Category Archives: Interesanti

Psihoterapija nav tas, ko jūs domājat!

Daži mīti par psihoterapiju
Runājot ar klientiem par psihoterapiju, bieži parādās vieni un tie paši jautājumi: – kas tad īsti ir psihoterapija, ko dara psihoterapeits, kā psihoterapija notiek? Parasti sarunu biedram ir savas viedoklis, kurš diemžēl bieži balstās uz mītiem. Te esmu mēģinājis dažus no mītiem apkopot un paskaidrot kas, manuprāt, ir psihoterapija.

1. mīts: Psihoterapija ir vajadzīga tikai vājiem cilvēkiem, kas nespēj ar sevi tikt galā paši.
Parasti tā ir – kad dzīvē mums gadās ir kādas grūtības, mēs mēģinām tikt galā ar tām paši un tas kādu laiku izdodas, bet – kad paši netiekam galā – mēs meklējam palīdzību no malas. Bet vai katrs lūgums pēc palīdzības ir vājuma pazīme? Ja es nevaru uznest klavieres uz sesto stāvu, un nolīgstu nesējus, vai tā ir vājuma pazīme? Ja es aprēķiniem izmantoju kalkulatoru vai datoru, vai tā arī ir vājuma pazīme? Ja apsveikuma kartiņā es nesaceru dzejoli pats, bet izvēlos kādu no dzejoļu krājuma, vai tā ir vājuma pazīme? Šķiet, ka ne – palīdzības meklēšana liecina nevis par vājumu, bet par rūpēm par sevi un adekvātu situācijas novērtēšanu: „Šoreiz es pats galā netikšu”. Vēl vairāk – savlaicīga palīdzības lūgšana var būt arī spēka pazīme. Ir taču jābūt pietiekoši stipram lai pateiktu sev un citiem: Es pats šoreiz netieku galā, lūdzu, palīdzi!
Tikt galā pašam vai lūgt palīdzību – bieži tas ir arī naudas un laika jautājums. Bet par to nedaudz vēlāk.

2. mīts: Lūdzu, atrodiet, kas manī ir salūzis, un salabojiet to!
Šis lūgums balstās uzskatā, ka cilvēks ir mehānisms, kura darbību nosaka visu „detaļu” noteikta kustība. Otrs uzskats – kāds no malas var pateikt, kas īsti ar mani nav kārtībā, atrast vainu, salabot salūzušo, un iedarbināt – lai strādā. Diemžēl tik vienkārši nav. Lai arī zinātne jau vairākus gadsimtus mēģina atrast cēloņsakarības cilvēka dzīvē, tomēr ir tālu līdz tam, lai uz visiem jautājumiem būtu zināmas atbildes. Pat auto servisā ir gadījies redzēt ainu – trīs pieredzējuši automehāniķi stāv ap mašīnu un kasa pakaušus – kas īsti ir tas, kā dēļ autiņš neiet? Ja jau auto, kuru radījuši un veidojuši ir cilvēki, kura uzbūve ir pilnībā aprakstīta, kurš pēc konstrukcijas ir neizmērojami vienkāršāks par dzīvu cilvēku, tomēr nav izprotams, tad ko var teikt par cilvēku un viņa psihes un apziņas funkcionēšanu? Kā te ir iespējams kaut ko darīt?
Psihoterapija (arī psihoterapeits) nevar „salabot” cilvēku. Psihoterapeits var palīdzēt cilvēkam pašam palīdzēt izprast grūtības un atrast veidus, kā tās atrisināt. Psihoterapeits var palīdzēt atrast atbildes sevī. Darbojoties kopā, var atrast to, ko dzīvē ir iespējams mainīt, lai tā kļūtu pilnvērtīgāka un laimīgāka.

