trūkums, – nekas „traks”. Tomēr, tās ir lietas, kuras nerisinātas var sagādāt lielus kreņķus un grūtības – tiešām, līdz pat slimībai. Psihoterapeits ir tas speciālists, kurš var palīdzēt no tā izvairīties.

5. mīts: Kā terapeits var mani saprast un atrisināt manas problēmas, ja pats nav neko līdzīgu piedzīvojis?
Vai es varu zināt, ko jūt māte, kurai miris dēls, kā tas ir – būt grūtniecei, būt narkomānam, būt gejam? Ja es to nezinu – kā gan es varu palīdzēt?
Līdzīgai pieredzei ir gan plusi, gan mīnusi. Līdzīga pieredze var tuvināt, bet tā var arī traucēt: ja terapeits ir bijis līdzīgā situācijā un atradis izeju, tad viņam var rasties kārdinājums klientam piedāvāt tieši tādu izeju, kuru atradis pats. Bet lai cik līdzīgas, tomēr situācijas nav vienādas – atšķiras kaut vai terapeits un klients kā cilvēki. Risinājums, kurš savulaik ir derējis vienam, var būt pilnīgi nederīgs citam.
Tas, kas drīzāk var palīdzēt klientam, ir nevis terapeita problēmu pieredze, bet problēmu risināšanas pieredze. Bieži ir tā, ka visatšķirīgāko problēmu atrisināšanai nepieciešamās iemaņas ir vienas un tās pašas – novērtēt situāciju un sevi tajā, ieraudzīt iespējas, alternatīvas, vēlmes, un rīkoties. Psihoterapeits var palīdzēt atrast klienta paša unikālo problēmu risināšanas veidu, kurš noderēs arī citās situācijās.

6. mīts: Psihoterapija vilksies mūžību un maksās nenormāli daudz. Un, galu galā, man pašam ar visu būs jātiek galā.
Taisnība ir tas, ka reizēm psihoterapija ir ilga. Taisnība ir tas, ka par psihoterapiju ir jāmaksā. Un taisnība ir arī tas, ka pašam būs jāstrādā. Tomēr šķiet, ka ir jāpaskaidro vairākas lietas:

Par ilgumu: Klienta dzīve tādā veidā, kāda tā ir šobrīd, viņam sagādā grūtības. Lai tiktu vaļā no šīm grūtībām, kaut kas dzīvē ir jāmaina. Bet tas reti notiek vienā acumirklī, īpaši tādēļ, ka cilvēks pats ir mēģinājis kaut ko darīt – diemžēl neveiksmīgi. Esošā attieksme, domas un reaģēšanas veidi ir veidojušies klienta visa mūža ilgumā. Lai izmainītu to, kas tik ilgi būvēts, arī ir vajadzīgs laiks.

Par maksu: Par ko ir jāmaksā terapijā? Par psihoterapeita laiku, kuru viņš pavada kopā ar klientu, nedomājot ne par ko citu. Par psihoterapeita darbu – par viņa pūlēm, cenšoties iedziļināties, izprast, izjust klientu un viņa dzīvi – kāda tā ir. Par psihoterapeita kvalifikāciju – izglītību un pieredzi, kuras viņš lieto klienta labā.
Terapija nav pirmās nepieciešamības palīdzība – tā nav nepieciešama visiem. Tomēr – lai arī par terapiju ir jāmaksā, tomēr rezultāts ilgtermiņā būs lētāks, nekā vairāku gadu garumā pazeminātās darbaspējas, sabojātas attiecības ar tuvajiem, iespējamās fiziskās veselības problēmas, un tā tālāk. Un, visu beidzot, psihoterapija nekad nemaksā vairāk, nekā klients var atļauties.

Par to, ka viss jādara pašam:Taisnība ir tā, ka psihoterapijā katrs dara savu darbu. Terapeits dara savu, un klientam ir jādara savs. Psihoterapeita darbs nevar atcelt vai aizstāt klienta darbu. Psihoterapeitu te var salīdzināt ar treneri, kurš gatavo sportistu sacensībām. Neskatoties uz to, cik daudz dara treneris, tomēr treniņos jāsvīst un arī sacensībās jāpiedalās ir sportistam pašam. Bet beigās uz uzvarētāju pjedestāla arī stāv sportists – nevis treneris.

Kas tad ir psihoterapija?
Viens no psihoterapijas paradoksiem ir tas, ka psihoterapeita mērķis ir kļūt nevajadzīgam. Psihoterapeits izmanto savas iemaņas, zināšanas un pieredzi, lai pavadītu klientu līdz tādai vietai dzīves ceļā, no kuras tālāk klients var doties pats, bez palīdzības no malas. Psihoterapeita mērķis ir palīdzēt klientam attīstīt savu iekšējo spēku – lai tālāk klients var balstīties pats uz sevi.
Psihoterapija ir divu cilvēku tikšanās – kopdarbs. Kas no kopdarba iznāks beigās – tas ir vienlīdz atkarīgs no abiem dalībniekiem. Līdzīgi ir dejā – vienu un to pašu deju Jānis ar Annu dejos citādi, nekā tas pats Jānis to pašu deju ar – ar Ilzi. Vai teātrī – ansamblī mainoties tikai vienam aktierim, tā pati luga iznāk citāda.
Diemžēl tas nozīmē arī to, ka konkrētam terapeitam ar konkrētu klientu terapija var arī neizdoties – lai cik terapeits būtu profesionāls. Teorijas zināšanas, iemaņas, paņēmieni, pieredze var atvieglot sadarbību, bet tomēr tīri cilvēciski attiecības var neizdoties. Profesionāls terapeits to pamanīs jau laicīgi un ieteiks kādu risinājumu – citu iespēju saņemt palīdzību.
Psihoterapeits ir kā spogulis – kurā var ieraudzīt to, kāda dzīve patiesībā ir. Tas nenozīmē, ka psihoterapeits to zina labāk – līdzīgi kā spogulis nezin, kādam ir jāizskatās atspulgam. Spogulis atspoguļo to, kas ir. Lai redzētu savu attēlu, pietiek ar stiklu, kurš pārklāts ar sudraba kārtiņu. Lai redzētu savu dvēseli, ir nepieciešams cits spogulis – dvēseles spogulis – cita dvēsele. Protams, terapeits nav vienīgā dvēsele, kura atspoguļo klienta dvēseli – to pašu dara arī citi cilvēki, kuri ikdienā ir apkārt klientam. Tomēr ar citiem var būt grūtāk saprast sevi, jo katra dvēsele ir dzīva – tā var mainīt, kropļot atspulgu. Tāpēc psihoterapeits pats iet savā psihoterapijā, lai nejauktu lietas, kuras nāk no paša, un kuras – no klienta.
Uzsākot izmaiņas savā dzīvē, ir labi, ja ir uz ko paļauties – kaut kas, kas ir drošs un paliek nemainīgs. Var teikt, ka šis atbalsta punkts klientam brīdī, kad notiek izmaiņas klienta dzīvē, ir psihoterapeits. Atbalsts, kurš ir ārpus klienta, tomēr visu laiku ir blakus un pieejams klientam. Mainīties ir vienkāršāk un vieglāk, ja ir atbalsts.
Psihoterapija nav ārstēšana. Ārsti zina, kas ir slimības, kā tās rodas un kādas darbības jāveic, lai izārstētu pacientu. (skat. 2 mītu). Psihoterapeits to nezin, viņš atbildes uz šiem jautājumiem meklē un atrod kopā ar klientu, jo atbildes katram ir savas. Psihoterapija ir mēģinājums dziļāk izprast klienta dzīvi – to veidu, kā klients ir šajā pasaulē.

Nobeigums
Pavisam noteikti, ja šādu rakstu rakstītu cits terapeits, tas iznāktu citāds. Pavisam noteikti, ja šo rakstu es rakstītu pēc gada, tas arī būtu citāds. Arī tagad, ja pēc šī raksta izlasīšanas jūs apmeklēsiet psihoterapeitu, tur, iespējams, notiks kaut kas pavisam cits. Tāpēc šķiet, ka ne tik svarīgi ir nodefinēt, kas ir psihoterapija, kā zināt to, ka psihoterapija var palīdzēt – kā tā ir palīdzējusi daudziem cilvēkiem līdz šim.

Psihoterapija Latvijā

Intervija publicēta žurnālā Biznesa psiholoģija, 2008 gada augusts-septembris

Psihoterapija Latvijā.

Ar psihologu, psihoterapeitu Ansi Jurģi Stabingi sarunājas Līga Šaplaka

Cik sen Latvijā pastāv psihoterapija?
Organizēti un centralizēti no deviņdesmito gadu sākuma. Līdzīgi kā psiholoģija. Pirms tam bija atsevišķi cilvēki, kas darbojās šajā lauciņā, piemēram, Jānis Zālītis strādāja kā hipnologs. Lietuvā psihoterapija bija daudz plašāk attīstīta, nerunājot par to, kas notika Eiropā. Kaut gan arī pirmās Latvijas laikā bija daži Freida sekotāji, kas mēģināja kaut ko darīt. Psihoterapeitu biedrība pirmsākumos saucās citādāk, bet tāda kā mēs to saprotam šodien, psihoterapija Latvijā ir no deviņdesmitajiem gadiem.

Vēl pirms piecpadsmit gadiem Latvijā bija zināmi tikai daži psihoterapijas virzieni, bet šobrīd parādās aizvien jauni. Kā notiek šī jauno virzienu ienākšana apritē?
Tā gluži nav, ka daudz jaunu virzienu ienāktu Latvijā. Būtībā ilgu laiku ir tie daži virzieni, kas jau ir un tikai pāris ir nākuši klāt. Šobrīd tie ir astoņi – Eksistenciālā psihoterapija; Geštaltterapija; Ģimenes terapija; Hipnoterapija; Psiho-organiskā anlīze; Psihoanalītiskā psihoterapija; Psihodinamiskā psihoterapia; Psihodrāma. Vēl mācības noteik Junga analīzē, kas ir jauna Latvijā un Analītiskajā veģeto terapijā. Ir cilvēki, kas uzsākuši mācības šajos virzienos. Tāpat mācības notiek atsevišķās psihoterapijas metodēs – kas nav pilni virzieni,

Kā ir ar kognitīvi biheiviorālo pieeju?
Interesanti, bet šis virziens Latvijā nav pārstāvēts. Neskatoties uz to, ka Latvijas Universitātē tieši šis virziens tiek mācīts psiholoģijas studentiem, bet kā patstāvīgs psihoterapijas virziens tas nav pārstāvēta. Ir dažādi skaidrojumi, kāpēc tā. Esam arī ar kolēģiem par šo diskutējuši. Viens no variantiem ir – virzienu, kurā darboties katrs cilvēks izvēlas atbilstoši savai iekšējai filosofijai. Piemēram, kad pirmo reizi sāku lasīt eskistenciālos darbus, tie mani ļoti uzrunāja, bija saprotami un pat sajūsmināja. Bet, lasot psihoanalītisko literatūtu, domāju – nu šausmas, kā var tik zemiski domāt par cilvēku? Tā ir atbilstība mana personiskajai izpratnei par dzīvi – kāda ir katram cilvēkam, attieksme, līdz ar to var teikt, ka viens virziens cilvēku vairāk atgrūž, bet cits – pievelk. Tagad, pēc daudziem gadiem, es varu iedziļināties analītiskajā literatūrā un sajust, jā tas arī ir interesanti, vērtīgi, tas ir forši. Bet bija daudziem gadiem jāpaiet. Domāju, ka iepazīstoties ar kognitīvi biheiviorālo pieeju, cilvēki, kas ir mācījušies psiholoģiju un ir izgājuši cauri studiju procesam, saprot, ka vajag kaut ko vairāk. Es studentiem augstskolā nesen stāstīju par dažām biheiviorālām tehnikām, un viņi man jautāja: “Un tas ir viss? Bet kur ir meklējami cēloņi, kāda tam visam jēga?” Atbilde ir tāda, ka kognitīvi biheiviorālā pieeja par to neinteresējas – tā ir vairāk fokusēta uz to, kā izmainīt rīcību. Šādus jautājumus uzdod studenti, kuri tik tiko par to uzzinājuši, bet šķiet – jau viņi jūt, ka šajā pieejā kaut kas pietrūkst. Tomēr jāatzīmē, ka šī ir viena no visvairāk pētītajām un zinātniski pamatotajām metodēm, ko izmanto Amerikā.

