Emocionālā higiēna

Žurnālistes GUNTAS BARBĀNES veidota intervija: “Kā pavasarī sakopt prātu”, kas īsākā versijā ir publicēts laikrakstā “Latvijas Avīze”. 2015. gada 10. aprīlī.

Lai mazinātu saslimšanas riskus, ikvienam ir jāievēro higiēna. Mēs mazgājam rokas, tīrām zobus, savedam kārtībā savu apģērbu, māju un pagalmu. Īpaši pavasarī rīkojam talkas. Tikpat svarīgi kā sakopt fizisko telpu, ir rūpēties par savu garīgo ES. Kas ir mentālā higiēna un cik tā ikvienam ir svarīga, stāsta psihoterapeits ANSIS JURĢIS STABINGIS.

– Ja fiziskās higiēnas ieteikumus un normas ir izpētījuši un ieviesuši ārsti, tad par mentālo higiēnu runājam daudz mazāk. Mazliet par to runā psihoterapeiti, psihologi, mācītāji. Mentālā higiēna salīdzinoši ir personiskāks process. Katram pašam jāsaprot, kas tieši viņam bojā garastāvokli un rada nevēlamas emocijas.

Ja aplūkojam “parasto” higiēnu — tad te mēs runājam par konkrētiem stāvokļiem (piemēram, slimībām), kuros mūs ieved konkrētas darbības (piemēram, netīrība). Šiem stāvokļiem — slimībām — seko sāpes, ciešanas, finansiāli izdevumi, laika patēriņš, diskomforts. Tāpēc, lai izvairītos no nevēlamajām sekām, mēs veicam citas darbības (ievērojam tīrību). Līdzīgi ir arī mentālajā, garīgajā jomā. Ir nevēlami stāvokļi — kreņķi, raizes, depresija, trauksme, utt. Ja esam kādā no šiem stāvokļiem, tas mums rada nevēlamas sekas – attiecībās, darbā, personiskajā labsajūtā, arī fiziskajā veselībā un finansiāli. Tāpēc ir vērts jau laicīgi veikt zināmas darbības, lai izvairītos no nokļūšanas nevēlamajos stāvokļos. Tā arī ir mentālās higiēnas būtība.
Konkrēti tas nozīmē, ka man ir jāpievērš uzmanība savam noskaņojumam, garastāvoklim, pašsajūtai. Man ir jāzin, kas ir tās lietas, darbības, kas mani noved jaukā, patīkamā, produktīvā, ražīgā, harmoniskā, gaišā noskaņā un kas – pretēji — mani ieved tumsā, zemā enerģijā, apjukumā, bezspēcībā, depresijā. Lai arī katram cilvēkam šīs lietas būs atšķirīgas, tomēr var norādīt dažus kopējus virzienus.

Fiziskā higiēna prasa atkritumus glabāt atsevišķi no ēdiena, un arī mentālā higiēna prasa norobežoties no piesārņojumiem. Kas būtu mentālais piesārņojums? Informācija, kas nedara man neko labu — dažādas depresīvas vai satraucošas ziņas, klačas, kritika, aprunāšana. Vai tiešām ir vērts skatīties ziņas, sevišķi kriminālas, vardarbīgas, uz nelaimi orientētas? Vai ir vērts skatīties tādas filmas? Tāpat saskarsmē ar citiem cilvēkiem — aprunāšanā, klačās, savstarpējās nebeidzamas žēlošanās par to, cik viss ir slikti? Vai man ir vērts piedalīties tāda veida sarunās? Varbūt labāk pameklēt kādus citus sarunu biedrus vai citus tematus?

Un pretēji – ir jāvēro, kas ir tas, kas man uzlabo noskaņojumu, un jātiecas pēc šiem cilvēkiem, situācijām un darbībām. Gaišas, iedvesmojošas, motivējošas sarunas ar jaukiem cilvēkiem, pozitīva laika pavadīšana — lasot, pastaigājoties, vērojot dabu, pavasari, kas mostas. Tādējādi es varu darīt kaut ko ik dienas, kas maina manu garastāvokli – uz labo pusi.
Tas nenozīmē, būtu jāignorē realitātē notiekošais — un jāiekrīt nekritiskā rozā briļļu pozitīvismā. Realitāte ir jāpamana, jāvēro un jāredz — bet nepārspīlējot negatīvo un neignorējot pozitīvo.
Vienlaikus vairojot labās lietas, un mazinot ne-tik-labās, ir vērts arī mentālā veidā darīt ko līdzīgu fiziskajām aktivitātēm. Interesanti, ka vēl pagājušā gadsimta 50. gados fiziskā kultūra — sports — bija tikai atsevišķu dīvaiņu nodarbošanās. Vairums “parasto” cilvēku nesportoja, īpaši nekustējās, jo nebija zināšanu par to, kā kustība ir saistīta ar veselības uzturēšanu. Ja velkam paralēles ar mentālo jomu, tad tās būtu kādas ikdienas darbības, kas stiprina “mentālo imunitāti” – noturību pret lietām, no kurām nebūs iespējams izvairīties, piemēram, zaudējumiem, negaidītām izmaiņām dzīvē. Viens no šādiem veidiem var būt vienkārša ikdienas apcere, meditācija, kāds noteikts prāta treniņš. Tās mērķis būtu sagatavot savu prātu, lai tas labākā, efektīvākā veidā reaģētu uz negaidītiem notikumiem – tad, kad tie būs.

