Category Archives: Presē

Miega nozīme

Cilvēki sen zin, cik svarīgi ir gulēt.
Izrādās, miegs ir svarīgs arī smadzeņu veselībai.
Ikdienas gaitā mums veidojas jauni neironi un mirst vecie. Ja mirušo neironu atliekas netiek “iztīrītas”, tad tas atstāj negatīvu iespaidu uz smadzenēm. (https://www.sciencedaily.com/
Bet smadzeņu tīrīšana notiek naktī, guļot miegā. (https://www.nih.gov/) Tāpēc labs, kvalitatīvs miegs pietiekošā daudzumā ir tik nozīmīgs.

10 miljardu stāsts

Pagaidām bez tulkojuma. Avots: sākotnēji to lasīju šeit (snob.ru), vēlāk raksts tika pārpublicēts arī visur citur. Intereses pēc sameklēju arī zinātnisko versiju — apliecinājumu Kapicas pētījumiem.

Kapica

Последняя статья С. П. Капицы. Статья слишком хороша, чтобы о ней забывать. Ответы на многие вопросы современности.

Сергей Петрович Капица — советский и российский учёный-физик, телеведущий, главный редактор журнала «В мире науки», вице-президент РАЕН. С 1973 года бессменно вёл научно-популярную телепрограмму «Очевидное — невероятное». Сын лауреата Нобелевской премии Петра Леонидовича Капицы.

После крушения науки в нашей стране я был вынужден провести год за границей – в Кембридже, где я родился. Там я был прикреплен к Дарвиновскому колледжу; это часть Trinity College, членом которого когда-то был мой отец. Колледж занимается преимущественно заморскими учеными. Мне дали небольшую стипендию, которая меня поддерживала, а жили мы в доме, который построил отец. Именно там, благодаря совершенно необъяснимому стечению обстоятельств, я наткнулся на проблему роста народонаселения.

Я и раньше занимался глобальными проблемами мира и равновесия – тем, что заставило нас изменить точку зрения на войну с появлением абсолютного оружия, которое может разом уничтожить все проблемы, хотя и не способно их решить. Но из всех глобальных проблем на самом деле главная – это число людей, которые живут на Земле. Сколько их, куда их гонят. Это центральная проблема по отношению ко всему остальному, в то же время ее меньше всего решали.

Нельзя сказать, что раньше об этом никто не задумывался. Люди всегда беспокоились о том, сколько их. Платон подсчитывал, сколько семейств должно жить в идеальном городе, и у него получалось около пяти тысяч. Таков был видимый мир для Платона – население полисов Древней Греции исчислялось десятками тысяч человек. Остальной мир был пуст – просто не существовал как реальная арена действий.

Подобная ограниченность интересов, как ни странно, существовала даже пятнадцать лет назад, когда я начинал заниматься проблемой народонаселения. Обсуждать проблемы демографии всего человечества было не принято: как в приличном обществе не говорят о сексе, так в хорошем научном обществе не полагалось говорить о демографии. Мне казалось, что начинать нужно с человечества в целом, но такой предмет нельзя было даже обсуждать. Демография развивалась от меньшего к большему: от города, страны к миру в целом. Была демография Москвы, демография Англии, демография Китая. Как заниматься миром, когда ученые едва справляются с районами одной страны? Чтобы пробиться к центральной проблеме, пришлось преодолеть очень много того, что англичане называют conventional wisdom, то есть общепринятых догм.

Но, конечно, я был в этой области далеко не первым. Великий Леонард Эйлер, работавший в самых разных областях физики и математики, еще в XVIII веке написал главные уравнения демографии, которыми пользуются до сих пор. А среди широкой публики наиболее известно имя другого основоположника демографии – Томаса Мальтуса.

Мальтус был любопытной фигурой. Он окончил богословский факультет, но был очень хорошо математически подготовлен: он занял девятое место в кембриджском конкурсе по математике. Если бы советские марксисты и современные обществоведы знали математику на уровне девятого ранга университета, я бы успокоился и считал, что они достаточно математически оснащены. Я был в кабинете Мальтуса в Кембридже и видел там книги Эйлера с его карандашными пометками – видно, что он полностью владел математическим аппаратом своего времени.

Теория Мальтуса достаточно стройна, но построена на неверных предпосылках. Он предполагал, что численность людей растет экспоненциально (то есть скорость роста тем выше, чем больше людей уже живет на земле, рожает и воспитывает детей), но рост ограничен доступностью ресурсов, например еды.

Экспоненциальный рост до полного истощения ресурсов – это та динамика, которую мы видим у большинства живых существ. Так растут даже микробы в питательном бульоне. Но дело в том, что мы не микробы.

Люди не звери

Аристотель сказал, что главное отличие человека от животного в том, что он хочет знать. Но чтобы заметить, как сильно мы отличаемся от животных, нет нужды залезать к нам в голову: достаточно просто подсчитать, сколько нас. Все твари на Земле от мыши до слона подчиняются зависимости: чем больше масса тела, тем меньше особей. Слонов мало, мышей много. При весе около ста килограммов нас должно быть порядка сотен тысяч. Сейчас в России сто тысяч волков, сто тысяч кабанов. Такие виды существуют в равновесии с природой. А человек в сто тысяч раз более многочислен! При том что биологически мы очень похожи на крупных обезьян, волков или медведей.

В общественных науках мало точных цифр. Пожалуй, население страны – единственное, что безоговорочно известно. Когда я был мальчишкой, меня учили в школе, что на Земле живет два миллиарда человек. Сейчас – семь миллиардов. Такой рост мы пережили на протяжении жизни одного поколения. Мы можем примерно сказать, сколько народу жило во времена рождения Христа – порядка ста миллионов. Палеоантропологи оценивают популяцию людей палеолита примерно в сто тысяч – ровно столько, сколько нам и полагается в соответствии с массой тела. Но с тех пор начался рост: сначала едва заметный, потом все быстрее, в наши дни взрывной. Никогда прежде человечество не росло так стремительно.

Еще до войны шотландский демограф Пол Маккендрик предложил формулу роста человечества. И рост этот оказался не экспоненциальным, а гиперболическим – очень медленным в начале и быстро ускоряющимся в конце. Согласно его формуле, в 2030 году численность человечества должна стремиться к бесконечности, но это явная нелепость: люди биологически не способны нарожать за конечное время бесконечное число детей. Гораздо важнее, что такая формула отлично описывает рост человечества в прошлом. А это значит, что скорость роста всегда была пропорциональна не числу живущих на земле людей, а квадрату этого числа.

Физики и химики знают, что означает такая зависимость: это «реакция второго порядка», где скорость процесса зависит не от числа участников, а от числа взаимодействий между ними. Когда что-то пропорционально «эн-квадрат», это коллективное явление. Такова, например, цепная ядерная реакция в атомной бомбе. Если каждый член сообщества «Сноб» напишет комментарий всем остальным, то общее число комментариев как раз будет пропорционально квадрату числа участников. Квадрат числа людей – число связей между ними, мера сложности системы «человечество». Чем больше сложность, тем быстрее рост.

No man is an island: мы живем и умираем не в одиночку. Мы размножаемся, питаемся, мало отличаясь в этом от животных, но качественное отличие в том, что мы обмениваемся знаниями. Мы передаем их по наследству, мы передаем их горизонтально – в университетах и школах. Поэтому и динамика развития у нас другая. Мы не просто плодимся и размножаемся: у нас происходит прогресс. Этот прогресс довольно трудно измерить численно, но вот, например, производство и потребление энергии может быть неплохим критерием. И данные показывают, что потребление энергии тоже пропорционально квадрату числа людей, то есть потребление энергии каждым человеком тем выше, чем больше население Земли.

Наше развитие заключается в знании – это и есть главный ресурс человечества. Поэтому говорить о том, что наш рост ограничен истощением ресурсов, – это очень грубая постановка вопроса. В отсутствие дисциплинированного мышления появляется очень много всевозможных страшилок. Например, пару десятилетий назад всерьез говорили об истощении запасов серебра, которое используется для изготовления кинопленки: якобы в Индии, в Болливуде, снимается столько фильмов, что скоро все серебро на земле уйдет в эмульсию этих кинолент. Так бы, возможно, и было, но тут изобрели магнитную запись, которая вообще не требует серебра. Такие оценки – плод спекуляций и звонких фраз, которые призваны поразить воображение, – несут лишь пропагандистскую и алармистскую функцию.