Kāds šobrīd ir psihoterapijas statuss Latvijā?
Situācija ir diezgan sarežģīta. Likumā noteikta regulējuma, kas ir psihoterapija – tāda vispār nav. Psihoterapija šobrīd kā metode ir minēta divās vietās – ārstu specialitāšu sarakstā (kas nozīmē, ka ārsts var specializēties psihoterapijā) un profesiju klasifikātorā pie sadaļas Dziednieki. Tur ir rakstīts, ka dziednieki palīdz saviem klientiem, izmantojot psihoterapijas metodes.

Vai tas nozīmē, ka par psihoterapeitu šobrīd sevi var nosaukt jebkurš, un juridiski viņam nekādas atbildības nav jāuzņemās?
Jā, tā es šobrīd saprotu mūsu valstī pastāvošos likumus. Tas ir legāls vakums. Ir cilvēki, kuri sevi sauc par psihoterapeitiem, bet es nezinu kur un ko viņi ir mācījušies.

Latvijā ir vairākas biedrības, asociācijas, kā tās savā starpā sadarbojas? Vai pastāv kaut kāda veida hierarhija?
Ir vairākas psihoterapijas organizācijas un attiecības starp tām ir dažādas. Ir vairākas psihoterapeitu organizācijas – biedrības, kurās ir apvienojušies psihoterapeiti, kuri pārstāv vienu noteiktu virzienu – (jau iepriekš minētos – psihodinamisko, psihoanalītisko, psihoorganisko analīzi, geštalta, eksistenciālo, ģimenes, hipnoterapiju, psihodrāmu), Šīs biedrības ir apvienojušās Latvijas Psihoterapeitu Biedrībā. (LPB)
LPB pamatnostādnes ir tādas, ka psihoterapija tā ir neatkarīga, brīva profesija, ar savām prasībām izglītībā, zināšanās, teoriju, metodēm utt. Šo profesiju var apgūt četru gadu laikā ar dažādām pamatizglītībām – ārsta, psihologa, sociālā darbinieka, mācītāja un citām. Cita pamatnostādne ir – eksistē dažādi psihoterapijas virzieni, kuri ir savstarpēji līdzvērtīgi. LPB darbība atbilst Eiropas Psihoterapijas Asociācijas uzskatiem, kam pamatā ir Strasbūras deklarācija, kas paredz, ka psihoterapija ir brīva profesija ar dažādiem virzieniem un dažādām sākotnējām izglītībām.
Ir arī viena organizācija, kuras pamatnostādnes ir atšķirīgas: tā vārdu “psihoterapija” saprot kā sinonīmu vārdam “psihosomatiskā medicīna un psihodinamiskā psihiatrija”, un redz psihoterapiju kā tikai ārstiem pieejamu nodarbošanos. Tāpat viņu uzskati no LPB atšķiras jautājumā par psihoterapijas virzieniem – ja LPB tos redz kā līdzvērtīgus un neatkarīgus, tad ārstu-psihoterapeitu asociācija izdala psihodinamisko virzienu kā galveno un citus – kā metodes, kuras ir pakārtotas psihodinamiskajai psihoterapijai.

Vai arī Eiropā psihoterapeiti ir sadalījušies ārstos psihoterapeitos un neārstos psihoterapeitos?
Katrā valstī tas ir savādāk, viennozīmīgi pateikt ka tas ir tā nevar. Dažās valstīs ir lielāka šķelšanās, citās – mazāka. Bet – piemēram, Eiropas Psihoterapijas Asociācijā (tāpat kā LPB), ir skaidri redzams, ka blakus mierīgi un līdzvērtīgi pie viena galda sēž gan cilvēki ar pamatizglītību medicīnā, gan psiholoģijā vai, teiksim, teoloģijā, sociālajā darbā, utt. Jo ir iespējams fokusēties uz vienojošo – mēs visi esam psihoterapeiti – vai arī uz atšķirīgo – jūs neesat ārsti. Skatoties uz atšķirīgo, tiek veicināta šķelšanās un lieki patērēta daudz enerģijas, kuru būtu iespējams tērēt vērtīgāk. Dažādībai vēl var piebilst, ka Amerikā, piemēram, psihoterapija netiek uzskatīta par profesiju, bet par nodarbošanos, kuru veic ārsti, psihologi, sociālie darbinieki, mācītāji, māsas. Eiropā virzība ir uz to, ka psihoterapija ir profesija.

Vai LPB var ietekmēt, izsekot tam, kurš ir vai nav tiesīgs strādāt par psihoterapeitu?
Par vārdiņu “tiesīgs” – jau iepriekš teicu, ka tas nav noregulēts. LPB ir sabiedriska organizācija, kurā cilvēki ir iestājušies brīvprātīgi kļūstot par tās biedriem. Viņus neviens nav spiedis to darīt. Mūsu ietekme attiecas tikai uz mūsu organizācijas biedriem. Mēs daudzus gadus esam mēģinājuši rakstīt vēstules gan Saemai gan prezidentei, esam bijuši vairākās darba grupās Veselības ministrijā. Esam mēģinājuši šo jautājumu sakārtot, bet vai nu mēs neesam izvēlējušies pareizās metodes, vai arī kādu citu iemeslu dēļ tas nav noticis.
Tomēr, lai nodrošinātu kvalitāti, mēs esam ieviesuši stingru, Eiropas Psihoterapijas Asociācijai atbilstošu kvalitātes sistēmu – sertifikāciju. Mums ir savs ētikas kodekss. Būtu ļoti labi, likumdošana būtu sakārtota (līdzīgi kā kā ar ārstniecību), bet šobrīd tas tā nav. Līdz ar to joprojām ir tā, ka jebkurš sevi var saukt par psihoterapeitu un darīt, kas vien ienāk prātā un viņam par to nekas nebūs.

Ja es kā klients pēc psihoterapeita apmeklējuma jūtos pievilta, apkrāpta vai citādi man ir nodarīts kaitējums, vai es varu vērsties LPB, lūdzot palīdzību?
Ja šis psihoterapeits ir mūsu biedrības biedrs, tad mēs varam kaut ko darīt. Mums ir sava ētikas komisija, ētikas kodekss, tad var skatīties, kas tur ir noticis, izteikt brīdinājumu vai nopietnākā gadījumā izslēgt. Bet diemžēl neko vairāk arī mēs kā biedrība darīt nevaram.

Kas jādara, lai iestātos LPB?
Jāizrāda interese. LPB ir pilntiesīgie biedri un asociētie biedri. Pilntiesīgajiem biedriem ir jābūt psihoterapeitiem. Tas nozīmē, ka viņiem ir augstākā izglītība. Otrkārt, vajadzīga izglītība psihoterapijā, kas ir atsevišķa izglītība pēc augstākās izglītības iegūšanas. Trešā lieta, viņam ir jābūt sava izvēlētā psihoterapijas virziena asociācijā vai biedrībā. Piemēram, cilvēkam ar ģimenes psihoterapeita izglītību ir jābūt ģimenes psihoterapeitu biedrībā vai asociācijā un tad kā šīs asociācijas biedrs viņš var iestāties LPB. Savukārt, ja, piemēram, atbrauktu kāds kognitīvi biheiviorālās terapijas speciālists no Amerikas, Latvijā nav šī virziena biedrības, bet viņš grib iestāties LPB, tad arī tas ir iespējams. Pēc tam ir jāuzraksta iesniegums, jāsamaksā iestāšanās nauda un tuvākajā valdes sēdē šis iesniegums tiks izskatīts. Jāpiebilst, ka līdz šim nav bijis tā, ka mēs kādu nebūtu uzņēmuši.
Lai kļūtu par asociētajiem biedriem, vienīgā prasība ir interese un rakstisks iesniegums. Asociētā biedra stutuss pamatā ir orientēts uz studentiem.

Vai ir kādi virzieni, kas ir pārstāvēti, bet kurus LPB neatzīst, nepieņem uzskata, ka tā nav psihoterapija?
Gan jā, gan nē. Psihoterapijā virziens – tas ir pilna un pabeigta uzskatu sistēma par trīs lietām:
• kā darbojas cilvēks, psihe, personība?
• kādā veidā rodās problēmas, kāpēc kaut kas nedarbojas tā, kā vajag?
• kā to ir iespējams labot.
Jābūt ir šīm trīs lietām. Ja tās ir, tad to var saukt par psihoterapijas virzienu. Šobrīd pasaulē, pēc dažādiem aprēķineim ir kādi 600 psihoterapijas virzieni un rodas arvien jauni. Ir tādi, kas apvienojas un tādi, kas iznīkst ar laiku. Tomēr pamatnostādnēs virzieni ir pavisam daži – psihodinamiskie, kognitīvi biheiviorālie un humānistiskie.
Cita lieta ir psihoterapijas metodes. Tāda ir, piemēram, smilšu terapija. Tas nav virziens pats par sevi, jo tur ir tikai šis trešais aspekts – kā labot problēmas – kādā veidā darbojoties ar figūriņām smilšu kastē var mainīt sliktās lietas uz labajām. Smilšu spēļu terapija nav virziens, jo tai nav savas fundamentālas teorijas par to kā cilvēks funkcionē. Līdzīgi ir ar dažām citām metodēm – kas nav pilntiesīgi virzieni. Ir cilvēki, kuri ir mācījušies kādu noteiktu metodi pat nebūdami psihoterapeiti un viņi to var sekmīgi izmantot savā praksē – psiholoģiskajā konsultēšanā, ārstēšanā vai citur. Tomēr, ja šajā metodē nav apvienotas trīs jau minētās fundamentālās lietas, tad to nevar uzskatīt par atsevišķu virzienu. Pagaidām metodes LPB netiek atsevišķi pārstāvētas – iespējams, ar laiku tas mainīsies.
Protams, notiek diskusija par to, vai kāda noteikta metode ir tikai metode, vai to var uzskatīt par virzienu – tas ir zinātniskas izvērtēšanas darbs. Situācija šajā jomā nav sastingusi, bet ir ļoti dinamiska – jo gan teorijas, gan metodes tiek attīstītas, apvienotas, un transformētas. Līdz ar to rīt var būt pavisam citādi.
Vēl ir daži virzieni, kuri nav pietiekoši formāli organizēti un dažādu iemeslu dēļ vēl nav pievienojušies LPB (piemēram, Junga analīze), bet mūsu durvis ir atvērtas.