3. mīts: Man būs jāguļ uz kušetītes un jāstāsta par to, kā bērnībā ienīdu māti.
Tas nebūs nepieciešams. Šis priekšstats iespējams, nāk no Holivudas filmām, vai no kariķēta psihoanalīzes attēlojuma. Te terapija tiek rādīta kā rakņāšanās pagātnē, meklējot kādu labi aizmirstu notikumu, kuru atrodot, automātiski atrisinās visas šodienas aktuālās problēmas.
Būtu jau labi, ja cilvēks būtu iekārtots tik vienkārši, ka viens notikums nosaka visu turpmāko dzīvi. Diemžēl tā nav. Cilvēks ir brīvs un viņš izvēlas, kā izturēties pret to, kas notiek viņa dzīvē – tai skaitā, kā reaģēt uz bērnības notikumiem. Ko domāt, kā justies, ko darīt – to visu cilvēks izvēlas pats. Psihoterapija nav tikai psihoanalīze. Dažādi terapijas virzieni izmanto dažādus ceļus – gan domas, gan jūtas, gan darbību, gan attiecības, gan ķermeni, gan arī pagātnes atmiņas. Pa jebkuru ceļu ejot ir iespējams nonākt līdz būtiskajam un saprast to, kas šobrīd notiek klienta dzīvē, un kā izmainīt to uz labāku.
Runājot par kušetīti – mūsdienās parasti klients ar terapeitu abi sēž viens otram pretī ērtos krēslos.

4. mīts: Psihoterapija ir paredzēta trakajiem – es taču neesmu traks!
Jā, reizēm terapeiti strādā arī ar psihiski slimiem cilvēkiem – tie ir ap 10% no visiem klientiem – lielākā daļa klientu ir psihiski veseli. Viņu nākšanas iemesli ir ļoti ikdienišķi – attiecības, jūtas, domas, problēmas mājās, darbā, pārliecības trūkums, – nekas „traks”. Tomēr, tās ir lietas, kuras nerisinātas var sagādāt lielus kreņķus un grūtības – tiešām, līdz pat slimībai. Psihoterapeits ir tas speciālists, kurš var palīdzēt no tā izvairīties.

5. mīts: Kā terapeits var mani saprast un atrisināt manas problēmas, ja pats nav neko līdzīgu piedzīvojis?
Vai es varu zināt, ko jūt māte, kurai miris dēls, kā tas ir – būt grūtniecei, būt narkomānam, būt gejam? Ja es to nezinu – kā gan es varu palīdzēt?
Līdzīgai pieredzei ir gan plusi, gan mīnusi. Līdzīga pieredze var tuvināt, bet tā var arī traucēt: ja terapeits ir bijis līdzīgā situācijā un atradis izeju, tad viņam var rasties kārdinājums klientam piedāvāt tieši tādu izeju, kuru atradis pats. Bet lai cik līdzīgas, tomēr situācijas nav vienādas – atšķiras kaut vai terapeits un klients kā cilvēki. Risinājums, kurš savulaik ir derējis vienam, var būt pilnīgi nederīgs citam.
Tas, kas drīzāk var palīdzēt klientam, ir nevis terapeita problēmu pieredze, bet problēmu risināšanas pieredze. Bieži ir tā, ka visatšķirīgāko problēmu atrisināšanai nepieciešamās iemaņas ir vienas un tās pašas – novērtēt situāciju un sevi tajā, ieraudzīt iespējas, alternatīvas, vēlmes, un rīkoties. Psihoterapeits var palīdzēt atrast klienta paša unikālo problēmu risināšanas veidu, kurš noderēs arī citās situācijās.

6. mīts: Psihoterapija vilksies mūžību un maksās nenormāli daudz. Un, galu galā, man pašam ar visu būs jātiek galā.
Taisnība ir tas, ka reizēm psihoterapija ir ilga. Taisnība ir tas, ka par psihoterapiju ir jāmaksā. Un taisnība ir arī tas, ka pašam būs jāstrādā. Tomēr šķiet, ka ir jāpaskaidro vairākas lietas:

Par ilgumu: Klienta dzīve tādā veidā, kāda tā ir šobrīd, viņam sagādā grūtības. Lai tiktu vaļā no šīm grūtībām, kaut kas dzīvē ir jāmaina. Bet tas reti notiek vienā acumirklī, īpaši tādēļ, ka cilvēks pats ir mēģinājis kaut ko darīt – diemžēl neveiksmīgi. Esošā attieksme, domas un reaģēšanas veidi ir veidojušies klienta visa mūža ilgumā. Lai izmainītu to, kas tik ilgi būvēts, arī ir vajadzīgs laiks.