Пищи в мире хватит всем – мы детально обсуждали этот вопрос в «Римском клубе», сравнивая пищевые ресурсы Индии и Аргентины. Аргентина по площади на треть меньше Индии, но в Индии в сорок раз больше населения. С другой стороны, Аргентина производит столько продуктов питания, что может прокормить весь мир, а не только Индию, если напряжется как следует. Дело не в недостатке ресурсов, а в их распределении. Кто-то, кажется, шутил, что при социализме в Сахаре будет дефицит песка; это вопрос не количества песка, а его распределения. Неравенство отдельных людей и народов существовало всегда, но по мере ускорения процессов роста неравенство возрастает: уравновешивающие процессы просто не успевают сработать. Это серьезная проблема для современной экономики, но история учит, что в прошлом человечество решало подобные проблемы – неравномерности выравнивались таким образом, чтобы в масштабах человечества общий закон развития оставался неизменным.

Гиперболический закон роста человечества на протяжении истории демонстрировал удивительную стабильность. В средневековой Европе эпидемии чумы уносили в некоторых странах до трех четвертей населения. На кривой роста в этих местах действительно наблюдаются провалы, но уже через столетие численность выходит на прежнюю динамику, как будто ничего и не произошло.

Самое большое потрясение, испытанное человечеством, – Первая и Вторая мировые войны. Если сравнить реальные данные демографии с тем, что предсказывает модель, окажется, что общие потери человечества от двух войн составляют порядка двухсот пятидесяти миллионов – втрое больше любых оценок историков. Население Земли отклонилось от равновесного значения на восемь процентов. Но потом кривая за несколько десятков лет устойчиво выходит на прежнюю траекторию. «Глобальный родитель» оказался устойчивым, несмотря на страшную катастрофу, затронувшую большинство стран мира.

Распалась связь времен

На уроках истории многие школьники недоумевают: почему исторические периоды становятся со временем короче и короче? Верхний палеолит продолжался около миллиона лет, а на всю остальную человеческую историю осталось всего полмиллиона. Средние века – тысяча лет, остается всего пятьсот. От верхнего палеолита до средневековья история, похоже, ускорилась в тысячу раз.

Это явление хорошо известно историкам и философам. Историческая периодизация следует не астрономическому времени, текущему равномерно и независимо от человеческой истории, а собственному времени системы. Собственное же время следует той же зависимости, что и потребление энергии или прирост населения: оно течет тем быстрее, чем выше сложность нашей системы, то есть чем больше людей живет на Земле.

Когда я начинал эту работу, то не предполагал, что из моей модели логически следует периодизация истории от палеолита до наших дней. Если считать, что история измеряется не оборотами Земли вокруг Солнца, а прожитыми человеческими жизнями, укорачивающиеся исторические периоды мгновенно получают объяснение. Палеолит длился миллион лет, но численность наших предков составляла тогда всего около ста тысяч – получается, что общее число живших в палеолите людей составляет около десяти миллиардов. Ровно такое же число людей прошло по земле и за тысячу лет средневековья (численность человечества – несколько сотен миллионов), и за сто двадцать пять лет новейшей истории.

Таким образом, наша демографическая модель нарезает всю историю человечества на одинаковые (не по длительности, а по содержательности) куски, на протяжении каждого из которых жило около десяти миллиардов человек. Самое удивительное, что именно такая периодизация существовала в истории и палеонтологии задолго до появления глобальных демографических моделей.

Все же гуманитариям, при всех их проблемах с математикой, нельзя отказать в интуиции.

Сейчас десять миллиардов людей проходят по земле всего за полстолетия. Это значит, что «историческая эпоха» сжалась до одного поколения. Не замечать этого уже невозможно. Сегодняшние подростки не понимают, о чем это пела тридцать лет назад Алла Пугачева: «…и переждать не сможешь ты трех человек у автомата» – какого автомата? Зачем ждать? Сталин, Ленин, Бонапарт, Навуходоносор – для них это то, что в грамматике называется «плюсквамперфект» – давно прошедшее время. Сейчас модно сетовать на разрыв связи поколений, на умирание традиций – но, возможно, это естественное следствие ускорения истории. Если каждое поколение живет в собственной эпохе, наследие предыдущих эпох ему может просто не пригодиться.

Начало нового

Сжатие исторического времени сейчас дошло до своего предела, оно ограничено эффективной продолжительностью поколения – около сорока пяти лет. Это значит, что не может продолжаться гиперболический рост численности людей – основной закон роста просто обязан измениться. И он уже меняется. Согласно формуле, сегодня нас должно быть около десяти миллиардов. А нас всего семь: три миллиарда – это немалая разница, которую можно измерить и истолковать. На наших глазах происходит демографический переход – перелом от безудержного роста населения к какому-то другому способу прогресса.

Многим почему-то нравится видеть в этом признаки надвигающейся катастрофы. Но катастрофа тут скорее в умах людей, чем в действительности. Физик назвал бы происходящее фазовым переходом: вы ставите кастрюлю с водой на огонь, и долгое время ничего не происходит, лишь поднимаются одинокие пузыри. А потом вдруг все вскипает. Вот так и человечество: медленно идет накопление внутренней энергии, а потом все приобретает новый вид.

Хороший образ – сплав леса по горным рекам. Многие реки у нас мелководные, поэтому поступают так: строят небольшую плотину, накапливают определенное количество бревен, а потом внезапно открывают шлюзы. И по реке бежит волна, которая несет на себе стволы – она бежит быстрее, чем течение самой реки. Самое страшное место здесь – это сам переход, где дым коромыслом, где плавное течение вверху и внизу разделено участком хаотического движения. Это и есть то, что происходит сейчас.

Примерно в 1995 году человечество прошло через максимум скорости роста, когда нарождалось восемьдесят миллионов человек в год. С тех пор рост успел заметно уменьшиться. Демографический переход – это переход от режима роста к стабилизации населения на уровне не более десяти миллиардов. Прогресс, естественно, будет продолжаться, но пойдет в другом темпе и на другом уровне.

Я думаю, что многие беды, которые мы переживаем, – и финансовый кризис, и моральный кризис, и неустроенность жизни – это стрессовое, неравновесное состояние, связанное с внезапностью наступления этого переходного периода. В каком-то смысле мы попали в самое пекло. Мы привыкли, что неудержимый рост – это наш закон жизни. Наша мораль, общественные установления, ценности были приспособлены к тому режиму развития, который был неизменен на протяжении истории, а сейчас меняется.

Причем меняется очень быстро. И статистические данные, и математическая модель указывают, что ширина перехода составляет меньше ста лет. Это при том, что он происходит неодновременно в разных странах. Когда Освальд Шпенглер писал о «Закате Европы», он, возможно, имел в виду первые признаки процесса: само понятие «демографического перехода» было впервые сформулировано демографом Ландри на примере Франции. Но сейчас процесс затрагивает уже и менее развитые страны: практически остановился прирост населения России, стабилизируется население Китая. Возможно, прообразы будущего мира следует искать в регионах, которые первыми вошли в область перехода, – например, в Скандинавии.

Любопытно, что в ходе «демографического перехода» отстающие страны быстро догоняют тех, кто встал на этот путь раньше. У пионеров – Франции и Швеции – процесс стабилизации населения занял полтора столетия, а пик пришелся на рубеж XIX и XX веков. А например, в Коста-Рике или Шри-Ланке, прошедших пик скорости роста в восьмидесятых, весь переход занимает несколько десятилетий. Чем позднее страна вступает в фазу стабилизации, тем острее она проходит. Россия в этом смысле тяготеет скорее к странам Европы – пик скорости прироста у нас остался позади еще в тридцатых, – а потому может рассчитывать на более мягкий сценарий перехода.