Kur klients var uzzināt kādi virzieni Latvijā ir pieejami, kuri psihoterapeiti darbojas katrā virzienā?
LPB ir mājas lapa internetā www.psihoterapija.lv. Tajā ir atrodama pamatinformācija par katru no LPB pārstāvētajiem virzieniem, arī Latvijas Psihoterapeitu Reģistrs – tajā atrodami visi LPB sertificētie psihoterapeiti. Tā lielākā daļa cilvēku uzzina un atrod savu psihoterapeitu.

Ja cilvēks izlemj iet pie psihoterapeita tad, kā izvēlēties, pie kura virziena pārstāvja iet?
Ja cilvēks nezina neko par virzieniem, tad tam arī mierīgi var nepievērst uzmanību, vienkārši izvēlēties kādu un pie tā arī iet. Faktiski var iet pie jebkura, tas svarīgākais ir kā veidojas savstarpējais kontakts, jo virzienam nav tik būtiska nozīme. (dažādi pētījumi parāda, ka no virziena ir atkarīgi vien ~15% rezultāta). Cita iespēja ir – mājas lapā izlasīt kopsavilkumu par katru no virzieniem un tad izvēlēties to, kurš uzrunā, kurš liekas tuvākais pieņemamākais.

Ko pašiem psihoterapeitiem dod psihoterapeitu biedrība?
Nu tā noteikti ir profesionālā vide, kurā ir kolēģi, jo psihoterapija ir ļoti vientuļa profesija. Psihoterapeits tiekās ar savu klientu vienatnē, viņš ir ļoti dziļi iekšā klienta pasaulē, personībā,, dzīvē – dziļāk, reizēm jebkurš cits cilvēks. Psihoterapeits nedēļas laikā redz kādus 20 tādus cilvēkus un ir ļoti dziļi ar katru cilvēku kopā. Tajā pašā laikā viņš nevienam, neko nevar stāstīt, jo ir jāievēro konfidencialitāte. Viņš dzīvo ar tiem visiem noslēpumiem un pārdzīvojumiem viens pats. Ja ir kolēģi, tad vismaz ir vēl citi cilvēki, kuri arī dzīvo ar to pašu, līdzīgi strādā, kuri ir līdzīgā situācijā. Tas nenozīmē, ka var anonīmi klačoties par klienta problēmām, bet svarīgi ir, ka ir cilvēki kuri saprot, kā tas ir. Tas ir tas kolēģu atbalsts – gan emocionālais, gan profesionāls.. Par profesionālo atbalstu – tās ir zināšanas, diskusija par dažādām pieejām, izpratnēm. Protams, ka ne maznozīmīga ir sertifikācija. Tā, ko piedāvā LPB biedrības ietvaros kā arī Eiropas PB sertifikāti.

Vai tas nozīmē, ka ar šo sertifikātu es jebkur Eiropā varu atvērt privātpraksi?
Gandrīz tā. Tomēr jāatzīst, ka arī Eiropā lielākajā daļā valstu jautājums par psihoterapiju nav noregulēts. Eiropas psihoterapeitu sertifikāts šīs durvis plašāk paver vaļā, šo ceļu atvieglo, bet tas nenozīmē, ka tā automātiski ir zaļā karte. Teikt, ka viennozīmīgi ar Eiropas sertifikātu var braukt strādāt uz Eiropu, būtu pārspīlēti.

Ko vēl saviem biedriem dod PB?
Mēs uzstādam izglītības prasības, kas – caur sertifikāciju – dod zināmu kvalitātes zīmi. Ja šis cilvēks ir LPB sertificēts, tad zināmā mērā var teikt, ka viņa izglītības kvalitāte atbilst mūsu izvirzītiem standartiem. Vēl mēs rīkojam seminārus, konferences. Piemēram, pavisam drīz, novembrī būs Eiropas psihoterapijas asociācijas valdes sēde, kas notiks Rīgā. Te būs ļoti daudz psihoterapeiti no visas Eiropas. Un mēs no savas puses vēl organizēsim publiskas lekcijas interesentiem, cilvēkiem – ne profesionāļiem par dažādiem psihoterapeitiskiem jautājumiem.

Ārsti ārstē ar psihoterapiju, bet ko dara ne ārsti?
Diemžēl Latviešu valodā nav šāda dabības vārda. Angliski tiek lietots vārds treatment, kura nozīme ir plaša. Latviski saka – sniedz psihoterapeitsiku palīdzību, kas ir kas cits kā psiholoģiska konsultēšana. Tā nav ārstēšana, jo ne vienmēr cilvēki ir slimi.

Bet nāk taču arī slimi?
Jā nāk. Šajā gadījumā tā ir spēlēšanās ar vārdiem. LPB uzskats ir, ka mēs nenodarbojamies ar ārstēšanu. Tā ir atšķirība attieksmē. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka ārsts ir varas pozīcijā, pie viņa atnāk slimnieks, kurš nezina, kas viņam kaiš, tad ārsts apskatās un saka; skaidrs, tev ir tas un tas, jādara tas un tas. Ārsts zina, kas kaiš, kā tas saucas un kā tas ir jāārstē, un tā ir ārstēšana. Ārsts ir aktīvs, slimnieks – pasīvs. Bet psihoterapijā ir savādāk. Psihoterapeits neieņem šo varas pozīciju. Psihoterapeits ne vienmēr zina, kas cilvēkam kaiš. Psihoterapeits kopā ar klientu skatās, pēta, un kopā ar klietnu atrod to risinājumu, kas klientam ir labākais – vai arī – palīdz klientam pašam atrast šo risinājumu. Tā ir pavisam cita veida pieeja, cita veida attieksme.

Vai būtu iespējams, ka šie divi lielie virzieni tomēr apvienotos un akceptētu viens otru?
Es negribētu piekrist, ka šo ssauc par “lieliem virzieniem” – drīzāk tās ir dažādas attieksmes. Kaut kādā ziņā šī pieņemšana jau notiek. Psihoterapeitu biedrībā, Eiropas psihoterapijas asociācijā ir pietiekoši daudz ārstu. Aptuveni kāda trešā daļa no biedriem. Cilvēki, kuri paši būdami ārsti saka, ka ārstēšana ir kaut kas pavisam cits nekā psihoterapija. Un, koncentrējoties uz līdzīgo, notiek apvienošanās un akceptēšana. Tomēr, ja koncentrējas uz atšķirīgo – tad apvienošanās un akceptēšana ir gandrīz neiespējama. Protams, vēl šeit būtisku lomu spēlē cīņa par varu – kam būs teikšana. Diemžēl.

Cik Latvijas sabiedrība ir gatava psihoterapijai?
Aizvien vairāk nāk, aizvien nopietnāk izturas. Ir arī klienti, kuri pēc vairākām sesijām stāsta, ka sākumā nākuši ar lielu neticību, bet pēc laika sapratuši, ka psihoterapija, tas ir nopietni, tas darbojas un palīdz.

Cik psihoterapeiti ir Latvijā?
Mūsu biedrībā ir nedaudz pāri simtam. Varētu būt, ka vēl kādi 50 cilvēki ir tādi, kas sertificējušies, nav biedrībā. Aptuveni kādi 100 cilvēki ir dažāda līmeņa mācībās. Un vēl kādi 70, kas ir ārsti-psihoterapeiti. Bet neskatoties uz to Latvijā vēl arvien ir krietni mazāk psihoterapeitu nekā vidēji Eiropā.

Vai reālais pieprasījums pēc psihoterapeitiem Latvijā arī liecina, ka varētu būt vairāk speciālistu?
Jā. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri savas psiholoģiskās problēmas risina pie ģimenes ārstiem. Ir ļoti daudz cilvēku, kuris savas problēmas vispār nekur nerisina, vai arī risina ar alkoholu, narkotikām vai tamlīdzīgi. Tāpēc var teikt, ka reālā vajadzība pēc psiholoģiska rakstura palīdzības ir liela.

Psihoterapija tomēr ir tāda palīdzība, kas dēļ dārdzības nav pieejama jebkuram. Vai tuvākajā nākotnē to varētu apmaksāt apdrošinātāji?
Par apdrošinātājiem runājot – Eiropa tā notiek. Neizbēgami arī pie mums tas tā būs. Bet ir otra puse, ka tie, kuriem psihoterapija būtu visvairāk nepieciešama, visbiežāk nav apdrošināti un vienalga netiek pie šī pakalpojuma.
Vēl – vienmēr pastāv iespēja atrast arī lētākus variantus – kaut vai psihoterapijas studentus vai līdzīga veida palīdzību – psiholoģisko konsultēšanu. Vajag tikai vēlēties un meklēt!

Par vīriešiem: 2

VardarbÄ«bas apburtais loks – intervija portālā Politika.lv
Autore: Elizabete Pičukāne
Datums: 2005.gada 11. janvārī

Sievietes cieš, viņas tiek sistas, tad viņām izveido krīzes centrus, kuri strādājot saprot, ka cīnās ar sekām, ka jāstrādā ir ar vardarbīgiem vīriešiem. Bet patiesībā cēlonis ir vēl tālāk – vardarbība mūsdienu sabiedrībā ir problēmu risināšanas veids. Kāpēc Bušam ir atļauts sist Huseinu un vīram nav atļauts sist sievu?

Jūs esat organizējis pirmo un vienīgo psiholoģiskās palīdzības grupu vīriešiem “Skalbēs”. Kas bija pats galvenais, ko viņi gribēja iegūt no šīs grupas?
Sākumā mēs mēģinājām veidot grupu vardarbīgiem vīriešiem, taču no viņu puses nebija nekādas intereses. Tad mēs ar Dmitriju Kalniņu-Bergu, kurš tāpat kā es ir mācījies arī eksistenciālo psihoterapiju, izveidojām atbalsta grupu vīriešiem. Gribējām izpētīt stereotipus, pamēģināt, bet pirmais piegājiens nesanāca – uz pirmo reizi atnāca četri vīrieši, uz otro tikai divi. Pēc pusgada sākām vēlreiz, tie paši divi dalībnieki turpināja nākt bija arī citi interesenti. Grupa bija atvērta – dalībnieki pievienojās un gāja prom – kopā piedalījās ap 18 vīriešu. Viņiem bija ap 20 sesiju, reizi nedēļā tikāmies uz divām stundām.
Jautājumi bija visvisādi. Par attiecībām vispār, par attiecībām ar otro pusi, par naudas lomu attiecībās – ko darīt, ja sieva nestrādā, vai arī – pelna divreiz vairāk, par varu, par attieksmi pret bērniem, pret vecākiem – kā viņiem pastāstīt par to, kas notiek manā ģimenē, par attieksmi pret strādāšanu, par veselību, par ārstēšanos, par mīlēšanos – vai var būt, ka vīrietim negribas mīlēties… par visu ko.
Mēs visi runājām par to, kā mums, vīriešiem, iet. Tā bija diskusija.