Viena no vienkāršākajām meditācijām, kuru var ieteikt, ir apzinātības prakse. Apzinātība ir maiga un mierīga uzmanības pievēršana tam, kas notiek tieši šobrīd — šeit un tagad, nevērtējot, nekomentējot, neanalizējot notiekošo. Šī prasme ir dabīga, tā piemīt ikvienam cilvēkam, bet parasti tā ir neattīstīta. Iemesli tam ir vairāki. Viens no tiem ir tas, ka cilvēki vienkārši nezina par apzinātības ieguvumiem.

Apzinātības praksi var uzskatīt par meditācijas formu, kas mūsdienās iegūst aizvien lielāku popularitāti. Lai arī tā balstās vairāk kā 2500 gadu senās budisma meditācijas tradīcijās, pēc savas būtības tā ir nereliģisks, nesektantisks, racionāli pamatots prāta treniņš, kas var būt noderīgs jebkuras ticības pārstāvim, ateistam vai garīgās prakses piekritējam. Apzinātības praktizēšana ātrā laikā uzrāda pamanāmus rezultātus gan fiziskās veselības, gan psihiskajā jomā, gan arī darbā, attiecībās un dzīvē.

Fiziskā līmenī mēs esam pieņēmuši higiēnas ideju – mēs vairs neuzdodam jautājumus par to, kāpēc būtu jāmazgā rokas, zobi, trauki, drēbes vai telpas, vai arī kāpēc ir vērts sportot. Tāpat — šobrīd aizvien vairāk cilvēki saprot, ka ir vērts darīt ko līdzīgu arī garīgā jomā – praktizēt mentālo higiēnu. Pamazām tā kļūst par mūsu ikdienas normu.

Viena no iespējām apgūt apzinātību ir Apzinātības un miera prakses piedāvātajos 8 nedēļu kursos. vairāk informācijas: http://aumprakse.lv/kurss/

Kāpēc esam attiecībās?

Attiecības ir tēma, par kuru laikam var nebeidzami domāt, pētīt, meklēt atbildes, raudzīt saprast. Šo to jau esmu rakstījis. Pēc šī raksta tapšanas piedzima arī seminārs, kas notiks 9. un 11. jūnijā.
Šodien (17. maijā), skrienot (pus)maratonu, atnāca šī doma. Viņa prasās tikt izvērsta un izlikta vārdos. Īsumā:

Attiecībās esam tāpēc, lai iepazītu sevi.

Var teikt, ka mēs sevi nezinām. Mēs neesam pietiekoši apzināti. Citiem vārdiem sakot — attiecībās mēs iesaistāmies tāpēc, lai iepazītu paši sevi.

Piemēram, skriešana. Man ir kāda ideja par sevi. Ideja, ka es varu noskriet 21 km mazāk kā 2 stundās. Pagaidām tā ir tikai ideja. Bet, lai uzzinātu, vai šī mana ideja ir patiesa, man ir jāiesaistās attiecībās — ar trasi, ceļu, pulksteni, laiku – un tad es uzzinu, vai mana ideja pašam par sevi ir patiesa, vai ne. (Konkrēti šī ideja bija patiesa.)

Tāpat šo var attiecināt uz attiecībām starp cilvēkiem, kas, protams, ir visinteresantākais izpētes lauks.

Es esmu šo to par sevi apzinājies. Man ir dažādas idejas par to, kāds es esmu. Piemēram, es (domāju, ka) esmu gudrs, palīdzošs, uzmanīgs, spējīgs parūpēties par citiem cilvēkiem. Tie ir daži mani aspekti no ļoti daudziem. Daži nosacīti pozitīvi. Tāpat ir nosacīti negatīvie — es esmu slinks, izvairos no atbildības, nepastāvīgs, nepatstāvīgs, nespēju pats tikt galā ar dzīvi, meloju sev un citiem. Arī šie ir tikai daži. Daži, kurus es esmu it kā apzinājies par sevi. Bet kā tas ir — vai tā ir taisnība? Vai mans priekšstats par sevi ir patiess? Vai tā ir tikai ilūzija?

