Category Archives: Interesanti

Laime kā prasme

Are_you_happy

Mūsdienu smadzeņu pētījumi apstiprina gadu tūkstošiem seno garīgo prakšu atziņas par to, ka laime nav ārējo apstākļu sakritība, kuru var sasniegt un iegūt, bet drīzāk laime ir prasme, iemaņas. Ideja ir ļoti vienkārša: izpētīt laimīgu cilvēku smadzeņu darbību un noskaidrot, kādā veidā pagaidām-ne-tik-laimīgie var panākt tādu pašu efektu savās smadzenēs — un būt laimīgi. Izrādās, laime ir iemaņas, kuras var apgūt un iemācīties. Un tas nav tik sarežģīti.

Continue reading Laime kā prasme

Vīrietis mīl sievieti

Vīrietis mīl sievieti
Vīrietis mīl nevis pašu Sievieti, bet gan savu stāvokli, esot viņai blakus. Tāpēc “Īstā Sieviete” nav obligāti pati skaistākā, pati veiksmīgākā, pati gudrākā vai pati formīgākā. Tas, ko Īstā Sieviete dod vīrietim, nav prāts, veiksme, panākumi, skaistums, vai ķermenis, bet stāvoklis, sajūtas. Un, vīrietim esot šajā stāvoklī — prāts, veiksme, panākumi, skaistums, un viss pārējais seko. Continue reading Vīrietis mīl sievieti

Kā dara laimīgi pāri

Uzgāju vecāku ierakstu par 10 ieradumiem, kas raksturīgi laimīgiem pāriem – lietas, kuras viņi dara. Domāju, ir vērts to tā brīvi iztulkot un piedāvāt arī šeit. Avots: Psychology Today. Neesmu tulkojis vārds vārdā, bet tuvu tekstam.

Laimīgs pāris

Kāda izskatās laimīga kopā dzīvošana? Kas ir tās lietas, kuras dara divi cilvēki, kas ir laimīgi viens ar otru – kopā? Iespējams, kādu no šiem paradumiem vari ieviest arī savās attiecībās un padarīt tās laimīgākas! Continue reading Kā dara laimīgi pāri

Atbrīvoties no pieķeršanās

Vairums mūsu kreņķu rodas no mūsu kaislīgas vēlmes un pieķeroties lietām, kuras kļūdaini uztveram kā nemainīgas. Dalai Lama

ĶēdeViena no Budisma pamata atziņām ir tas, ka dzīve ir ciešanas un ciešanu iemesls ir pieķeršanās. Cilvēka dabā ir pieķerties. Mēs meklējam stabilitāti, jo nedrošība, nenoteiktība rada mūsos trauksmi. Tāpēc mēs, kā cilvēki meklējam kaut ko, uz ko varētu balstīties – un balstāmies caur pieķeršanos.

Continue reading Atbrīvoties no pieķeršanās

“Nodarboties ar psihoterapiju”

Ko es saprotu ar vārdiem “nodarboties ar psihoterapiju”?
Es palīdzu cilvēkiem, kuri nav apmierināti ar savu dzīvi, censties padarīt to vairāk apmierinošu.
Es strādāju ar cilvēkiem, kuri vēlas kļūt vairāk atbilstoši tam, kas viņi varētu būt, bet par ko vēl nav kļuvuši.
Es strādāju ar cilvēkiem, kuri jūt, ka viņos iekšā snauž kaut kas lielāks nekā tas, ko viņi spēj iemiesot dzīvē.
Es strādāju ar cilvēkiem, kuri vēlas tiešām būt tuvi ar citiem cilvēkiem un kuri cenšas pārvarēt barjeras, kas mūs ieliek neredzamā būrī.