Kā Jūs domājat, kāpēc šis pasākums nenotiek regulāri, kāpēc nav intereses par to?
Man liekas, ka ir vairāki iemesli. Viens ir tas, ka nav piedāvājuma, un piedāvājuma nav tāpēc, ka nav pieprasÄ«juma… Tas ir tāds apburts loks. Otra lieta – vÄ«rieÅ¡iem, kas nāk uz tādu pasākumu, ir jāatzÄ«st, ka viņi paÅ¡i ar kaut ko netiek galā, ka viņi iet pēc palÄ«dzÄ«bas, pēc padoma. Tas nozÄ«mē, ka kaut kādā ziņā viņi ir vāji, ka viņi kaut ko nespēj. Taču tas ir pretrunā ar stereotipu, ka vÄ«rietim vienmēr viss ir jāspēj.Taču, piemēram, ja mēs salÄ«dzinām situāciju ar ZiemeļvalstÄ«m, tur paÅ¡laik grupas vardarbÄ«giem vÄ«rieÅ¡iem vai vÄ«rieÅ¡iem, kas netiek galā ar savām problēmām, ir diezgan izplatÄ«tas.

Kā Jūs domājat, kāpēc tur tas darbojas, bet šeit nē?
Tur uzskati par vÄ«rieÅ¡iem ir citādāki – ir pieņemami vÄ«rietim iet pēc palÄ«dzÄ«bas, tas nenozÄ«mē, ka viņš pēkšņi vairs nav vÄ«rietis. Tas ir saistÄ«ts ar audzināšanu. Tur acÄ«mredzot ir bijuÅ¡i cilvēki, kuriem ir bijusi iespēja izteikties, nauda un viņi pietiekoÅ¡i ilgi un pareiziem vārdiem ir teikuÅ¡i vÄ«rieÅ¡iem – runājot, ar plakātiem, ar reklāmām – ka tas ir pieņemami. Piemēram, Norvēģijā centrs “AlternatÄ«va vardarbÄ«bai” darbojas jau 15 gadus un tur viss sākās ar to, ka viņiem iedeva naudu, lai risinātu vardarbÄ«bas problēmu, un tad viņi sāka skatÄ«ties, kā to var darÄ«t. Viņi mēģināja dažādos veidos reklamēties, lika par sevi informāciju telefona bÅ«diņās… Daudz kas nestrādāja, bet viņiem bija iespēja mēģināt un bija finansu lÄ«dzekļi. Å eit ir tā, ka cilvēkiem, kas ir ar mieru darÄ«t kaut ko Å¡ajā lauciņā, lielākā daļa laika ir jāpavada, meklējot finansējumu un pārliecinot citus, ka tas ir nepiecieÅ¡ams.Norvēģijā iedod naudu un tad viņi sāk kaut ko darÄ«t.

Kāda ir Jūsu attieksme pret apgalvojumiem, ka tā īsti nav problēma, ka problēma faktiski tiek radīta?
Tas ir diezgan demagoģisks apgalvojums. Tas, ka šī problēma netiek risināta un ka nav cilvēku, kas būtu gatavi par to cīnīties, nenozīmē, ka tā nepastāv kā problēma. Tas liecina tikai par to, ka cilvēki nav gatavi to risināt. Līdzīgi kā ar spēļu automātiem vai narkomāniem, vai vardarbību skolās. Cilvēkiem, kas to dara, iespējams, ar laiku aptrūkstas personiskas ieinteresētības un motivācijas. Viņi pamēģina un pēc pusotra vai diviem gadiem atmet ar roku, jo viņi kā idejas cīnītāji tiek apsmieti no visām pusēm.

Kāpēc ir jārunā tieši par vīriešu vardarbību?
Tāpēc, ka pēc statistikas datiem 80-95% procenti tie ir vīrieši, kuri ir vardarbīgi ģimenē. Tās ir varas attiecības – vīrietis ir spēcīgāks, sieviete ir vājāka, vecāks ir spēcīgāks, bērns ir vājāks. Taču, runājot par vardarbības upuriem vispār, vīrieši cieš vairāk. Tie ir kautiņi uz ielas, situācijas policijā vai armijā. Kopumā vīrieši cieš vairāk, bet ģimenē lielākoties cieš sievietes. Tāpēc runājot par vardarbību ģimenē, runā tieši par vīriešu vardarbību.

Pērs Isdals, norvēģis, kas strādā organizācijā “Alternatīva vardarbībai”, raksta: “Vīrieši un vīriešu kultūra ir varmācības avots, un mums jāpievēršas šim avotam.” Viņš skaidro vardarbību ar vīriešu kultūru. Kā Jūs komentētu šo apgalvojumu?
Es to redzu tā: mÅ«su kultÅ«ra ir patērētājkultÅ«ra, tirgotājkultÅ«ra un vÄ«rieÅ¡u kultÅ«ra. Tā ir demokrātija – visiem ir vienlÄ«dzÄ«gas iespējas un stiprākais uzvar… Pumpē savus muskuļus, tad tu bÅ«si stiprāks, un tad tev ir vienādas iespējas uzvarēt. Vairākumam ir taisnÄ«ba – un vairākums nozÄ«mē arÄ« vairāk spēka, vairāk naudas.

Ja var runāt par vīriešu kultūru, vai varam runāt arī par sieviešu kultūru vai sievišķo kultūru?
Es domāju – jā. Es gan neesmu tādu redzējis, un es nezinu, vai tāda kaut kur ir. Labākajās izpausmēs noteikti tādā kultūra ir daudz vairāk līdzcietības, līdzjūtības, daudz vairāk sadarbības un atbalsta, tur nav konkurences, jo nav par ko konkurēt. Tā ir kultūra, kura balstās uz kopību, atbalstu un sadarbību, nevis uz konkurenci.

Novembra otrajā pusē Jūs Strasbūrā piedalījāties pasākumā “Terapeitisks darbs ar vardarbīgiem vīriešiem”, kuru organizēja Eiropas Padome. Ko Jūs tur uzzinājāt?
Å is pasākums bija domāts, lai pulcētu profesionāļus no Eiropas, kas strādā Å¡ajā lauciņā – lai viņi apmainÄ«tos ar pieredzi un sāktu sadarboties. Bija pārstāvētas 10 valstis, kopā bijām kādi 14 cilvēki. Visi stāstÄ«ja par to, kā kurÅ¡ ir strādājis, ar kādām metodēm, vai un kā tiek mērÄ«ta darba efektivitāte. Tas bija pasākums, lai iegÅ«tu “fotogrāfiju” par to, kas paÅ¡laik notiek Eiropā. Tur notiek ļoti daudz kas, salÄ«dzinoÅ¡i pie mums nenotiek nekas. Tur ir idejas, nauda, atbalsts dažādos lÄ«meņos, tur cilvēki strādā daudz un nopietni, un ilgi. Viņi ir izmēģinājuÅ¡ies strādāt grupās un strādāt individuāli, strādāt ar brÄ«vprātÄ«giem vai tiem, kurus tiesa vai policija atsÅ«ta piespiedu kārtā, strādāt ar terapiju kā alternatÄ«vu sodam vai strādāt ar terapiju papildu sodam… Viņi diskutēja par niansēm, kā ir labāk: vai vajag kontaktēties ar esoÅ¡ajām vai bijuÅ¡ajām partnerēm vai nevajag, vai ir jēga veidot atvērtas vai slēgtas grupas, vai vienā grupā var jaukt dažādus vardarbÄ«bas tipus – piemēram, vardarbÄ«ba pret bērniem, pret partneri vai seksuālo vardarbÄ«bu. Liels darbs notiek ar imigrantiem – 70% vardarbÄ«bas notiek imigrantu Ä£imenēs, savukārt no viņu klientiem imigranti ir tikai 5 %, lÄ«dz ar to rodas jautājums – kāpēc tas ir tā un kā varētu piekļūt pie imigrantiem. Bet pie mums…

Kas, Jūsuprāt, būtu jādara Latvijā, lai varētu produktīvi strādāt šajā jomā?
Ir jādara ļoti daudz. Jāstrādā publiski, jāmaina sabiedrības attieksme. Reklāma ir viens veids, kā strādāt ar sabiedrību. Jāmaina sabiedrības viedoklis par to, ka vardarbība ir nevis ģimenes iekšējā lieta, bet tā ir noziegums.

Un, piemēram, valsts politikā?
Bet politiķi jau ir tie paši cilvēki, viņiem ir tādi paši uzskati kā pārējiem! Es domāju, ka ir jāsāk ar sabiedrības viedokļa maiņu, ieskaitot Delfu komentētājus un politiķus, policistus un tiesnešus.

Es domāju, ka to vajadzētu darīt vairākos līmeņos. Diemžēl nākas secināt, ka dažreiz tās lietas, kas nāk “no augšas”, strādā ļoti labi.
Jā, tā ir otra lieta. Es ceru, ka no tā StrasbÅ«ras tikÅ¡anās rezultātā izveidosies kaut kas lÄ«dzÄ«gs spiedienam uz Latviju. Piemēram, tā, ka prasÄ«s – vai jÅ«s, Latvija, Eiropas SavienÄ«bas dalÄ«bvalsts, esat kaut ko darÄ«juÅ¡i Å¡ai lauciņā? Vai jums ir programmas vÄ«rieÅ¡iem? Iespējams, ka tas palÄ«dzēs. Jā, to visu var darÄ«t. Taču, ja to dara, neņemot vērā kontekstu… Piemēram, mums tagad pateiktu, ka Ä«paÅ¡a uzmanÄ«ba jāpievērÅ¡ vardarbÄ«bas jautājumiem imigrantu vidÅ« – bet mēs pat ar pamatiedzÄ«votājiem Å¡o jautājumu nerisinām! Spiediens no ārpuses katrā situācijā ir atÅ¡Ä·irÄ«gi vērtējams.No otras puses, tikpat labi varētu tepat mainÄ«t likumdoÅ¡anu par vardarbÄ«bu Ä£imenē.
Bet iespējams – likumos pat neko nevajag mainÄ«t! Viss jau ir! Ir vainu pastiprinoÅ¡i apstākļi – kā upura atkarÄ«ba no varmākas, upura uzticÄ«ba. (48.pants) Tas viss ir jau ierakstÄ«ts Krimināllikumā.