Разумеется, есть основания опасаться этой неравномерности процесса в разных странах, которая может приводить к резкому перераспределению богатства и влияния. Одна из популярных страшилок – «исламизация». Но исламизация приходит и уходит, как не раз уже в истории приходили и уходили религиозные системы. Закон роста народонаселения не изменили ни крестовые походы, ни завоевания Александра Македонского. Так же непреложно законы будут действовать и в период демографического перехода. Я не могу гарантировать, что все произойдет мирно, но и не думаю, что процесс будет уж очень драматичным. Возможно, это просто мой оптимизм против пессимизма других. Пессимизм всегда был гораздо более модным течением, но я скорее оптимист. Мой друг Жорес Алферов говорит, что тут остались одни оптимисты, потому что пессимисты уехали.

Меня нередко спрашивают о рецептах – они привыкли спрашивать, но я не готов отвечать. Я не могу предложить готовые ответы, чтобы изобразить из себя пророка. Я не пророк, я только учусь. История – как погода. У природы нет плохой погоды. Мы живем при таких-то обстоятельствах, и надо принимать и понимать эти обстоятельства. Мне кажется, что шаг к пониманию достигнут. Не знаю, как будут развиваться эти представления у следующих поколений; это их проблемы. Я сделал то, что сделал: показал, как мы подошли к точке перехода, и указал его траекторию. Не могу пообещать вам, что самое страшное уже позади. Но «страшное» – понятие субъективное.

Emocionālā higiēna

Žurnālistes GUNTAS BARBĀNES veidota intervija: “Kā pavasarī sakopt prātu”, kas īsākā versijā ir publicēts laikrakstā “Latvijas Avīze”. 2015. gada 10. aprīlī.

Lai mazinātu saslimšanas riskus, ikvienam ir jāievēro higiēna. Mēs mazgājam rokas, tīrām zobus, savedam kārtībā savu apģērbu, māju un pagalmu. Īpaši pavasarī rīkojam talkas. Tikpat svarīgi kā sakopt fizisko telpu, ir rūpēties par savu garīgo ES. Kas ir mentālā higiēna un cik tā ikvienam ir svarīga, stāsta psihoterapeits ANSIS JURĢIS STABINGIS.

– Ja fiziskās higiēnas ieteikumus un normas ir izpētījuši un ieviesuši ārsti, tad par mentālo higiēnu runājam daudz mazāk. Mazliet par to runā psihoterapeiti, psihologi, mācītāji. Mentālā higiēna salīdzinoši ir personiskāks process. Katram pašam jāsaprot, kas tieši viņam bojā garastāvokli un rada nevēlamas emocijas.

Ja aplūkojam “parasto” higiēnu — tad te mēs runājam par konkrētiem stāvokļiem (piemēram, slimībām), kuros mūs ieved konkrētas darbības (piemēram, netīrība). Šiem stāvokļiem — slimībām — seko sāpes, ciešanas, finansiāli izdevumi, laika patēriņš, diskomforts. Tāpēc, lai izvairītos no nevēlamajām sekām, mēs veicam citas darbības (ievērojam tīrību). Līdzīgi ir arī mentālajā, garīgajā jomā. Ir nevēlami stāvokļi — kreņķi, raizes, depresija, trauksme, utt. Ja esam kādā no šiem stāvokļiem, tas mums rada nevēlamas sekas – attiecībās, darbā, personiskajā labsajūtā, arī fiziskajā veselībā un finansiāli. Tāpēc ir vērts jau laicīgi veikt zināmas darbības, lai izvairītos no nokļūšanas nevēlamajos stāvokļos. Tā arī ir mentālās higiēnas būtība.
Konkrēti tas nozīmē, ka man ir jāpievērš uzmanība savam noskaņojumam, garastāvoklim, pašsajūtai. Man ir jāzin, kas ir tās lietas, darbības, kas mani noved jaukā, patīkamā, produktīvā, ražīgā, harmoniskā, gaišā noskaņā un kas – pretēji — mani ieved tumsā, zemā enerģijā, apjukumā, bezspēcībā, depresijā. Lai arī katram cilvēkam šīs lietas būs atšķirīgas, tomēr var norādīt dažus kopējus virzienus.

Fiziskā higiēna prasa atkritumus glabāt atsevišķi no ēdiena, un arī mentālā higiēna prasa norobežoties no piesārņojumiem. Kas būtu mentālais piesārņojums? Informācija, kas nedara man neko labu — dažādas depresīvas vai satraucošas ziņas, klačas, kritika, aprunāšana. Vai tiešām ir vērts skatīties ziņas, sevišķi kriminālas, vardarbīgas, uz nelaimi orientētas? Vai ir vērts skatīties tādas filmas? Tāpat saskarsmē ar citiem cilvēkiem — aprunāšanā, klačās, savstarpējās nebeidzamas žēlošanās par to, cik viss ir slikti? Vai man ir vērts piedalīties tāda veida sarunās? Varbūt labāk pameklēt kādus citus sarunu biedrus vai citus tematus?

Un pretēji – ir jāvēro, kas ir tas, kas man uzlabo noskaņojumu, un jātiecas pēc šiem cilvēkiem, situācijām un darbībām. Gaišas, iedvesmojošas, motivējošas sarunas ar jaukiem cilvēkiem, pozitīva laika pavadīšana — lasot, pastaigājoties, vērojot dabu, pavasari, kas mostas. Tādējādi es varu darīt kaut ko ik dienas, kas maina manu garastāvokli – uz labo pusi.
Tas nenozīmē, būtu jāignorē realitātē notiekošais — un jāiekrīt nekritiskā rozā briļļu pozitīvismā. Realitāte ir jāpamana, jāvēro un jāredz — bet nepārspīlējot negatīvo un neignorējot pozitīvo.
Vienlaikus vairojot labās lietas, un mazinot ne-tik-labās, ir vērts arī mentālā veidā darīt ko līdzīgu fiziskajām aktivitātēm. Interesanti, ka vēl pagājušā gadsimta 50. gados fiziskā kultūra — sports — bija tikai atsevišķu dīvaiņu nodarbošanās. Vairums “parasto” cilvēku nesportoja, īpaši nekustējās, jo nebija zināšanu par to, kā kustība ir saistīta ar veselības uzturēšanu. Ja velkam paralēles ar mentālo jomu, tad tās būtu kādas ikdienas darbības, kas stiprina “mentālo imunitāti” – noturību pret lietām, no kurām nebūs iespējams izvairīties, piemēram, zaudējumiem, negaidītām izmaiņām dzīvē. Viens no šādiem veidiem var būt vienkārša ikdienas apcere, meditācija, kāds noteikts prāta treniņš. Tās mērķis būtu sagatavot savu prātu, lai tas labākā, efektīvākā veidā reaģētu uz negaidītiem notikumiem – tad, kad tie būs.

Viena no vienkāršākajām meditācijām, kuru var ieteikt, ir apzinātības prakse. Apzinātība ir maiga un mierīga uzmanības pievēršana tam, kas notiek tieši šobrīd — šeit un tagad, nevērtējot, nekomentējot, neanalizējot notiekošo. Šī prasme ir dabīga, tā piemīt ikvienam cilvēkam, bet parasti tā ir neattīstīta. Iemesli tam ir vairāki. Viens no tiem ir tas, ka cilvēki vienkārši nezina par apzinātības ieguvumiem.

Apzinātības praksi var uzskatīt par meditācijas formu, kas mūsdienās iegūst aizvien lielāku popularitāti. Lai arī tā balstās vairāk kā 2500 gadu senās budisma meditācijas tradīcijās, pēc savas būtības tā ir nereliģisks, nesektantisks, racionāli pamatots prāta treniņš, kas var būt noderīgs jebkuras ticības pārstāvim, ateistam vai garīgās prakses piekritējam. Apzinātības praktizēšana ātrā laikā uzrāda pamanāmus rezultātus gan fiziskās veselības, gan psihiskajā jomā, gan arī darbā, attiecībās un dzīvē.