Par maksu: Par ko ir jāmaksā terapijā? Par psihoterapeita laiku, kuru viņš pavada kopā ar klientu, nedomājot ne par ko citu. Par psihoterapeita darbu – par viņa pūlēm, cenšoties iedziļināties, izprast, izjust klientu un viņa dzīvi – kāda tā ir. Par psihoterapeita kvalifikāciju – izglītību un pieredzi, kuras viņš lieto klienta labā.
Terapija nav pirmās nepieciešamības palīdzība – tā nav nepieciešama visiem. Tomēr – lai arī par terapiju ir jāmaksā, tomēr rezultāts ilgtermiņā būs lētāks, nekā vairāku gadu garumā pazeminātās darbaspējas, sabojātas attiecības ar tuvajiem, iespējamās fiziskās veselības problēmas, un tā tālāk. Un, visu beidzot, psihoterapija nekad nemaksā vairāk, nekā klients var atļauties.

Par to, ka viss jādara pašam:Taisnība ir tā, ka psihoterapijā katrs dara savu darbu. Terapeits dara savu, un klientam ir jādara savs. Psihoterapeita darbs nevar atcelt vai aizstāt klienta darbu. Psihoterapeitu te var salīdzināt ar treneri, kurš gatavo sportistu sacensībām. Neskatoties uz to, cik daudz dara treneris, tomēr treniņos jāsvīst un arī sacensībās jāpiedalās ir sportistam pašam. Bet beigās uz uzvarētāju pjedestāla arī stāv sportists – nevis treneris.

Kas tad ir psihoterapija?
Viens no psihoterapijas paradoksiem ir tas, ka psihoterapeita mērķis ir kļūt nevajadzīgam. Psihoterapeits izmanto savas iemaņas, zināšanas un pieredzi, lai pavadītu klientu līdz tādai vietai dzīves ceļā, no kuras tālāk klients var doties pats, bez palīdzības no malas. Psihoterapeita mērķis ir palīdzēt klientam attīstīt savu iekšējo spēku – lai tālāk klients var balstīties pats uz sevi.
Psihoterapija ir divu cilvēku tikšanās – kopdarbs. Kas no kopdarba iznāks beigās – tas ir vienlīdz atkarīgs no abiem dalībniekiem. Līdzīgi ir dejā – vienu un to pašu deju Jānis ar Annu dejos citādi, nekā tas pats Jānis to pašu deju ar – ar Ilzi. Vai teātrī – ansamblī mainoties tikai vienam aktierim, tā pati luga iznāk citāda.
Diemžēl tas nozīmē arī to, ka konkrētam terapeitam ar konkrētu klientu terapija var arī neizdoties – lai cik terapeits būtu profesionāls. Teorijas zināšanas, iemaņas, paņēmieni, pieredze var atvieglot sadarbību, bet tomēr tīri cilvēciski attiecības var neizdoties. Profesionāls terapeits to pamanīs jau laicīgi un ieteiks kādu risinājumu – citu iespēju saņemt palīdzību.
Psihoterapeits ir kā spogulis – kurā var ieraudzīt to, kāda dzīve patiesībā ir. Tas nenozīmē, ka psihoterapeits to zina labāk – līdzīgi kā spogulis nezin, kādam ir jāizskatās atspulgam. Spogulis atspoguļo to, kas ir. Lai redzētu savu attēlu, pietiek ar stiklu, kurš pārklāts ar sudraba kārtiņu. Lai redzētu savu dvēseli, ir nepieciešams cits spogulis – dvēseles spogulis – cita dvēsele. Protams, terapeits nav vienīgā dvēsele, kura atspoguļo klienta dvēseli – to pašu dara arī citi cilvēki, kuri ikdienā ir apkārt klientam. Tomēr ar citiem var būt grūtāk saprast sevi, jo katra dvēsele ir dzīva – tā var mainīt, kropļot atspulgu. Tāpēc psihoterapeits pats iet savā psihoterapijā, lai nejauktu lietas, kuras nāk no paša, un kuras – no klienta.
Uzsākot izmaiņas savā dzīvē, ir labi, ja ir uz ko paļauties – kaut kas, kas ir drošs un paliek nemainīgs. Var teikt, ka šis atbalsta punkts klientam brīdī, kad notiek izmaiņas klienta dzīvē, ir psihoterapeits. Atbalsts, kurš ir ārpus klienta, tomēr visu laiku ir blakus un pieejams klientam. Mainīties ir vienkāršāk un vieglāk, ja ir atbalsts.
Psihoterapija nav ārstēšana. Ārsti zina, kas ir slimības, kā tās rodas un kādas darbības jāveic, lai izārstētu pacientu. (skat. 2 mītu). Psihoterapeits to nezin, viņš atbildes uz šiem jautājumiem meklē un atrod kopā ar klientu, jo atbildes katram ir savas. Psihoterapija ir mēģinājums dziļāk izprast klienta dzīvi – to veidu, kā klients ir šajā pasaulē.