Tas nozīmē, ka būtu jāmaina tiesnešu attieksme?
Tieši tā. Likumi jau ir, tos tikai vajag darbināt, bet neviens nedarbina. Nu, kurš vardarbīgs vīrietis kādā brīdī, kad viņš žņaudz vai sit savu sievu, nav teicis, ka viņš viņu nositīs, ja viņa tikai iepīkstēsies? Krimināllikumā ir paredzēta atbildība par draudiem nogalināt, ja upurim ir pamats ticēt, ka šie draudi varētu tikt īstenoti. (132.pants). Ideāls formulējums! Kāpēc lai upuris neticētu? Vīrietis ir žņaudzis, viņš ir sitis, daudzos gadījumos ne vienreiz vien. Un kāpēc lai par draudiem nogalināt neiestātos kriminālatbildība? Vai kāds varmāka par to ir sodīts?Lietuvā ir vīriešu krīžu centrs, Igaunijā arī ir vīriešu informācijas un izglītības centrs. Bijušajās sociālistiskā bloka valstīs ir kustības, kas cīnās par tēvu tiesībām. Latvijā nav nevienas organizācijas, kas sauktos par vīriešu centru.

Kā Jums liekas, vai Latvijā vispār ir nepieciešamas vīriešu organizācijas un kustības, un ja ir, tad kāpēc tādu joprojām nav?
Man ir divas atbildes uz jautājumu, vai tas ir vajadzÄ«gs. No vienas puses, individuālā lÄ«menÄ« – konkrēts vÄ«rietis bez tā var iztikt. No otras puses, tas ir jautājums, vai sabiedrÄ«ba šādā gadÄ«jumā bÅ«tu laimÄ«gāka, veselÄ«gāka. Uz Å¡o jautājumu atbilde noteikti ir jā.
Es domāju tā – ja cilvēki ir pietiekoši nodrošināti un pārtikuši, tad viņi var sākt cīnīties par idejām un ideāliem. Šobrīd tas tā vēl nav.

Par nodrošinātību es īsti nevaru piekrist, jo, ja mēs paskatāmies uz sievietēm, Latvijā ir salīdzinoši daudz sieviešu organizāciju. Kāpēc pastāv sieviešu organizācijas?
Es domāju, mazliet atšķirīgas vērtību sistēmas dēļ. Sievietēm ir vairāk līdzcietības. “Skalbes” ir Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienības sastāvā, tātad vismaz institucionāli mēģina veicināt dzimumu līdztiesību.

Kā Jūs saprotat dzimumu līdztiesības jēdzienu?
Es to bieži nesaprotu. Es uzskatu, ka jebkuram cilvēkam neatkarīgi no dzimuma jābūt vienādām tiesībām. Respektīvi, nevar būt tāda situācija, kad kaut kas ir atļauts vai aizliegts tikai tāpēc, ka tu esi vīrietis vai sieviete. Taču man liekas, ka uz šīs bāzes ir diezgan daudz visādu pārspīlējumu. Piemēram, kvotas, kad ir noteikts, ka kādā amatā vai grupā jābūt noteiktam skaitam vīriešu un sieviešu. Tā nav līdztiesība; tas nozīmē, ka kāds tiek diskriminēts tikai tāpēc, ka viņam nav pareizais dzimums, kas atbilst tai kvotai, kurā ir vakance.

No otras puses, tas var būt veids, kā izlabot situāciju, kas pastāvējusi iepriekš.
Tas neizlabo situāciju, tas ievieš vēl vienu jaunu diskrimināciju. Nodomi ir labi, bet šis risinājums, manuprāt, nekam neder.

Otrā lieta… norvēģu pētnieks Jorgens Lorensens, kurÅ¡ nodarbojas ar vÄ«rietÄ«bas pētÄ«jumiem, saka, ka vienÄ«gās atÅ¡Ä·irÄ«bas starp vÄ«rieti un sievieti ir anatomiskas, nekādu citu atÅ¡Ä·irÄ«bu nav, viss pārējais ir ieaudzināts, un – tas nozÄ«mē, ka var ieaudzināt arÄ« kaut ko citu. Es viņam Ä«sti lÄ«dz galam nepiekrÄ«tu. VarbÅ«t manas Å¡aubas balstās uz kultÅ«ru vai uz maniem aizspriedumiem, bet es Ä«sti neesmu droÅ¡s, vai tas tā ir.
Un trešā lieta, par ko neesmu īsti pārliecināts. Dzimumu līdztiesības idejas ir jaunas, tās vēl nekur nav pilnībā īstenotas. Es nezinu, vai sabiedrība, kur tās ir pilnībā īstenotas, ir labāka un laimīgāka. Man par to arī ir šaubas.Kāpēc?
Ir tāds teiciens krieviski, ka jebkura efektīva vadības sistēma, aplūkojot to tuvāk, izrādās diktatūra. Bieži vien kolektīva atbildība jeb atbildības sadalīšana faktiski noved pie kolektīvas bezatbildības. Tāpēc man liekas, ka vienlīdzības idejas reizēm, neuzmanīgi ar viņām rīkojoties, kļūst diezgan bezatbildīgas.
No otras puses, man Å¡Ä·iet, ka efektÄ«vāka sistēma ir tāda, kad katram ir sava vieta un viņš/viņa zina savus pienākumus, savas tiesÄ«bas, savu atbildÄ«bu un tās pilnā mērā realizē. Ja visi piekrÄ«t Å¡im lomu sadalÄ«jumam, tad visticamāk visi ir laimÄ«gi. Klasiskajās Ä£imenēs tā arÄ« ir – ideālajā gadÄ«jumā. VÄ«rs strādā, pelna, viņš uzņemas atbildÄ«bu, aizsargā, sieviete rÅ«pējas par Ä£imenes iekšējo kārtÄ«bu, bērni aug un vecāki dod savus dzÄ«vesgudros padomus. Ideālajā situācijā katram ir sava vieta. Vai tur ir nevienlÄ«dzÄ«ba, nelÄ«dztiesÄ«ba? Var bÅ«t un var nebÅ«t. Sliktākajās izpausmēs tur nav lÄ«dztiesÄ«bas. Es redzu, ka klasisko modeli ir ļoti viegli samaitāt un rezultātā tas rada cieÅ¡anas. Tikpat labi tas var notikt ar “vienlÄ«dzÄ«go” modeli. Faktiski, pat nav tā, ka tās ir alternatÄ«vas, bet brīžiem tiek parādÄ«tas kā tādas: klasiskais attiecÄ«bu modelis un dzimumu lÄ«dztiesÄ«bas modelis.
Vienlīdzība nozīmē, ka katrs ir vienlīdz atbildīgs par rezultātu. Lai cik skumji tas būtu, cilvēki – sievietes un vīrieši – bieži negrib uzņemties atbildību par sevi, kur nu vēl par otru. Ja viņiem liek to darīt, tad viņi ir nelaimīgi. Ja viņiem iedod skaidri definētu modeli – kā Bībelē, Vēdās – tad ir vienkārši. Droši vien tādēļ šīs vecās mācības joprojām dzīvo.

Pašlaik notiek diskusijas par to, ka bērnu kopšanā un audzināšanā vairāk jāiesaistās tēviem. Pētījumi liecina, ka vīrieši bieži vien pārāk daudz uzņemas algotajā darbā, kur mēģina sasniegt visu iespējamo, taču diemžēl nespēj to izdarīt, jo ir tikai cilvēki. Kā Jūs domājat, vai apspriežot šos jautājumus, informējot vīriešus, ka viņi var darīt tā un citādi, vai viņi varētu kļūt laimīgāki? Tas ir jautājums arī par to, kā dzimumu līdztiesības idejas un prakse ietekmē vīriešus. Vai viņi ir ieguvēji no šī procesa, vai viņiem vispār nekādu ieguvumu nav?
Es nezinu, vai ieguvumi ir viennozīmīgi saistīti ar laimi. Tie ir divi atšķirīgi jautājumi – vai tas palīdz vīriešiem būt laimīgākiem un vai vīrieši ir ieguvēji. Es tagad domāju par tēvu gājienu, kas nesen tika organizēts. Tā galvenā ideja ir “mums arī ir tiesības, mums pienākas, dodiet mums”. Nevis, ka mēs te darīsim, bet dodiet mums! Cilvēki liek uzsvaru uz savām tiesībām un nepievērš uzmanību saviem pienākumiem. Tas pats notiek arī no otras puses. Bieži vien dzimumu līdztiesības cīņa ir par tiesībām, par to, ka – dodiet mums vairāk. Tad iedod, bet es nezinu, vai cilvēki kļūst laimīgāki. Tiesībām un atbildībai jābūt līdzsvarā.
Ar kādu angli mēs apspriedām, kāpēc jāstrādā ar vardarbÄ«giem vÄ«rieÅ¡iem. Problēma ir tāda, ka sievietes cieÅ¡, viņas tiek sistas un tad viņām tiek izveidots krÄ«zes centrs, kur viņas meklē psiholoÄ£isko un juridisko palÄ«dzÄ«bu. Centrs kādu laiku darbojas un saprot, ka cÄ«nās ar sekām, ka jāstrādā ir ar vardarbÄ«giem vÄ«rieÅ¡iem, nu it kā tas ir cēlonis. PatiesÄ«bā tas nav cēlonis, cēlonis ir vēl tālāk. Tā ir pati kultÅ«ra, pati sabiedrÄ«ba. Kāpēc BuÅ¡am ir atļauts sist Huseinu un vÄ«ram nav atļauts sist sievu? Kur ir atÅ¡Ä·irÄ«ba? VardarbÄ«ba mÅ«sdienu sabiedrÄ«bā ir akceptēts problēmu risināšanas veids. Policistam ir atļauts sist aizturēto vai vismaz biedēt ar vardarbÄ«bu… Tas nozÄ«mē, ka tā ir liekulÄ«ga sabiedrÄ«ba. Runāts tiek par vienu, un darÄ«ts pavisam citādi.Kā to var mainÄ«t?
Ir daži cilvēki, kas to ir rādījuši. Gandijs, piemēram, māte Terēze, Jānis Pāvils II, Jēzus Kristus.Ko mēs konkrēti varam darīt?
Sākt ar sevi un ar savu apkārtni, saviem tuvākajiem cilvēkiem. Mainīties pašiem.

Par vīriešiem: 1

Maigais ar tērauda acīm – intervija, publicēta NRA.
Autore: Gunta Tabore
Datums: 2003-10-06

Maigais ar tērauda acīm
Mūsdienu pasaulē vīrietis ir apjucis, zudusi viņa stabilā loma

Īsts vīrietis neraud, ir tik stiprs un stabils, ka sieviete var droši balstīties uz viņa pleca. Bet ja nu piepeši, kaut uz mirkli vīrišķais dzimums tā nejūtas? Ja nu sievišķais dzimums balstās pats uz saviem pleciem, atstājot vīrietim vien pašam sevis noturēšanu? Sabiedrībā joprojām valda neskaitāmas klišejas, kādam jābūt īstam vīrietim, taču tieši tās traucē viņam būt pašam, individualitātei, neļauj veidot un uzturēt nozīmīgas attiecības.

Izlasot, ka krīzes centrs Skalbes aicina vīriešus nākt uz atbalsta grupu, lai izzinātu savas emocijas un izprastu savu lomu sabiedrībā, vispirms savelkas tāds kā sievišķīgi nešķīsts smīns – kādas gan vīriešiem problēmas?!
Tieši par to ir saruna. Sievietes loma sabiedrībā pēdējos simts gados ir spēcīgi mainījusies – mainījusies arī pati sabiedrība, un vīrietis ar vecajiem līdzekļiem nespēj tikt galā ar jauno situāciju. Jāmācās saprast sevi,» saka psihologs un psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis.