Vienīgais veids, kā to noskaidrot, ir — esot attiecībās.

Piemēram, ja es domāju, ka es esmu palīdzošs, protu palīdzēt, man nav grūti to izdarīt, tad man dzīve piespēlēs (šobrīd izlaižot ezotēriskos aspektus par to, kā tieši tas notiek) tādus cilvēkus, kuriem vajag palīdzību. Mazliet, vidēji, ļoti daudz palīdzības. Un tad es redzu, tieši cik, kā un kam es varu un kam es nevaru palīdzēt, cik palīdzošs es esmu.

Vai arī — es domāju par sevi, ka esmu pieņemošs. Dzīve man piespēlēs situācijas (un cilvēkus), kurus būs ļoti grūti pieņemt. Viņi darīs kaut ko tādu, ka man būs krietni jāpiepūlās īstenot savu ideju par to, ka es esmu tik ļoti pieņemošs. Varbūt izrādīsies, ka nemaz neesmu.

Manuprāt, būtisks aspekts šeit ir tas, ka šis process notiek automātiski un ne-apzināti. Rezultātā sanāk tas, ka mēs sastopam tādus cilvēkus, kuri mums ļoti labi spēj parādīt to, kādi paši esam. Tas ir tas pats, par ko runā psihoterapijā — ka dvēseles spogulis ir otrs cilvēks. Tātad otrs cilvēks atspoguļo manu dvēseli. Protams, es nezinu, ka esmu lūdzis, izvēlējies parādīt man to, kāds es esmu. Es vienkārši redzu otru kaut ko darām, kaut kā reaģējam. Un man tas var nepatikt. Un tad es pats reaģēju uz to, kas man nepatīk. Es sāku stāstīt otram, kā viņam būtu jādara. Un ko viņam būtu jāpārtrauc darīt. Situācijas komisms ir tajā, ka tas ir tā kā mēģināt sarunāt ar spoguli, kādu atspulgu viņam man rādīt. Bet spogulis taču vienkārši rāda to, kas ir! Un, ja man nepatīk tas, ko redzu, tad ne jau spogulis pie tā ir vainīgs! Es pats taču tāds esmu. Vienkārši otrs man to parāda.

Parāda to, ka es esmu labs, palīdzošs, uzmanīgs, jauks, mīļš, gādīgs, rūpīgs, jautrs, sargājošs, atbalstošs, veicinošs, pacietīgs, pieņemošs. Un tāpat parāda arī to, ka es esmu melīgs, skaudīgs, greizsirdīgs, skops, neapzināts, nespējīgs parūpēties par sevi, aizmāršīgs, neuzmanīgs, necienošs, auksts, nejūtīgs un egoistisks.

Tuvās attiecībās var teikt, ka otrs cilvēks ir spogulis apvienojumā ar operāciju lampu un palielināmo stiklu. Ar nolūku, lai visu varētu redzēt ļoti labi.  Un, visbiežāk tas ir abpusēji. Arī es spoguļoju otru tāpat, kā viņš spoguļo mani.

Lai būtu pavisam interesanti, papildus darbojas vēl tāds mehānisms — man patīk redzēt sevi “labu”. Tāpēc es gribu spoguļoties “labi”. Tāpēc šis spogulis man ir svarīgs, būtisks, nozīmīgs. Tai pašā laikā man nepatīk redzēt sevi “ļaunu”. Tāpēc es nemainu pašu spoguli, bet cenšos mainīt bildi. Es komentēju otra cilvēka rīcību, izsaku savas vēlmes, vēlāk izsaku pārmetumus, brūku virsū. Es mēģinu mainīt viņu. Jo to labo taču man gribas, citi tik labi to labo nespoguļo.

Nepieņemot to, ka otrs tikai parāda to, kāds es pats esmu, cenšoties mainīt viņa rīcību, ar laiku attiecības kļūst mokošas abiem. Parādās vēlme izmest, saplēst šo spoguli un atrast kādu, kurš rādītu labāku bildi. Bet šķiet, ka vaina jau nav spogulī… Ja es nemainīšos, tad arī nākošais spogulis rādīs tādu pašu — nepatīkamu bildi.

Morāle: paskaties uz savām attiecībām un tu uzzināsi, kāds esi.

Un, ja interesē seminārs “Apzinies sevi attiecībās“, tad piesakies!