Nobeigums
Pavisam noteikti, ja šādu rakstu rakstītu cits terapeits, tas iznāktu citāds. Pavisam noteikti, ja šo rakstu es rakstītu pēc gada, tas arī būtu citāds. Arī tagad, ja pēc šī raksta izlasīšanas jūs apmeklēsiet psihoterapeitu, tur, iespējams, notiks kaut kas pavisam cits. Tāpēc šķiet, ka ne tik svarīgi ir nodefinēt, kas ir psihoterapija, kā zināt to, ka psihoterapija var palīdzēt – kā tā ir palīdzējusi daudziem cilvēkiem līdz šim.

Psihoterapijas efektivitāte

Psihoterapija Latvijā ir ienākusi salīdzinoši nesen – pirms aptuveni 10 gadiem. Pirmie psihoterapeiti izglītību ieguva ar ārzemju skolotāju palīdzību – organizējot mācības Latvijā, vai arī braucot mācīties uz ārzemēm (Stabingis, Ratniece, 2003).
Salīdzinot situāciju, kāda ir psihoterapijai Latvijā ar to, kāda tā ir Eiropā, ir redzams, ka viens no aspektiem, kurā vēl nav sākta darbība, ir pētījumi psihoterapijas lauciņā. Iespējamo pētījumu tēma ir ļoti plaša, bet būtiski nepieciešama nozares attīstībai.
Tāpat atšķirīga ir psihoterapeitisko pakalpojumu pieejamība tieši finansiālu apsvērumu dēļ: gan Eiropā, gan ASV par psihoterapeitiskajiem pakalpojumiem var norēķināties ar veselības apdrošinātāju, slimokašu palīdzību – vismaz daļā no gadījumiem. Katrā valstī apmaksas kārtība atšķiras – brīžiem pat ļoti būtiski. Atšķiras gan tas, kādi terapijas virzieni tiek apmaksāti, gan arī tas, kādu problēmu risināšana ar psihoterapijas palīdzību ir „akceptēta”, gan arī tiek noteikts konkrēts ilgums noteiktu problēmu atrisināšanai. Tiek izdoti pat noteiktas psihoterapijas rokasgrāmatas, kurās ir stingri definētas metodes, ar kurām jāstrādā noteiktu problēmu gadījumos, kas psihoterapeitu vidū izraisa lielas diskusijas (Addis, Waltz, 2002; Addis. 2002; Godley. et al, 2001; Eliot, 2000)
Arī Latvijā ir iespējams sagaidīt, ka ar laiku arī psihoterapijas pakalpojumus apmaksās apdrošinātāji. Lai izlemtu, kādi būs apmaksas kārtība, apdrošinātājus interesēs Latvijā pieejamās psihoterapijas efektivitātes rādītāji.
Bez tam, psihoterapijas efektivitāti ietekmējoši faktori ir būtiski arī citām ar psiholoģiskās palīdzības sniegšanu saistītām cilvēku grupām:
psihoterapeitiem: lai varētu uzlabot savu sniedzamo pakalpojumu kvalitāti,
psihoterapijas pasniedzējiem: lai uzlabotu mācību kvalitāti,
veselības aprūpes nozares funkcionāriem: lai viņu izdotie regulatīvie un normatīvie akti būtu adekvāti esošajai situācijai,
klientiem: plašākai informācijai par psihoterapijas iespējām un ierobežojumiem.