Nepareizs risinājums
Psihologs iesaka palūkoties uz notiekošo vēsturiski: «Senos laikos vīrieši bija īstais un pareizais dzimums, bet sievietes bija tas otrais dzimums. Tad sievietes sāka cīnīties par savām tiesībām, sākās feminisma kustība, un viņas daudz ko arī izcīnīja. Sieviete ļoti mainījusi savu vietu un lomu sabiedrībā. Ja agrāk viņa drīkstēja tikai to un šito, tad tagad viņa var visu. Viņa var būt gan mājsaimniece, gan prezidente, gan uzņēmēja. Vīrieša loma faktiski nav mainījusies, taču tagad tā iznāk tāda kā nosacīta – neatbilstoša esošajai realitātei. Tomēr neizskatās, ka briestu kaut kāda vīriešu revolūcija, līdzīga feminismam,» smaida Ansis Jurģis Stabingis.
Viņš skaidro, ka vīrieši ir daudz neelastīgāki, nespēj tik labi pielāgoties lomu izmaiņām sabiedrībā, un no šīm pretrunām sākas dažādas problēmas – tieši vīriešu vidū ir vairāk pašnāvnieku, alkoholiķu, spēlmaņu un citādi atkarīgo, pieaug vardarbība pret tuvākajiem… «Tas ir veids, kā vīrietis mēģina risināt savas emocionālās problēmas. Mēģina situāciju atrisināt, kā māk, lai kaut ko mainītu dzīvē, kas nav tik laba, kā pašam gribētos. Taču būtība ir tajā, ka kaut kas nav kārtībā ar viņa sajūtām.»

Nepieļauj maigumu
Lai arī sabiedrībā lomas izmainījušās, vīriešus joprojām audzina pēc senajiem stereotipiem. Puikas neraud, puikas ir stipri, viņiem jāmāk tikt galā ar visu… Tāda ir viņa loma, šis tēls eksistē sabiedrības apziņā. Tāpat kā noraidošā, noliedzošā, nepieņemošā attieksme, ja vīrietis izrāda mīlestību un maigumu.
«Pēdējā laikā gan tas nedaudz mainās, tomēr joprojām ir tā – ja vīrietis vairāk uzmanības pievērsīs savam izskatam, ja būs mazlietiņ maigāks, vairāk veltīs sevi daiļajām lietām – mākslai, mūzikai, dejai, nevis sportam, tad ko nodomās sabiedrība? Bieži vien – re, šis te ir homoseksuāls, mīkstais… Taču tas faktiski ir spiediens – sak, tu nedrīksti būt tāds, parādīt maigumu jebkādā tā izpausmē. Iznāk, ka sabiedrība liek vīrietim nocietināties, nepaust emocijas,» uzsver psihologs.
Rezultāts jūtams – lielākā daļa vīriešu patiesi nemākot izpaust savas emocijas. Viņi tās ir aizslēguši, aizslēpuši, nejūt. «Pajautājiet vīriešiem – ko jūti, lielākā daļa raustīs plecus – nezinu.»

Ne Marss, ne Venēra
Vai tad nav dabas dots, ka vīrietis ir citāds, nekā sieviete, un otrādi? Vai tad nav vīrieši no Marsa, bet sievietes no Venēras? Ansis Jurģis Stabingis gluži vai nopūšas: «Nevis no dabas, bet no sabiedrības. � īs atšķirības starp vīrieti un sievieti ir tikai ieaudzinātas, nodotas no paaudzes paaudzē. Džons Grejs, kurš sludina šo teoriju, ka vīrietis ir no Marsa, bet sieviete no Venēras, mēģina izskaidrot to, ko redz sabiedrībā, pamatojot ar atšķirīgu izcelšanos. Manuprāt, tas ir muļķīgi un nepareizi. Lai arī cik šī teorija būtu tēlaina, tā neļauj neko mainīt, jo dod attaisnojumu – esam tādi, kā esam, neko darīt… Tā nokauj iespēju labot situāciju. Nu nav šo atšķirību, izņemot fiziskās. Domāšanā, smadzenēs nav.»
Psihologs skaidro, ka šie stereotipi it kā pasaka vīrietim – «tikai tāpēc, ka tev ir krāniņš, tev nav jābūt tādam, kāds esi patiesībā, bet jābūt īstam vīrietim. Nu nav tāda īstā vīrieša, kuram vajadzētu līdzināties! Katrs mēs esam personība.» Taču ar šo sabiedrības spiedienu viss individuālais, kas ielikts personībā, tiek noniecināts, spiežot pielīdzināties vispārējiem etaloniem.

Kur likt vilšanos?
Psihologu priecē, ka pamazām daudz kas mainās. Likumdošanā – arī vīriešiem tagad pienākas bērna kopšanas atvaļinājums. Ģimenē – biežāk var redzēt tēvus, kas spēlējas ar bērniem, daudz vairāk piedalās audzināšanā. Kultūrā – ienāk citādie vīrieša tēli, maigāki, ne tikai mačo tipa vīrieši, nu īstie.
Kas notiks, ja vīrietis sāks domāt par šīm problēmām? Speciālists neuzskata, ka uzreiz kaut kas var mainīties, tomēr, iespējams, ka vīrietim kļūs vieglāk dzīvot, un līdz ar viņu arī sievietei. «Vienkārši nevajadzētu noliegt daļu no sevis. Censties saprast, ko darīt ar dusmām, aizvainojumu, vilšanos… Reizēm arī vīrietim gribas būt vājam, bet viņš it kā nevar atļauties. Vajadzētu atļaut sev just, paust emocijas, līdz ar to paverot ceļu jaunai kvalitātei savstarpējās attiecībās.»

DAŽI STEREOTIPI
Tādam esot jābūt īstam vīrietim
• Īsts vīrietis neraud
• Nebaidās no tumsas
• Neizrāda savas jūtas
• Viņam pietiek būt tikai mazliet pievilcīgākam par pērtiķi
• Īsts vīrietis ir stiprs
• Daudz pelna
• Ir ģimenes galva
• Vienmēr gatavs seksam
• Viņš neslimo un pacieš sāpes
• Vienmēr pats tiek galā ar savām problēmām un nemeklē palīdzību

Par naudu

Izvēle būt bagātam – intervija žurnālam Psiholoģijas Pasaule
Autore: Zane Siliņa
Datums: 2000. gadu sākums

Kā tu definētu: kas ir nauda?
Svarīgākais ir nevis – kas tā ir, bet – ka tā ir. Iespējams, liela daļa problēmu rodas tādēļ, ka cilvēki, kaut gan nauda ir, izliekas, ka tās nav. Viņi nepievērš tai pienācīgi daudz uzmanības vai arī kaut kā neizturas pret to adekvāti. Tāpat problēmas var rasties, iebraucot otrā grāvī – ja cilvēks pievērš naudai lielāku vērtību, nekā pienāktos.Kāpēc daudziem cilvēkiem ir grūti prasīt naudu par savu darbu?
Man šķiet, ka tas visciešākā veidā ir saistīts ar pašvērtējumu, kad cilvēks domā: tas, ko es esmu izdarījis, neko nenozīmē; tas, ko es esmu izdarījis, tāds nieks vien ir. Varbūt tas nav tieši tas klasiskais zemais pašvērtējums par ko runā psihologi, bet katrā gadījumā tas ir neadekvāts pašvērtējums. Piemēram, es sniedzu kādam konsultāciju vai padalos ar zināšanām, vai palīdzu kaut ko izdarīt – bet es nenovērtēju, ka tas, ko esmu izdarījis, ir labs, ka tas ir vērtīgs, ka tā vērtība ir izmērāma tādā salīdzinoši neitrālā apmaiņas mērvienībā kā nauda. Nauda varētu būt kaut kas tāds, kas palīdz kaut ko novērtēt.

Tātad tu uzskati – jo vērtīgāks ir tas, kas izdarīts, jo vairāk naudas par to vajadzētu prasīt?
Jā, tas ir viens variants, kā novērtēt, cik vērtīgs ir konkrētais darbs, pakalpojums vai produkts. Tā ir arī naudas funkcija – pirmā un galvenā – dot kaut kādu vērtējumu pakalpojumiem, produktiem un visam citam. Turklāt tas ir viens un tas pats vērtējums.
Nevar skaitīt kopā ābolus ar bumbieriem, bet naudas izteiksmē var saskaitīt ābolu cenu ar bumbieru cenu. Nauda palīdz salīdzināt. Piemēram, cik tu maksā par vienu psihologa konsultāciju un cik tu maksā par friziera apmeklējumu, un cik tu maksā par vienām pusdienām. Tā ir viena un tā pati nauda, vieni un tie paši lati. Tu uzreiz vari salīdzināt. Vai arī – cik stundas tev ir jāstrādā savu algoto darbu, lai apmaksātu vienu psihologa stundu. Vai tā ir attiecība viens pret vienu vai varbūt tev ir jāstrādā divas stundas, lai apmaksātu vienu psihologa stundu? Vai varbūt tev ir jāstrādā veselu dienu? Nauda kaut kādā ziņā ir absolūta mērvienība visām lietām, kas citādi būtu grūti salīdzināmas.

Jā, bet kāda ir brīvprātīgo darba jēga? Kāda ir jēga lietām, ko cilvēki dara par velti, un tās nebūt nav mazsvarīgas lietas?
Noteikti ne viss, kas tiek darīts, tiek darīts par naudu. Tiek darīts arī citu iemeslu dēļ. Citi iemesli var būt, piemēram, mācīšanās vai vainas izjūta: es jūtos vainīgs kaut kā priekšā un tad cenšos izpirkt savu vainu, darot kaut ko labu – par velti. Vai arī tā var būt kaut kāda sociālā taisnīguma vai brālības izjūta. Vai arī tās ir mācības – es, strādājot par velti, kaut ko iemācos. Piemēram, kad es vēl studēju, tad gāju strādāt kā brīvprātīgais, sēdēju vienkārši blakus vienai psihiatrei pie černobiliešiem. Būtībā es tur nedarīju neko, tikai sēdēju un klausījos. Vēlāk palīdzēju viņai rakstīt papīrus. Gāju tur regulāri, divas vai trīs reizes nedēļā. Es par to nesaņēmu naudu. Tas, ko saņēmu pretī, bija pieredze. Tā ir viena no lietām, ko iegūst brīvprātīgie. Vēl varētu minēt divas lietas – vienu, atsaucoties uz Raini: “Gūt var ņemot, gūt var dodot…” Brīvprātīgie gūst dodot. Viņi no tā gūst kaut kādu kaifu, kaut kādu emocionālu apmierinājumu. Un vēl – es gan te nevaru atsaukties ne uz kādiem pētījumiem –, manuprāt, daļa strādā brīvprātīgi arī tādēļ, ka nemāk paprasīt naudu. Cilvēks grib darīt tieši šo darbu, bet neuzskata, ka prot to tik labi, lai darītu to profesionāli – tāpēc brīvprātīgo darbs ir viena no iespējām, kā tikt pie darba, kurš patīk un interesē.