Fiziskā līmenī mēs esam pieņēmuši higiēnas ideju – mēs vairs neuzdodam jautājumus par to, kāpēc būtu jāmazgā rokas, zobi, trauki, drēbes vai telpas, vai arī kāpēc ir vērts sportot. Tāpat — šobrīd aizvien vairāk cilvēki saprot, ka ir vērts darīt ko līdzīgu arī garīgā jomā – praktizēt mentālo higiēnu. Pamazām tā kļūst par mūsu ikdienas normu.

Viena no iespējām apgūt apzinātību ir Apzinātības un miera prakses piedāvātajos 8 nedēļu kursos. vairāk informācijas: http://aumprakse.lv/kurss/

Freids par psihoterapiju un medicīnu

Jautājums par psihoterapijas un medicīnas attiecībām ir tik pat sens, kā pati psihoterapija. Jau no pašiem pirmsākumiem ir cilvēki, kuri uzskata, ka psihoterapeitam obligāti ir jābūt ārstam un tikai ārsti drīkst būt psihoterapeiti. Šāds uzskats joprojām valda arī Latvijā. Tomēr — jau pagājušā gadsimta 20-tajos gados modernās psihoterapijas tēvs, ārsts Zigmunds Freids skaidri formulēja savu viedokli:

Analīzi nav tiesību praktizēt nevienam, kurš nav ieguvis tiesības to darīt īpašā apmācībā. Savukārt jautājums, vai šis cilvēks ir vai nav ārsts, nav būtisks. Continue reading Freids par psihoterapiju un medicīnu

Par nesaprotamo

Īsa priekšvēsture:

Kolēģis, psihoterapeits Viesturs Rudzītis sniedza interviju, kas publicēta NRA: “Sievietes padara politiku necaurspīdīgu“.

Šī intervija izraisīja ļoti lielu diskusiju sociālajos tīklos, kas nerimās vairākas dienas (mūsu straujajā laikmetā tas ir neparasti ilgi). Daudzi un daudzas saskatīja intervijā aizvainojošus izteikumus, daudzi izteica šaubas par autora kompetenci, izglītību utt. Mēģināju piedalīties šajā diskusijā. Šis ir turpinājums.

Continue reading Par nesaprotamo

Žurnālistu ētika un atbildība

Šodien man zvanīja kāds žurnālists no laikraksta Diena.

Viņš īsos vārdos pastāstīja situāciju par 16. martā notikušo vārdu apmaiņu un spļaudīšanos un sekojošo “izmeklējošo” žurnālistiku, kas ātri vien noskaidroja “vainīgās” spļāvējas vārdu, nopublicēja un tiražēja to. Vēlāk gan izrādījās ka rakstos minēta nevainīga persona, kas aprakstīto notikumu laikā bija pavisam citur un darīja citas lietas. Tomēr konkrētās personas vārds pa medijiem jau bija izvazāts un samazgas izlietas.

Žurnālists man lūdza, lai es komentēju – kā varētu justies nepatiesi apvainotā persona? Es vaicāju, ko viņš plāno ar manu komentāru darīt. Viņš atbildēja, ka top raksts par mediju atbildību un tā. Prasīju, vai rakstīs arī par citiem gadījumiem, kad tiek pasniegta nepārbaudīta informācija – nē, tāda doma neesot bijusi, tikai par šo meiteni, par šo vienu gadījumu.

Savā atbildē mēģināju žurnālistam paskaidrot, ka, gatavojot šo rakstu, prasot man šādus jautājumus, pēc būtības viņi (žurnālisti) turpina darīt to pašu – izplata dezinformāciju un dara pāri konkrētajai personai. Lai arī tas notiek vislabāko nodomu vārdā, vienalga – žurnālisti raksta par cilvēkiem, neko nevaicājot viņiem pašiem, prasa viedokļus “speciālistiem” par cilvēkiem, kurus speciālisti nav redzējuši, pēc tam publicē tos. Reizēm žurnālisti pat noklusē to, kam ir vajadzīgs komentārs – viņi it kā prasa vispārīgi, bet pēc tam uzraksta “Psihologs X personu Y vērtē sekojoši…” Ej nu pēc tam taisnojies kolēģiem un citiem, ka tā nav bijis un ka to neesi teicis. (Kolēģi gan tic, jo daudziem arī ir gadījies līdzīgi.)

Teicu, ka ar savu rakstu viņš turpina darīt pāri nevainīgai meitenei, rakstīt par viņu to, ko ne viņš, ne es pat nevaram zināt.

Pēc visa šī žurnālists vaicāja – tad, kā saprotu, jūs komentāru nesniegsiet?

Uz to es atbildēju, ka, acīmredzot, viņš nav sapratis to, ko tiecu. Viņš apgalvoja, ka esot sapratis un pakonsultēšoties ar kādu. Tai brīdī sapratu, ka viņš konsultēsies ar kādu vecāku kolēģi, priekšnieku, utml.

Pēc pusstundas portālā Diena.lv atradu rakstu, kuru ir parakstījis Uldis Rācenis. Raksts saucas: Psiholoģe: sirmgalves aizskaršanā nepatiesi apvainotā sieviete cietusi no mediju vardarbības.

Acīmredzot, Uldis Rācenis vienkārši atrada citu psihologu, piezvanīja un dabūja savu rakstu. Diemžēl tas tikai apstiprina manas šaubas par to, ka viņš neko nav sapratis.

Kas ir “Cieti”?

Savā profesionālajā darbībā ir nācies redzēt daudzus cilvēkus, kas vārdu “cieti” ir izvēlējušies par savas dzīves moto. Attieksme pret dzīvi ar nosaukumu “cieti” savulaik ir pieņemta kā risinājums kādā sarežģītā situācijā, bet ar laiku tā pati ir kļuvusi par nepanesamu slogu un problēmu avotu. Cieti nozīmē elastības, pielāgošanās un adaptācijas trūkumu — profesionāli tiek izmantots apzīmējums “rigiditāte”.

Lai arī rigiditāte biežāk ir sastopama vīriešiem, tomēr arī ne mazums sieviešu izvēlas šādu attieksmi. Šie cilvēki nāk pie manis, jo ir sapratuši, ka ar savu “cieti” nespēj būt laimīgi.

Zemāk dažas refleksijas par to, kas tad ir “cieti”.

“Cieti” — dabā tas ir akmens. “Cieti” nav ūdens. “Cieti” nav ne koks, ne puķe, ne zāle, ne mazais putniņš. Cilvēku pasaulē — asfalts, betons, tērauds, stikls. “Cieti” ir cietums. Patologoanatomi teiks, ka “cieti” — tas ir “rigor mortis”, muskuļu stīvums, kas iestājas pēc nāves.

“Cieti” ir bailes. Milzīgas bailes, kas ir paslēptas. No citiem, beigās no paša sevis. Tāpēc “cieti” ir meli. Melošana citiem un sev.

“Cieti” slēpj milzīgu nepārliecinātību, pārliecības trūkumu, kas maskējas zem cietas pašpārliecinātības.

Attiecībās “cieti” ir — nejust otru. Pat neredzēt otru. Mērķis attaisno jebkādus līdzekļus, tai skaitā jebkādus upurus. Citi cilvēki ir tikai līdzeklis vai arī šķērslis mērķa sasniegšanai. Cietais nespēj rūpēties — jo tas prasa spēju sajust, sadzirdēt otru. Cietajam nav ausu. Jo ausis ir orgāns, kas paredzēts otra sadzirdēšanai, tā ir atvere, caur kuru cita pasaule var ienākt iekšā mūsos — bet cietajam to nevajag.

“Cieti” attiecībās ir vardarbība. Psiholoģiska, fiziska — jebkāda. Ar cietu locekli var izdrāzt visus, kas pagadās pa ceļam — jo cietais otru neredz. Viņš redz tikai drāžamo caurumu.

“Cieti kultūrā?” Tas nav iespējams. Kultūra paredz radošumu, dažādību, attiecības. “Cieti” noliedz atšķirīgo — cenzūra. Kultūra tiek izmantota kā ideoloģijas instruments — nekā radoša, nekādas pašizpausmes.