Continue reading “Nodarboties ar psihoterapiju”

Dažas atziņas par dzīvi

Kādā Nīla Donalda Volša (Neale Donnald Walsh) seminārā dzirdēju šos 15 punktus, atziņas par dzīvi. Attieksmes, kuras parasti, vairumam no mums (vismaz man) ir pretējas šeit rakstītam. Atziņām var piekrist vai nepiekrist, bet, pat tikai padomājot par tām, pilnīgi iespējams, atvērsies jauna perspektīva un dzīve parādīsies citādāka, nekā tā ir šobrīd. Pilnīgi iespējams, ka tā būs vieglāka, priecīgāka ar mazāk kreņķiem un gruzonu. Un tas jau ir labi.

Continue reading Dažas atziņas par dzīvi

Dēls, neguli ar debesu sievieti!

Kādam tēvam bija dēls – jau pieaudzis vīrietis, bet vēl nepaspējis izveidot savu ģimeni.
Tēvs brīdināja dēlu – kādu nakti pie tevis ieradīsies debesu sieviete un lūgs atļauju gulēt tev blakus. Viņa būs bezgala skaista un pavedinoša, un tu nespēsi viņai atteikt. Tomēr – ja piekritīsi viņas piedāvājumam, no rīta būsi miris.
Tēvs ļoti mīlēja savu dēlu. Un, lai pasargātu no debesu sievietes kārdinājuma, viņš pat pārcēlās uz citu ciemu – lai tā nevarētu dēlu atrast. Tomēr velti. Continue reading Dēls, neguli ar debesu sievieti!

Ģimene – de jure un de facto

Pirms divdesmit gadiem bieži tika locīti vārdi de-jure un de-facto. Toreiz tie attiecās uz Latvijas valstisko statusu, kurš piedzīvoja ļoti straujas izmaiņas. Šodien es gribu runāt par ģimeni — par ģimenes jēdzienu, izmantojot tieši šīs — de-jure un de-facto kategorijas.
De-facto ir faktiskā situācija, esošā lietu kārtība — tāda, kāda tā pastāv dabā, kādu to var novērot “neatkarīgs vērotājs”. De-jure — tas ir esošo lietu apraksts juridiskā valodā, realitātei atbilstošs likumisks regulējums. Regulējumu veido cilvēki — likumdevēji. Tas vienmēr seko realitātei ar zināmu nobīdi. Ideālā pasaulē de-jure tiek veidots atbilstoši de-facto. Tas, ko gribu ar šo rakstu parādīt, ir milzīgās atšķirības, kuras šobrīd Latvijā ir starp abiem. Turklāt atšķirības tikai palielinās, bet atspoguļojumu realitātē — dokumentos, programmās — tas negūst. Es neesmu drošs, ka politiķi un ierēdņi un citi šajos procesos iesaistītie apzinās, cik milzīga ir šī atšķirība. Ir aizdomas, ka ne. Pat vairāk — lasot valsts galveno ģimenes politikas dokumentu[1] rodas pārliecība, ka šādas izpratnes nav, kas daļēji jau ir norādīts[2].

Nupat ir sācies mācību gads. Daudzajās skolās kopā sanāk ne tikai bērni, bet notiek arī tā saucamās vecāku sapulces. Rakstu “tā saucamās”, jo sen jau nav tā, ka šajās sanāksmēs katru bērnu pārstāv viens vai abi vecāki — kādam nāk tante, kādam — vecākā māsa, vai vēl kāda cita persona. Iemesls ir ne tikai vecāki, kas devušies peļņā uz ārzemēm, atstājot bērnu kādu uzticamu cilvēku apgādībā. Pat, ja vecāki nav aizbraukuši no valsts, konkrētās ģimenes situācija var būt ļoti dažādas.

Vienkāršākais piemērs — otrās laulības. Vīrs un sieva, katram ir viens bērns pūrā, abi satikušies, apprecējušies un ir viens kopējs bērns. Cik bērnu ir šajā “ģimenē”? Viens? Trīs? Kā  tad būtu pareizāk skaitīt šos trīs bērnus uz četriem vecākiem?