Cilvēki bieži sūdzas, ka viņiem nav naudas. Kādēļ cilvēki izvēlas mazapmaksātu profesiju, labi zinot, ka nespēs sevi pilnībā nodrošināt?
Viens iemesls varētu būt tāds, ka, izvēloties mazapmaksātu profesiju, viņiem paliek vairāk iespēju savās neveiksmēs vainot situāciju. Viņi saka: darbā man maksā tik maz, tāpēc es esmu nabags. Bet tu interesanti uzdevi jautājumu, tu prasīji – kāpēc cilvēki izvēlas mazapmaksātas profesijas? Viņi paši
izvēlas. Paši izvēlas, ka viņiem būs maz naudas. Cilvēks ļoti interesanti izvēlas tādu situāciju, ka beigās pats cieš. Apzinātā veidā neviens pats neizvēlas ciešanas, tomēr, ja tā paskatās, viņi paši ir to izvēlējušies. Neviens viņus ar varu nav dzinis uz to darbu. Viņi paši ir piekrituši strādāt, ir parakstījuši darba līgumu, katru dienu turp iet, neiet prom, nemeklē neko labāku. Un, ja arī meklē, tad kaut ko tikpat sliktu. Rezultātā viss viņu darbību kopums liecina, ka viņi izvēlas tur palikt. Viņi izvēlas nekādā veidā neuzlabot savus materiālos apstākļus.

Kāpēc cilvēki izvēlas būt nabagi?
Pārsvarā tās, man šķiet, ir bailes. Bailes no atbildības. Ir tāda tendence: jo vairāk atbildības, jo lielāka alga, un, jo lielāka alga, jo lielāka atbildība.
Ir arī otrādi – jo tev ir vairāk naudas, jo tev atbildīgāk tā jāiztērē. Ja tev naudas ir maz, tev kaut kādā ziņā ir mazāk atbildības – tu samaksā par dzīvokli, samaksā par ēdienu, un viss. Pāri nekas nepaliek. Tur nav jāizvēlas nekas, tas ir elementāri. Bet, ja tev naudas ir vairāk, ir lielāka atbildība par to, kā to iztērēt. Ja tu esi nolēmis izdot 100 latu par telefona aparātu, tu uzreiz domā – kuru īsti man tagad pirkt, tas ir uz ilgu laiku, un, ja nopirks, tad nevarēs tik viegli apmainīt. Ja ir jāiztērē tūkstotis vai daži tūkstoši par mašīnu, tad tas ir vēl atbildīgāk. Un ja jātērē daži desmiti tūkstoši par māju?
Jo māju ideālā gadījumā tu vispār pērc reizi mūžā.

Paradoksāli, bet tā vien šķiet: jo mazāk naudas, jo vienkāršāk pieņemt lēmumu.
Kaut kādā ziņā tā ir. Jo vairāk naudas, jo lielāka brīvība. Jo lielāka brīvība, jo lielāka iespēja kļūdīties. Jo lielāka iespēja kļūdīties, jo vairāk trauksmes, lielāka iespēja pieņemt nepareizu lēmumu. Ja naudas ir maz – tad mēs vienkārši nevaram citādi, mums nekas cits neatliek. Līdz ar to cilvēkam nav jāizvēlas, viņš sevi ir nolicis par paša radīto apstākļu upuri un tādā veidā dzīvo. Tas ir viens apstāklis, kāpēc cilvēki izvairās no lielākas naudas.
Otrs ir aizspriedums par to, ka būt nabagam ir cēli, patriotiski un labi, bet būt bagātam – slikti. Un visi tie, kas ir bagāti, naudu ir dabūjuši kaut kādā negodīgā veidā, un katram cilvēkam, sevišķi šī “mežonīgā kapitālisma” apstākļos, ir divas izvēles: vai nu būt godīgam un nabagam, vai būt bagātam un negodīgam.
Patiesībā tā nav, ir vēl divas izvēles: būt godīgam un bagātam, un būt negodīgam un nabagam. Droši vien tā pēdējā nevienu neinteresē. Bet ir arī iespēja būt bagātam un godīgam, vienkārši cilvēki par to kaut kā neiedomājas. Viņi domā: ja es būšu bagāts, man būs jābūt negodīgam, un es negribu būt negodīgs.

Ja ielūkojamies skolas literatūras programmā, tad latviešu literatūrā teju vai visi pozitīvie tēli ir nabagi, bet visi negatīvie tēli – bagāti.
Jāņem vērā latviešu tautas vēsture. Sākumā bagātie bija vācieši, kas bija kolonizatori, apspiedēji. Pēc tam, padomju laikā, tos, kas bija mazliet bagātāki, izveda vai nošāva… Tā ka bagātam būt bija bīstami. Vēlajos padomju laikos, mūsu bērnībā, septiņdesmitajos gados, arī bija tas pats – ja tev parādījās kaut kas vairāk, nekā tu varēji nopirkt par savu algu, tad uzreiz bija aizdomīgi. Bija vienlīdzība, bet tāda, ka visiem bija vienādi slikti. Ja tu kaut kā izrāvies no šīs vienlīdzības, sāki, piemēram, audzēt tulpes vai darīt vēl kaut ko, nedod dievs, spekulēt ar džinsiem vai ar skaņuplatēm, tas uzreiz bija aizdomīgi. Tu varēji nonākt milicijas redzeslokā, un tas bija riskanti. Varbūt šī attieksme mums ir kaut kā iepotēta. Tā mēs esam auguši un tikai 10 gadus esam no tā ārā. Domāšana jau tik ātri nemainās.

Tātad jāpaiet kaut kādam laikam, lai mainītos attieksme.
Ir divas attieksmes! Viena ir kolektīvā, sociālā, vispārējais sabiedrības viedoklis par to, ko nozīmē būt nabagam – vai tas ir labi vai labāk būt bagātam. Ir jāmainās tam kolektīvās apziņas aspektam, ka visi bagātie nav blēži.
Otra ir individuālā apziņa: arī es varu būt bagāts, arī es varu mainīties. Par spīti tam, ka mani vecāki ir bijuši kalpotāji, strādnieki, mūsu dzimtas vēsturē nekad nevienam nekas nav piederējis, visi ir dzīvojuši no rokas mutē. Par spīti tam, tīri individuāli es pieņemu lēmumu, ka ar mani tas beigsies. Es būšu bagāts. Es dzīvošu cilvēka pienācīgu dzīvi – esot brīvs, strādājot un saņemot pienācīgu atalgojumu. Tā ka jāmainās gan kolektīvajam, sabiedrības viedoklim, gan pašam tīri individuāli jāpieņem lēmums, kas attiecas uz mani: arī es to varu.
Ir viens tāds labs piemērs. Iedomāsimies divus 40 gadu vecus vīriešus. Viens ir bijušais uzņēmējs, otrs – bijušais rūpnīcas strādnieks, pie virpas ir strādājis visu mūžu, līdz 40 gadiem. Abi divi ir zaudējuši. Viens ir pazaudējis darbu, atlaists no rūpnīcas, jo tā ir bankrotējusi, otram ir bankrotējis viņa paša uzņēmums, viņš ir zaudējis miljonu, ir vēl parādā utt. Abus pametušas sievas.
Tagad viņi abi divi ir “sausā”. Nevienam naudas nav, nekā nav, abi dzīvo kaut kur pie draugiem – pilnīgi “uz nulles”. Abi vienā vecumā, arī pēc izskata un izglītības īpaši neatšķiras. Bet atšķiras, lūk, kas – viens domā, kā tagad nodibināt jaunu uzņēmumu un nopelnīt nākamo miljonu, bet otrs domā, kur dabūt jaunu darbu rūpnīcā. Šī atšķirība ir tikai galvā, nevis viņu spējās vai apstākļos. Tā ir tikai vēlēšanās, tikai gribēšana. Tikai ideja.
Tā kā Bībelē rakstīts: “Iesākumā bija vārds.” Vārds – ideja, doma. Doma atrast jaunu darbu vai doma, kā dabūt nākamo miljonu.

Vai tā miljona pelnīšana nenes līdzi tādu risku kā atteikšanās no savām vērtībām? Bieži vien cilvēks, dzenoties pēc naudas, atsakās no saviem sapņiem.
Piemēram, aiziet studēt nevis to, kas viņu interesē, bet to, kas ir ienesīgi.

Man ir diezgan ideālistiski uzskati. Es domāju, ka vislabāk to miljonu var nopelnīt, darot to, kas patīk. Cilvēka cienīgāk ir nopelnīt naudu ar to, kas ir viņa sirdslieta.
Ikviens cilvēks ir unikāls. Ikvienam cilvēkam ir pilnīgi
unikālas spējas, kādu nav nevienam citam. No tā izriet tāds interesants secinājums: katram cilvēkam ir kaut kas tāds, ko izdarīt var viņš un tikai viņš – var pieņemt, ka ikviens cilvēks uz šīs zemes ir ieradies ar kaut kādu noteiktu misiju. Ja viņš šo misiju neizpilda, tad viņa vietā to neviens cits nevar izdarīt. Tāpēc ka katrs cilvēks ir unikāls. Nevienam citam nav tā spēju komplekta, zināšanu komplekta, tās attieksmes, visa tā kopuma. Un, ja viņš to nerealizē, ja viņš aiziet pelnīt miljonu, tad tas paliek neizdarīts. Savukārt, ja viņš īstenos savas spējas, to, kas viņam ir dots vai nolemts, tad arī citā ziņā ar viņu viss būs kārtībā. Jo pasaule ir taisnīga.
Interesanti, ka šī mana pārliecība ir tieši pretēja citu kolēģu – psihologu, psihoterapeitu uzskatiem. Bet, jo es vairāk dzīvoju, jo ilgāk es strādāju, jo vairāk par to pārliecinos. Pasaule ir taisnīga. Tas nozīmē, ka ikviens saņem to, ko ir pelnījis. Tas attiecas gan uz laimi un bagātību, gan uz nelaimi un nabadzību.
Atgriežoties pie misijas – ja cilvēks dara to, kas viņam jādara, ja viņš ņem vērā visu realitāti, nevis atsevišķas tās daļas, tad viss noteikti būs labi.

Gadās taču arī tā, ka cilvēks zina savu misiju vai sapni, bet viņam trūkst kaut kādu spēju, kas nepieciešamas, vai arī ir kādi sarežģīti apstākļi, piemēram, viņš dzīvo dziļos laukos, kur ir grūti īstenot savas ieceres…
Atkal tu saki: nav apstākļu! Ir apstākļi! Apstākļus cilvēks rada pats. Nav tādu no ārpuses radušos apstākļu. Vienīgie apstākļi, ko mēs neietekmējam, ir tie, kas
ir piedzimšanas brīdī. Ja mēs piedzimstam, tad piedzimstam šeit, Latvijā. Ja piedzimstam tagad, tad ir 2003. gads. To nekādi vairs nevar mainīt. Nevaram mainīt dzimumu. (Kaut arī to tagad jau var – ar dažādām ķirurģiskām operācijām.) Radīt visu pārējo ir cilvēka spēkos. Viņš var radīt apstākļus gan laukos, gan pilsētā. Viņš var iet un mācīties.
Piemēram, es nespēju saprast ubagus uz ielām.
Viņam nav kājas. Viņš sēž, atsedzis savu protēzi, un prasa naudu. Es eju garām un domāju: vecīt, tā kāja taču nav iemesls, kāpēc tu nestrādā. Galva Tev taču ir! Tas ir daudz svarīgāk. Interesanti, ka par galvas trūkumu uz ielas neviens nesūdzas…
Ja cilvēks grib, tad viņš var visu. Pilnīgi visu. Ja grib. Problēma ir tā, ka negrib. Atšķirība ir tā, ka cilvēks saka: “Es gribētu. Es gribētu, lai man būtu labi. Es gribētu, lai man būtu lielāka alga.”