“Cieti” izglītībā nozīmē dogmas. Nekādas brīvdomības. Skolotājs skaidri zina, kādam ir jābūt bērnam, kas viņam ir jāspēj un kas jāgrib. Nekādu individuālu variāciju, nekādas individuālas pieejas. “Cieti” — standarti un normas. Ja nespēj tikt galā — tev nav šeit jābūt. Skolā ir vieta tikai spējīgiem, nevis slimiem, invalīdiem, nespējīgiem. Arī ne apdāvinātiem, talantīgiem. Jo tie neiederas sistēmā.

Ticībā “cieti” ir krustnešu, nevis kristiešu filosofija. Kristietība paredz tuvākā mīlestību. Cietais to nevar divu iemeslu dēļ. Cietajam nav tuvāko. Cietais nespēj mīlēt. Cietais ticību ievieš ar cietu zobenu.

“Cieti” veselības aprūpē? Nekādas profilakses — ciešanas tik ilgi, kamēr jāguļas zem naža. Ir variants — stingra un obligāta veselības profilakse, kādu jau esam redzējuši. Obligātas rīta rosmes, ko darbaļaužu kolektīvā vada pa radio dzirdamas pavēles. Obligāta zobu birstes uzrādīšana pēc pirmā pieprasījuma. Klizma reizi nedēļā.

“Cieti” ārpolitikā — karš. Sarunas vest nav “cieti”, “cieti” ir parādīt, kā lietām jāstāv. “Cieti” ir rasisms, seksisms, un fašisms.

“Cieti” ir strupceļš. Lai arī tas izskatās kā labs risinājums, izeja, tomēr ar laiku tas pats rada ciešanas. Ne velti šie vārdi skan tik līdzīgi. Neesi ciets!

Ieva: kā atbalstīt vīrieti krīzē?

Intervija žunrālā Ieva – intervērjusi Agnese Meiere

Pagājušajā numurā rakstījām par to, kā rīkoties, ja esi vienīgā pelnītāja ģimenē – kādas emocijas tevi pārņem un kā ar tām cīnīties un kā risināt radušos situāciju. Šoreiz uz krīzi paskaties no vīrieša, psihoterapeita A. J. Stabinga viedokļa un uzzini, kā viņam palīdzēt brīdī, kad zaudēts darbs.

Nu jau kādu brīdi tavs vīrietis ir bez darba un lielāko daļu sava nu jau brīvā laika pavada mājās. It kā jau tu labi zini, ka viņam nav viegli – kuram gan būtu, zaudējot darbu. Taču vīrietis par savām izjūtām, protams, nerunā – viņš tā nav pieradis. Bet tu nevaicā, kaut mokies pārdomās – varbūt vajadzētu… Ja vajadzētu, tad kā to izdarīt pareizi, lai viņu lieki nesāpinātu vai nesadusmotu. Bet ja nu nevajag vispār? Kā rīkoties šādā situācijā un ko patiesībā vīrietis no tevis gaida?

Vīrieši krīzē vājāki kā sievietes

Ja par to, kā vīrieti krīzē atbalstīt, ir jāpalauza galva, tad tas, ko nevajadzētu darīt, gan ir pilnīgi skaidrs – krīzes situācijā vīrieti nevajag zāģēt. Sak’ es vienīgā pelnītāja, bet tu te guli un neko nedari vai atkal – re, kā Juris dabūja darbu, bet tu jau otro mēnesi pa māju dzīvojies! Pirmkārt, zāģēšana situāciju neuzlabos un tevi uzkurinās vēl vairāk – sāksi gan sevi žēlot, gan vīrietī ieraudzīsi ne vien bezdarbnieku, bet vēl miljons nepilnību, kuras līdz šim tevi pārāk neuztrauca. Otrkārt, zāģēšana vīrieti iedzīs vēl lielākā panikā, depresijā un nespējā rīkoties. Kāpēc tā notiek? Kā skaidro psihoterapeits, bieži vien vīrieši krīzē ir vājāki kā sievietes. Un arī pārmaiņas pārdzīvo daudz smagāk kā mēs, sievietes. Lai kā tev to, iespējams, negribētos atzīt, bet bieži vien vīrietis dzīves grūtības pārdzīvo daudz smagāk kā tu, tikai to nevienam neizrāda. Tu teiksi – kāda tur pārdzīvošana – guļ un caurām dienām pie televizora skatās sporta pārraides. Psihoterapeits skaidro, ka pārdzīvojums var izpausties arī šādi – vīrietis var būt ieslīdzis tik dziļā depresijā, ka viņam nav ne spēka, ne vēlmes piecelties no dīvāna.
Kā stāsta Kārlis (39), pagājušajā rudenī viņš zaudējis darbu, kaut līdz tam strādājis prestižā autoservisā par mehāniķi. «Tagad, kad tikko atkal esmu atradis darbu, varu atzīties, ka tobrīd šķita – ar mani ir cauri. Nu, kas es par vīrieti – sievai vienai jāpelna, jāuztur bērni, kuriem ir neskaitāmas vajadzības… Vasarā vēl vajadzēja maksāt viņiem par nometni un visa atbildība atkal uz sievu. Jutos kā pēdējais draņķis. Bet sievai, loģiski, neko neteicu. Ko tas līdzētu, ja tarkšķētu kā viņas draudzenes? Vajadzēja taču risinājumu, nevis parunāšanos. Kaut ja sieva būtu sākusi sarunu, gan jau būtu izstāstījis, kā jūtos. Man šķita – jau tā viņai tik daudz rūpju, ko es vēl bāzīšos virsū ar savām problēmām,» saka Kārlis. Viņš piebilst, ka tas gan neesot viņam raksturīgi, bet darba zaudēšana atņēmusi jebkuru prieku darboties – neesot gribējies pat rakāties pa dārzu, kas parasti viņam ļoti patīk. «Tā sajūta ir galīgi jocīga – saproti, ka kaut kas jādara, varbūt pat jādara vairāk kā līdz šim, bet spēka nav,» atzīstas vīrietis.
Ko tādā brīdī darīt un kā palīdzēt? Psihoterapeits skaidro – jārunā! Tiesa, ir jārēķinās ar to, ka vīrieši nav pieraduši apspriest savas problēmas un visbiežāk no sarunām izvairās. Tipiska vīrieša rīcība ir nolīšana kaktā (uz dīvāna), klusībā pārdomājot situāciju un cerot, ka drīz vien nāks kāds risinājums. Kāpēc ir tik svarīgi runāt? Galvenokārt tāpēc, ka nav zināms, par ko otrs domā. Vai viņa domas virzās produktīvā virzienā, meklējot iespējamos risinājumus vai destruktīvā – sak’ viss ir cauri, man nekas nesanāk, dzīvei nav jēgas.