Nedaudz sarežģot šo pašu piemēru — viens no abiem vēl nav oficiāli izšķīris savu laulību, bet reāli dzīvo kopā ar citu cilvēku. Ja tagad piedzimst kopējs bērns, tad atkal jautājums — kas ir uzskatāms par ģimeni? Veselais saprāts diktē priekšā, ka pieaugušie ar bērniem, kuri dzīvo kopā, arī ir ģimene, bet LV likumdošana uzskata citādi. Ja sieva nav juridiski izšķīrusies no sava vīra, bet dzemdē bērnu no cita vīrieša, tad saskaņā ar LV likumdošanu, par bērna likumīgo tēvu tiek uzskatīts sievietes laulātais vīrs (paternitātes pieņēmums)[3]. Dzimtsarakstu nodaļas darbinieki stāsta par gadījumiem, kad bērnu ierodas reģistrēt visi trīs, ar vienotu viedokli, par to, kurš vīrietis ir tēvs, un kurš nav. Diemžēl darbinieki ir bezspēcīgi, jo likums zina labāk. Bērna dzimšanas apliecībā kā tēvs tiek ierakstīts laulātais. Pilnīga de-jure uzvara pār de-facto. Ierēdņi gavilē, cilvēki tiesājas par realitātes atzīšanu par realitāti.

Vēl vairāk sarežģot situāciju — piemēram, vīrietis laika gaitā ir dzīvojis laulībā vai nereģistrētā kopdzīvē ar vairākām sievietēm, un viņam kopā ar katru ir viens vai vairāki bērni (piemēram, prezidents A. Bērziņš, kuram ir 3 (vai 5?) bērni[4]) — kas ir tas, ko šādās situācijās uzskatīt par “ģimeni”? Tikai pēdējo — aktuālo laulību?

Vēl cita situācija — Saeimas deputāts Imants Parādnieks, kurš dzīvo ar divām sievietēm (sievām) un kuram ir kopīgi bērni gan ar vienu, gan otru[5]. Kas šeit ir ģimene? Vai Imantam ir viena vai divas ģimenes? Šis ir retais piemērs, kurš zināms publiski, bet, protams, ir milzums līdzīgu situāciju, par kurām žurnāli neraksta.

Iespējams, turpinot šādā garā, mēs pamazām varam sākt runāt ne vairs par bērniem, kuri pieder vienam vecāku pārim, bet par “kopienas” bērniem — kā tas ir dažās t. s. pirmatnējās ciltīs — bērni ir ciema/kopienas bērni, par tiem atbildība ciema pieaugušajiem iedzīvotājiem ir kopēja, audzināšana — arī kopēja. Viens vecāks pabaro, otrs apģērbj, trešais — māca lasīt, ceturtais — medīt. Ģimenes jēdziens šādās kopienās ir pazudis. Tas varbūt šķiet pārspīlēti šajā rakstā, bet, godīgi sakot, dažos Latvijas ciemos situācija nav īpaši atšķirīga.

Ejot vēl tālāk, varam runāt par tām sarežģītajām ģimenes situācijām, kuras parādās, pateicoties medicīnas tehnoloģiju attīstībai. Dažādi reproduktīvie risinājumi, piemēram, mākslīgā apaugļošana, surogātmātes. Gadījumi, kad viena sieviete iznēsā citas sievietes apaugļotu olšūnu. Gadījumi, kad viena sieviete iznēsā bērnu citai sievietei, kurai kaut kādu iemeslu dēļ nevar būt savu bērnu. Daļu jautājumu par to, kas ir un kas nav ģimene, risina medicīniskās ētikas speciālisti, tomēr likumdošana arī šeit krietni iepaliek.