Teorija
Tiek uzskatīts, ka psihoterapijas efektivitātes zinātniski pētījumi ir sākušies 1930 gadā (Fenichel, 1930, cit. pēc Fonagy et al, 2002). Kopš tā laika līdzīgi pētījumi ir notikuši praktiski nepārtraukti, ir izstrādātas metodes, procedūras un teorētiskais pamatojums psihoterapijas efektivitātes mērīšanai. Apkopojot gandrīz gadsimta garumā veiktos pētījumus, Lamberts (Lambert, 2002) norāda sekojošas galvenās atziņas:
Psihoterapija ir efektīva. 75% no cilvēkiem, kuri ir saņēmuši psihoterapeitisku palīdzību, ir guvuši kādu uzlabojumu. Tas attiecas praktiski uz visiem traucējumiem, kuru novēršanai tiek meklēta psihoterapeitiska palīdzība, izņemot atsevišķus bioloģiskas izcelsmes traucējumus kā šizofrēnija vai bipolārie traucējumi, kuros psiholoģiskā palīdzība pēc sava nozīmīguma atrodas pēc medikamentozās palīdzības. Atsevišķos gadījumos psiholoģiska palīdzība būtu jālieto pirms medikamentozas, jo tā ir mazāk bīstama un tai ir mazāk blakņu, vai – vismaz, vienlaicīgi ar medikamentiem tādējādi mazinot recedīvu iespēju pēc medikamentu lietošanas pārtraukšanas.
Psihoterapijas efekti ir labāki nekā placebo vai neformālas atbalsta sistēmas. Salīdzinot vairāku eksperimentālu pētījumu rezultātus, var apgalvot, ka lai arī visos trijos gadījumos (neformālas atbalsta sistēmas, placebo vai psihoterapija) pacientu stāvoklis ir uzlabojies, atšķirības ir būtiskas. (Neformālās atbalsta sistēmas: 17%, placebo: 20%, psihoterapija: 75% gadījumu)
Psihoterapijas rezultāti ir būtiski. Analizējot piecu gadu laikā publicētos pētījumus par psihoterapijas rezultātiem, mērīšanai lietotās metodes sevī ietver klientu ziņojumus, psiholoģisko izmaiņu mērījumus, ekspertu vērtējumus, ģimenes locekļu, draugu un darba biedru vērtējumus, kā arī darba, veselības un juridiskos (piemēram, apcietinājums) rādītājus. Rezultāti atstāj iespaidu uz tādām cilvēka dzīves jomām kā psihiatriskie simptomi (piemēram, trauksme, depresija, dusmas, stress), starppersonu funkcionēšana (piem. Attiecības ģimenē, vientulība, intimitāte), sociālo lomu pildīšanu (piem. Konflikti darba vietā, darba kavēšana, karjera.) Visi šie faktori ir ļoti nozīmīgi gan klientam, gan viņa ģimenei, gan arī visai sabiedrībai.
Psihoterapijas rezultāti ir paliekoši. Vairāki pētījumi, kuros ir novērtēts klientu stāvoklis pēc ilgāka laika sprīža (no sešiem mēnešiem līdz pieciem gadiem) stabili parāda to, ka psihoterapijas rezultāti ir ilgstoši.
Psihoterapija ir salīdzinoši iedarbīga. Pētījumi, kuros ir aplūkots ātrums, ar kādu uzlabojas klientu stāvoklis, kā arī nepieciešamās terapijas ilgums, liecina par to, ka trešdaļas stāvoklis normalizējas pēc 10 sesijām, 50% pēc 20 sesijām, un 75% pēc 55 sesijām. Pētnieki izdara secinājumus, ka psihoterapijas apjoma ierobežojumi, kurus uzstāda apdrošināšanas iestādes un valdības institūcijas rada situāciju, kurā daļai pacientu pieejamo pakalpojumu daudzums ir nepietiekošs.