Interesanti, ir pat lingvistiska atšķirība: es gribētu (ja man būtu iespēja gribēt) vai es gribu (te un tagad).
Man šķiet, ka latviešu valodā šis vārds skan tā spēcīgi: es gribu! GRIBU! Tas ir tāds stiprs vārds. Bet “gribētu” jau ir tāds ļengans. Ja cilvēks grib, tad viņš var visu. Atkal atgriežoties pie Dieva – Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Dievs radīja arī šo pasauli. Cilvēks ir līdzīgs Dievam. Tas nozīmē, ka nav nevienas citas būtnes, kas būtu varenāka par cilvēku. Dievs ir visuspēcīgs, un cilvēks ir ne mazāk visuspēcīgs. Ja viņš grib. Bet problēma ir tā, ka cilvēki nezina, ko viņi grib, bet, ja grib, tad kaut ko… ne to. Tāpat arī bieži vien ir nācies saskarties ar situāciju, kad kādam, kurš sūdzas par savu slikto iztikšanu, prasa – bet cik tad tu gribi saņemt? Atbilde visbiežāk ir – es nezinu. Nu un rezultāts ir atbilstošs. Nekas nemainās. Jo nav idejas, nav gribas, nav darbu, nav rezultātu.

Bieži vien cilvēkiem liekas, ka ir iespējams tikai kaut kas viens – vai nu es varu īstenot savus sapņus, vai nopelnīt to miljonu. Abus es dabūt nevaru.
Interesants ir jautājums, vai vienmēr ir nepieciešams miljons. Es domāju, ka nav. Galvenais, kas katram cilvēkam ir nepieciešams – cilvēka cienīga dzīve. Un miljons nenozīmē cilvēka cienīgu dzīvi. Ja izvirza sev mērķi nopelnīt miljonu, tad, protams, ļoti labi, ka ir tāds mērķis. (Vēl labāk, ja izvirza mērķi, līdz kuram datumam nopelnīt miljonu.) Jautājums ir: bet ko pēc tam? Kam man miljons?
Ir labi nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Bet ko nozīmē cilvēka cienīgi dzīves apstākļi? Vai cilvēka cienīgi ir savas dzīves labāko daļu, 8 nomoda stundas, pavadīt kaut kādā telpā, iestādē, darot kaut ko, kas nav patīkams? Strādājot kādam citam, kāda cita bagātnieka labā? Pelnīt viņam naudu un saņemt par to algu? Atdot tam mūža labāko daļu? Un pēc tam dzīvot kādā maziņā
betona būrītī, ēst sintētisku pārtiku no lielveikaliem, atdot savus bērnus audzināšanā svešiem cilvēkiem… Vai tas ir cilvēka cienīgi? Un pēc tam katru vakaru vēl “zombēties” ap televizoru. Te tas miljons jau vairs nav svarīgs.
Daudz svarīgāka ir brīvība. Kad cilvēks ir brīvs, viņš var izvēlēties to, ko viņš grib, un dzīvot tā, kā viņš vēlas. Lai viņš būtu priecīgs un laimīgs un lai viņa bērni būtu laimīgi, un lai arī apkārtējie būtu laimīgi.

Vai nauda dod brīvību vai arī ierobežo?
Iepriekš mēs runājām – ja tev ir vairāk naudas, tu to vari tērēt tā, kā vēlies, nauda it kā dod tev brīvību. Bet ir otrs risks: sevišķi labi tas parādās ar visiem līzingiem, kredītiem utt. Piemēram, mobilais telefons, automašīna, dators, visas labās lietas, virtuves kombains, veļasmašīna utt. – tas viss maksā diezgan lielu naudu. Tu to vari nopirkt. Džilbranam ir labs teiciens: “Komforts sākumā ienāk tavā mājā kā viesis. Tad tas kļūst par pastāvīgo iemītnieku un tad – par kungu.” Respektīvi, tu sāc kalpot pats savam komfortam. Tu esi pieradis pie tāda komforta līmeņa, ka vairs nevari atļauties pelnīt mazāk, jo tad tavs komforta līmenis kļūs zemāks. Un, ja tu par to lielo naudu, ko esi nopelnījis, nopērc komfortu, tad tu līdz ar to burtiski pārdod pats sevi verdzībā savam komfortam. Ja man ir mobilais telefons, man ir jāspēj nopelnīt pietiekami daudz, lai es varētu apmaksāt visas sarunas. Ja man turklāt mājās ir internets ar pastāvīgo pieslēgumu, tad man ir jāpelna pietiekami daudz, lai es to varētu apmaksāt.

Tātad es vairs neesmu brīvs, vairs nevaru atļauties vienu mēnesi pelnīt mazāk.
Jā, tieši tāpat ir ar visiem kredītiem. Ja tu paņem kredītu uz pieciem, desmit vai – vēl vairāk – uz trīsdesmit gadiem, tas nozīmē, ka tu tos visus 30 gadus kaut kādā ziņā jau esi pārdevies verdzībā. Tev būs jāpelna tik daudz, lai varētu to visu nomaksāt. Te nu es nezinu – vai nauda dara brīvu? Vai nedara brīvu? No vienas puses, it kā jā, no otras puses, – nē. Man šķiet, ka tā nav īsta brīvība, tā ir tāda iluzora brīvība.
Bet saprast teicienu “Nauda nenes laimi” pa īstam, man šķiet, var tikai tie, kam nauda ir bijusi. Jo pārējie to ir tikai dzirdējuši, tā nav viņu personiskā pieredze. To pašu jau arī Ezopa lapsa saka par vīnogām – tās ir skābas. Ja cilvēks to ir pieredzējis personiski, tad viņš to var saprast. Nauda nav tā, kas nes laimi. Par to ļoti labi ir rakstījis Zālamans “Zālamanā mācītājā”: es to visu esmu redzējis, bet tas nav tas… Tas nav tas, kas padara cilvēku laimīgu.
Brīvība ir tad, kad ikviens cilvēks var darīt to, kas viņam patīk, tik daudz, cik viņš grib. Darīt sev mīļu darbu un ar to nopelnīt pietiekami daudz, lai dzīvotu cilvēka cienīgos apstākļos un būtu pietiekami laimīgs. Es domāju, tas ir iespējams. Un, ja tā notiktu, tad pasaule būtu daudz foršāka.

Cik lielā mērā garīgās un materiālās vērtības ir savstarpēji saistītas, un cik lielā mērā tās ir pretrunā?
Man šķiet, starp tām nav nekādas pretrunas. Pretruna rodas tajā, kā cilvēki pret tām izturas. Ja runājam eksistenciālos terminos, garīgās un materiālās vērtības ir dažādas cilvēka dzīves esības, klātbūtnes (бытье) izpausmes. Cilvēka dzīvei ir fiziskā, sociālā, psiholoģiskā un garīgā dimensija. Materiālais un garīgais ir dzīves dažādas dimensijas. Tās abas piemīt mūsu dzīvei. Starp tām nav nekādu pretrunu. Pretrunas rodas, kad cilvēks pievēršas vienam, ignorējot otru – pievēršas materiālajam, ignorējot garīgo, vai arī pievēršas garīgajam, ignorējot materiālo. Tas ir no viena grāvja otrā. Es domāju, labus rezultātus nevienā jomā nav iespējams sasniegt, ignorējot otru jomu. Tu nevari sasniegt īsti labus rezultātus materiālajā ziņā, ja tu ignorē garīgo. Varbūt tu arī sasniedz to materiālo mērķi, bet tu esi nelaimīgs. Vai tas ir to vērts? Vai arī otrādi – ja tu mēģini to sasniegt tikai garīgajā dimensijā, kad, piemēram, kaut kādi “garīgie gudrīši” savācas un izlemj: tas ir izcili gudrais, viņš var noskaitīt visu Bībeli vai visu Korānu no galvas. Bet, ja tā reāli paskatās, viņš nevar pats paiet, viņam pienes ēdienu pie gultas, viņš nevar pats nokārtoties – tad ir jautājums: vai tas ir to vērts? Priekš kam? Un vai tas ir cilvēka cienīgi? Drīzāk ir vērts varēt staigāt un priecāties par puķēm un varēt pašam sevi apkopt. Pretruna ir tāda, ka tiek ignorētas kaut kādas realitātes sastāvdaļas. Problēmas ir, kad cilvēki ignorē tādu realitātes sastāvdaļu kā naudu vai kad ignorē tādu realitātes sastāvdaļu kā garīgumu.

Man pagāja diezgan ilgs laiks, līdz sapratu, ka vajadzīga zināma materiālā bāze, lai tiktu pie garīgām vērtībām. Piemēram, ja es gribu lasīt grāmatas, man ir vajadzīga nauda, lai grāmatas nopirktu.
Tāpat tev vajag pietiekami labu veselību un pietiekami labu redzi. To labi parāda divas leģendas par dzenbudisma vēsturi.
Patriarhs Bodhidharma, kas no Indijas uz Ķīnu atnesa budismu, reiz sēdēja un meditēja. Kādā brīdī viņš aizmiga. Viņš bija tik dusmīgs par to, ka nogrieza sev plakstiņus un nosvieda sētmalē, un no tiem izauga tējaskoks. Kopš tā laika mūki meditējot lieto tēju, lai uzturētu možu garu un neaizmigtu. Redzi, aizmigšana ir tīri fizisks fenomens. Tavs ķermenis vienkārši atslēdzas un aizmieg. Bet viņš to ignorēja. Tāpēc, lai kaut kā to uzlabotu, tiek dzerta tēja, kas ķermeni uztur možu.
Otra leģenda ir par to, kā radās visas austrumu cīņas – ušu, kun fu u. c. Bodhiharma redzēja, ka viņa skolnieki, mūki, mieg ciet un nespēj meditēt garās stundas dienā, tāpēc viņš izdomāja dažus vingrinājumus, kas varētu uzturēt viņu ķermeni pienācīgā formā, lai viņi spētu meditēt. Tas pats priekšnosacījums: veselā miesā vesels gars! Tikai tā.
Ja cilvēks apzināti izvēlas to, kā veidot savu dzīvi, ja viņš dara to, kas viņam jādara, ja viņš ņem vērā gan garīgo, gan materiālo, nepievēršot pārāk lielu uzmanību vai arī neignorējot kaut ko – tad viss būs labi. Gan viņš pats būs laimīgs, gan arī pasaule kļūs labāka.