Paskatoties vēl uz citiem piemēriem no dzīves, ir jārunā arī par homoseksuāliem pāriem. Divām kopā dzīvojošām sievietēm tehniski nav nekādu ierobežojumu palikt stāvoklī (vienai vai abām), iznēsāt, piedzemdēt un audzināt kopīgu bērnu un tas arī notiek. Juridiski vienu ir iespējams noformēt kā māti, kamēr otra bērnam būs pilnīgi nekas. Protams, diviem vīriešiem šī iespējas realizācija ir krietni sarežģītāka, bet arī tā nav neiespējama. Es runāju par realitāti, ne likumiem.

Pieliekot klāt sausos Latvijas statistikas faktus, kas parāda, ka jau ilgus gadus puse no noslēgtajām laulībām tiek šķirtas[6] un vienlaikus gandrīz puse no bērniem Latvijā dzimst ārpus legāli noslēgtām laulībām[7], ir pilnīgi skaidrs, ka esošie likumi attiecas uz mazākumu. Citiem vārdiem sakot — tā saucamās “normālās” ģimenes jau ir mazākums. Esi sveicināts, de-facto!

Ko darīt?

Ģimenes veidošanās pamatā ir emocionāli, vēsturiski, reliģiski, tradicionāli, ekonomiski apsvērumi.  Tos visus ielikt juridiskā/legālā sistēmā ir droši vien neiespējami pēc būtības. Tomēr, manuprāt, ir jāmeklē pilnīgi jauni risinājumi, kas aprakstītu un atspoguļotu realitāti — to daudzveidīgo realitāti, kas ir sastopama tepat blakus un par kuru bieži pat nenojaušam. Kas aizsargātu bērnus, par kuriem rūpējas atbildīgi pieaugušie, kas neierobežotu, bet atbalstītu bērnu un pieaugušo attiecības, kas ļautu par ģimeni saukt to, ko par ģimeni uzskata cilvēki, nevis juristi.

Jaunajam risinājumam ir jābūt balstītam uz diviem pamatprincipiem:

1. Bērniem ir tiesības zināt savus bioloģiskos vecākus. (Jo, slēpjot šo informāciju, tiek nodarīts lielāks posts un pieļauti lielāki riski, kā šķietamais labums[8]).

2. Bērnam ir nepieciešami pieaugušie, kuri par viņu rūpējas un kuri uzņemas par viņu atbildību. Vissvarīgākais kritērijs šiem pieaugušajiem ir atbildība, empātija, spēja rūpēties, būt laimīgiem. Pieaugušo skaits, dzimums, savstarpējās legālās/radniecības attiecības bērnam ir pilnīgi nebūtiskas. Emocionālās rūpes ir svarīgākas par materiālām rūpēm. Likumdošanā ir jānostiprina bērnu attiecības ar šiem pieaugušajiem.

Es saprotu, ka uzdevums nav viegls, un droši vien paies vairāki gadi, kamēr kaut kas mainīsies uz pozitīvo pusi. Iespējams, ne velti Ģimenes valsts pamatnostādnes ir plānotas līdz 2017. gadam. Tajā laikā, laicīgi sākot, ir iespējams izveidot jaunus dokumentus, kuri būtu daudz tuvāki tai realitātei, kurā dzīvojam.


[1] Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011.–2017.gadam: http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3583

[2]  Linda Austere, “Pareizā sabiedrības pamatšūniņa” http://www.politika.lv/temas/politikas_kvalitate/pareiza_sabiedribas_pamatsunina/

[3] Jaundzimušu bērnu reģistrācijahttp://www.tm.gov.lv/lv/noderigi/berna_registracija.html

[4] http://www.pietiek.com/raksti/prezidenta_berzina_bernus_skaitis_vid

[5] http://www.pietiek.com/raksti/ko_paradnieks_sastastija,_apsolija_un_paludza_viltus_slucim_pilna_sarakste un http://paradnieks.lv/2011/05/06/una-altruistiskais-egoists/

[6] http://twitter.com/Ansis_Stabingis/status/111825662377078784

[7] http://twitter.com/Ansis_Stabingis/status/111825910474358784

[8] http://www.tv3.lv/forum/viewtopic.php?pid=8748

Uguns rituāls vasaras saulgriežos – lai top!