Psihoterapija gan palīdz, gan padara stāvokli ļaunāku. Neskatoties uz visiem pozitīvajiem pētījumu rezultātiem, tomēr pēc terapijas daļas pacientu (5-10%) stāvoklis ir pasliktinājies, un 15-25% stāvoklis nav mainījies. Tomēr, veicot efektivitātes mērījumus un sniedzot terapeitiem informāciju par esošo efektivitāti, var būtiski samazināt neveiksmīgo gadījumu skaitu. (Lambert, 2002)
Seligmans, kurš veicis vairākus pētījumus par psihoterapijas efektivitāti, ir norādījis: “Mums ir spēcīgi pierādījumi tam, ka terapija strādā, bet salīdzinot konkrētas metodes specifiskus iedarbības efektus atrast ir grūti.” (Seligman, 1998). Arī iepriekš, esot Amerikas Psihologu Asociācijas prezidents, Seligmans komentē 1995 gada veikto patērētāju ziņojuma pētījumu (Consumer reports survey, 1995), kurā norāda uz atšķirībām starp psihoterapijas iedarbības un efektivitātes pētījumiem. (Seligman, 1995)
Savā psihoterapijas iedarbības meta-analīzē Lamberts un Bergins (Lambert, Bergin, 1994) skaidri atzīmē, ka „…ir tikai niecīgi norādījumi uz to, ka viena terapijas skola vai tehnika ir pārāka par citu” (161. lpp). Autori piedāvā vairākus alternatīvus skaidrojumus „vispārīgajam atšķirību neesamības secinājumam”, ietverot to, ka
atsevišķas terapijas var sasniegt līdzīgus rezultātus dažādu procesu gaitā, terapijām ir dažādi iznākumi, bet līdz šim lietotās pētījumu stratēģijas tos neuzrāda atsevišķi terapijas virzieni sevī ietver kopējus izmaiņas veicinošus faktorus, kuri tomēr netiek uzsvērti šī virziena teorētiskajā izmaiņu izpratnē. (161. lpp). Diemžēl, esošie dati neļauj izdalīt šos skaidrojumus.
Visbeidzot, autori norāda uz individuālā terapeita nozīmīgumu terapijas rezultātu sasniegšanā. Atsevišķos pētījumos un pētījumu meta-analīzē ir redzams, ka terapeita individualitāte nosaka lielu terapijas efekta daļu – citiem vārdiem sakot, konkrēta terapeita individuālās spējas ir pat nozīmīgākas, nekā citi faktori, tai skaitā teorētiskā orientācija. Lai arī joprojām nav spēcīgu pierādījumu, tomēr daudz netrūkst, lai pamatoti apgalvotu, ka nav vairāk vai mazāk efektīvu terapijas skolu, bet ir vairāk vai mazāk efektīvi terapeiti. (Lambert, Bergin, 1994).
Visai pārsteidzošus rezultātus var atrast Beutlera pētījumos, kuros korelatīvi ir apstiprinājies, ka terapeita īpašībām – pieredzes līmenim un mācībām tik pat kā nav iespaida uz terapijas rezultātiem. (Beutler, 1994). Līdzīgus rezultātus uzrāda Jākobsons (Jacobson, 1994) attiecībā uz pieredzējušiem terapeitiem un maģistra līmeņa studentiem darbā pāru terapijā.