Runā ar viņu

Un galvenais – neieslēdzot zāģi… Izrādās, arī saruna ir smalka māksla. Šeit var izveidoties trīs dažādas situācijas.
Ja būsi pārāk maiga, pacietīga un kopā ar viņu gaidīsi risinājumu, vīrietis var sajusties ārkārtīgi omulīgi. Viss taču ir baigi labi, viņai nav pretenziju, es varu turpināt neko nedarīt! Jā, nav vairs tas komforta līmenis, kas bija, bet tāpat ir diezgan ērti. Ir diezgan daudz vīriešu, kas nevēlas neko dot pretī, bet dzīvo kā parazīti – tikai ņemot.
Ja atkal būsi pārāk uzbrūkoša un katru dienu vaicāsi, cik CV viņš ir aizsūtījis, vai virtuves skapītis beidzot ir pielikts un, sasodīts, kad viņš beidzot piekārs to gleznu, kas mētājas stūrī jau gadiem, vīrietis kā gliemezis ierausies savā čaulā. Atkārtosies tas pats dīvāna scenārijs un nespēja pakustināt pat pirkstu, jo vīrieti pārņem pilnīga bezcerība.
Un tad vēl ir trešais variants – saruna, kas vīrietim ļauj atvērties, pastāstīt, kā viņš patiesībā jūtas un saņemt atbalstu. Kā skaidro psihoterapeits, galvenais, ko vīrietis gribētu sajust attiecībās – ka viņu atbalsta. Ka tu tici un uzticies viņam. Ka tici – viņš ir spējīgs atrast darbu, tici, ka viņš atradīs izeju un ka viņš nav neveiksminieks. Un vēl vīrietim ir svarīgi, lai tu nevis uzbāzīgi elso viņam pakausī, gaidot, kad viņš izdarīs simt dažādu darbiņu, bet lai uzticies, ka viņš pats šos darbiņus zina un pats (bez atgādināšanas) ir spējīgs tos paveikt. Un tad, kad viņš ir piekāris gleznu viesistabā, salabojis durvis, kas nevērās ciet vai izsūknējis paklāju, viņam ir vajadzīgs paldies par padarīto. Fakts, ka tu ar pateicību pieņem to, ko vīrietis dara, ceļ viņu spārnos. Pateicība, uzslava un atzinības izteikšana par padarīto ir pats labākais motivators vīrietim darīt vēl vairāk un vēl labāk.
Kāpēc vīrietim nepatīk, ka tu no viņa kaut ko gaidi? Kaut vai tāpēc, ka neviens cilvēks nav spējīgs attaisnot un piepildīt mūsu gaidas. Virtuves skapītis noteikti būs piekārts trīs centimetrus augstāk nekā tu vēlējies un paklāju noteikti taču varēja izsūknēt mazdrusciņ labāk. Tā galu galā pateicības vietā par labi padarītu darbu viņš saņem pārmetumus un vilšanos. Un nākamreiz… Nu, nākamreiz viņš vairs nedara neko, jo tev jau pa prātam tāpat neizdarīs.
Ņem vērā – robeža starp visām trim situācijām ir ārkārtīgi smalka, tāpēc centies to nepārkāpt un nenonākt teritorijā, kurā nemaz nevēlies būt.

Sabrukums vai jaunas iespējas?

Ja vīrietis zaudējis darbu un nu dzīvo mājās, būtu tikai godīgi pārdalīt visus līdzšinējos pienākumus, kas gūla uz taviem pleciem, vai ne? Ir ģimenes, kurās vīrietis pats par to iedomāsies un teiks sievai – man tagad nav darba, bet es tev varu palīdzēt un darīt visu to, kas nepieciešams mājās. Tagad ņemu to visu uz sevi un nodrošināšu, lai laikā, kamēr tu esi vienīgā pelnītāja ģimenē, tev ne par ko citu galva nesāp. Bet ja viņam tas neienāk prātā? Patiesībā šis ir visticamākais un biežākais scenārijs, jo reti kurš vīrietis pats vispār aizdomāsies, ka tu esi pārāk noslogota. Un pat ja viņam tas ir ienācis prātā, vīrietis nesaprot, kā var tev palīdzēt, jo ēst gatavot viņš nemāk un doma vien par to, ka viņš varētu iet virtuvē un kaut ko palīdzēt, viņā rada izbīli. Vienīgais risinājums, kas viņam ir pieņemams – pēc iespējas ātrāk jāatrod darbs. Šim vīrietim šķiet neiespējami pieņemt lomu maiņu un samierināties ar to, ka viņš tagad būs mājsaimnieks, bet sieva pelnītāja.
Un atkal – lai radušos situāciju atrisinātu, ir jārunā. Turklāt no tevis atkarīgs, kā šī saruna norisināsies. Ir svarīgi, kādā pozīcijā šī saruna notiek. Tā var būt kā cīņa vienam pret otru – es visu dienu strādāju, bet ko esi izdarījis tu? Tad vīrietis sajūtas kā neveiksminieks un viņam vēl vairāk nolaižas rokas. Daudz veiksmīgāk saruna noritēs, ja jūs abi kā pāris nostāsieties pret situāciju. Jūs abi kopā konstatējat, ka situācija ir šāda, abi izspriežat, kādas ir iespējas un kā katrs no jums rīkosies. Psihoterapeits gan brīdina, ka risinājumu visticamāk neiegūsiet vienā dienā. Jo – tāpat kā problēmas, arī risinājumi nerodas vienā dienā. Ja iepriekš neesat savā starpā runājuši, iespējams, uzsākt sarunu būs grūti. Savukārt ja sarunas ir bijusi jūsu ikdienas sastāvdaļa, rast risinājumu būs daudz vieglāk. Un tomēr – ir ierasts vai nē, vedini savu vīrieti uz sarunām.
Atceries – no krīzes ir divas izejas. Viena – kad viss sabrūk. Attiecības, cerības… Otra izeja – ja tiek atrasts kaut kas jauns. Jaunas iespējas un jauni pavērsieni attiecībās. Psihoterapeits skaidro, ka daudz vieglāk, protams, ir attiecības aizlaist pa burbuli, jo sarežģītā situācija pati vedina uz šādu risinājumu. Grūtāk ir meklēt un atrast jaunus risinājumus, taču tās ir jaunas iespējas jums abiem.

Jāmainās abiem

Vai gaidi pārmaiņas no vīrieša? Velti! Vispirms tev pašai uz viņu jāpaskatās citām acīm. Pārmaiņas – tas nozīmē, ka tev vīrietī jāierauga kaut kas pavisam cits nekā esi redzējusi līdz šim. Ja parasti esi saskatījusi viņā stiprinieku, tad raugi saskatīt viņā vājumu. Ja vienmēr esi domājusi, ka tavs vīrietis ir stumdāms un grūstāms, centies viņā ieraudzīt spēku. Ja iekšēji mainīsies tu un spēsi citādi paskatīties uz situāciju, jūs atradīsiet izeju. Bet ja tu saka – ar mani viss ir kārtībā, jāmainās viņam, tad attiecības jau tagad diemžēl ir norakstāmas. Psihoterapeits skaidro – ja vēlaties, lai krīze iet secen un jūsu attiecības nevis grimst, bet uzlabojas, jāsāk ar pārmaiņām sevī. Uzdod sev jautājumu– ko es varu darīt citādi, lai situācija mainītos. Einšteins savulaik teica – darīt visu laiku vienu un to pašu un gaidīt citus rezultātus – tā ir plānprātība. Tas nozīmē – ja vienmēr esi vīrieti zāģējusi, tagad sāc viņu novērtēt. Tev jāspēj saskatīt savā vīrietī labais. Jāprot atrast, ko labu viņš izdarījis un par to viņu paslavēt.
Vai krīze ir identifikators attiecību stiprumam vai vājumam? Patiesībā jā. Krīze parāda patiesību – kādas tad īstenībā ir jūsu attiecības. Tā ir arī izturības pārbaude. Ja nopērk mašīnu un ar to brauc tikai pa pilsētu ar ātrumu piecdesmit kilometri stundā, tā nav mašīnas pārbaude. Pārbaude ir tad, ja ziemā brauc pa sniegiem, pa neceļiem… Tikai tad var redzēt, redz, uz ko tā ir spējīga. Attiecībās ir līdzīgi. Sarežģītās situācijās redz, ko attiecības ir vērtas. Labos laikos ir viegli būt labam vīram vai sievai. Pavisam citādi ir, ja apstākļi kļūst sliktāki.
Atceries, ka krīzē gan tev, gan vīrietim nepieciešama uzskatu transformācija, kas nozīmē atkāpties no ierastās problēmu risināšanas un risināt tās savādāk. Nomaini profesiju, kļūsti par uzņēmēju, nomaini dzīvokli! Iespēju ir milzum daudz, galvenais saskati tās. Un tas pats attiecas uz vīrieti – jāmainās arī viņam. Pat tad, ja viņš teicis, ka nemūžam nespers kāju pie plīts, varbūt šī ir īstā reize izmaiņām. Jo elastīgāki būsiet, jo veiksmīgāki!
Sievietes bieži vien pārmet vīriešiem, ka viņi uz visu nospļaujas un nemāk uzņemties atbildību. Psihoterapeits saka – daļēji tas tiešām tā ir. Bet ne jau no ļauna prāta. Vienkārši sievietēm kā ligzdas vijējām jau no dabas ielikta lielāka atbildības izjūta. Tāpat no dabas ielikts tas, ka sieviete redz daudz plašāk un virspusējāk kā vīrietis, bet viņš atkal – šaurāk un dziļāk. Mēs, sievietes uzreiz redzam un izvērtējam dažādus variantus – sak’, ja neizdodas šādi, var pamēģināt vēl tā un vēl šitā. Savukārt vīrietis redz tā – ja viņa izdomātais variants nestrādā, citas izejas nav. Un viņš paliek bezizejā. Šāds skatījums uz pasauli arī parasti rada milzum daudz problēmu. Ja, piemēram, vīrietis bijis galdnieks, pārslēgties uz citu profesiju un darbu viņam ir ārkārtīgi grūti. Savukārt sievietēm tas ir daudz vieglāk – viņas var pārslēgties salīdzinoši ātri un viegli. Vai tas nozīmē, ka vīrietis var palaist garām labu darba piedāvājumu, jo ir ieciklējies uz vienu vienīgu variantu? Jā! Ja viņš meklē, piemēram, galdnieka darbu, bet viņam piedāvā pārdošanas menedžera amatu, viņš no tā var mierīgi atteikties. Viņam pat neienāk prātā, ka viņš var būt menedžeris, jo viņš taču ir galdnieks!
Varbūt šai gadījumā svarīgi, lai tieši sieviete iesaka iespējamos risinājumus? Jā un nē. Jautājums, kā tu to darīsi. Ir labi ieteikt risinājumus, bet ir slikti tos ieteikt pārmetuma formā. Vienīgā izeja atkal ir sarunas – par iespējām, jaunām profesijām un piemērošanos.