Trejdeviņas jāņuzāles līgo uguns rituālam.

Visi zin, ka ir jālasa Jāņu zāles, un tām piemīt īpašs spēks. Pļavas pašas aicināt aicina nākt, iebrist, iekrist tajās. Salasītās zāles tiek lietotas visbiežāk – kam? Reizēm tējām, reizēm pirtīm. Pārsvarā smukumam – rotājumiem. Bet šogad mēģinājām ko jaunu – uguns rituālu. Saulgriežu uguns rituāli ir aprakstīti arī citur – ātrumā izdevās atrast te un te.

Mēs darījām mazliet savādāk (svinējām jau 21. naktī, tāpēc rakstu pagātnē – tas jau ir nodarīts):

Pēcpusdienā, bet ne pārāk ilgi pirms saules rieta – ap septiņiem – katrs no līgotājiem devās pļavā jāņu zāles lasīt. Tas tiek darīts pa vienam, klusībā – sava veida meditācija.
Ir jāsalasa trejdeviņas zāles – trīs reiz deviņas. Katrai zālei – puķītei, augam, ir jāpiedomā sava vēlēšanās:
pirmās deviņas – par sevi.
Otras deviņas: par saviem tuvajiem. (bet uzmanīgi, citiem jau vairāk kā laimi un veselību nenāktos vēlēt).
Trešas deviņas: par zemi, tautu, valsti, pasauli.
Ir jāatceras, kura zāle ir kurai 
vēlmei. (Iesācējiem ļauts pierakstīt.) Vēlāk, pēc saules rieta, kad ugunskurs jau ir iekurts, kādā brīdī visi paņem savus zāļu pušķīšus un ņem pa vienai, atceras pie sevis klusībā, vai varbūt skaļi pasaka savu vēlēšanos un ar vārdiem “Lai top!” met to ugunī. Un tā visus trejdeviņus augus – katru pa vienam.

Protams, oriģinālam rituālam ir nianses, detaļas, un visādi smalkumi, bet pamata skelets tam ir iepriekš aprakstītais. Pārdomājot šo, tas, ko pamanīju un sapratu, bija vairākas būtiskas lietas:
Pirmkārt, cilvēks ir spiests noformulēt savas vēlēšanās – un piedomāt par tām vismaz divas reizes — zāli plūcot un to metot ugunī.
Otrkārt — to pamanīju nākošās dienās — tagad man noteiktais augs asociējas ar noteikto vēlmi. Staigājot pa savu sētu, redzot to augu, man visu turpmāku vasaru tiks atgādināts par to, ko es vēlējos — respektīvi, tā ir sava veida ārējas asociācijas veidošana.
Treškārt — parādās cita jēga zāļu lasīšanai — ir skaidrs, cik plūkt un ko darīt ar saplūkto. Citādi (pārfrazējot vienu no līgotājām) parasti tiek sanesti milzīgi zāļu klēpji istabā vai sētā, un pēc tam tos nav kur īsti likt — tie nomētājas sētmalē.
Ceturtais — tas brīdis, kad visi līgotāji stāvējām ap ugunskuru, un katrs pie sevis atkārtodams vēlmes meta savas zāles ugunī ar vārdiem — Lai top! (katrs trejdeviņas reizes) — tas bija viens riktīgi spēcīgs brīdis.

Kāpēc rakstu par šo asociatīvo saiti — zāle—vēlme? Tāpēc, ka no psiholoģijas viedokļa to var skaidrot ar pašpiepildošo pareģojuma mehānismu — ja cilvēkam ir kāda doma par sevi, un tā tiek domāta pietiekoši bieži, tad pats cilvēks rīkojas tā, lai šo domu piepildītu. Tāpēc vēlmes, to apzināšanās un nosaukšana vārdā ir tik svarīgas.

Priecīgu Līgo visiem tiem, kas svin šovakar!