Efektivitātes faktori.
Atsevišķos kvantitatīvos pētījumos iegūtie rezultāti rāda, ka terapeitiskās izmaiņas aptuveni 40% gadījumu notiek, pateicoties klienta un ārpus-terapijas mainīgajiem, 30% gadījumu – attiecību faktoru dēļ, 15% nosaka klienta gaidas un cerības, un 15% notiek pateicoties individuālo piegājienu tehnikām un teorētiskajiem modeļiem. (Assay, Lambert, 1999)
Amerikas Psihologu Asociācijas veiktā pētījumu apkopojumā ir redzams, ka terapeitiskā efektivitāte daudz vairāk ir atkarīga no ikdienas faktoriem, nevis no speciālām procedūrām, tehnikām vai arī individuāla terapeita piegājiena. (Hubble, Duncan, Miller, 1999)
Pamatīgu efektivitāti ietekmējošu faktoru apkopojumu ir veicis Sponsels (Sponsel, 1998), kurš norāda desmit grupas, terapijas rezultātu aprakstot kā funkciju no šiem faktoriem:
TR = f ( Ei, Pi, Si, Mi, Ti, Ui, Ci, Ji, EMi, Xi )
kur:
E_nvironment – vide, situācija, konteksts kā arī to iespaids uz klientu/pacientu, ietverot divas svarīgākās: Personiskās attiecības un profesionālās attiecības.
P_erson – cilvēks (klients/pacients), kuram ir problēmas, grūtības, traucējumi, slimības – tie var būt indivīdi, grupas, ģimenes, pāri, komandas, organizācijas ar katram atbilstošām specifiskajām personības iezīmēm, ģenētiskajām nosliecēm, un personisko dzīves pieredzi.
S_ymptoms – problēmas, traucējumi, grūtības, slimības, ierobežojumi.
M_ethod – pielietotās metodes, kuras tiek lietotas problēmu risināšanai.
T_echnique – lietoto metožu tehniskā realizācija (organizācija, prezentācija, pielietošana)
U_ser – lietotājs (psihoterapeits, konsultants), kurš terapijā pielieto konkrēto metodi.
C_riteria – terapeitisko izmaiņu, veiksmes vai neveiksmes kritēriji. (Piemēram, simptomu izpausmes izmaiņas, arī objektīvi kritēriji – darba kavējumu samazināšanās, mācību sekmju palielināšanās).
J_udges – vērtējumu avoti – klientu ziņojumi, paziņu vai kolēģu ziņojumi, terapeitu iespaidi, neatkarīgo vērtētāju ziņojumi, utt, utml.
E_valuation M_ethod – vērtēšanas metodes. (Piemēram, cik labi un atbilstoši ir lietotas konkrētās metodes (objektivitāte, ticamība, atbilstība, stabilitāte, godīgums, pielietojamība)). Šeit var izšķirt vismaz trīs vērtēšanas līmeņus: (1) individuāli gadījumi (2) no individuāliem gadījumiem izveidotas grupas, (3) grupu meta analīze.
X_rest – citu faktoru iespaids.

Apkopojot visu faktoru mijiedarbību:
Katra problēma (S) piemīt noteiktam klientam/pacientam (P), kurš atrodas noteiktā vidē (E). Terapijas metode (M), kuru izmanto lietotājs (U) noteiktā veidā (T) dod tādu vai citu rezultātu (TR) atbilstoši kritērijiem (C), kā tos novērtē vērtētāji (J), saskaņā ar vērtēšanas metodi (EM) (Sponsel, 1998)
Gan Sponsels, gan Eliots norāda to, ka ASV Klīniskās Psiholoģijas Biedrības (Amerikas Psihologu Asociācijas 12 divīzija), kuri balstās uz nejaušas izvēles klīniskiem pētījumiem nav īsti derīgi visiem psihoterapijas veidiem, un ierobežo humānistiskos, psihodinamiskos, un stratēģiskos piegājienus. Tādēļ Eliots piedāvā jaunus kritērijus lai atrastu eksperimentālu apstiprinājumu arī humānistiskām un citām psihoterapijām (Elliott, 2000).