Vīrieša laime – sievietē

Vai vīrietis jūtas labi, ja piekritis kļūt par mājsaimnieku? Kaut vai uz laiku… Iespējams, šis risinājums var kļūt apnicīgs, bet psihoterapeits atkal iesaka par to runāt. Jo kā gan citādi noskaidrosi, vai tavs vīrietis ir apmierināts ar esošo kārtību. Turklāt sarunām jākļūst par ikdienas sastāvdaļu, nevis kampaņveidīgu pasākumu. Kā sākt runāt, ja tas nekad nav darīts? Paprasi, kā viņam klājas. «Labi…». Ja atbilde ir šāda, stāsti par sevi. Tikai rēķinies – ja tu ko stāsti vīrietim, viņš to uztvers tā, it kā tu no viņa prasītu padomu un risinājumu. Arī tad, ja vienkārši stāsti, kā tev gājis darbā, vīrietis to dzirdēs kā jautājumu – ko man darīt. Ja viņš cenšas uz šo jautājumu arī atbildēt, uzklausi un pieņem, pat tad, ja situācija jau sen ir atrisināta. Tā sākas māka sarunāties.
Ja sieviete piepildījumu var rast mājsaimniecībā, vai to var arī vīrietis? Jeb vai viņam svarīgāk ir būt medniekam un nest mājās medījumu (naudu)? No vienas puses nest mājās medījumu ir svarīgāk. Tomēr psihoterapeits aicina padomāt par to, kāpēc vīrietim tas ir svarīgi un kāpēc viņš to dara. Biežākais iemesls, kāpēc vīrietis vispār cīnās par medījumu, ir vēlme darīt savu sievieti laimīgu, iegūt viņas pateicību, smaidu, novērtējumu un atzinību. Un ja viņš šo atzinību no tevis iegūs, viņš ar lielāku prieku un enerģiju nesīs mājās vēl lielāku mamutu (naudu). Tici vai nē, bet vīrietim ir ārkārtīgi svarīgi, lai viņa sieviete ir laimīga. Ja sieviete ir laimīga viņa dēļ, tad arī viņš ir laimīgs.
Ja sieviete atzinīgi vērtē vīrieša palīdzību mājās, vai sabiedrības acīs viņš nejūtas neveikli, jo nespēj pelnīt? Kā viņš jūtas, ja ciemos atnāk sievas draudzene un lepni paziņo, ka vīrs viņai uzdāvinājis gredzenu? Psihoterapeits saka – šai brīdī vīrietim svarītākais ir tas, ko par to visu saka viņa sieva. Vai viņa nostājas draudzenes pusē un saka – ai, tev gan foršs vīrs! Vai viņa nostājas vīra pusē un saka – ā, bet manējais toties veselu dienu pieskatīja bērnus. Ja tu esi viņa pusē, vīrietim ir pilnīgi vienalga, ko par viņu saka apkārtējie. Bet ja tu nostājies draudzenes pusē un rūgti novelc – jā, bet manējais gan nekad nav uzdāvinājis pat puķes, vīrietis jūtas briesmīgi.
Varbūt nekad neesi par to aizdomājusies, taču psihoterapeits uzsver – tā iekārtots, ka sievietes laime parasti nāk no ģimenes, bet vīrieša laime – no sievietes. Tas nozīmē – ja vīrietis rūpējas par ģimeni, sieviete jutīsies laimīga un darīs laimīgu vīrieti. Mēs, sievietes, bieži aizmirstam vai nesaprotam, ka vīrieša laime nāk no mums – no tā, kādas mēs esam un kā izturamies pret savu vīrieti. Ja mācēsim atbalstīt savu vīrieti, viņš var izturēt ļoti daudz, viņš var gāzt kalnus. Ja nemācēsim… Nu, tad laikam nekā.

Ātrums. CSDD kampaņa braukšanas ātruma samazināšanai

Nesen pēc CSDD uzaicinājuma nedaudz piedalījos satiksmes drošības kampaņā, kuras mērķis ir mazināt pārkāpumu skaitu, kas saistīti ar pārāk ātru braukšanu. Sadarbības ietvaros mana loma bija komentēt tos psiholoģiskos faktorus, kuru dēļ autovadītāji izvēlas braukt ātrāk, nekā tas ir atļauts. Lai komentētu, uzstājos preses konferencē, sniedzu dažas intervijas un sagatavoju dažus rakstus.

Te būtu viens no tiem, publicēts Delfi.lv portālā 23. novembrī.

Ātruma pārsniegšana un psiholoģija.

Vai uz Latvijas ceļiem joprojām valda mežonīgā kapitālisma laiki?

Pārdomās par ātruma psiholoģiskiem aspektiem dalās psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis.

Kāpēc autovadītāji brauc ātrāk nekā tas ir atļauts?

Nav tāda viena iemesla, kāpēc cilvēki brauc ātri. Tā ir daudzu un dažādu iemeslu kombinācija. Ātrumu pārsniedz kā vīrieši, tā sievietes, kā jauni, tā veci, neatkarīgi no tā, ar kādas markas un kura gada auto tie brauc. Tāpēc nevaram runāt par vienu ātruma pārkāpēja tipu un līdz ar to nav arī tādas vienas metodes, kā mazināt ātruma pārkāpēju skaitu.

Bet kādas tad būtu tās metodes, kas darbotos efektīvāk? Kā ir ar soda efektivitāti?

Naudas sodus, protams, nepatīk maksāt nevienam, lai cik daudz naudas viņam arī būtu. Iespējamās nepatikšanas un laiks, kas tiek patērēts sarunās ar policijas darbiniekiem, arī nepatīk nevienam. Bet jautājums ir par to, cik šis sods ir neizbēgams – vai vienmēr, kad vadītājs brauc ātrāk, nekā ir ļauts – vai viņš sastopas ar sodu? Ja ne, ja sods nav neizbēgams, bet drīzāk tā ir loterija – tad no soda īpaši lielas jēgas nav.

Un kā ir ar biedēšanu?

Arī biedēšana diemžēl nav pati labākā metode. Jā, tā darbojas, bet ir vairākas problēmas – pirmkārt, dažādiem vadītājiem ir nepieciešamas dažādas baiļu porcijas, lai sasniegtu vajadzīgo efektu. Varbūt viens par to pasmiesies, kamēr cits būs tā pārbiedēts, ka nesēdīsies pie stūres. To ir grūti nodozēt. Bez tam, ja cilvēks brauc tuvu savu baiļu robežai, tad viņš ir sasprindzis, nav brīvs, un – nebrauc tik labi, cik varētu.

Tāpēc labākais veids ir nevis piespiest vai nobiedēt, bet likt cilvēkiem padomāt, pārskatīt savu attieksmi un gala rezultātā pašiem sevi pārliecināt par to, ka nav vērts pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu. Vislabāk par visiem iebiedēšanas veidiem darbojas pašu autovadītāju apziņa, ka pārlieku ātra braukšana neattaisnojas un galu galā rada vairāk zaudējumu, nekā ieguvumu.

Viens pavisam svaigs piemērs – vakar uz Ulmaņa gatves man aiz muguras braucošā automašīna vispirms strauji pietuvojās, tad „midžināja” ar gaismām, mudinot mani braukt ātrāk, palaist garām, un visbeidzot, izmantojot pirmo iespēju apdzīt, panesās man garām ar ātrumu, kas varēja būt 100-110 km/h vietā, kur atļauts 70. Pēc kilometra, krustojumā pie Liepājas ielas mēs atkal satikāmies. Es stāvēju tieši aiz viņa. Un nodomāju: „Redzi nu, necik tālu jau arī tu neesi ticis!” Pilsētā „skriet” nav nekādas jēgas – tāpat daudz ātrāk galapunktā nenonāksi. Tad kāpēc gan riskēt ar virkni iespējamām problēmām?

Kādi ir biežākie ātruma pārkāpšanas psiholoģiskie iemesli?

Arī tie ir ļoti dažādi. Vai nu tā ir vēlme izrādīties, vai izlādēties, vai cilvēks vienkārši uzspļauj gan likumiem, gan citiem satiksmes dalībniekiem. Varbūt tās ir dusmas vai nogurums, vai neuzmanība. Varbūt tas vienkārši ir stress vai tiešām – steiga. No malas mēs redzam vienu mašīnu, kas brauc ātri, bet mēs nezinam, kas sēž pie stūres un nezinām, kādēļ vadītājs ir izvēlējies braukt ātrāk, nekā atļauts.

Un kā ir ar izrādīšanos? Vai tas arī nav viens no iemesliem?

Jā – pilnīgi noteikti, it īpaši jauniem cilvēkiem, pusaudžiem, vai tiem, kuri iestrēguši pusaudžu vecumā, izrādīšanās ir ļoti nozīmīga. Šiem cilvēkiem ir daudz svarīgāk nevis tas, ko viņi paši par sevi domā, bet gan tas, ko apkārtējie par viņiem padomās. Līdz ar to arī ir viena no iespējām mazināt ātrumu pārkāpumu skaitu ir – mainīt sabiedrības attieksmi pret tiem, kuri ātri brauc. Piemēram, puisis var domāt, ka viņš iegūs lielāku piekrišanu pie meitenes, ja brauks ātri, asi, riskēs un parādīs savu varenību. Dažām meitenēm tas var patikt. Tomēr, ja meitenei ir nopietni nolūki, tad varbūt viņa šo puiša bravūru iztulkos nevis kā pozitīvu īpašību, bet kā neapdomību, netālredzību, bezatbildību – un nevēlēsies ar šādu cilvēku saistīties.

Daudzās valstīs autovadītājus no ātruma pārkāpšanas attur sabiedrības nosodījums. Vai tam ir pietiekami liela loma arī Latvijā?

Diemžēl Latvijā sabiedrības nosodījums nav izveidojies pietiekami spēcīgs. Mēs – vadītāji – katru dienu redzam, kā kāds pārkāpj ātrumu, varbūt pat paši to darām. Tomēr mēs neredzam, ka par to vadītāji tik pat bieži tiktu sodīti. Mēs skaidri redzam ātruma pārkāpēju ieguvumus – redzi, jā, viņš tika pirmais tajā rindā! Savukārt es te godīgi sēžu un gaidu jau pie otrās zaļās gaismas. Regulāri redzot, ka pārkāpumi paliek nesodīti, veidojas apziņa, ka patiesībā sods ir izbēgams, nekas ļauns nenotiek, tā vietā tiek gūts labums. Uz šāda fona nav pamata veidoties sabiedrības nosodījumam. Drīzāk es kā godīgs braucējs palieku muļķa lomā. Tā ir ačgārna situācija, kas veido ačgārnu domāšanu.
Ja vēl blakus sēdētājs piedod savu artavu, norādot uz to, ka “redz, kā tas gan ir veikls braucējs” – tad veidojas šī pozitīvā attieksme. Savukārt, ja blakussēdētāji teiktu – “tas nu gan skrien kā bez galvas”, it īpaši – ja to teiktu pašam vadītājam, piemēram: “es nebraukšu ar Tevi, jo man nav pieņemami, ka tu lieki riskē un neievēro braukšanas ātrumu” – tad mainītos arī šofera braukšanas paradumi.

Kāpēc sabiedrībā pastāv priekšstats par BMW automašīnu vadītājiem kā tipiskiem ātruma pārkāpējiem?

Cilvēka psihes darbības pamatā ir tāda lieta kā asociācijas. To darbības mehānisms ir ne tikai psiholoģisks, bet arī fizioloģisks. Līdz ar to brīžos, kad uz mūsu nervu sistēmu iedarbojas kāds noteikts stimuls, tā atsaucas kāda zināma asociācija. Uz to tiešā veidā strādā arī reklāmas industrija – uz asociāciju veidošanu. Tāpēc var teikt, ka sabiedrības apziņā ir izveidojusies asociācija starp ātru braukšanu un BMW. Pie tam šī asociācija darbojas vienlīdz labi abos virzienos.

Vai šādai asociācijai ir pamats?

Nesenajā preses konferencē CSDD pārstāvis rādīja statistikas datus, kurā BMW bija viennozīmīgs līderis par ātruma pārsniegšanu sodīto automašīnu marku vidū, tāpēc var teikt, ka šai asociācijai ir savs pamats. Cilvēkam, kurš dzird šo prezentāciju, esošā asociācija tikai nostiprinās. Tas pats notiek, redzot, ka mums garām uz šosejas milzīgā ātrumā panesās BMW. Jo vairāk informācijas par BMW īpašniekiem kā ātruma pārkāpējiem atkārtojas, jo ciešāk mūsos nostiprinās šī asociācija.

Tomēr protams, būtu bezatbildīgi apgalvot, ka visi BMW vadītāji ir ātruma pārkāpēji. Ir arī pietiekoši daudz tādu autovadītāju, kuri brauc ar BMW un nepārkāpj ātrumu ierobežojumus.

Kā vērtējamas autovadītāju savstarpējās attiecības uz Latvijas ceļiem?

Pēdējā laikā situācija ir krietni uzlabojusies – vadītāji tomēr ir pieklājīgāki viens pret otru. Iespējams, palīdz arī tas, ka pateicoties krīzei, mašīnu skaits ir samazinājies.
No otras puses var teikt, ka Latvijā uz ceļiem vēl joprojām darbojas mežonīgā kapitālisma likumi, kad ir ļoti izteikta konkurence starp autovadītājiem – kurš būs pirmais, kurš būs veiklāks, kurš kuru? Valstīs, kurās situāciju uz ceļiem raksturotu drīzāk attīstīts kapitālisms, autovadītāji ir sapratuši, ka, sadarbojoties viņi var panākt vairāk. Kā indivīds viens cilvēks varbūt iegūs mazliet mazāk, taču kopumā kā sabiedrība – vairāk. Enerģija netiek tērēta savstarpējai konkurencei, bet gan kopīgam labumam, lai visiem būtu garantēta droša nokļūšana mājās. Mūsu sabiedrībā katrs cenšas darīt visu, lai nokļūtu galamērķī pirmais, nerēķinoties ar citiem autovadītājiem.
Tomēr situācija mainās. Var redzēt gan labus sadarbības piemērus, gan klaju nerēķināšanos ar citiem. Tam par iemeslu ir gan ekonomiskā un sociālā situācija valstī, kuru raksturo gan atsevišķu cilvēku izmisums un vēlme pēdējiem spēkiem izsist sev kādu labumu, gan arī iedzīvotāju/vadītāju sadarbība cīņai ar kopēja labuma vārdā.